Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:12, Did:0, useCase: 0

Dreiškens: "Ja labi nostartētu olimpiādē, varētu aiziet..."

Dreiškens: "Ja labi nostartētu olimpiādē, varētu aiziet..."
Daumants Dreiškens
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

Eiropas čempions, pasaules čempionāta bronzas medaļnieks, kā arī pasaules bobsleja stūmēju vicečempions Daumants Dreiškens cer tikt arī pie olimpiskās medaļas. Intervijā portālam Sportacentrs.com viņš stāsta gan par karjeras sākumu bobslejā, gan aizvadītajām sezonām, gan to, ko no viņa un pārējiem bobslejistiem var sagaidīt šajā ziemā.

Karjeras iesākums bobslejā

-Sāki ar basketbolu, bet pēc tam nokļuvi bobslejā. Kā tas notika?
-Vidusskolas gados trenējos un spēlēju basketbolu Gulbenē pie Jāņa Zeltiņa. Pēc 12.klases bija jāizlemj – palikt Gulbenē un trenēties profesionālāk vai jādodas mācīties. Izvēlējos otro, jo neuzskatīju, ka basketbolā man būtu īpašs talants. Sportam biju nolēmis pielikt punktu pavisam, vēl tikai nedaudz uzspēlēju studentu līgā. Taču pēc nostudēta gada Rīgas Tehniskajā Universitātē (RTU) man pavasarī piezvanīja mamma un teica, ka notiek bobsleja testi. Aicināja pamēģināt. Atceros, ka tajā dienā man bija ieskaite matemātikā, taču izlēmu testu dēļ upurēt ieskaiti. Tas bija gads, kad uz testiem bija ieradušies 300 cilvēku. Padomāju – ko gan es te meklēju? Taču pakāpeniski pārvarēju vienu atlases kārtu pēc otras, iekļuvu komandā un joprojām esmu šeit.

-Ar kādām atmiņām atceries sākumu bobslejā. Vai bija grūti sākt kaut ko pavisam no nulles?
-Bija grūti. Tobrīd visi bijām jaunie – gan piloti, gan stūmēji. Mācījāmies caur zilumiem un sāpēm. Pirmajā gadā vien es kritu kaut kādas 20 reizes. Tā mēs to pieredzi arī guvām. Sākumā jau ātrumi nebija tik lieli, jo nebraucām no pašas augšas, bet tik un tā kritieni gadījās. Ko darīt? Sasprindzini bicepsus, ievelcies dziļāk bobā un gaidi, kad tas apstāsies?

-Cik kopumā reižu karjeras laikā esi kritis?
-Kā jau teicu, tad pirmajos gados salasījām vislielāko daudzumu (smejas). Pa visiem šiem astoņiem gadiem kopumā varētu būt ap 30 kritienu.

-Kurš visspilgtāk palicis atmiņā?
-Tas bija vienā no treniņbraucieniem pirmajos gados. Vinterbergas trasē pirmoreiz braucām ar četrinieku, Edgars [Maskalāns] bija pilots. Divniekos stūmējs ielec bobā un noliecas cik zemu vien iespējams, bet neviens nepateica, ka četriniekos tā nevar, jo tur nav tik daudz vietas, jāsēž staltāk. Ielecām visi trīs [stūmēji] un noliecāmies tā, ka piespiedām Edgaru pie boba, viņš neko nevarēja izdarīt. Brauciena laikā viņš kaut ko bļāva, bet trasē troksnis ir tāds, ka neko nevar dzirdēt. Tikām līdz devītajai virāžai un apgāzāmies, pāris virāžas tālāk mūs atmeta atpakaļ uz slidām, finišējām, taču Intars [Dambis] nenoturēja bremzes, sākām slīdēt atpakaļ trasē un atkal nokritām (iesmejas).

-Pēc kritieniem treniņos pirmajās sacensībās satraukums droši vien arī bija liels?
-Protams, bet man mandrāža joprojām ir pirms katra brauciena, neatkarīgi vai tas ir treniņš vai sacensības. Pie tā jau ir pierasts, tas ir normāli.

