Šorttreka murgs aukstā marta naktī

Aukstā ziemas pēcpusdienā automašīna ripo pa ceļu, kura labajā pusē uzraksts vēstī kaut ko par pilsētu bez vakardienas. Tilti, kuģi, konteineri, govis. Kļūst mazliet neomulīgi. Taču nākamais kadrs jau ir nomierinošāks – silts kabinets. Galda vienā pusē sēž tievāki un resnāki kakli. Sejas šķiet kaut kur redzētas, bet varbūt arī ne. Otrpus galdam jauns puisis, no vaiga līdzīgs olimpietim, kas uz slidām riņķo pa apli hokeja laukumā.

Notiek diskusijas, cilvēki žestikulē, bet vārdus saklausīt grūti. Tad uz brīdi dzirdamība kļūst labāka. Kāds saka, ka par trenēšanos pie makaroņņikiem vairs netiks piķots, jo slidinoties tepat, 150 kilometrus uz dienvidaustrumiem olimpiādē var dabūt tādu pat vietu. Olimpietis sakniebj lūpas un uzmet kūkumu, bet neko nesaka. Tikmēr pirksti jau sāk dancot pa viedtālruņa taustiņiem un sejā parādās triumfējošs smaids. Tad seko troksnis, it kā tiktu aizvērta kāda bieza grāmata, un tieku iesviests citā kabinetā.

Atkal jau dažas sejas šķiet pazīstamas, taču bilde ir izplūdusi. Un atkal redzu to pašu jauno puisi ar atglaustajiem matiem un sejas apmatojuma līniju no vienas auss līdz otrai. Pie galda vīri uzvalkos un žaketēs skaita naudu, ik pa laikam ar pirkstu bakstot jaunieša virzienā. Kāds ieminas, ka čalis jau tā nemaz neesot domājis. Protams, viņš palikšot Latvijā.

Pēc diskusijām kāds vīrs, kas šķiet manīts jau pirmajā ainā, pasauc malā jauno cilvēku un uzsāk sarunu. Mēģinu saklausīt, bet, kā jau tas sapņos bieži vien notiek, interesantākais paliek aizkadrā. Uztveru vien saraustītas frāzes. Kaut kas par šorttreku Latvijā. Lai jauneklis atceroties, par ko runāts jau iepriekš. Visiem labākajiem esot jātrenējas vienkopus, bet ne jau tur, kur tas notiekot pašlaik. Tā dullā jau neko nejēdzot, viņu jādabū prom. Viņa taču tevi negrib ne redzēt, pie viņas tev nākotnes izlasē tāpat nebūs, noskalda pilnīgais kungs. Jaunais cilvēks vīsta dūres un piekrītoši māj ar galvu.

Nākamajā mirklī attopos kāda televīzijas raidījuma filmēšanas laukumā. Atkal jau tas pats olimpietis un kaut kur redzēta tumšmate sēž uz viena dīvāna, bet katrs savā stūrī. Nu tā, ka pavisam katrs savā stūrī. Abi nervozi šūpo kājas un sarunājas ar trim vīriešiem. Vienā brīdī tumšmate jautā – nu, bet, kāpēc tad tu mani tik stipri nemīli? Tas, kurš šķiet līdzīgs slidojošajam olimpietim meklē atbildi kabatā, bet rokas satausta vien neaizlāpītos caurumus. Viņš mazliet piesarkst, vēna pie deniņiem sāk pulsēt, bet tad puisis atceras, ko viņam teica viedais onkulis uzvalkā, piepūš vaigus un notur sava slidojuma trajektoriju.

Mēģinu pārslēgt televīzijas kanālus, taču tas neizdodas. Nu, bet, protams, es taču esmu tur, uz vietas. Te pēkšņi manu acu priekšā uznirst kāds tēls ar kūstošu seju un platmali galvā. No mutei līdzīgās atveres dzirdu izplūstam skaņas. Mēģinu saklausīt, kas viņam no manis vajadzīgs, taču neizdodas. Tad beidzot dzirdu skaļi un skaidri. Viņš dusmīgi jautā: "Un, kāda ir tava loma šajā izrādē?"

Uztrūkstos kā no murga. Jūtu, ka iekšējais motors darbojas straujāk nekā ierasts šādā diennakts stundā. Pasniedzos pēc ūdens glāzes un lēnām sāku saprast, ka tas tomēr bijis tikai muļķīgs sapnis. Piķis un zēvele. Pietiek man jau tā šorttreka vienam pavasarim, nodomāju un atkrītu atpakaļ spilvenā.