Šneps par LBS prezidentu, Vecvagara apstiprināšanu, izlases GM un jauno treneri

INTERVIJAS 2. DAĻA

Pirmajās dienās pēc Jāņa Blūma viedokļa paušanas „Sporta Avīzē” atzini, ka vēl neesi gatavs izteikties. Acīmredzot tas liecina, ka šie Jāņa izteikumi tevi pārsteidza nesagatavotu un bija nepieciešams laiks tos sagremot.
Pirmkārt, vēlos pateikt, ka saprotu, kā Janka jutās. Jānis gan vēl nav beidzis karjeru un nav arī paziņojis, ka vairs nespēlēs izlasē, taču jāsecina, ka reti kad izdodas noslēgt karjeru ar skaistām uzvarām. Mana pēdējā spēle valstsvienībā bija kaunpilns zaudējums Izraēlai 2003. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā Zviedrijā, kas liedza izkļūt no grupas. Man tobrīd šķita, ka esmu viens no atslēgas spēlētājiem, bet laukumā tiku vien brīdī, kad mums jau bija -18. Biju nikns uz visu pasauli. Tas bija Krauliņa laikos, izlasē bija Kambala un Ostlers. Katram bija atšķirīga motivācija un dinamika kopumā nebija pozitīva. Bija jaunais treneris Gundars Vētra, kurš centās Krauliņu par kaut ko pārliecināt. Dinamika bija tāda, kas mani neapmierināja. Kā spēlētājam, kuram vienmēr ir bijis ko teikt pašam un kuram ideālā modelī attiecībās ar treneri vienmēr ir bijusi saruna, man to bija ļoti grūti pārdzīvot. Atceros, ka nākamajā rītā Rīgā vēl sasitu automašīnu. Tādēļ Jāņa emocionālo stāvokli es labi saprotu. Vai šādai intervijai vajadzēja būt un vai vajadzēja būt tieši tam, ko viņš pateica, tas lai paliek Jāņa ziņā.
Ņemot vērā manu pieredzi, ja es būtu sapratis vai spējis pārredzēt visu laukumu, tad šāda intervija varēja arī nebūt. Pirmais, kurš varēja atrisināt šo jautājumu, bija treneris [Arnis Vecvagars], vienkārši izrunājoties ar spēlētāju. Ja tev komandā ir tāds spēlētājs, tad viņš zina savu lomu. Ja tā nepiepildās, tad parasti ir korekta saruna starp treneri un spēlētāju par to, kāpēc tā sanāca. Ir spēlētāji, ar kuriem par to ir jārunā. Jānim komandā noteikti bija šāds statuss. Ideālajā modelī šo jautājumu būtu bijis jāatrisina valstsvienības ģenerālmenedžerim, kuram jāredz viss laukums. Man nav nekādu pārmetumu Emīlam [Tomam] par viņa darba kvalitāti, bet viņš nav klasisks ģenerālmenedžeris, jo nekad nav spēlējis tajā līmenī un nezina, kas notiek spēlētāju un treneru galvās. Zinot to, ka Arnis šo jautājumu nebija izrunājis, bet Emīls to nevarēja izdarīt, visticamāk, man vajadzēja aprunāties ar Janku. Bet es viņu pārāk labi pazīstu. Ja man būtu bijusi ar viņu saruna, tad šāda intervija nebūtu bijusi vai arī tā būtu bijusi citāda. Cik liecina manā rīcībā esošā informācija, tad viņš varētu būt pateicis arī to, ko nav domājis, vai ir ticis pārprasts.

LBS prezidents Valdis Voins atzina, ka pēc spēles ģērbtuvē bija redzams – Jānis ir uzvilcies. Vai arī tu to manīji?
Jānis bija uzvilcies arī pirms tam… Viņu var saprast. Daudzi jaunie spēlētāji pēc izlases spēlēm atgriezās klubos. Jānis tomēr ir savas karjeras beigās. Viņa personiskā likme šai spēlei bija daudz augstāka nekā citiem spēlētājiem.
Bet tu taču zini, ka šī intervija nenotika divas dienas pēc spēles Melnkalnē, bet gan pēc divām nedēļām.
Jā, to es zinu. Viņš nebija tam ticis pāris un man bija pietiekami daudz laika, lai ar viņu par to izrunātos.

Vai pēc šīs intervijas esi ar Jāni sazinājies?
Nē… Bet mēs par to noteikti parunāsim. Man par to nav šaubu. Bet šobrīd attiecībās ar medijiem tas neko vairs nemainīs.

