Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:134, Did:0, useCase: 0

Šneps par kļūdām komunikācijā, ambīcijām, apvienoto līgu, EČ sievietēm

Jānis Freimanis

Šneps par kļūdām komunikācijā, ambīcijām, apvienoto līgu, EČ sievietēm
LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps. Foto: Romāns Kokšarovs/f64

Pēdējo nedēļu laikā Latvijas Basketbola savienības vadībai nācies uzklausīt daudz pārmetumu. Vīriešu izlases kapteiņa Jāņa Blūma izteikumi presē iekustināja bumbu, kas, ripojot lejā no kalna, aplipa ar dažādām tēmām, kuras jau ilgāku laiku bijušas sāpīgas basketbola sabiedrībai. Tādēļ Sportacentrs.com uz garāku sarunu aicināja LBS ģenerālsekretāru Edgaru Šnepu, kuru intervijas 2. daļā iztaujājām par Latvijas un Igaunijas apvienoto līgu un Eiropas čempionāta sievietēm

INTERVIJAS 1. DAĻA

Vai vīriešu izlases jaunā trenera meklēšanas procesu ir plānots padarīt publiskāku? Teiksim – sākotnēji atklājot desmit kandidātus, tad reducējot šo skaitli līdz trim. Vienlaikus skaidrojot basketbola sabiedrībai un līdzjutējiem trenera izvēles procedūru.
Ieskaitot Arņa [Vecvagara] gadījumu, bez kompleksiem varu uzņemties atbildību par to, ka laika un zināšanu trūkuma dēļ komunikācija ar sabiedrību nebija korekta. Varējām sākt komunicēt par to laicīgāk. Lai cilvēki saprot, kāpēc ir maz laika un kāda ir situācija. Par sabiedrības neiesaistīšanu diskusijās droši varu uzņemties atbildību.

Tagad tas mainīsies?
Es domāju, ka jā. Taču situācijas ir dažādas un ir jāspēj orientēties, kad un ko vari teikt un kad to vajag vai nevajag darīt. Mūsdienās katrs grib iesaistīties, katrs vēlas būt mediju pārstāvis. Arī mums tajā jāspēj orientēties. Taču situācijā ar Vecvagara iecelšanu tā bija LBS neveiksme.

Bet, vai tagad publiski būs zināms kandidātu saraksts?
Jā, protams. Iepriekšējā valdes sēdē bija ļoti daudz aktuālo jautājumu, tādēļ nepaspējām izskatīt jautājumu par ģenerālmenedžera konkursu. To darīsim nākamajā valdes sēdē trešdien (17. aprīlī). Tad varētu būt pirmie paziņojumi. Arī tur atduramies pret personālijām. Arī mūsu pašu ofisā. Kurš būs tas čalis, kurš zinās, kā uzbūvēt komunikāciju, ar kuru visi būtu apmierināti – spēlētāji, mediji un līdzjutēji.

Vai Ainars Bagatskis arī būs šajā kandidātu sarakstā?
(Pauze) Domāju, ka jā. Bet man šķiet, ka viņa zināšanas un pieredze ļauj viņam strādāt kādā ļoti labā klubā, kas padara neiespējamu darba apvienošanu ar izlasi. Taču, ja viņam nesokas ar darbu klubā, viņš varētu pieslēgties valstsvienībai, piemēram, uz olimpiskās kvalifikācijas turnīru, ja tajā iekļūsim.

Klau, bet kā tad ar Vecvagara došanos uz Kazahstānu kvalifikācijas cikla laikā?
Kad slēdzām līgumu, ieteikuma formā norādījām, ka viņam pēc iespējas vajadzētu atrast sev darbu arī klubā, kur iegūt praksi. Viņš bija situācijā, kad varēja klubam pateikt – varu jums pievienoties, ja man būs pietiekami daudz laika, ko veltīt izlasei.

Ja veiktu sabiedriskās domas aptauju, tad šobrīd favorīts starp vietējiem speciālistiem droši vien būtu Roberts Štelmahers. Vai arī viņš būs starp kandidātiem?
Manuprāt, Robertam pēc sezonas beidzas līgums ar „Ventspili”. Starp 8-10 kandidātiem noteikti ir arī viņa uzvārds… Protams, pēdējā laika panākumi cilvēkiem paliek atmiņā visspilgtāk.

Vai ir noteikts dedlains, kad būtu jāapstiprina valstsvienības galvenais treneris? Tas taču nebūs septembris? Gribētos tikt skaidrībā jau agrāk.
Jā. Jautājums tev kā mediju pārstāvim – kad tev gribētos zināt, kurš turpmāk strādās ar izlasi?

Droši vien vasarā spēlētājiem jau vajadzētu klātienē iepazīties ar jauno treneri un aprunāties, varbūt arī aizvadīt kopīgus treniņus. Tādēļ tam būtu jānotiek vēl pirms spēlētāji ir devušies uz saviem klubiem.
Mēs izlases spēlētājiem vienmēr esam piedāvājuši iespēju vasarā trenēties. Neatkarīgi no tā, vai ir paredzēts kāds turnīrs. Viņiem ir pieejama sporta zāle, svaru zāle, masieris un ārsts. Tas ir mūsu pienākums – palīdzēt viņiem būt sportiskajā formā. Ja līdz tam jau būs zināms izlases treneris, tā, protams, būs pievienotā vērtība. LBS prezidents [Valdis Voins] teica, ka par soļiem, kā virzīsimies šajā jautājumā, tiksim skaidrībā aprīļa laikā.

Parunāsim par ambīcijām. Voins saka – kur nu vēl lielākas, mēs taču cīnījāmies par vietu Pasaules kausa finālturnīrā. Kā tev pašam šķiet, vai pēdējos trīs turnīros – „EuroBasket 2017”, olimpiskā kvalifikācija un Pasaules kausa kvalifikācija – Latvijas izlase ir realizējusi savu potenciālu?
Skaidrs, ka 2017. gadā mēs varējām vinnēt Slovēniju.

Man gan šķiet, ka tā turnīra kontekstā lielāki pārmetumi ir par pirmo spēli pret Serbiju, jo pārbaudes mačos trūka nopietnu pretinieku – tikai viena spēle pret Lietuvu, turklāt gatavošanās sākumposmā.
Cilvēkiem patīk izvilkt dažādas detaļas. Bet daudzi jau ir aizmirsuši, ka Kristaps Porziņģis traumas dēļ netrenējās pēdējās desmit dienas pirms čempionāta un pirmo treniņu aizvadīja tikai uz vietas, Stambulā. OK, viņš ir jauns čalis, viņš tā var. Turklāt, kad sarunājām pārbaudes spēles ar Čehiju, nezinājām, ka viņiem nebūs Veselijs un Satoranskis. Tas būtu cits līmenis un būtu aizvadījuši divus mačus. Neredzu, kā šeit varētu runāt par ambīciju trūkumu. Vai tad džeki necīnījās un negribēja vinnēt?