-Nereti stūmēji kļūst par pilotiem. Tu jau pašā sākumā saprati, ka gribi būt stūmējs?
-Sākumā katram bija iespēja kļūt par to, ko viņš grib. Ja bija vēlēšanās, ikviens varēja pamēģināt sevi pilota lomā. Es sāku kā stūmējs un joprojām esmu. Pāris gadus atpakaļ man bija iezagusies doma, ka varbūt varētu pamēģināt, bet tagad jau par vēlu. Protams, ir gadījumi, kad arī manā vecumā (Daumantam ir 27 gadi – aut.) kļūst par pilotu, bet tad viss jāsāk no gala, tas prasa daudz gadu darba. Oskaram [Melbārdim] ir 23 gadi, tas ir ideāls vecums, lai sāktu pilotēt.

-Kāpēc tomēr nolēmi kļūt tieši par stūmēju?
-Man tas patīk. Vienmēr būs tā, ka pilots ir pirmais un galvenais, bet ar to stūmējiem ir jārēķinās. Viņiem, protams, jāmāk labi un saskaņoti iestumt bobu, pie kā tiek daudz strādāts, bet vēl jau ir tas melnais darbs, kas, parasti paliek aiz kadra. Kamēr pilots izstaigā trasi, gatavojas un koncentrējas startam, stūmēji sagatavo tehniku un nogādā to līdz trasei.

-Esi braucis ar vairākiem pilotiem. Ar kuru sastrādāties bijis visvieglāk, aiz kuram muguras esi juties visdrošāk?
-Pirmajos gados, kad visi vēl tikai sākām, nekad nevarēji būt īsti drošs. Bet, kad jau daudzi gadi bija nobraukti aiz Jāņa Miņina muguras, tad biju drošs un pārliecināts par viņa spējām. Tagad nekādu problēmu nav arī ar Edgaru Maskalānu. Pērnā sezona bija viena no retajām, kad iztiku bez kritieniem. Tādas ir bijušas tikai divas...

-Nebija nekādu grūtību kļūt par Edgara stūmēju. Gan jau tomēr pie katra pilota ir mazliet jāadaptējas...
-Protams, vienmēr ir kaut kādas nianses pie kurām jāmēģina pieskaņoties, taču man un Edgaram ir tik daudz pieredzes, ka tas prasīja ļoti īsu laiku. Mēs braucam jau daudzus gadus, tāpēc tas problēmas neradīja.

Pasaules otrais labākais stūmējs

-Ziemā tu kļuvi par stūmēju pasaules vicečempionu. Vai pats to uzskati par nozīmīgu panākumu?
-Nezinu, vai tas ir oficiāls vai neoficiāls tituls, bet skan jau skaļi – pasaules vicečempions (iesmejas). Labprāt startētu vēl. Diemžēl Čezānā šīs sacensības vairs nenotiks, tāpēc nezinu, kur tās tiks organizētas. Runājot par nozīmību... Divniekos mums vienmēr bijušas problēmas ar startu, konkurenti varētu padomāt, ka latvieši ir vāji. Tomēr starta laiks jau atkarīgs no pilota un stūmēja kopējās sadarbības. Stūmēju mači parāda, cik spēcīgi esam - es biju otrais, Intars Dambis ieņēma piekto vietu. Jūtams, ka pretinieki ar to arī sāk rēķināties, mūs respektē vairāk.

-Tātad reizēm pieticīgie starta laiki skaidrojami ar pilota un stūmēja ne pārāk veiksmīgo un saskaņoto darbību?
-Arī, bet galvenie tomēr ir fiziskie rādītāji, kuri pilotiem atšķiras. Labi, Oskaram tie ir tādi paši kā mums, bet kopumā piloti dažādu faktoru dēļ tomēr ir fiziski pieticīgāki nekā stūmēji. Piemēram, Jānim Miņinam bija veselības problēmas, ne vienmēr viņš varēja strādāt ar pilnu spēku. Startā summējas kā pilota, tā stūmēja ieguldītais darbs, tāpēc reizēm rezultāti bija, kādi tie bija.

