Sāra Blicavs: "WNBA un Eiropa ir manā sarakstā"

"To varētu saukt par brīdi, kad durvis tūlīt, tūlīt aizvērsies. Lai gan nespēju iedomāties, ka varētu nebūt profesionāla basketboliste, pirms četriem vai pieciem gadiem man bija smagu pārdzīvojumu laiks, kad apsvēru domu par pāriešanu uz netbolu (netball).

Biju pilnībā zaudējusi pārliecību. Jebkura augstākā līmeņa sportista karjera tādā brīdī var izjukt. Manējā apmēram divus gadus zaudēja virzienu. Tas notika manā pirmajā sezonā ar “Dandenong Rangers”, uzreiz pēc tam, kad atstāju Austrālijas sporta institūta (AIS) komandu.

Ienīdu basketbolu. Pēc treniņiem raudāju, negribēju iet uz treniņiem. Kļuvu no ārkārtīgi entuziastiskas spēlētājas par tādu, kura pēdējā ieradās un pirmā aizgāja prom. Tas bija nožēlojams laiks. Kad ienācu Austrālijas virslīgā (WNBL), biju pacilāta, viss izdevās, taču pusceļā sajutos ārkārtīgi slikti. Tik slikti, ka sāku runāt ar tēvu Andri – kurš sacentās 1976. gada Olimpiskajās spēlēs – par basketbola pamešanu.

Tagad domāju, “Dievs, es biju tik dumja, ar ko es nodarbojos?”

Atceros, ka Fils Brauns (Phil Brown), mans treneris institūtā, piezvanīja un aicināja piedalīties Universiādē Kazaņā. Tajā spēlē nākamās valstsvienības spēlētājas, bet es viņam četras reizes pateicu nē. Kura spēlētāja tā dara? Ja ir iespēja spēlēt par Austrāliju? Braukt uz Krieviju un būt daļai no lieliskas komandas?

Teicu nē. Viņš piezvanīja nedēļu vēlāk. Nē. Viņš piezvanīja vēl pēc nēdēļas un atkal nē. Tad viņš teica, “Labi, mēs gribam lai tu atgrieztos AIS, mēs tev dosim pilnībā apmaksātu stipendiju vēl vienam gadam.” Un es atkal atbildēju ar nē.

Beigās viņš pārliecināja mani braukt uz Krieviju, taču es joprojām ienīdu basketbolu. Tā turpinājās līdz sezonas vidum ar Bendigo, kad iedomājos, “Labi, ja es joprojām spēlēju WNBL, kāpēc nemēģināt atkal kļūt par labu spēlētāju? Pacel galvu, Sāra. Ja tu neesi aizgājusi, acīmredzot tev joprojām tas patīk.”

No tā brīža mana attieksme pilnībā mainījās un tagad es dievinu basketbolu. Tajā laikā man bija pārrunas ar pašreizējo Kollingvudas treneri Ketiju Fellovsu (Cathy Fellows) par pāreju uz “Melbourne Vixens”. Ketija bija mana netbola trenere “Sunbury College” laikos. Un, kādu dienu dzerot kafiju ar mammu Karenu, kura bija kandidātu sarakstā startam 1984. gada Olimpiskajās spēlēs, bezgalīgi ilgi runāju ar viņu, cik ļoti gribu spēlēt netbolu.

Kādā brīdī mamma teica, ka viņa var manā vietā sazināties ar Ketiju Fellovsu. Nejokoju, Ketija tajā brīdī gāja garām pa ielu. Kāda iespēja, ka tā var notikt. Viņa vaicāja, “kā iet basketbolā?” Atbildēju, “Godīgi sakot, es ienīstu basketbolu.” Viņa bija šokā.

Tajā laikā gatavojos parakstīt līgumu ar SEABL līgas komandu “Geelong Supercats”. Pavīdēja dažādas nianses. Kādā brīdī teicu sev, “Ja neizdosies vienoties, pāriešu uz netbolu, bet, ja sanāks, palikšu basketbolā.” Līgums tika parakstīts un pārcēlos pie brāļa Marka, kurš spēlē Džīlongas futbola komandā “Cats”.

Brīnos, kas būtu noticis, ja pārietu uz netbolu, taču esmu ārkārtīgi apmierināta par iznākumu. Marks man teica, “Pie velna, ko tu dari? Tu taču neiesi uz netbolu. Netbols ir mēsls.”

Un tad es nodomāju, "Tā būtu pārāk viegla padošanās, ja atmestu nodarbi, ar kuru nopietni nodarbojos kopš 16 gadu vecuma un man tā tiešām patika. Kāpēc es domāju par pāriešanu uz netbolu?” Pēc tam šī doma atkāpās. Nenonācu depresijā. Man tas nav raksturīgi. Esmu visu laiku priecīgākā persona. Es tikai ienīdu basketbolu, bet joprojām mīlēju dzīvi.

Sāra Blicavs Austrālijas izlasēs spēlē kopš 2009. gada, valstsvienībā no 2015. gada. Foto: no personiskā arhīva

Panda, panda, panda...

“Esmu ārkārtīgi apmierināta ar palikšanu basketbolā”

Mani vecāki – Olimpieši

Man bieži jautā, vai vienmēr būšu basketboliste. Tas uzjautrina. Zinot, kas bija mana mamma un tētis, tas šķita iepriekš nolemts. Man ir divi vecāki brāļi. Kriss spēlē “Supercats”, un Marks, un visa ģimene vienmēr bijusi sportiska.

Kad bijām jaunāki, katru nedēļas nogali sarakstījām iespējamos variantus, balsojām pēc sistēmas 3-2-1 un darījām to, par ko nobalsojām. Tā varēja būt uzturēšanās Torkvejas (Torquay) pludmalē, baseina apmeklējums, šķēršļu josla aiz tenisa laukuma vai sacensības galda tenisā.

Biju diezgan laba skrējēja. Izcīnīju zelta medaļu 1500 metru skrējienā U12 vecuma grupā, vairākas reizes iekļuvu Viktorijas pavalsts krosa komandā, pārstāvēju pavalsti vieglatlētikā, taču 13 gadu vecumā pārtraucu to darīt. Kas zina, kas notiktu, ja turpinātu?

Sirds dziļumos mani vecāki, iespējams, nodomāja, “O, viņa izvēlējās basketbolu!” Domāju, ka tēvs bija ļoti lepns. Viņš man atradies blakus jebkurā brīdī. Abi mani vecāki ir ļoti, ļoti pieticīgi, vienkārši un pazemīgi. Taču, esot kopā ar mums, viņi nekautrējas palepoties, “Man bija labākais metiens lēcienā visā līgā.” Teicu, “Mammu, nomierinies.” Viņiem saglabājušies daži ieraksti.

Kad spēlēju AIS, satiku kādreizējos basketbolistus, kuri labi pazina manus vecākus. Daudzi treneri, piemēram, Rejs Tomlinsons, Robins Mahers, Mišela Timsa (daudzus gadus strādā Ķīnas valstsvienībā), Kerija Grafa, Fils Brauns, patiešām zināmi cilvēki basketbola pasaulē.

Viņi slavēja manus vecākus, “Tavai mammai bija labākais metiens lēcienā visā līgā,” un, “Tavs tēvs bija izcils snaiperis.” Kādu dienu teicu, "Tēti, vai tev saglabājušies spēļu ieraksti?" Viņš, "Priecājos, ka pajautāji. Te būs kaste ar maniem video!" Pārliecinājos savām acīm. Arī mamma bija ļoti laba spēlētāja.

Mans tēvs tiecās tikt augstu. Savainojums pielika punktu viņa karjerai, kad viņš bija 24 gadus vecs. Viņš jau bija piedalījies Olimpiskajās spēlēs un bija ļoti, ļoti labs spēlētājs. Taču man sāka apnikt dzirdēt, cik labi basketbolisti bijuši mani vecāki, “Pārstājiet runāt par manu ģimeni – kāpēc tādā veidā jāizdara spiediens? Nopietni!”

Šosezon pietrūkst stabilitātes metienos. Jātrenējas, jātrenējas, jātrenējas. Man ir 24 gadi. Mamma un tētis tajā vecumā bija lieliski metēji, bet man pietrūkst stabilitātes. Domāju, “Kā viņiem tas izdevās? Trenējos piecas stundas dienā. Kā tā var būt?” Bet viņi saka, ka man jāstrādā vēl vairāk.