Runa ir par ambīciju trūkumu nevis spēlētājiem, bet gan LBS vadībai. Samierināšanās ar piekto vietu Eiropā, ar netikšanu uz olimpiskajām spēlēm un Pasaules kausa finālturnīru.
Bet savienībai taču ir jāstrādā. Mēs nevaram pateikt, ka viss ir slikti, spridzinām visu kopā. Mums jāiet uz priekšu. Ja kaut kas tika darīts nepareizi, tad jāsaprot, kas tieši tas bija. Jāizdara secinājumi un jāiet uz priekšu.

Runa ir par vīrišķīgiem lēmumiem, kurus piesauca arī Blūms. Varbūt kādam no vadības bija jāpieceļas kājās, jātriec dūre pret galdu un jāuzņemas atbildība par neveiksmi.
(Ilga pauze) Varbūt vari pārfrāzēt vai precīzāk noformulēt jautājumu?

Varbūt kādam no LBS vadības būtu jāsaskata sava atbildība tajā, ka izlases potenciāls nav pilnībā realizēts, un jāpasaka – es uzņemos atbildību.
Es ticu darbam – tā vienmēr ir bijusi mana filozofija. Arī tajā laikā, kad pats spēlēju. Man šķiet, ka tev nevar būt kauns par rezultātu, kauns var būt tikai tad, ja neesi kaut ko izdarījis. Kauns nav nezināt, kauns ir negribēt zināt. Ja esi bijis ballītē, pēc tam aizgulējies un nokavējis treniņu, bet komanda ir zaudējusi nākamo spēli, tad tu saproti, ka esi bijis lohs. Bet, ja esi trenējies no rīta un vakarā, gatavojis plānu, aizgājis uz spēli, bet tev nav sanācis…

Bet tādā gadījumā, iespējams, vienkārši trūkst zināšanu vai izpratnes. Neviens jau nepārmet ļaunprātīgu kaitniecību. Tu darīji, bet tev nesanāca. Nāks nākamais un mēģinās izdarīt labāk.
Savā ziņā šādas situācijas ķīlnieks jau ir Arnis. Jebkurš var pateikt, ka viņš kaut ko neizdarīja vai kaut ko sasniedza. Tā ir trenera darba garoza. Attiecībā uz prezidentu vai ģenerālsekretāru… Ar prezidentu tev jārunā pašam, bet ģenerālsekretārs… (Domā) Es šeit strādāju ar sirdi un dvēseli, vairāk nekā 40 stundas nedēļā. Domāju, ka mana darba rezultāti ir skaitļos un faktos izmērāmi. Nevēlos tos reducēt līdz vienam metienam.

Arī Šēnhofs minēja, ka vienas kļūdas dēļ nebūtu godīgi pieprasīt valdes atkāpšanos, jo esot paveikts daudz labu darbu. Nosauc piecus labos darbus, ko paveikusi LBS pēdējo deviņu gadu laikā.
Trīs Eiropas čempionāta finālturnīri, pieci jauniešu čempionāti…

Tas tiešām ir apsveicami, bet turnīru rīkošanu apvienosim zem viena labā darba. Kas vēl?
Tie ir tikai piemēri. Ir valstis, kurās cilvēki neizpratnē jautā – kāpēc mēs neko nerīkojam? Dažām lielvalstīm šajā laikā ir bijuši tikai divi trīs turnīri. Šādu turnīru rīkošana ir ierakstīta mūsu rīcības programmā tādēļ, ka tādā veidā pozicionējam mazo Latviju lielajā tirgū. Cilvēki šeit atbrauc un redz, ka šeit ir zināšanas, spēlētāji… Viens noved pie otra. Par spīti tam, ka ir pasliktinājusies demogrāfiskā situācija, mums ir par tūkstoti vairāk bērnu, kas nodarbojas ar basketbolu. Ir pieaudzis LBL2 un LBL3 dalībnieku skaits. Pirms septiņiem gadiem LBL3 bija sešas komandas, bet tagad ir 18.

Vai tas ir savienības nopelns?
Bet, kā tad vēl nopelns tas ir? Kas tad ir savienības nopelns – pēdējās sekundēs iemeta vai neiemeta trīspunktu metienu? Panākumi ir tikai instruments mūsu rokās, lai sabiedrību arvien vairāk iesaistītu basketbolā. Jo panākums pats par sevi neko nenodrošina. Mums ir svarīgi, lai arvien vairāk bērnu spēlētu basketbolu, lai tas būtu arvien populārāks un tajā ieplūstu arvien vairāk naudas. Tas ir mūsu globālais mērķis. Mūsu misijā ir ieraksts par to, ka mūsu mērķis ir – katrā ģimenē viens basketbolists vai katrā sētā viens basketbola grozs. Tas varbūt skan utopiski, bet tā ir mūsu vīzija. Viss pārējais ir tikai instrumenti. Bet tas viss ir saistīts. Četri spēlētāji NBA un seši Eirolīgā – agrāk par to varējām vien sapņot. Tam visam kaut kad bija sākums.

Arī tas ir savienības nopelns?
Tas ir Latvijas basketbola sistēmas nopelns, kuru vada un koordinē LBS. LBL, LJBL, visa vecumu izlašu un treneru mijiedarbība. Valdes loceklis Guntis Šēnhofs, kura vadītā unikālā EYBL devumu ir grūti pārvērt. Valdes locekļi Edgars Jaunups un Guntis Blumbergs, kuru klubi „VEF Rīga” un „Ventspils” dod starptautisko spēļu pieredzi Latvijas basketbolistiem. Žoržs Tikmers, kura vadītā LOK pērn atklāja 3x3 programmu un šogad tas jau ir nopietns instruments 3x3 attīstībai. „TTT Rīga” atgriešanās uz Eiropas skatuves nebūtu notikusi bez bijušā valdes locekļa Leona Bemhena, bet LJBL dalības maksas noteikti būtu daudz augstākas, ja ne aktīva LJBL prezidenta Māra Martinsona iesaiste, utt. No sistēmiskām līdz pat pavisam personiskām lietām. Es pirmoreiz Kristapu Porziņģi redzēju U16 vecumā Baltijas jūras kausa izcīņā. Toreiz viņš vidēji mačā nospēlēja vien pāris minūtes. Sazvanījos ar viņa vecākiem un aizbraucu uz Liepāju. Tobrīd vēl nezināju viņu ģimenes hierarhiju, tādēļ zvanīju vecākiem, bet uz tikšanos atnāca Kristaps un viņa vecākais brālis Jānis. Sarunas laikā liku noprast, ka esam pieejami, ja kaut kas ir nepieciešams. Līdz pat zināmam vecumam ar Jāni sazvanījāmies tikai pāris reižu, bet tā šīs attiecības tika veidotas.

