Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:11, Did:0, useCase: 0

Līduma: "Šī sezona bez trenera ir solis atpakaļ"

Līduma: "Šī sezona bez trenera ir solis atpakaļ"
Madara Līduma
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

Jau daudzus gadus izteikta Latvijas biatlona izlases līdere ir 28 gadus vecā Madara Līduma. Sarunā ar Sportacentrs.com viņa stāsta par savu mīlestību pret biatlonu, kā arī ar nožēlu atzīst, ka šajā sezonā pēc neveiksmīgajām Vankūveras olimpiskajām spēlēm sperts solis atpakaļ...

Vispirms sākšu ar vispārēju jautājumu - cik lielā mērā esi apmierināta ar sezonas pirmo pusi - sportisko formu un uzrādītajiem rezultātiem?
Protams, vienmēr gribas labākus rezultātus, gribas stabilāku šaušanu, taču laikam jau viss ir adekvāti esošajai situācijai. Sezonas sākumā neskrējās kā nākas - šķita, galva skrien pa priekšu kājām, taču vēlāk forma uzlabojās. Tajā brīdī gan sāka neveikties šaušanā...

1. posms Esterzundā tev bija veiksmīgs, sakrāji punktus, bet tad trīs posmi Hohfilcenē, Pokļukā un Oberhofā sanāca tādi patukši. Kā to vari izskaidrot?
Daļēji laikam tas saistīts ar to, ka sāku slēpot ātrāk un tāpēc šaut bija grūtāk. Nekādi neizdodas sabalansēt šaušanu un slēpošanu. Kad neskrējās, bija vieglāk sašaut. Piedevām Hohfilcenē ir smags kāpums pirms šautuves. Taču nevēlos attaisnoties.

Pēdējā posmā Antholcā pirms stāvus šaušanas pretendēji uz medaļu. Kāpēc izšķirošā brīdī neizdevās sašaut? Uztraukums?
Par šo neveiksmi sirds visvairāk sāp. Antholcā ir augstkalne un sašaut ir visgrūtāk. