Ārzemju treneri Eiropas basketbolā

Spānija un Itālija nosaka toni

Profesionālais spēlētāju un treneru tirgus Eiropā veidojies apmēram piecdesmit gadu. Teju pirms pusgadsimta – 1961. gadā – Spānijas karaliskais klubs Madrides „Real” noslēdza līgumu ar Kanzasas Universitātes absolventu, amerikāņu centra spēlētāju Veinu Haitaueru. Filadelfijā dzimušais Vilta Čemberlena līdzgaitnieks palīdzēja „Real” uzvarēt Spānijas čempionātā, iekļūt Eiropas Čempionu kausa finālā (zaudējums Ženēvā ar 83:90 pret Tbilisi „Dinamo”), taču, pats galvenais, aizsāka amerikāņu spēlētāju plūsmu uz Atlantijas okeāna otru pusi.

Eiropā basketbola tirgus sāka dzīt asnus apmēram divdesmit gadu vēlāk nekā ASV. Biznesa un uzvaru lēmumi diktēja labāko spēlētāju piesaisti, sākumā meklējot talantīgākos pašmāju basketbolistus, vēlāk lūkojoties pāri robežām. Pirmie pie tā ķērās spāņi un itālieši, sākot profesionālu līgu izveidi. No 1964. līdz 1984. gadam Spānijas un Itālijas klubi 16 reižu uzvarēja Eiropas Čempionu kausa izcīņā, tikai pa diviem tituliem atvēlot Maskavas CSKA (Barselona 1969, Antverpene 1971), Telavivas „Maccabi” (Belgrada 1977, Strasbūra 1981) un vienu „Bosna Sarajevo” (Grenoble 1979).

Filadelfietis Wayne A. Hightower 1962. gadā "Real Madrid" sastāvā spēlēja Eiropas Čempionu kausa finālā

Nikoličs un serbi

Sekmīga ārzemju trenera pakalpojumus Eiropas virsotņu iekarošanai pirmie izvēlējās „Igni Varese” īpašnieki. Viņi uz savu klubu atvilināja Itālijas ūdeņos jau agrāk enkuru izmetušo „Dienvidslāvijas basketbola tēvu” Aleksandru „Azu” Nikoliču. Belgradas „Partizan” un Dienvidslāvijas izlases treneris 1964. gadā ieradās Padujā, Itālijas virslīgas pastarīti aizvedot līdz bronzas medaļām. Stafeti pārtvēra Varēze un tas rezultējās panākumu lavīnā. No 1970. līdz 1973. gadam „Varese” izcīnīja trīs Itālijas čempionu titulus, trīs Itālijas kausus, trīs Eiropas Čempionu kausus (Sarajeva 1970, Telaviva 1972, Lježa 1973) un divus Starpkontinentālos kausus, sasniedzot bilanci 84-8.

Aleksandrs "Aza" Nikoličs

Par tikpat nozīmīgu figūru kontinenta klubu basketbolā kļuva amerikānis, Delavēras Universitātes treneris Dens Pītersons, kurš no 1973. līdz 1987. gadam pretī panākumiem veda Boloņas „Virtus” un Milānas „Tracer” (Eirolīgas tituls, Lozanna 1987, Korāča kauss 1985) vienības.

Ignis Varese

Nikoličs pavēra ceļu veselai Rietumbalkānu treneru plejādei, Eiropas elitē ielaužoties Bogdanam Tanjevičam, Mirko Novoselam, Zeļko Pavļicevičam, Božidaram Maļkovičam, Zeļimiram Obradovičam, Dušanam Ivkovičam, Svetislavam Pešičam un daudziem citiem. Izcilā serbu trenera audzēknis Borislavs Stankovičs pēc īslaicīgas trenera karjeras 1976. gadā kļuva par Starptautiskās basketbola federācijas ģenerālsekretāru. „Boras” 26 gadu ilgusī valdīšana Minhenē sāka Eiropas groza bumbas globalizāciju, pamudinot talantīgākos eiropiešus iekarot basketbola Meku viņpus Atlantijas okeānam.

Vācijas izvēle

Nacionālās basketbola federācijas pret labāko ārzemju treneru pakalpojumiem bija rezervētākas. Pirmkārt, viņu rīcībā bija mazāk līdzekļu nekā privātajā sektorā. Otrkārt, daudz noteica nacionālais pašlepnums, aizspriedumi vai neuzticēšanās. Loku lauza vācieši, 1980-to gadu sākumā uz Vācijas Federatīvo Republiku uzaicinot strādāt amerikāņu un izraēliešu trenerus. Krisa Lī vadībā VFR valstsvienība sasniedza astoto vietu 1983. gada Eiropas čempionātā, bet nākamos četros gados komandas groži tika uzticēti Ralfam Klainam. Dzimis Berlīnē, ungāru izcelsmes izraēliešu ģimenē, Klains vairāk nekā desmit gadus bija spēlējis Telavivas „Maccabi”, 1976. gadā kļūstot par kluba galveno treneri. Belgradā aizvedis ”makabejus” līdz Izraēlas vēsturē pirmajam Eirolīgas titulam un nacionālās komandas priekšgalā izcīnot sudraba medaļas 1979. gada Eiropas čempionātā, treneris piesaistīja vāciešu uzmanību.

Ralph Klein

Klaina darbība sākās 23. Olimpiādes spēlēs Losandželosā, 1984. gadā sasniedzot astoto vietu. Nākamajā Eiropas čempionātā vācieši finišēja labāko piecniekā, izcīnot tobrīd nozīmīgāko panākumu valsts basketbola vēsturē. Divus gadus vēlāk tika izcīnīta sestā vieta, taču pie medaļu dalīšanas neizdevās tikt. Pēc 1987. gada finālturnīra Vācijas stūrmaņa loma tika uzticēta Svetislavam Pešičam, kura vadībā dienvidslāvu juniori – atsevišķu U-19 un U-21 turnīru nebija – togad triumfēja Pasaules junioru čempionāta, divas reizes pieveicot amerikāņus. Uzticība attaisnojās sešu gadu laikā. Barselonas Olimpiskajās spēlēs apvienotā Vācija ierindojās septītajā vietā, 1993. gadā sekojot triumfam Eiropas čempionātā. Savās mājās vācieši zaudēja igauņiem, bet turpinājumā uzveica visus konkurentus.

Svetislavs Pešičs pēc uzvaras 1993. gada Eiropas čempionātā septiņus gadus vadīja Berlīnes "Alba" komandu

Pešičs atalgojumā saņēma Vācijas pilsonību un valsts klubu basketbola flagmaņa Berlīnes „Alba” komandtiltiņu. Viņa dēls Marko spēlēja valstsvienības sastāvā, apliecinot vāciešu augsto uzticēšanos groza bumbas pratējiem imigrantu vidū. Nākamā aiz Vācijas rindā bija Itālija, kura 1997. gadā nolīga Melnkalnes basketbola zvaigzni, bijušās Dienvidslāvijas, Itālijas, vēlāk Francijas un Turcijas čempionu Bogdanu Tanjeviču. Treneris Etores Mesinas izcīnīto sudrabu 1999. gadā apmainīja pret Eiropas zeltu, pēc Spānijas pārspēšanas nopelnot otro kontinenta triumfu „Squadra Azzurra” vēsturē. Taču 2001. gadā Turcijā itālieši netika labāko astoņniekā un melnkalnieša vietā par treneri tika apstiprināts itāliešu speciālists Karlo Rekaljati. Tanjevičs 2004. gadā pārņēma Turcijas valstsvienības galvenā trenera pienākumus un viņa sekmju mēraukla būs 2010. gada Pasaules čempionāts.

Melnkalnietis Bogdans Tanjevičs 1999. gadā kopā ar Itāliju uzvarēja Eiropas čempionātā

Ārzemnieku skaits valstsvienībās auga lēni. Piemēram, 2003. gada Eiropas čempionātā Zviedrijā cittautieša pakalpojumus kārtējo reizi bija izvēlējušies tikai vācieši, izlasi uzticot Somijas trenerim Henrikam Detmanam (9. vieta). Pavisam vientuļš viņš nebija, jo zelta smēlējiem lietuviešiem palīdzēja Dons Nelsons, „Golden State Warriors” stūrmaņa dēls.