Atceros, kā pēc slavenās spēlētāju diskvalifikācijas man bija saruna ar Jāni Strēlnieku, kuru tobrīd tuvāk nepazinu. Runājām par viņa mērķiem, ģimeni. Man bija jāsaprot, vai varam viņu likt kā komandas seju. Cilvēki teica, ka viņš nav pārdodams, jo neizrādās. Tomēr astoņu gadu laikā viņš izauga par Latvijas labāko basketbolistu. Mums viņi ir jāsaredz un jānovērtē. Kāpēc šādas sarunas bija vajadzīgas? Tāpēc, ka esmu bijis viņu vietā. Man bija situācija, kad, spēlējot Polijā, iekļuvu autoavārijā un man bija tiesvedības darbi. Izņemot vecākus, neviens man nepiezvanīja. Lai gan biju izlases spēlētājs, neviens nepiedāvāja vismaz juridisko atbalstu. Ar to gribu pateikt, ka neredzamā frontē ir bijis daudz LBS pieskārienu. Gandrīz nekas nav parādījies sociālajos tīklos, bet tā ir bijusi daļa no savienības darba.

Kad atnācu uz LBS, tas bija krīzes gads un parāds bija aptuveni 700 000 latu. Manas personiskās attiecības ļāva panākt to, ka FIBA mums aizdeva 300 000 eiro, lai vienkārši spētu izdzīvot. Kredītu maksājām sešus gadus. Beigās komplicētā situācijā dabūjām tiesības rīkot Eiropas čempionāta finālturnīru, ar ko nopelnīja gan LBS, gan valsts. To visi aizmirst. Kad tagad runājam par sieviešu čempionātu, tad visi uz to skatās, kā uz tēriņiem. Lai gan ekonomiskais efekts bija 15 miljoni eiro, bet nodokļos tiešā veidā valsts ieguva divus miljonus. Tagad mums kasē ir pārpalikums un Rīgas domes piešķirts zemes gabals, kas ļauj sapņot par savu bāzi. Gadus deviņus atpakaļ tas šķita pilnīgs kosmoss. Aktuālāks bija jautājums par to, kā nodzīvot rītdienu. Labi atceros, ka, iepazinies ar finansiālo situāciju savienībā, es uzrakstīju prezidentam Kehrim atlūgumu un ieliku to atvilktnē. Tur tas nostāvēja astoņus mēnešus, jebkurā dienā biju gatavs viņam to aiznest.

Tad jau sanāk, ka pēc Blūma kritikas daudzi būtu gatavi nostāties tavā pusē un teikt, ka savienībā strādā labi.
(Pauze) Es gribētu vēlreiz dzirdēt LBS darbam veltīto Jāņa kritiku. Kad viņš būs Latvijā, mēs par to parunāsim.

Varbūt par to ir jārunā publiski, nevis aiz kabineta durvīm.
Es zinu, ka jums vajag, lai būtu par ko rakstīt, bet mums vajag, lai darbi ritētu uz priekšu.

Mēs jau tikai palīdzam jums ar motivāciju. Ja visu kārtos pa kluso, tad beigās atkal sprāgs bumba.
Notiek nepārtraukta konkurence par bērniem, par resursiem pašvaldību, valsts un atbalstītāju līmenī. Negatīva informācija neveicina minēto resursu piesaisti.

Līdzjutēji var priecāties, cik daudz labu basketbolistu mums ir, taču, raugoties no savienības puses, tas rada arī problēmas, jo jākārto apdrošināšana, kam nepieciešami lieli finanšu resursi.
Lielākās galvassāpes mums sagādāja apdrošināt nākotnes ienākumus vai kontraktus, kādus spēlētāji sagaida. Respektīvi, Kristapam un Dāvim bija mazi līgumu, taču viņu tirgus vērtība bija daudz lielāka. Tagad FIBA apdrošina arī NBA spēlētājus, taču tam, protams, ir griesti. Lielās summas veidoja tas, ka mums bija jāapdrošina spēlētāju nākotnes vērtība. Tagad FIBA segs daudz vairāk, bet līdz noteiktiem griestiem, kurus precīzi nezinu. Taču, ja Kristapam būs maksimālais līgums, tad tā jebkurā gadījumā būs milzīga summa.

Ko šādā situācijā darīt LBS? Vai vienīgais ceļš ir doties pie valdības vai pastāv alternatīvas atrast sponsorus tieši šim mērķim?
Vienmēr var sapņot par trakajiem, taču šiem trakajiem ir jābūt basketbola cilvēkiem. Ja mums ir privātais uzņēmējs, kas noziedo miljonu bērnu slimnīcai, tad rodas jautājums – kāpēc viņam ziedot basketbolam? Ja mēs būtu globāls fenomens, tad mūsu vērtība būtu augstāka… Šobrīd mēs cīnāmies par Eiropas sieviešu čempionātu, bet šis jautājums ir reducēts līdz tam, cik tas mums maksās? Gadu gadiem esam pētījuši turnīru organizēšanas ekonomisko ietekmi, bet tiklīdz sākas politiskās debates, atkal sākas runas par to, kurš par to maksās?

Varbūt valda neticība aprēķiniem par ekonomiskajiem ieguvumiem?
Mums ir jāaug kā sabiedrībai. Ja visā pasaulē lielie sporta notikumi ir valsts biznesi un tā tiek pozicionēti, tad, kāpēc mums dalība Pasaules kausā vai olimpiskajā kvalifikācijā, kam seko visā pasaulē un kur sportistiem ir miljoniem sekotāju sociālajos tīklos, nepaskatīties kā uz valsts biznesu. Kamēr mēs uz šādu turnīru rīkošanu skatīsimies tikai kā uz tēriņiem, nekas nemainīsies.

Vai ir bijuši kādi signāli no Eirolīgas klubu vadības par to, kā Strēlnieka gadījums nākotnē varētu ietekmēt Latvijas izlases spēlētāju atbrīvošanu uz valstsvienību mačiem?
Jāskatās, kādos klubos viņi būs. „Olympiacos” gadījumā jāsaka, ka Strēlnieks jau nav vienīgais savainotais komandā. Nav jāspēlē izlasē, lai gūtu traumu.