Nu labi, bet vienkārši izrunāties, kā diviem večiem taču vajag…
Jā, tas noteikti neizpaliks. Bet tā nav gluži saruna pa telefonu. Uz pašreizējiem notikumiem šai sarunai nebūs nekādas ietekmes, bet sarunu pa telefonu nevar salīdzināt ar sarunu aci pret aci.

Tu jau minēji, ka pats karjeras laikā esi bijis spēlētājs, kurš mīlēja izteikties, bieži vien arī minūtes pārtraukumos. Esi bijis arī komandas kapteinis, tādēļ tu droši vien saproti – ja savu viedokli publiski pauž kapteinis, tad basketbola sabiedrībai būtu jānodreb. Nevar to vienkārši norakstīt uz emocionālu viedokli un pateikt – ejam tālāk. Tu taču būtu gribējis, lai tevī ieklausās.
(Domā) Man bija saruna, bet es tolaik runāju personiski ar [tā laika LBS prezidentu] Ojāru [Kehri]. Toreiz iesniedzu viņam argumentētu lietu sarakstu, kas, manuprāt, ir nepareizi, ja vēlamies, lai basketbols attīstītos.

Un tam bija efekts?
Jā, bija. Protams, ir tā, kā tu saki – basketbola sabiedrībai ir jānodreb. Cilvēkiem par to jārunā, jo tā ir nacionālā izlase. Esmu vienmēr teicis, ka neatkarīgi no tā, kādā veselības stāvoklī ir mūsu lielie sporta veidi, šo stāvokli sabiedrības acīs par labu vai sliktu padara nacionālās vīriešu izlases sniegums.

Vai tu piekrīti kaut kam no tā, ko Jānis intervijā pateica?
(Domā) Pirmkārt, es šo interviju pilnībā neesmu lasījis, tikai fragmentus. Jāņa izteikto kritiku par trenera darbu es nevēlos analizēt, bet, kas attiecas uz kritiku LBS, tad tur nebija neviena fakta, tikai emocijas.

Vai tu esi gatavs tam, ka Blūms vai citi izlases spēlētāji tev iesniegs līdzīgu sarakstu, kādu tu savulaik iesniedzi Kehrim?
Protams, jā. Tādai sarunai es vienmēr esmu bijis gatavs. No basketbola pārvaldības viedokļa mums būtu jārunā par skaitļiem un faktiem, nevis par kaut kādām aģentu spēlītēm. Kas tas tāds vispār ir? Es runāju ar visiem aģentiem, bet nevienam neko parādā neesmu. Kas tad ir noticis? Jārunā par faktiem – kurš spēlētājs uzlaists laukumā un kurš ne.

Ainars Bagatskis to nodēvēja par "tukšu diršanu".
Es esmu amatpersona, kuram jāmāk izteikties precīzāk. Ja es to nevaru, tad labāk vispār neko nesaku. Jebkurā brīdī esmu gatavs runāt par argumentētu kritiku, bet attiecībā uz LBS darbu tur bija tikai emocijas. Galu galā te [savienībā] strādā Jāņa sieva.

Saprotu gan, ka vairs ne ilgi…
Jā. Bet viņa šeit ir strādājusi trīs gadus. Labi pazīstam viens otru, mums ir bijušas vairākas atklātas sarunas.

Šo izteikumu sakarā tika piesaukts arī „opozīcijas pirksts”, tādējādi šo interviju pieskaitot kampaņai cīņā par varu.
Pirmkārt, kamēr esmu ģenerālsekretāra amatā, man politiskos procesus nebūtu korekti komentēt. Otrkārt, domāju, ka tā tas nav. Vienkārši kāds to paķēra un izmantoja, lai pastiprinātu savas negācijas. Taču no Jāņa puses izteikumiem noteikti nebija nekādu tālejošu mērķu. Tās bija personiskas emocijas. Vismaz tā man šķiet šobrīd.

Voins norādīja, ka LBS savu darba daļu esot paveikusi – izlasei bija nodrošināti gan speciālisti, gan apstākļi, bet par rezultātu atbild treneris. Kā tu uz to skaties – vai netikšana uz Pasaules kausu ir tikai spēlētāju un treneru neveiksme vai arī LBS darba neveiksme?
(Domā) Viens no iemesliem, kādēļ es pirmajās dienās pēc spēles Melnkalnē neaprunājos ar Jāni, bija tas, ka pats personiski nespēju „pārvārīt” šo rezultātu.