Blata faktors

2007. gadā Spānijā viestreneru pakalpojumus izmantoja ceturtā daļa finālturnīra komandu. Neskaitot Tanjeviču, kurš ārzemju komandas vadījis jau piecos finālturnīros, pie Polijas vadības nokļuva slovēņu treneris Andrejs Urleps. Portugāle nolīga pieredzējušo ukraiņu speciālistu Valentīnu Meļņičuku, bet lielākā loze tika Krievijai, kura Deivida Blata vadībā finālā sarūgtināja Spāniju. Tieši izraēliešu izcelsmes amerikāņu trenera panākumi palielināja izlašu pieprasījumu pēc ārzemju speciālistiem.

David Blatt

Pirms pusgada Polijā viestreneri vadīja jau 9 no 16 valstsvienībām. Polija, Bulgārija un Krievija izmantoja izraēliešu trenerus, Grieķiju un Latviju vadīja lietuvieši, Maķedoniju cīņā veda serbs Arsičs, amerikānis Kriss Finčs vienoja Lielbritānijas zvaigznes. Visbeidzot itālietis Serdžo Skariolo sēdās spāņu „Ferrari” versijas modelī, septītajā mēģinājumā aizstūrējot pašreizējos Pasaules čempionus līdz Eiropas tronim. Trešajā vietā ierindojās grieķi ar Jonu Kazlausku priekšgalā.

Sergio Scariolo ar ģimeni

Virkne treneru atzīst, ka labprāt pieņem ārzemju piedāvājumus, jo pašu mājās valda liela konkurence un intrigas. „Ja gribētu kļūt par Serbijas izlases treneri, man, iespējams, vajadzētu gaidīt 20 gadu,” saka Jovica Arsičs, kuru šobrīd uzskata par galveno pretendentu Bulgārijas valstsvienības vadīšanai. „Eiropas čempionāts ir ļoti laba pieredze un tas bija galvenais iemesls, kāpēc piekritu Maķedonijas piedāvājumam.”

Līdzīgās domās ir Blats. „Dažās valstīs notiek tik daudz iekšējo cīņu, ka ārzemnieka piesaiste tiek uzskatīta par kompromisa variantu. Krievijas izlase gadiem cieta no vājas spēles un basketbolistu nevēlēšanās spēlēt. Viņiem nepatika metodika un vecais trenēšanas stils. Iemesls, kādēļ piekritu darbam, bija tā vēsturiskā nozīme, amerikāņu-izraēliešu izcelsmes trenerim strādājot Krievijas valstsvienībā.”

Virkne treneru ieguva federāciju uzticību, jo pirms darba nacionālajā izlasē ar panākumiem strādāja attiecīgās valsts klubos. Skariolo 10 gadus trenēja Vitorijas „Taugres”, Madrides „Real”, Malagas „Unicaja” un apprecēja Eiropas čempioni, kādreizējo Spānijas valstsvienības basketbolisti Blanku Arešu. „Neesmu demagogs. Nedzirdēsiet, ka jūtos vairāk spānis kā itālietis. Taču no ģimenes viedokļa visi mani lēmumi jau ilgu laiku vilkuši Spānijas virzienā. Kad beigšu profesionālo dzīvi, tur būs manas mājas. Spānija ir manas mājas.”

Marc Silvert

Savukārt „Fenerbahce” līderim Tanjevičam svarīga ir iespēja būt sev ērtā vidē. „Balkānus, Itāliju un Turciju vieno Vidusjūras kultūra. Tāpēc man ir vieglāk trenēt šīs komandas. Man nav jāatstāj sava komforta zona, mēģinot trenēt Japānā vai citur.”