Bet piekritīsi, ka šis tomēr bija ļoti spilgts piemērs.
Šeit, jā. Bet nedomāju, ka Eiropas kontekstā to uztvēra, kā kaut ko ārkārtēju. Jā, Deivids Blats par to izteicās, bet viņam bija personiska motivācija tā runāt. Galu galā „Olympiacos” sezona arī līdz Strēlnieka traumai nebija ļoti veiksmīga, tādēļ Jāņa savainojuma ietekmi nevajadzētu pārspīlēt.

Bet, ar ko ir beidzies dialogs ar „Olympiacos” klubu?
Mēs uzrakstījām formālu pateicību par spēlētāja atbrīvošanu uz maču. Bet pretī bija Blata izteikumi…

Vai par šo jautājumu pēc tam esi runājis ar pašu Strēlnieku?
Ar viņu ikdienā komunicē [izlases menedžeris] Emīls [Toms]. Dažādos veidos centāmies viņam sūtīt signālus ar domu – ja kaut kas ir atkarīgs no mums, tad… Bet Jānis ir profesionālis. Viņš apzinās, ka šo traumu tikpat labi varēja gūt arī citur. Protams, viņš to pārdzīvoja, bet no viņa pozīcijām raugoties, vēl nevar zināt, vai šī spēle Eiropas basketbola tirgū viņam nebija ar plusa zīmi. Manuprāt, „Olympiacos” komandā Jānim bija atbalstoša loma, kamēr izšķirošajos brīžos bumba bija pie citiem. Bet to, kā viņš patiesībā var nospēlēt, Jānis parādīja mačā pret Melnkalni. Visi zināja, ka viņš būs ar bumbu un uzbruks, viņu sedza vienatnē un divatā, bet Jānis tik un tā parādīja, cik augsti ir viņa spēju griesti. Tāpēc domāju, ka no viņa karjeras attīstības viedokļa šī spēle viņam varētu būt vērtējama pat ar plusa zīmi. Taču tās ir tikai manas spekulācijas par šo situāciju.

Nesen noslēdzās Latvijas un Igaunijas apvienotās līgas pirmā sezona. Basketbola sabiedrībā palikusi pēcgarša, ka šajā projektā noteikumus diktē igauņi. Ne velti, finālčetrinieka turnīrs ar triju Latvijas komandu dalību risinājās Tallinā. Vai šādām sajūtām ir pamats?
(Domā) Šosezon primārais uzdevums bija nodrošināt, lai šāds turnīrs vispār notiktu. Lai arī kādam varbūt ir ierīvēta nacionālā pašlepnuma kants, svarīgākais bija tas, ka šis turnīrs notika. Runājot ar vairākiem klubiem, biežāk esmu dzirdējis piesaucam plusus nekā mīnusus.

Kādi ir apvienotās līgas ieguvumi?
Retorika var mainīties atkarībā no konkrētā kluba, taču, pirmkārt, tas ir sabalansēts kalendārs – visas komandas izspēlē divu apļu turnīru. Otrkārt, vairāk interesantu spēļu, jo sezonas laikā labāk ir spēlēt divus mačus pret vienu pretinieku nekā četrus. Tā ir iespēja iegūt jaunu pieredzi un augt. Treškārt, spēļu kvalitāte. Mūsu divām vadošajām komandām cīņā par titulu pievienojās „Kalev/Cramo”, vairāk interesantu spēļu bija arī starp turnīra tabulas vidusdaļas komandām. Ceturtkārt, visas spēles bija pieejamas tiešraidē.

„Ventspils” kluba valdes loceklis Ralfs Pleinics norāda, ka ekonomiski izdevīgs šāds projekts var būt tikai tad, ja izdodas piesaistīt arī lietuviešus.
No viņa perspektīvas, protams, jā. Bet arī ventspilniekiem bija aktuāli ieguvumi no šī turnīra. Kas attiecas uz lietuviešiem, tad viņi pirms sezonas atklāti pateica – esam gatavi uzņemt „VEF Rīga” un „Ventspili” Lietuvas čempionātā. Vai Latvija to vajag? Tāpēc saku, ka svarīgākais šosezon bija uzsākt Latvijas un Igaunijas apvienoto līgu. Latviešiem ir teiciens, ka gudrākais piekāpjas. Ja runājam par Zvaigžņu spēli, tad bija īpašais stāsts par somu piesaisti. To uzskatu par neveiksmi, ja raugāmies nākotnes perspektīvā. „Final Four” turnīra norises vietu noteica aklā izloze, jo abas puses nespēja vienoties. Šis ir viens no argumentiem, uz kuru draudzīgā gaisotnē norādījām – neatrisinot šo problēmu, apvienotais čempionāts nākamajā sezonā nenotiks. Mēs jau sezonas sākumā uzskatījām, ka lēmumu pieņemšana bez balsošanas nestrādās, taču viņi to ļoti gribēja. Iespējams, igauņi baidījās, ka mēs kaut ko uzspiedīsim. Mēs piedāvājām, ka izšķirošā balss pirmajā gadā ir igauņiem, bet otrajā latviešiem. Taču ir vajadzīgs kāds, kurš pieņem lēmumu. Tāpēc šķiet, ka esam piekāpušies. Mūs tas sāpīgāk skāra kaušļa gadījumā. Esošais nolikums paredzēja to, ko tas paredzēja, bet igauņi nekam bargākam nebija gatavi piekrist. Tāpēc lēmumu pieņemšanas kārtība ir jāmaina. Otra lieta – ir jāmaina statistikas sistēma, kas mums bija solis atpakaļ. Igauņi iepriekšējā vasarā bija investējuši statistikas pilnveidošanā un solīja, ka viss būs super, taču praksē nekas nestrādāja.

Vai šobrīd kaut kas ir zināms par nākamo sezonu?
Šobrīd organizatoriem ir uzdevums sagatavot analīzi un nākamajā valdes sēdē ziņot par plusiem un mīnusiem, reitingiem, spēļu sabalansētību un finansēm. No tā varēs saprast, kā šo projektu virzīt tālāk.

Vai ir pārliecība, ka nedēļu pirms turnīra nebūs neskaidrības par tā formātu vai komandu skaitu?
Ar igauņiem pirms sezonas vienojāmies – ja mums atšķiras standarti, tad mēs pieņemam augstāko no tiem. Viena no idejām ir pāreja uz licencēšanu. Klubiem būtu skaidri nosacījumi, kuru neizpildes gadījumā dabūt licenci dalībai turnīrā nebūtu iespējams. Pagājušajā gadā notika mehāniska savienošana, bet tagad ir jādomā, kā šo produktu uzlabot. Ir paredzēta arī atsevišķa klubu pārstāvju sapulce, kuros tiks izrunāti organizatoriskie un sportiskie jautājumi, ieskaitot kausa izcīņu. Neredzu iemeslu, lai šogad skaidrība par nākamo sezonu nebūtu agrāk.