Sāra Blicavs

Pirmā vieta Rio pārbaudes turnīrā 2016. gada sākumā

Blicavu ģimene

Sting-pongs & WWE

Kriss, Marks un es bijām apveltīti ar neticamu sacensības garu. Mums paveicās, jo aiz mājas atradās pilna izmēra tenisa laukums. Tēvs uzstādīja grozu un savilka līnijas, tāpēc tas gluži labi kalpoja arī par basketbola laukumu.

Spēlējām viens-pret-vienu, kamēr kāds padevās. Taču viņi mani norūdīja. Astoņu gadu vecumā metos uz grozu, lai tiktu notriekta uz zemes un viņi apgalvoja, ka man nekas nekaiš. Esmu pārliecināta, ka Marks arī reiz padevās, tāpēc varēju līksmot, “Jā – uzvarēju!”

Kriss bija ļoti labs basketbolists un viņš varētu izsisties augstāk. Sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā viņš spēlēja lieliski, taču zaudēja interesi. Domāju, ka tagad viņš to nožēlo.

Spēlēju “Sunbury” komandā un pārgāju uz “Melbourne Tigers” viena iemesla dēļ: lielāka atpazīstamība. Neviens neskatījās “Sunbury Jets” spēles, visi skatījās “Melbourne Tigers”. Kriss varēja to paveikt, taču viņš nemēģināja. Pēdējos piecus gadus viņš spēlē SEABL līgā.

Markam paveicās futbolā. Ikviens domāja, ka, būdams (3000m) šķēršļu skrējiena speciālists, viņš kļūs par nākamo Olimpieti, taču viņam nebija variantu 2012. gadā tikt uz Londonu. Četrus gadus vēlāk, Rio, Marks tiktu par 100%, taču togad viņš nebija gatavs.

Protams, teikšu, ka esmu labākā sportiste ģimenē – nevaru to neteikt! Pajautā jebkuram no mums un atbilde būs es, es, es. Taču, runājot par atlētismu, Krisam ir dabiskas dotības skriešanā, jāšanā, jebkur. Pieļauju, ka visa ģimene ir sportiski talantīga, taču, lai nolīdzinātu negludumus, teikšu, ka Kriss ir labākais. Kā to pārdzīvos Marks. Ak, viņš to ienīdīs.

Fakts, ka tik ļoti konkurējām savā starpā, neapšaubāmi padarīja mani tādu, kāda esmu. Biju meitenīgi puiciska. Reiz Marks skrēja garām, izrāva no rokām Bārbijlelli, iemērca viņas matus ūdenī, izvārtīja netīrumos, nometa zemē un teica, "Ejam uzraut futbolu!" ” Atbildēju, “Ak, Dievs...jā, kāpēc ne...” Tāda ir mana ģimene.

Mums bija pingponga galds un viena no mūsu mīļākajām spēlēm bija sting-pongs. Katru reizi, kad zaudēji punktu, vajadzēja pagriezties ar muguru pret galdu un pacelt kreklu. Pārējie varēja izdarīt mērķētus sitienus. Viņi sita bumbiņu tik stipri, ka radās pamatīgi zilumi. Taču spēju revanšēties.

Vēl mēs atdarinājām WWE reslinga cīņas. Viesistabā sakrāvām matračus, spilvenus, visu. Apgāzām dīvānus, lai izveidotu ringu. Dabūjām kameru un filmējām mūsu cīņas. Sagādājām kostīmus iznācieniem un ienācām istabā cīkstoņu izmantotās mūzikas pavadījumā. Reiz, kad man bija 12 gadu, tēloju Triple H un uzzīmēju sev ūsas. Viņi mani mētāja un iekaustīja. Mēs visu nofilmējām. Tās ir tik lieliskas atmiņas. Varbūt savstarpēja iekaustīšana neizklausās jauki, taču...

Iepazīstināju komandas biedreni Stefu (Stephanie Cumming) ar Krisu. Savedu viņus kopā, tāpēc man pieder visi nopelni viņu vēlākajās precībās. Man nav māsas un viņai nav māsas, mēs tik labi saprotamies – abas esam savādnieces, trakas, neprātīgas, ka viņa lieliski iederas mūsu neparastajā ģimenē. Viņa ir jautra un viena no manām labākajām draudzenēm.