Bet pēc spēles LBS prezidenta izteikumos nekas neliecināja par neveiksmes apzināšanos. Gluži pretēji – viņš norādīja uz pozitīvo, proti, ka esam pirmā komanda starp tām, kas nav kvalificējusies finālturnīram. Šķita, ka savienības vadība to ir ļoti viegli sagremojusi.
Nu nē… Vajadzēja redzēt viņa un [Gunta] Šēnhofa sejas izteiksmes pēc mača zālē. Skaidrs, ka prezidents runāja tā, kā viņam bija jārunā. Domāju, ka patiesībā viņš loti pārdzīvoja. Taču prezidentam nepiedien vārdi, ka "viss ir slikti" vai "ko mēs tagad darīsim?".

Nu labi, bet tik izteikta pozitīvās domāšanas paraugstunda pēc tādas neveiksmes tomēr šķita nevietā.
Nedomāju, ka viņa izteikumi atainoja viņa patiesās sajūtas. Mobilizācija bija visos līmeņos. Guntis atlidoja uz Izraēlu, lai vēlreiz izrunātos ar abiem Jāņiem [Strēlnieku un Timmu]. Sīkumu un vieglprātīgas attieksmes nebija. Domāju, ka Valdis pārdzīvoja, bet basketbola sabiedrība līdz galam nesaprot, cik viņa sirds ir iekšā basketbolā un cik daudz laika viņš tam veltī. Labi, ka viņam ir tāds pamatdarbs, ka viņš var atļauties braukt uz spēlēm, pašvaldībām un veterānu pasākumiem, tikties ar LBS biedriem. Neesmu pārliecināts, ka citu federāciju prezidenti tam veltī tik daudz laika.

Esmu dzirdējis piesaucam Voina fanātismu, taču ārēji es to nekad neesmu manījis.
Pirmkārt, Valdis nav sociālajos tīklos. Turpretī ir daudz cilvēku, kas patiesībā neko nedara, bet pieliek pilnus sociālos tīklus. Otrkārt, jāsaprot no kādām struktūrām Valdis nāk. Tur liekus vārdus nesaka.

Kādi tad ir viņa kā prezidenta plusi un mīnusi?
Man neklājas komentēt savienības prezidentu, tādēļ par mīnusiem neko neteikšu.

Nu, bet tīri cilvēciski…
Viņš basketbolam iztērē tik daudz laika… Viņš ir pieejams sarunām, jo viņa mobilais telefons ir atrodams mūsu mājaslapā. Jebkurš viņam var piezvanīt un viņam arī zvana. Bieži vien atgādinu, ka viņam ar tādiem jautājumiem nemaz nebūtu jānodarbojas. Būdams pietiekami noslēgts kā personība, viņš ir maksimāli atvērts un pieejams kā savienības prezidents. Jābrauc uz Daugavpili – braucam, jābrauc uz Liepāju – braucam. Bet viņam taču ir arī pamatdarbs. Domāju, ka LBS šāds cilvēks ir tikai ieguvums.

Atgriežoties pie jautājuma, tātad tu netikšanā uz Pasaules kausa finālturnīru saskati arī LBS darba neveiksmi?
No dienas uz dienu, no gada uz gadu, šeit strādājot, organizējot Latvijā dažādus turnīrus un cerot, ka tiksim uz lielajiem turnīriem, mēs visi gara acīm kaut kur ejam. Sākot ar to, ka Šēnhofs visiem stāsta, ka Latvijas vīriešu izlase spēlēs olimpiskajās spēlēs, un beidzot ar to, ka mums ir līgums ar Ķīnas sporta inventāra ražošanas uzņēmumu „Peak Sports”. Ja mēs tiktu uz Pasaules kausu, tad Latvijas izlase no nacionāla notikuma kļūtu par pasaules notikumu. Basketbols popularitātes ziņā pasaulē ir sporta veids numur divi. Spēlēt pasaules kausa finālturnīrā Ķīnā – tas būtu kaut kas īpašs tik mazai valstij kā Latvija. Par to mēs visi šeit domājām un sapņojām. Aiz savienības vadītāju frāzēm nenolasās tas dramatisms un iekšējie pārdzīvojumi, kādi bija pēc spēles Melnkalnē. Atceros sarunu ar Valdi pirms pēdējā mača. Viņš atzinās, ka negrib braukt. Taču tā bija desmitgades svarīgākā spēle un viņam tur bija jābūt. Pat tagad par to runājot, atceros tās emocijas un gaisotni.

Kā tu pats personiski pārdzīvoji neveiksmi Melnkalnē?
Es visas negatīvās lietas pārdzīvoju caur darbu.