Vai bezdibenis starp kopvērtējuma līdervienībām un pastarīti nerosina uz pārdomām par komandu skaita samazināšanu vai sadalīšanu divās divīzijās?
Domāju, ka problēma nav „Ventspils” pusē, bet gan „Jēkabpils/SMScredit.lv” galā. Ventspilniekiem bija daudz līdzīgu spēļu, tādēļ bilances 27-1 vietā varēja būt arī 22-6. Drīzāk jēkabpilieši atšķīrās no visiem pārējiem, tādēļ jādomā, kas būs nākamsezon. Klubam bija grūti laiki.

Ko LBS var izdarīt, lai klubu nākotne nebūtu tik nestabila. Pirms iepriekšējās sezonas „Jūrmala” dalību akceptēja tikai nedēļu pirms turnīra sākuma, kā dēļ pat nācās pārcelt pirmā apļa spēli.
Redzi, šis atkal būs jautājums par to, kas ir un kas nav LBS panākums vai ietekme. Jūrmalas kluba gadījumā savienība apsēdināja konkrētus cilvēkus pie viena galda. Mēs nevaram klubiem iedot naudu, bet varam apsēdināt ieinteresētās personas pie kopīgas sarunu galda. Aizvedām viņus uz pilsētas domi, atvedām mēru. Tas nebūtu noticis bez tiem cilvēkiem, kas pašlaik vada klubu, taču līdz šim sarunām bija jānonāk. Līdzīgi bija Jēkabpilī. Ja pilsētas pašvaldība uzskata, ka tai šāda komanda nav vajadzīga, visticamāk, tā tur arī nebūs. Bet situācijā, kurā bija politiskie oponenti, mēs vismaz apsēdāmies pie viena galda. Projekts par gadu paildzinājās, bet, kā būs nākotnē – to redzēsim. Arī Liepājas gadījumā bija jāpieņem kompromisi, lai būtu kaut kāda pēctecība. Bija cilvēki, kuri teica, ka nevar uzņemt tādu klubu, kas nav izgājis caur LBL3 un LBL2. Bet tieši Liepājā šogad ir vislielākais spēļu apmeklētības pieaugums un vairākas interesantas spēļu organizēšanas idejas.

Kā tev pašam šķiet – vai Latvijas apstākļos ir pieņemami, ka klubs vienā rudenī pēkšņi ielec augstākajā līmenī? Vai Latvijas un Igaunijas apvienotajā līgā šī iespējamība samazinās?
Domāju, ka tā ir samazinājusies. Taču ir jāņem vērā objektīvie apstākļi. Lai kā mums gribētos, ka ir ļoti sabalansēts, desmit līdzvērtīgu komandu čempionāts, jāņem vērā, ka komandas ir ar dažādiem budžetiem un pašvaldību atbalstu, bet tās visas ir jānotur uz vienas lapas. Bet mums ir arī pozitīvie piemēri – „Valmiera Glass”/ViA, kas paši sev izlauza ceļu līdz augstākajam līmenim. Jēkabpilī toreiz vienkārši bija cilvēku kopa, kas redzēja, ka spēs mobilizēt spēkus, ja komanda startēs LBL 1. divīzijā. Par tādu projektu viņi varēja pārliecināt pašvaldību un sponsorus. LBS valdei bija iespēja pateikt nē, taču, vai tādā gadījumā basketbols tur vispār būtu sācies? Ja nedosim iespēju šos resursus tērēt basketbolā, tie tiks iztērēti citās jomās.

Nu jau vairāk nekā desmit gadus es tiešām nespēju saprast, kuram Latvijā ir vajadzīga Zvaigžņu spēle? Mans kolēģis Andrejs Siliņš ļoti trāpīgi noraksturoja – tas liecina, ka LBS domāšana ir 90-to gadu līmenī, kad cilvēki bija gatavi maksāt naudu, lai paskatītos uz nēģeri.
Tam ir vairāki argumenti. Pirmais – nenogalināt neko, kamēr mēs nezinām, ko likt tā vietā. Zvaigžņu spēles Latvijā bija visapmeklētākie pasākumi LBL sezonā. Zāle vienmēr bija pilna un tas bija ekonomiski neitrāls vai pat pozitīvs pasākums. Ventspilī skatītāju bija vairāk nekā uz Eirokausu mačiem.

Jo sabrauca spēlētāju radi un draugi…
Jā, bet tas jau arī ir tusiņš. Pat NBA pirms gada atzina – sportiski šī spēle nav nekas, taču cilvēki pērk biļetes. Ja runājam par terminu zvaigzne, tad kas nu kuram būs šī zvaigzne. Vai Rihards Lomažs ir zvaigzne? Dažreiz man šķiet, ka cilvēki dzīvo Latvijā, bet domās staigā pa Ņujorku. Latvijas klubu spēlētāji ir lokāla mēroga zvaigznes. Mana krustmeita Jelgavā iet uz LBL2 spēlēm un ir laimīga, ka var dabūt autogrāfu no spēlētāja. Un par to, ka [Gatis] Justovičs viņai novadījis treniņu. Vai Justovičs ir zvaigzne? 16 gadus vecai meitenei viņš šobrīd ir zvaigzne, lai gan pēc desmit gadiem viņa varbūt spēlēs WNBA. Arī apmeklējums par to liecināja. Tāpēc, ja nogalinām – jāsaprot, kas nāks vietā. Šim pasākumam ir vēsture – mēs zinām, kurš uzvarēja trīspunktu metienu konkursā un kurš uzvarēja treneru konkursā. Satiku Raimondu Fūrmani un saviem čaļiem teicu – lūk, viņš uzvarēja slam dunk konkursā, jo bija pirmais, kurš iedankoja ar melno zeķi. Tas veido vēsturi. Ja mēs no tā visa atsakāmies, tad, kas nāk tā vietā? Kaut kas labāks?

Kausa izcīņa?
Jā, tāda opcija pastāv. Lietuvieši šajā ziņā ir parādījuši, kā to var izdarīt. Tur gan ir cita motivācija, jo viņi ar naudu ir nopirkuši „Žalgira” un „Rytas” piedalīšanos. Mūsu divi vadošie klubi parasti ir bijuši pret papildus spēlēm, jo viņiem ir starptautiskās ambīcijas. Kā teica Ralfs – ekonomiskās izdevīguma tur nav, turklāt tā ir iespēja iedzīvoties savainojumā. Sarunas par kausa izcīņu ir bijušas pirms katras sezonas un tās būs arī šogad. Domāju, ka potenciāls kaut kādām izmaiņām ir pieaudzis. Bet katra komanda uzskata, ka kausa izcīņai jāizskatās citādi. Vienam šo turnīru vajag pirms sezonas, otram sezonas vidū. Vieni grib kopā ar LBL2, bet otri saka – ja vadošie klubi nepiedalās, tad tā vairs nav kausa izcīņa. Pie tā atkal būs jāatgriežas. Vai kauss būs papildus tituls? Vai klubi būs jāpiespiež tajā piedalīties? Taču jānonāk līdz tam, kad esošā formāta vietā nāk kaut kas tāds, kas ir vajadzīgs vismaz lielākajai basketbola sabiedrības daļai.