Klubi piedāvā naudu, izlases – sportisko izaicinājumu

Eiropas sieviešu basketbolā ārzemju treneru skaits ir salīdzinoši mazāks. Sieviešu basketbola lielvalstis Spānija un Francija, arī Itālija, Turcija, Čehija paļaujas uz vietējiem resursiem. Visaktīvākā leģionāru piesaistē bijusi Krievija, kura pēdējos gados savus vadošos klubus uzticējusi ungāru, lietuviešu, franču, slovāku, baltkrievu, latviešu un amerikāņu treneriem. FIBA Eirolīgas „Četru finālā” Krievijas čempionvienību Jekaterinburgas UGMK vadīs latvietis Gundars Vētra, savukārt Anetes Jēkabsones-Žogotas pārstāvētā kluba Maskavas apgabala „Spartak” trenēšana uzticēta amerikānietei Pokijai Četmenai. Dažādās pozīcijās Krievijas valstsvienībai palīdzējuši četri ārzemju treneri – četrkārtējā Eirolīgas čempione, slovākiete Natālija Hejkova (Pekina 2008), austrāliete un Pasaules čempione Džena Stērlinga, kā arī divi fiziskās sagatavotības speciālisti no Serbijas.

Austrāliete Jan Stirling 2009. gada Eiropas čempionātā palīdzēja Krievijas valstsvienībai

Pieprasījums pēc ārzemniekiem lielāks ir valstīs, kuras vēlas iekļūt Eiropas elites komandu vidū un spēlēt kontinenta finālturnīros, tātad būt sešpadsmit labāko skaitā. Piemēram, Vācija no asistenta par galveno treneri paaugstināja ungāru Imri Szitju, Somija sāka sadarbību ar spāni Domingo Diasu. Lielbritānija izvēlējusies bijušo Austrālijas, Jaunzēlandes un Ķīnas valstsvienību vadītāju Tomu Maheru. Pokijas Četmenas vadītā Slovākija pirmo reizi sešu gadu kvalificējās Eiropas finālturnīram, sasniedza labāko astoņnieku, ceturtdaļfināla cīņā ar Baltkrieviju paliekot tikai viena precīza metiena attālumā no ceļazīmes uz Pasaules čempionātu Čehijā.

Austrālietis Tom Maher 2008. gadā aizveda Ķīnu līdz Olimpisko spēļu pusfinālam

Rumānija uz trīs mēnešiem piesaistīja titulēto franču treneri Marku Silvēru, bet Beļģija noslēdza līgumu ar viņa ilggadējo konkurentu Lorānu Bufāru. Atšķiras noteiktās prasības. Krievijā izlases trenera minimālais uzdevums ir Eiropas fināls vai pasaules pusfināls. Rumāņi vēlējās pārvarēt Eiropas čempionāta grupu turnīru. Beļģijas „kaķu” mērķis bija iekļūšana Olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā ar tālāku nokļūšanu Pekinā. Viss ritēja pēc plāna, Bufāra vadībā Beļģija sāka 2007. gada finālturnīru ar četrām uzvarām pēc kārtas, taču kārtējais klupiens pret Latviju izsita komandu no ritma. Kārotais finišs pirmajā piecniekā un iespēja cīnīties augstākajā līmenī izpalika. Pēc pāris nedēļām Bufārs savu darbību ziemeļu kaimiņvalstī pārtrauca.

Natália Hejková 2009. gada sezonā vadīja Maskavas "Dinamo"

Cita veida problēmas Rumānijā sagaidīja Silvēru, kuru uz savu dzimteni sākotnēji uzaicināja francūža trenētā Beļģijas kluba „Dexia Namour” saspēles vadītāja Parau. „Ierados jūlijā un vispirms biju neapmierināts ar spēlētāju fizisko kondīciju. Deviņdesmit procenti bija atgriezušās no trīs mēnešu atvaļinājuma. Pajautāju par mērķiem un viņas sāka runāt par Olimpiskajām spēlēm. Teicu, tas neizklausās ticami. Jūs stāstāt man par mērķi, kuru vēlaties sasniegt, taču nedarāt neko tā labā. Nākamajos divos mēnešos viņām nācās daudz ciest. Taču visvairāk komandai trūka augsta līmeņa spēļu pieredzes. Var sniegt taktisku palīdzību, fizisku palīdzību, bet pieredze lielās spēlēs jāiegūst pašām.”

"SpartaK" ģenerālmenedžeris Efstratios Kostalas un galvenā trenere Pokey Chatman

Neapšaubāmi, gūt panākumus var gan sava, gan ārzemju trenera vadībā. Galvenais, lai sakristu abu pušu motivācija un vēlme smagi strādāt mērķu sasniegšanai.