Pēc spēles jau bija vēls vakars – kāds tur vairs darbs?
Devāmies uz lidmašīnu un lidojām mājup. Man jau nākamajā rītā septiņos bija jābūt Kauņā. Atpakaļceļā stipra pretvēja dēļ lidojām kādas 40 minūtes ilgāk nekā turpceļā, tādēļ nokavēju lidojumu uz Kauņu. Pagulēju pāris stundas un no rīta jau biju ofisā.

Šēnhofs atzina, ka Vecvagara iecelšana par izlases galveno treneri bijusi kļūda. Komentējot Jāņa situāciju, viņš piebilda, ka nav Vecvagaru tik labi pazinis. Bet tu taču Arni pazini ļoti labi.
Jā, Arni es pazīstu ļoti labi, bet skaidrs, ka situācija, kurā viņš nokļuva, bija viņam jauna. Šķiet, ka pirms diviem gadiem intervijā tev teicu, ka to, kas ir Arnis kā treneris mēs zināsim tikai pēc kvalifikācijas turnīra. Bija spekulācijas, ka Jānis uz soliņa esot kaut ko pateicis, bet Arnis par to apvainojies. Es tam neticu pat par 0,1%, jo Arņa personīgā likme bija visaugstākā. Pārējiem bija vilšanās, bet Arnim lielās konkurences un nelielo iespēju apstākļos Latvijā šī bija viņa lielā iespēja – vai nu būt pirmajam, kurš aizvedis valstsvienību uz Pasaules kausa finālturnīru, vai aizbraukt atpakaļ uz Kazahstānu. Cilvēkiem jāsaprot, ka tādos apstākļos nevar būt ne runas par apvainošanos kāda izteikumu dēļ. Bija tikai viens mērķis – sasniegt rezultātu.

Bet, vai Vecvagara iecelšana par galveno treneri, raugoties no šodienas pozīcijām, bija kļūda?
(Pauze) Sportā jau tā ir – ja nav sasniegts rezultāts, tad tā ir kļūda. Bet, vai ar kādu citu būtu labāk to arī neviens nezina. Šeit uz visiem laikiem paliek telpa spekulācijām. Uz šo situāciju vienmēr varēs paraudzīties divējādi – ar talantīgu paaudzi netika uz finālturnīru vai ar nepārtraukti mainīgu un vēl dažas dienas pirms spēlēm grūti prognozējamu sastāvu tika vistuvāk finālturnīram. Ļoti svarīgajā spēlē pret Melnkalni Rīgā Vecvagara rīcībā nebija ne tikai deviņu NBA un Eirolīgas spēlētāju, bet arī savainoto Šķēles, Jakoviča, Mejera...

Atgriežamies pagātnē – Šēnhofs norādīja, ka pēc 2017. gada Eiropas čempionāta finālturnīra Bagatska lēmums neturpināt darbu ar izlasi bijis liels pārsteigums. Vai tā tiešām bija vai tomēr jau vasarā neoficiālās sarunās bija mājieni par šādu scenāriju?
Kaut kādas sarunas bija un no to dinamikas bija skaidrs, ka nevarēs apvienot labu darbu ārzemēs un Latvijas izlases vadīšanu. To varēja nojaust, jo mainījās kvalifikācijas sistēma. Bija liela varbūtība, ka izlase labi nospēlēs un Bagijs saņems labu piedāvājumu. Principā tā arī notika. Lai gan daži saka, ka izlase nospēlēja slikti, valstsvienība nospēlēja pietiekami redzami, lai Bagijs kā izlases vadītājs dabūtu labu kontraktu.

Ko gan viņš tomēr nedabūja…
Jā, bet no turpmākā darba ar izlasi viņš atteicās, jo ticēji, ka dabūs labu līgumu ārzemēs. Arī man tā šķita. Taču viņš bija augstu pacēlis savu latiņu. Piedāvājumi viņam bija, taču viņš tos noraidīja.

Bet, vai tajā vasarā jau nevajadzēja sākt domāt par plānu B, ja Bagatskis neturpinās strādāt ar izlasi.
Mēs par to noteikti runājām. Bet "logu" sistēma un spēļu grafiks lika domāt, ka tam būtu jābūt, vai nu kādam no darba klubā brīvam vai Latvijā strādājošam trenerim. No darba klubā brīva trenera piesaistīšana Latvijas ekonomiskajiem apstākļiem nav atbilstoša. Ja vien tas nav treneris, kurš jau ir nopelnījis un ir gatavs strādāt zem savas tirgus vērtības. Bet maksāt tādu naudu, lai viņš neko citu nedarītu, manuprāt, šobrīd Latvijā nav iespējams. Jo īpaši, ja runājam par liela profila treneri. Kā alternatīva palika Latvijā strādājošs treneris. Turklāt nebija skaidra klubu pozīcija, izņemot „Ventspili”, kas kopš neveiksmīgās pieredzes ar Kārli Muižnieku bija deklarējusi, ka viņu treneri izlases sakarā lūdzams netraucēt.