Noslēgumā parunāsim par pašlaik aktuālāko tēmu – kāpēc ir apdraudēta Eiropas sieviešu čempionāta norise Latvijā? LBS ceļ trauksmi un runā par sadārdzinājumu, bet Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs televīzijā piesauc terminu rekets.
Nacionālajā sporta padomē uzstājos 2017. gada martā un tās locekļiem teicu, ka pēc diviem gadiem gribam organizēt Eiropas čempionātu basketbolā sievietēm. Mums šķiet, ka šo čempionātu jārīko Latvijā, jo tad pie mums sāktos cīņa par olimpiskajām ceļazīmēm. Tas būtu svarīgi. Vienlaikus norādīju, ka atšķirībā no Eiropas čempionāta vīriešiem, kurā ienākumi no biļešu tirdzniecības nosedza čempionāta izmaksas, tas nebūs komerciāls projekts. Būs vajadzīga nauda ne tikai licencei, bet arī rīkošanas izmaksām. Radās jautājums – kādas varētu būt izmaksas? Tobrīd vadījāmies pēc 2016. gada jauniešu čempionāta datiem un piesviedām aptuveno summu.

Kāda tā bija?
435 000 eiro oficiālajiem maksājumiem un 165 000 rīkošanai. Kopā 600 000 eiro. Plānoto budžetu rēķinājām pieticīgi, jo plānoto pasākumu netrūka. Atminos, ka 2009. gadā, kad Latvijā notika visas Eiropas sieviešu čempionāta spēles, valsts piešķīra 3,1 miljonu latu. Pieņēmām darbā tikai vienu cilvēku – Zani Jurjāni, kura rīkoja arī Eiropas U18 čempionātu. Pēc šī čempionāta viņa secināja – tas, ko šovasar (2018. gadā) maksājām pa viesnīcām un visu pārējo, nav tas pats, kas bija 2016. gadā. Teicu, lai maksimāli ātri sarēķina, kādas ir paredzamās izmaksas. Turklāt jāsaprot, ka čempionāta nolikumu uz simts lapām saņemam tikai pēc tam, kad esam apstiprināti kā rīkotāji.
Pēc Eiropas U18 čempionāta Jurjāne, vadoties pēc tā brīža cenām, sarēķināja sieviešu čempionāta budžetu un secināja, ka bez iepriekš aprēķinātās summas būs nepieciešami vēl 273 000 eiro. Tas bija 2018. gada septembrī. Pirmais, kuram par to izstāstīju, bija Edgars Severs. Skaidroju, ka papildus finansējums vajadzīgs, jo ir prasības, par kurām sākumā neiedomājāmies vai nezinājām, plus ir cenu pieaugums. Sagatavojām vēstuli, kura oktobrī tika nosūtīta ministrijai. Kopš tā laika pagājis pusgads.

Pag, bet Severs stāsta, ka sākotnējos aprēķinos nebija paredzētas spēļu zāļu un aprīkojuma nomas, kā arī FIBA amatpersonu izmitināšanas izmaksas. Tas nu gan neizskatās pēc iepriekš neparedzamām izmaksām. Tā vismaz saka Severs.
(Domā) Labi, līdz Severam vēl nonāksim… Apmēram pirms sešiem mēnešiem ministrijai bija iesniegtas tāmes. Ministrija varēja pateikt, ka šo nekad neatbalstīsim, vai atbalstīsim tikai daļēji, taču nebija nekādu komentāru vai lūgumu skaidrot konkrēto sadārdzinājumu. Radās sajūta, ka šo sadārdzinājumu uztver kā saprotamu, bet jautājums tiks risināts jau kopā ar jauno valdību. Vienlaikus līdzīgi kā hokeja čempionātam lūdzām izveidot valdības darba grupu, kurai varam par visu noziņot. Tas bija oktobrī. Nesaņēmām nekādu atbildi par naudu un nekādus komentārus par darba grupu. Tikai spriedelējumus – „nezinu, vai to vajag, runājiet ar premjeru paši”. Apmēram tādā līmenī. Atbildes par darba grupu nav vēl līdz šim brīdim. Turklāt bez tā, ka finansiālais jautājums ir saistīts ar ministriju, vēl ir jautājums par Rīgas domi. Ja ir darba grupa, tad tajā jābūt kādam no domes, kurš var runāt par konkrētām lietām.

Bet, kāpēc savienība jau agrāk necēla trauksmi par šo situāciju?
Pagaidi. Mums turpināja stāstīt, ka budžets šim gadam tiek veidots. Publiskā retorika. Kad tad budžetu apstiprināja? Pavisam nesen. Mums stāstīja, ka šis jautājums tiek risināts, bet 25. martā mums pasaka – uzredzēšanos. Tur nav nekā. Ne tas, ka uzrakstījām septembrī, ne tas, ko bijām uzrakstījuši jau iepriekš. Nekas. Ja tobrīd Nacionālā sporta padome pateiktu, ka varam cerēt tikai uz to, kas bija sarēķināts līdz septembrim, bet viss pārējais nekam neder, to vēl varētu saprast. Taču nebija nekas – brīvi un uzredzēšanos. Tur jau radās tas force majeure. Ar atsevišķie politiķiem jau bijām runājuši un stāstījuši par 273 000 eiro sadārdzinājumu, taču par 165 000 eiro, kas jau bija apsolīti, pat nebijām iedomājušies, ka tie varētu nebūt. Bet nebija. Un Severs tobrīd nepiecēlās kājās un neteica – cienījamā padome, 273 tūkstoši būtu lieki tēriņi, bet 165 tūkstoši ir jāpiešķir. Tā vietā bija aicinājums meklēt citus finanšu avotus. Tad arī notika eksplozija.

Tātad šobrīd joprojām trūkst 438 000 eiro?
Jā. Turklāt tāmē ierakstīto 100 000 eiro vietā no Rīgas domes ir tikai 25 000 eiro.

FIBA par to jau ir informēta?
Jā. Esam informējuši, ka šī ir augsta riska situācija čempionāta nenotikšanai un iemaksātās naudas pazaudēšanai. Otrdien (16. aprīlī) būs LBS padomes ārkārtas sēde, uz kuru esam uzaicinājuši gan FIBA pārstāvi, gan nozares pārstāvjus. Piedāvāsim ministrijai sūtīt savus ekspertus un kopā ar mums izanalizēt skaitļus.