-Pasaules stūmēju čempionātā uzvarētājam tu zaudēji tikai 0.003 sekundes. Sarūgtinājums, ka pietrūka tik maz, taču bija?
-Trīs tūkstošdaļas – tas ir prātam neaptverami. Mums jau ikdienā rezultātus mēra simtdaļās. Ja zaudējam vienu simtdaļu, tas jau liekas niecīgs rādītājs, bet trīs tūkstošdaļas... Attāluma izteiksmē tie varbūt ir kādi divi centimetri, būtu kādu solīti veiksmīgāk nolicis, varbūt uzvarētu.

-Vai bija arī kādi citi ieguvumi bez vicečempiona titula, teiksim naudas balvas labākajiem?
-Bija neliels, var teikt, ka simbolisks, balvu fonds. Ja nemaldos pirmā vieta saņēma 1000 eiro, man bija 600, trešajai vietai – 400.

Gatavošanās sezonai

-Pie kā visvairāk strādājāt starpsezonā?
-Daudzi cilvēki to nesaprot, bet mums vasara ir pats grūtākais periods. Daudzi ir prasījuši – vasarā taču nav ledus, kur jūs trenējaties, braucat? Mums tādi jautājumi liekas smieklīgi, taču nevar jau cilvēki visu zināt. Mums martā beidzas sezona, maijā jau sākam gatavoties nākamajai – divreiz dienā strādājam svaru zālē, skrienam, lecam, uzlabojam fizisko sagatavotību. Tā mēs pavadām visu vasaru, gatavojoties ziemai. Lai visu ziemu varētu noturēt fizisko kondīciju sacensību režīmā, viss darbs jāizdara vasarā. Ziemā tikai var uzturēt to, kas vasarā sasniegts.

-Rudenī atkal iesēžoties bobā nav grūtību atkal piešauties braukšanai?
-Pagājušajā nedēļā aizvadījām pirmos treniņbraucienus Siguldā. Vienmēr pirms katras sezonas domā, ka sen nav brauks un kā nu būs, taču jau pēc pirmajām piecām sekundēm bobā visas vecās sajūtas ir atpakaļ – sajūta tāda, ka [pēdējoreiz] būtu braukuši pirms nedēļas [nevis pavasarī].

-Fiziskie rādītāji tev gadu no gada arvien uzlabojas?
-Nedaudz, bet uzlabojas. Varbūt kaut kur paliek iepriekšējo gadu līmenī, bet kopumā uzlabojas. It kā jau šķiet, kur tad nu vairs, cik tad ilgi tas progress turpināsies, tomēr ar katru gadu izdodas nedaudz pielikt. Šogad dažos elementos gan man, gan pārējiem puišiem ir necerēti labi rādītāji. Ceru, ka ziemā būs vēl labāk, jo tieši tad jābūt vislabākajai formai.

-Spiešanā guļus, kā zināms, komandā tu esi labākais ar 195 kilogramiem. Kādos rādītājos tu vēl esi līderis?
(smejas) Spiešana guļus mums nekad nav bijusi obligāta, to mēs vairāk taisām prieka pēc. Citās komandās, piemēram ASV, tā pat ir aizliegta, jo pastāv teorija, ka tas sportistu sadara sasprindzinātāku skrienot. Mums nav paredzēta guļus spiešana treniņos, bet to mēs darām ārpus tiem. Trīssolī no vietas šogad aizlēcu tieši desmit metrus, kas ir komandā labākais rādītājs. Augsti rādītāji man ir vēl vairākos veidos.

-Kuri komandā vēl bez tevis ir tie spēcīgākie čaļi?
-Mēs, vecie Miņina stūmēji, esam spēcīgi. Tāpēc arī mūs varēja mainīt, bet rezultāts no tā būtiski necieta. Stiprs ir Intars Dambis, arī Oskars Melbārdis, kurš gan tagad ir pilots, taču spēka ziņā neatpaliek no stūmējiem. Arī Uģis Žaļims, kurš sāka kā stūmējs, bet tagad ir pilots, ir spēcīgs. Progresējis ir Raivis Broks, kurš jau min mums uz papēžiem.

Kā komandā mainījies mikroklimats pēc Jāņa Miņina aiziešanas no komandas?
-Grūti pateikt. Iespējams, ka mainījies ir, taču to jau treneriem vieglāk pateikt, jo cīņa jau bija viņu starpā, mūs [pārējos bobslejistus] tas īpaši neietekmēja. Pieļauju, ka treneriem ir vieglāk strādāt, jo nav vairs dumpinieka. Vienmēr esmu darījis, ko treneris man liek, jo viņš ir mans priekšnieks. Mani neinteresē citu konflikti.