Tātad vasarā vismaz uz papīra alternatīvas Bagatskim jau bija apzinātas?
Jā.

Klau, bet kā ar spekulācijām, ka Vecvagaru galvenā trenera amatā apstiprinājusi trīsvienība – Šneps, Voins un Šēnhofs?
(Pauze) Jums kādreiz bija rubrika „Vārds saimniekam”. Tolaik man kāds zvanīja un gribēja nākt ciemos uz LBS, bet es atbildēju, ka tā ir Latvijas basketbola problēma un spēks vienlaikus – mums nav viena cilvēka, no kura rīcībspējas viss būtu atkarīgs. Pat šodien, risinot problēmas, kas saistītas ar Eiropas sieviešu čempionāta finansēšanu, ir virkne jautājumu, kuros mums ir nesaskaņas, bet katrs no valdes un padomes cilvēkiem var dot savu ieguldījumu. Tas ir nenovērtēts, jo neviens no viņiem par to nesaņem atalgojumu. Saku to, lai cilvēki saprastu, ka valdē un padomē esošie cilvēki tērē savu laiku basketbolam bez jebkāda atalgojuma. Tādēļ nevar apgalvot, ka Vecvagaru amatā ielika Šneps, Voins un Šēnhofs. Tas bija lēmums, kuru pieņēma valde, kurā Šneps oficiāli nepiedalās. Tas jebkurā gadījumā bija kolektīvs lēmums. Atšķirībā no citiem lēmumiem balsu sadalījums nebija trīs pret divi. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki ir lūguši piefiksēt viņu atšķirīgo viedokli, jo ir bijuši kategoriski pret.

Nevēloties noniecināt Vecvagara spējas, man tomēr šķiet absurdi, ka par galveno treneri komandai, kurā ir vairāki NBA un Eirolīgas spēlētāji, ieceļ speciālistu, kurš iepriekš strādājis tikai ar jauniešu izlasi un LBL otrā ešelona klubiem.
Viņa līgums bija sastādīts trīs daļās – ar iespējam atteikties no viņa pakalpojumiem pēc pirmā un otrā apļa spēlēm. Pat, ja mēs tiktu uz finālturnīru, Arnim nebija garantēta komandas vadīšana Ķīnā. Pēc pirmā apļa valdē izvērtējām viņa darbu. Šķiet, ka arī mediju vērtējumā viņš bija numur divi pēc [Artūra] Visocka-Rubeņa, kurš izcīnīja Eiropas U18 čempionāta sudrabu. Tad neviens neteica, ka viņš ir strādājis tikai ar „Jūrmalu” vai „Turību”.

Jā, protams. Tad vilciens jau bija pusceļā. Bet es runāju par apstiprināšanas brīdi.
Kāpēc? Viņa darbs noteica to, ka viņš saņēma uzticību līguma otrajam termiņam.

Tas mani mudina vilkt paralēles ar Sportacentrs.com jauno žurnālistu akadēmiju, no kuras mēs izvēlētos vienu nenoliedzami talantīgu dalībnieku un ieceltu par galveno redaktoru.
Jā, un dotu trīs mēnešu pārbaudes laiku.

Es to neuzskatītu par saprātīgu lēmumu.
Pirmais arguments bija iespēja izkāpt no šī kontrakta pēc pirmā vai otrā apļa. Otrais arguments – Arnis jau ilgu laiku bija strādājis izlasē kā Ainara asistents, tādējādi viņš labi zināja spēlētājus. Treškārt – apzinājāmies, ka NBA un Eirolīgas spēlētāju dalība būs limitēta un ceļazīme izšķirsies spēlēs, kurās viņi nebūs, tādējādi būs jāiziet ar pašmāju spēlētājiem, kuri tālāk par U20 izlasēm vēl nav tikuši. Grūti iedomāties, ka kāds ārzemju speciālists atbrauktu un labāk par Arni saprastu, kādi spēlētāji no LBL ir viņa rīcībā.