Bet laika vairs nav daudz.
Tā ir…

Ja čempionāts nenotiks, tad valsts zaudēs 435 000 eiro?
Jā. Bet vēl jau ir runa par reputāciju.

Bet, cik šim projektam ir piesaistīti sponsoru finanšu līdzekļi?
Ieņēmumi no biļešu tirdzniecības un sponsoru nauda veido 145 000 eiro.

Sanāk, ka no kopējā budžeta aptuveni miljons eiro apmērā, sponsori veido 15%. Vai tā ir normāla proporcija Eiropas sieviešu čempionātam?
Tas vēl ir liels izaicinājums piepildīt šos plānotos 145 000.

Salīdzini ar 2009. gada Eiropas čempionātu sievietēm, kam valsts atvēlēja 3,1 miljonu latu.
Toreiz ģenerālsponsora pakete bija 100 000 latu. Mazo sponsoru praktiski nebija. Tie, kas ikdienā strādā sportā, sapratīs, ka sieviešu sportā šī proporcija ir normāla.

Tātad LBS savu darbu ir paveikusi?
Mums tas vēl jāizdara, jo biļetes vēl ir jāpārdod. Un tas nav tik vienkārši, kā kādam varbūt varētu šķist.

Ņemot vērā visu, kas noticis pēdējo nedēļu laikā, vai tev tāpat kā pirms desmit gadiem atvilktnē nestāv sagatavots atlūgums?
(Domā) Nesen braucu kopā ar ģimeni un automašīnā par to runājām. Es teicu – ja desmit gadu garumā visu šo enerģiju būtu ieguldījis privātajā biznesā, tad būtu miljonārs. Bet runa nav par naudu. Es ticu, ka Dievs mums katram ir devis kādu talantu, bet mūsu atbildība ir šo talantu maksimāli izmantot sabiedrības labā. Latvijas simtgades kontekstā daudz tika runāts par patriotismu – kurš nopeldēsies aukstā ūdenī, kurš kaut kur aizskries. Turpretī man tuvāka ir ideja, ka mums katram ir jāatrod sava vieta un jādara savs darbs tik labi, cik labi mēs to spējam. Ņemot vērā, ka esmu bijis augsta līmeņa basketbolists, man ir laba izglītība un pieredze ierēdniecībā, tas veido prasmju kopumu, kas nepiemīt daudziem. Man patīk tas, ko es daru, un es kalpoju sabiedrībai. Vienkārši to visu aizsviest prom… Protams, tādas domas man reizēm ir ienākušas prātā. Bet tad tu sev jautā – kas būs pēc tam? Grūtākajās dienās ģimene mani ir stiprinājusi un nav ļāvusi visam atmest ar roku, sakot „tieciet paši ar visu galā”.

Man ir ideja, ko tu varētu darīt pēc tam – strādāt FIBA. Tu jau pats minēji, ka tev tur ir kontakti, labas attiecības. Arī Šēnhofs teica, ka LBS vadībā neviens pie krēsliem neturas.
Es sev vietu nemeklēju. (Smejas) Man ir un būs ko darīt. Vairāk domāju par to, kas pēc tam būs šeit?

Vai tu jūties neaizstājams?
Nē. Es piekrītu teicienam, ka ir pilni kapi ar neaizstājamiem cilvēkiem. Taču neesam pieskārušies jautājumam par to, kas mums šeit ir rakstīts uz sienas – ilgtspēja. Kad esmu pieņēmis lēmumus, vienmēr esmu domājis par ilgtspēju. Līdzīgi ir jau aprunātajā Zvaigžņu spēles gadījumā – ja kaut ko nogalinām, jāzina, kas nāks vietā. Mūsu iespēju robežās esam dabūjuši sev tuvāk basketbola cilvēkus ar potenciālu. Piemēram, esmu piestrādājis, lai mūsu cilvēki būtu FIBA komisijās. Mēs atradām vietu un pierunājām tur darboties Guntu Baško. Lai viņa redzētu sev iespējas nākotnē palikt basketbolā, iegūtu pirmo birokrātisko pieredzi. Uz FIBA apmācībām savulaik aizsūtījām arī Aneti Jēkabsoni-Žogotu un Kasparu Ciprusu. Iespējams, ar laiku viņi būs tie, kas nāks un turpinās mūsu iesākto darbu.

Dažādās pārvaldības struktūrās parasti ir termiņi, pēc kuru beigām vadība tiek mainīta. Kā tu uz to skaties?
Domāju, ka tajā ir sava loģika. Redz, savienības statūti paredz ģenerālsekretāra vietnieka amatu. Es gribētu gadu nostrādāt kopā ar vietnieku, kurš kož, redz un saprot to garoziņu. Kad Valdis tika ievēlēts, savā ziņā tā bija varas pārņemšana no Ojāra. Tobrīd viņš varēja justies mierīgs, ka nav aizgājis, aizcērtot durvis un pasakot, lai turpmāk paši tiek galā. Domāju, ka tas būtu svarīgi basketbolam. Jā, termiņš varētu būt labs arguments pārmaiņām. Taču jebkurš jauns LBS darbinieks ienes kaut ko savu – vai tas būtu kādas līgas direktors vai ģenerālsekretārs. Tajā pat laikā Deivids Stērns NBA vadīja 30 gadus. Taču viņam nebija jāsaskaras ar politiskajām cīņām. Bet biznesa pasaulē analizē datus, tajā ir mazāk emociju. Daļa taisnības noteikti ir abās pieejās.

  +6 [+] [-]

, 2019-04-18 11:37, pirms 4 mēnešiem
Otro reizi izlasu interviju (tagad 2.daļu) un jautāju pats sev - nafig es to lasīju vispār? Nu tik glums... Iedomu miljonārs ibio...
Gatavs uzņemties atbildību par komunikācijas trūkumu Par lietu, kura nevienam neinteresē ne gadījumā kad ir ne arī kad nav panākumu. Psc. A par pārējo viss kārtībā, LBS strādā

Jautājums par pēdejiem 3 cikliem, kur atbildei jābūt "jā" vai "nē", tā vietā kaut kāds pļurkt par Slovēniju.