-Kas jauns tehnikas ziņā? Brauksiet ar tiem pašiem bobiem, kuriem pērn vai ir kas jauns?
-Pagaidām izmēģinām latviešu BTC ražoto divnieku, taču tas nav vienas dienas jautājums. Siguldā esam ar to braukuši, normāls bobs. No rūpnīcas izvelkot un uzreiz uz ledus uzliekot nekas nekad nav bijis. Vēl jāpiestrādā pie daudzām lietām, jāaizvada treniņbraucieni, jāsalīdzina ar citiem. Četriniekos nekā jauna, izņemot slieces, laikam nebūs, bet tas jāprasa treneriem, viņi ir zinošāki.

-Pirms Vankūveras olimpiādes teici, ka tavs vienīgais mērķis tobrīd ir olimpiskās spēles. Kāds ir tavs mērķis šobrīd?
-Pirms olimpiādes ar Intaru smējāmies – ja dabūsim Vankūverā medaļu, tad beidzam. Medaļas nav, tātad jāturpina. Lielais mērķis tagad ir Soču olimpiāde, bet tuvākie – Eiropas un pasaules čempionāti. Leikplesida, kur notiks pasaules čempionāts, ir smaga trase, taču no turienes vienmēr atvestas labas vietas, arī uz goda pjedestāla esam kāpuši vairākkārt. Ja labi nostartētu olimpiādē, tad tiešām varētu apsvērt domu par karjeras beigšanu. Gribas aiziet pašam, nevis, lai palūdz aiziet...

-Ar kādām priekšnojautām gaidi tuvojošos bobsleja sezonu?
-Nezinu, ko sagatavojuši citi, kādas problēmas un ieguvumi ir konkurentiem, bet pirmie mači apmēram parādīs situāciju, spēku samēru. Domāju, ka jācīnās par pirmo sešinieku Pasaules kausa kopvērtējumā, kas dod labumu gan komandai kopumā, gan katram atsevišķi, piemēram, prēmiju veidā. Noskaņojums pirms sezonas ir tikai un vienīgi optimistisks. Nav ko žēloties par naudas trūkumu vai ko tamlīdzīgu, jādara savs darbs pēc vislabākās sirdsapziņas ar tiem resursiem, kas mums ir. Manuprāt, mums labi sanāk.

  +5 [+] [-]

, 2011-11-02 10:47, pirms 7 gadiem
Paldies, interesanta intervija!
Un veiksmīgus startus mūsējiem!

  +3 [+] [-]

, 2011-11-02 11:20, pirms 7 gadiem
Lai veicas Daumantam! Reāls vecis!
Cerams, ka izdosies vēl kāds nozīmīgs panākums.

     [+] [-]

, 2011-11-02 12:46, pirms 7 gadiem
mēs ar jums!

     [+] [-]

, 2011-11-03 10:39, pirms 7 gadiem
es arī biju uz to atlasi vairāk gan paskatīties, nevis reāli pretendēt uz izlasi
jocīgi bija, kad visi 70 kg sprinteri tika pie tačkas, bet tādi kā es, kas vnk 5 gadus nav skrējuši, bet kaut ko dara vienalga ar perspektīvu 95 kg svaru un sakarīgiem spēka rādītājiem, pie tās netika

     [+] [-]

, 2011-12-03 19:01, pirms 7 gadiem
sasperjods rakstīja: es arī biju uz to atlasi vairāk gan paskatīties, nevis reāli pretendēt uz izlasi
jocīgi bija, kad visi 70 kg sprinteri tika pie tačkas, bet tādi kā es, kas vnk 5 gadus nav skrējuši, bet kaut ko dara vienalga ar perspektīvu 95 kg svaru un sakarīgiem spēka rādītājiem, pie tās netika
nav jau jēga ja to masu nevar pakustināt, vieglāki ar sprinta iemaņām tomēr to masu parasti var dabūt vieglāku ceļu ejot