Bobs Hārtlijs hokejā kaut kā tomēr saprata…
Domāju, ka Latvijā starp basketbola treneriem ir daudz vairāk talanta. Arī tagad, domājot par izlasi, kandidātu lokā ir kādi desmit vietējo treneru uzvārdi. Ja mēs paši viņiem neticēsim, tad kurš viņiem ticēs? Latvijā ir ļoti maz iespēju, bet ļoti liels potenciāls. Ne tikai basketbolā. Tas jau ir mūsu filozofijas jautājums.

Pag, mēs tikko uzskaitījām, ka mums ir četri spēlētāji NBA un pieci Eirolīgā. Kurš Latvijas treneris, izņemot Bagatska nepilno sezonu „Maccabi”, ir strādājis šādā līmenī?
Vai Latvijas trenerim vispār ir iespējas nokļūt NBA?

Līdz Andrim Biedriņam šķita, ka arī spēlētājiem tā ir neiespējamā misija.
Paņemsim Bagatska piemēru. Daļa viņa karjeras veidojās kā izlases trenerim. Latvieši vispār pārsvarā var ielauzties postpadomju segmentā, kur izlases trenerim ir vārds. Tas viņam palīdzēja dabūt darbu Kijevā, kur savu pirmo Eirolīgas pieredzi guva Strēlnieks. Manuprāt, tā ir mūsu misija. Ainars ir viens no labajiem piemēriem – viņš sev par palīgu Ņižņijnovgorodā uzaicināja Štālbergu, kurš pēc tam tur palika, viņš bija uzaicinājis arī Kuksiku un Bērziņu. Ja tolaik Latvijas izlasē būtu bijis ārzemju treneris, tā visa nebūtu.

Jā, bet tie bija citi laiki. Viņš auga kopā ar spēlētājiem un valstsvienību. Tagad spēlētāji ir jau pavisam citā līmenī.
Tāpēc jau teicu, ka uz finālturnīru mums bija saglabāta iespēja braukt ar citu treneri. Arī tagad, domājot par nākamo ciklu, debatēs ir jautājums par to, ko darīt, jo mums ir Eiropas čempionāta kvalifikācija un potenciāli arī olimpiskā kvalifikācija.

Un līdz kādam rezultātam pašlaik esat nonākuši?
Nolēmām, ka izsludināsim izlases ģenerālmenedžera konkursu, jo īsta ģenerālmenedžera trūkums ir bijusi problēma. Man vienlaikus ir bijis jābūt gan savienības ģenerālsekretāram, gan ģenerālmenedžerim, kas nav normāli. Jo īpaši, ņemot vērā, kā valstsvienība pēdējos gados ir augusi. Pašlaik vairāki augsta līmeņa basketbolisti ir savas karjeras izskaņā. Es viņu vidū redzu vismaz četrus potenciālos ģenerālmenedžerus.

Un viņu rokās uzreiz tiktu ielikta nacionālā izlase?
Nē. Ģenerālmenedžeris nāktu ar savu priekšlikumu, kā risināt trenera jautājumu.

Bet Latvijā jau ģenerālmenedžeri kā suga praktiski nepastāv.
Tāpēc pieminu šos četrus piecus augsta līmeņa basketbolistus, kuri ir karjeras norietā un kuriem ir ģenerālmenedžera potenciāls. Jāsaprot, kas būtu šie potenciālie ģenerālmenedžeri, kādi būtu viņu nosacījumi un potenciāls. Tādēļ pēdējā LBS valdes sēdē nolēmām, ka jārīko ģenerālmenedžera konkurss. Par spīti tam, ka iepriekšējā reizē tas izgāzās. Manuprāt, Kasparam Ciprusam bija ģenerālmenedžera potenciāls, jo viņš ir spēlējis pietiekami augstā līmenī un saprot, kas notiek spēlētāju un treneru galvās. Taču šī kandidatūra netika akceptēta. Šobrīd redzu, ka uz šo amatu varētu pieteikties kādi četri pieci cilvēki. Tad jau šī cilvēka vadībā varētu runāt par izlases treneru kolektīvu, no viņa varētu nākt iniciatīva un priekšlikumi. Piemēram, par to, vai izvēlamies vietējo speciālistu kā galveno treneri vai vietējais kļūst par asistentu kādam ārzemju speciālistam. Ārzemju trenera piesaistīšana izlasei pašlaik nav noraidīta. Bet, kā Kokoškovam pirms triumfa ar Slovēniju veicās darbā ar Gruzijas izlasi? Nekādu garantiju nav. Arī mūsu NBA džeki dažādos karjeras posmos ir strādājuši ar Latvijas treneriem. Nav tā, ka viņi nesaprastu, kā runāt ar NBA spēlētājiem un kā organizēt spēli. Statuss negarantē rezultātu.