  +4 [+] [-]

, 2019-04-18 12:04, pirms 4 mēnešiem
Viņš visu saka pareizi koncentrējoties uz to, ko ir izdarījis, BET fiška jau ir tāda, ka ne jau viņam pašam sevi ir jāvērtē, bet neatkarīgai komisijai, darba devējam, kuram ir jābūt kritiskam un tendētam un ilgtermiņu. Citādi te sanāk,ka pats izdari, pats sevi novērtē un pats sev uzliek mērķus nākamajam posmam.. sviests kaut kāds. Pareizi Lauva teica, personīgais SIA>

  -1 [+] [-]

, 2019-04-18 12:16, pirms 4 mēnešiem
Kaut kas tur ir dziļāk, ja valsts nedod tos 270k. Rīgas dome arī l... 25k iedod. Kamēr kaudzei visādiem rēgiem pašvaldības uzņēmumos kadā samaksā pie 80k uz cilvēka

  +5 [+] [-]

, 2019-04-18 12:19, pirms 4 mēnešiem
Nav pat vērts lasīt. Šis funkcionārs šajā amatā sevi ir izsmēlis. Laiks jauniem cilvēkiem to ieņemt.
Slēpts komentārs: Zemnieks_prim

  -1 [+] [-]

, 2019-04-18 13:07, pirms 4 mēnešiem
Basketbols nav bimbols

  -1 [+] [-]

, 2019-04-18 13:12, pirms 4 mēnešiem
Jā mēs skatāmies pirmā problēma nav spēcīga Latvijas Igaunijas līga vajag izveidot vēl Lietuvu un Somiju Zviedriju pielasīt izveidot ziemeļu līgu.Otrā nenotiek vietējo talantu attīstība,lai varētu būtu talantīgi vietējie spēlētāji kas spēlē. Vēl problēma tāda,ka netiek nodrošināta viena spēcīga vietējā līmeņa komanda, kura varētu ikdienā spēlēt Euroleugue līmenī. Jaunos talantu nevar attīstīt jaunos talantus.

  -1 [+] [-]

, 2019-04-18 13:13, pirms 4 mēnešiem
Vēl nav pārdomāta sistēma treneri nevar atrast labu autoritāti.

     [+] [-]

, 2019-04-18 13:16, pirms 4 mēnešiem
Ir daudz kas ļoti pozitīvi basketbola savienības darba

  -2 [+] [-]

, 2019-04-18 13:17, pirms 4 mēnešiem
Zemnieks prom droši dodies čekas aģentu sadaļu, kur galvenais ir čekas nūjas čempionāts

  +3 [+] [-]

, 2019-04-18 13:28, pirms 4 mēnešiem
Tak Šņep beidz liet ūdeni un atkāpies. Mantkārīgais pi da ras. Nu neuzņemsies viņš vainu. Tik muldēs apkārt. Nolien no pupa un pi sies prom lūdzu.

  +2 [+] [-]

, 2019-04-18 13:34, pirms 4 mēnešiem
Glumāks nemēdz būt. Pretīgs purns, neko citu nevaru pateikt...

  +1 [+] [-]

, 2019-04-18 15:17, pirms 4 mēnešiem
Man jau patīk ka viņš piesauc mūsu nba spēlētājus kā LBS panākumus, sakārtotu saimniecību utt.,, tas pats Kristaps ja būtu palicis Latvijā, nevis devies uz Spāniju, visticamāk jau vairs nebūtu basketbola, vai spēlētu kādā Latvijas klubā rezervē, jo viņa potenciāls būtu palaists vējā (to var saprast izlasot grāmatu), Latvija jaunietim neticēja vispār, Dāvis arī pasen mētājās ārpus Latvijas, tāpat Rodions!

  -1 [+] [-]

, 2019-04-18 15:30, pirms 4 mēnešiem
knaible rakstīja: Nav pat vērts lasīt. Šis funkcionārs šajā amatā sevi ir izsmēlis. Laiks jauniem cilvēkiem to ieņemt.
Izlasi gan, laba intervija un sakarīgas atbildes. Man tagad ir skaidrs, kā izveidojās tie trūkstošie 270 tūkstoši.

  -3 [+] [-]

, 2019-04-18 15:39, pirms 4 mēnešiem
Godājamie rupjību rakstītāji, izlasiet interviju un, lūdzu ieslēdzīet savas rudimentārās smadzenes! Saprotiet, ka Edgars Šneps savā intervijā atļāvās pateikt vairāk kā drīkst, jo Severa kunga rīcību savādāk kā par nelietību nevar nosaukt! Ja runā par Latvijas vīriešu izlases tikšanu vai netikšanu, atgādināšu aizmāršīgajiem, to izšķīra viens metiens! Kur te Šnepa vaina?

  +2 [+] [-]

, 2019-04-18 16:17, pirms 4 mēnešiem
kokkāpējs rakstīja: Godājamie rupjību rakstītāji, izlasiet interviju un, lūdzu ieslēdzīet savas rudimentārās smadzenes! Saprotiet, ka Edgars Šneps savā intervijā atļāvās pateikt vairāk kā drīkst, jo Severa kunga rīcību savādāk kā par nelietību nevar nosaukt! Ja runā par Latvijas vīriešu izlases tikšanu vai netikšanu, atgādināšu aizmāršīgajiem, to izšķīra viens metiens! Kur te Šnepa vaina?
Interesanti, par ko liecina fakts, ka atbilde uz praktiski jebkuru jautājumu ir savu labo darbu slavināšana, nevis atbildēšana pēc būtības?
Viesnīcu cenas tāmē pēc 16.gada? Tāmē nav naudas treniņzāļu īrei? Un par to vainot citus?
Lai arī kāds p!deras ir Radevičs, viņš ļoti precīzi aprakstīja saistību ar filmu uzņemšanas biznesu Latvijā - ja vienīgā naudas plūsma ir no pašvaldības/valsts un tās apturēšana rada tik milzīgas problēmas, tad tāds bizness ir slikts. Tas pats Šņepam/Voinam ar basketbolu

P.S. Diez, kāpēc viņam nepajautāja par 3x3 watsapp prēmijām?

  +1 [+] [-]

, 2019-04-19 00:00, pirms 4 mēnešiem
...ka sākotnējos aprēķinos nebija paredzētas spēļu zāļu un aprīkojuma nomas, kā arī FIBA amatpersonu izmitināšanas. Tas nu gan neizskatās pēc iepriekš neparedzamām izmaksām....

No šī jautājuma atbildēšanas ļoti veiksmīgi izvairījās un diemžēl viņam arī to nepārjautāja

  +1 [+] [-]

, 2019-04-19 04:29, pirms 4 mēnešiem
Pat lasit netaisos...No personigas pieredzes pasaku,kad smerdelis speleja florbolu lika nuju l,lunis starp kajam un bakstija,provoceja...pededaras

     [+] [-]

, 2019-04-19 08:58, pirms 4 mēnešiem
Jā, diemžēl viņs ir negodīgs cilvēks.
Un nodeva basketbola izlasi ar vecākā trenera izvēli!