Austrālijas valstsvienības formas 2015. gada Okeānijas čempionātā

Sāra Blicavs

Opāli, Eiropa un WNBA

Viss sākās agri, kad pirmo reizi pievienojos “Melbourne Tigers”. Paldies Dievam, mans tēvs mani nedaudz piespieda, jo negribēju. Man bija tikai 15 gadu un citi cilvēki teica, “Tas ir negodīgi, viņa nav izdarījusi to un to.” Nācās dzirdēt visu iespējamo.

Godīgi sakot, man patīk, ka cilvēki runā par mani. Tas liek domāt, ka viņi mani apskauž un varu teikt, “Paldies, paldies.”

Katram no dabas sportiskam cilvēkam ir labas iespējas iekļūt komandā, taču es arī smagi strādāju. Ieguldīju daudz pūļu. Būdama maza, uzbruku un spēlēju agresīvi. Spēlēju ar bumbu, cīnījos par atlēkušajām bumbām, centoas aizsardzībā – darīju visas lietas, ko vēlas ikviens treneris.

Spēlējot “tīģeros”, tiku pie iespējas iekļūt “Vic Metro” (Viktorijas pavalsts) komandā, iekļuvu tajā, ieguvu stipendiju uz pirmo AIS treniņnometni un pirmo reizi tiku uzaicināta jaunatnes izlasē. Tas viss notika viena gada laikā. Tikai pirms kādiem četriem gadiem sapratu, ka ar dabas doto atlētismu var tikt vien tik tālu – tālāk svarīgs kļūst talants un smags darbs.

Austrālijas valstsvienības sastāvā uz Eiropu pirmo reizi devos 2015. gadā. Tajā pašā gadā iekļuvu komandā, kura startēja Okeānijas čempionātā – Roda Leivera arēnā spēlēja pret Jaunzēlandi.

Pirmais: spēlēt 15 000 cilvēku priekšā bija nereāli. Otrais: pārstāvēju Opālus. Trešais: mums iedeva formas, uz kurām bija uzrakstīti visu kādreizējo valstsvienības spēlētāju vārdi, ieskaitot manu mammu. Jau to redzēt bija nereāli. Jutos ļoti pagodināta. Līdz tam brīdim īsti nesapratu, ko nozīmē justies pagodinātai.

Godīgi sakot, īsti neticēju, ka iekļūšu sastāvā uz Rio Olimpiskajām spēlēm, tāpēc nejutos pārāk sarūgtināta. Patiesībā lepojos, ka iekļuvu starp pēdējām 15 vai 16 kandidātēm. Neuztvēru to kā, “Sasodīts, mani atskaitīja.” Vairāk kā, “Lieliski. Nespēju noticēt, ka tiku tik tālu.” Un arī, “Sasodīts, Sāra, tu tiki tik tālu, kāpēc neiekļuvi divpadsmitniekā?”

Patiesībā esmu saplānojusi savu dzīvi, tāpēc ceru, ka izdosies! Mani divi lielie mērķi 2018. gadam ir (britu) Sadraudzības spēles un Pasaules kausa izcīņa Spānijā. Ja tas nesanāks, tad nesanāks, taču, ja izdosies, lieliski!

WNBA ir manā (vēlmju) sarakstā. Man patiktu izmēģināt spēkus un vismaz nokļūt treniņnometnē, pat tikai pamēģināt. Pateicoties tēvam, esmu ieguvusi dubultpilsonību. Saņemšu Latvijas pasi viena mēneša laikā. Tas nozīmē, ka man nebūs jāspēlē kā ārzemniecei jebkurā Eiropas (nacionālajā) līgā, kas padara mani daudz pievilcīgāku komandu acīs.

Dzirdētie stāsti par būšanu vientuļai mani biedē, taču vismaz vienreiz tas jāpamēģina. Redzu sevi basketbolā apmēram nākamos 10 gadus. Kad tas būs beidzies, vēlēšos doties uz pludmali un atvērt savu niršanas veikalu vai bāru. Dzīvot salā, piemēram, Barbadosā, vēl 10 gadus. Tas ir mans mērķis."

Izmantotie resursi:
https://www.playersvoice.com.au/sar...