Sanāk, ka ģenerālmenedžera līgumā būs ierakstīts, ka viņš ir atbildīgs par rezultātu.
Izklausās, ka tas ir tas ko tu gribi – lai kādam būtu tā birka.

Es tikai vēlos, lai kāds būtu atbildīgs situācijā, kad ir piedzīvota neveiksme. Nav jau runa par publisku pakāršanu pilsētas laukumā, bet ar elementāru atbildības uzņemšanos.
Šoreiz bija trīs līmeņu atbildība – visi prasīja atbildību no Vecvagara, Šnepa un Voina. Tagad hierarhija droši vien būs citāda. Treneris gan tik un tā būs pirmais, kuru visi presēs, bet ģenerālmenedžeris būs otrais.

Nē, drīzāk pirmais būs ģenerālmenedžeris, jo viņš taču izvēlējās treneri. Un tad rodas jautājums – vai šādā situācijā būs daudz amata kārotāju?
Bailes zaudēt nedrīkst būt lielākas par vēlmi uzvarēt. Ja atradīsim vienu, kuram vēlme uzvarēt būs lielāka par bailēm zaudēt, tad viņš būs īstais.

Pēc 2017. gada Eiropas čempionāta finālturnīra tu neminēji konkrētu vārdu, bet izteicies, ka par Latvijas izlases vadīšanu esot interesējies kāds speciālists ar NBA čempiona gredzenu. Vēlāk ar kolēģiem sazīmējām, ka runa varētu būt tikai par Leriju Braunu.
Jā, tā bija. Paši tolaik neuzrunājām vienu, jo lēmums bija mūsu pusē. Bet interese bija uzreiz. Problēma ar zināšanu, talanta bagātību un ierobežotajām iespējām ir sastopama visā Eiropā. Ja parādās kāda brīva vieta, tad cilvēki uzreiz izrāda interesi. Un te ir jautājums par to, kam mēs šo vienīgo vietu atdosim? Līdzjutēji nāk uz spēlēm vai ieslēdz un izslēdz televizoru, bet ir cilvēki, kuri katru dienu strādā basketbolā. Kāds būs vēstījums viņiem? Vai viņiem tiek dota iespēja vai nē?

Ja atkal piesaucam Hārtliju, tad runa nav tikai par izlases vadīšanu. No augsta līmeņa speciālista vietējie treneri varētu arī mācīties, šo speciālistu var iesaistīt dažādos projektos.
Hārtlija gadījums ir ļoti specifisks. Tur bija līdera vakuums. Tika pamēģināti jaunie treneri, bet sekoja neveiksmes. Nemāku spriest par viņa profesionālo pienesumu, bet viņš iedeva nepieciešamo mentalitāti.

Basketbolā ar mentalitāti viss ir kārtībā?
Nē, bet tā mainās. Viennozīmīgi. Mums ir spēlētāji, kas zina, kā vinnēt smagas spēles.

Es nerunāju par spēlētājiem…
Domāju, ka tas attiecas arī uz treneriem. Nedomāju, ka Bagijs 2017. gadā negribēja vinnēt visas spēles. Manā laikā uz spēli pret Spāniju devāmies ar apziņu, ka draud zaudējums ar -30. Varējām nospēlēt labāk vai sliktāk, bet vinnēt nebija variantu. Tagad tas ir beidzies. Vairs nav tādu komandu, kuras nevaram uzvarēt. Tās ir fundamentālas pārmaiņas. Pirms dažiem gadiem mums bija vakuums sieviešu basketbolā. Lielie treneri bija pamēģinājuši, bet jaunie vēl nebija izauguši. Tādēļ īstermiņa paņēmām Džordžu Dikeulaku, kurš vēlāk kļuva par Eirolīgas komandas treneri, tātad principā atbilda statusam, kuru tu piesauc vīriešu izlases gadījumā. Taču šeit viņam komunikācijā ar vietējiem cilvēkiem klājās ļoti grūti. Viņu dēvēja par skolnieku vai praktikantu. Ielikām viņam blakus Neripu, kurš pēc pāris gadiem kļuva par galveno. Džordža loma bija īstermiņa. Vienlaikus strādājām ar daudziem treneriem, kuri tagad ir jauni un perspektīvi treneri. Nosaukšu divus no viņiem – Kasparu Mājenieku un Matīsu Rožlapu. Arī Mārtiņš Zībarts tolaik vēl nebija tādā statusā, kad viņam darbu piedāvā Eirolīgas klubs. Viņš bija tikai U20 izlases treneris.

Kāpēc līdzīgi nerīkoties vīriešu izlases gadījumā, kādam pieredzes bagātam ārzemju speciālistam par asistentiem ieliekot pašmāju labākos jaunos trenerus, piemēram, Artūru Visocki-Rubeni.
Tas ir gadījumā, ja mums šķiet, ka Visocki-Rubeni nevaram likt par galveno. Tu saki, ka nevaram?

Pagaidām tomēr labāk viņam piestāvētu asistenta amats.
Iespējams. Bet tad atgriežamies pie tā, ko jau runājām. Lerijs Brauns un Maiks Kšiževskis par vecu, bet Visockis-Rubenis par jaunu. Kurš būs īstais? Ņemot vērā to, kādi spēlētāji ir izlases rīcībā, runa vairāk ir par trenera un spēlētāju sarunu, vienošanos kopīgam mērķim. Motivācija vairs nav atalgojums. Tā ir kolektīva vienošanās par to, ka mēs darām šādi, lai sasniegtu to un to. Bet šobrīd ārzemnieka kandidatūra nav noraidīta.

Ja reiz būs ģenerālmenedžera konkurss, tad trenera jautājums tiks atlikts uz tālāku nākotni.
Jā, bet ģenerālmenedžerim var dot uzdevumu, ka konceptuāli neizskatām ārzemju speciālistu kandidatūras. Tas jau ir basketbola politikas jautājums.

Tad jau ģenerālmenedžera jēga būtiski samazinās – noalgo un liec izvēlēties no pieciem kandidātiem.
Kāpēc no pieciem? Treneru jau mums netrūkst. Varbūt jēga ir mazāka, bet ģenerālmenedžera vienīgais darbs jau nav trenera izvēlēšanās. Tā ir komunikācija ar spēlētājiem, pārbaudes spēļu organizēšana un treniņu grafiki.

Lai potenciālie kandidāti nojaustu, vai viņus šis darbs interesē, jājautā – ar kādu atalgojumu var rēķināties potenciālais vīriešu izlases galvenais treneris?
(Pauze) Es runāju ar Bagatski un viņš man ļāva nojaust savu mērķa skaitli nākamās sezonas līgumam. Tādu summu Latvijā viņam nemaksās. Neredzu, kad tuvākajā nākotnē tādu varētu atļauties maksāt. Tas ir tuvu izlases gada budžetam. Jāsaprot, ka naudu jau mēs vācam šeit, Latvijā. Pat, ja mūsu spēlētāji spēlē NBA. 2017. gadā man bija saruna ar izlases spēlētājiem. Es viņiem teicu, lai iesaistās sponsoru aktivitātes, lai gan, ļoti iespējams, atbalstītāju finansiālais pienesums ir mazāk pat par viņu individuālo sponsoru devumu. Taču to diktē Latvijas ekonomiskā situācija. Visi puiši to saprata un iesaistījās, jo zina, no kurienes nāk viņi paši un cik šeit ir naudas. Tāpēc vēlreiz jāatgriežas pie tā, cik sāpīgi mums bija netikt uz Pasaules kausa finālturnīru. Ja mēs spēlētu Ķīnā, mēs kļūtu par globālu fenomenu. Tagad vairs negribu stāstīt par plāniem, kādi mums bija saistībā ar dalību finālturnīrā. Tas būtu bijis pārrāvums arī šajā ziņā, jo mēs būtu pieejami globālajam tirgum un varētu vākt sponsorus arī ārpus valsts robežām. Atgriežoties pie trenera jautājuma, skaitļus nav jēga piesaukt, jo par naudu mēs labu treneri nenopirksim. Ja izlases mērķis būtu ārzemju treneris, tad noteikti varētu atrast speciālistu, kuram mērķis nav atalgojums. Vēl viens uzvārds – kā opcija bija arī Svetislavs Pešičs. CV viņam ir super, vai ne? Der?

Tas jājautā Rolandam Šmitam.
Jā. Bet pēc CV der? Viņš ir viens no vadošajiem FIBA akadēmijas treneriem. Bet tas, ko es dzirdu par to, kas notiek Barselonā… Tātad CV nav galvenais, svarīgāk ir tas, ko viņš dara. Ņemot vērā, ka konkurence treneru tirgū ir liela un vairāki lieli treneri dažādu iemeslu dēļ ilgāku laiku ir bez darba, iespējas piesaistīt viņus izlasei pastāv.

P.S. Tuvākajās dienās Sportacentrs.com varēsiet lasīt intervijas 2. daļu.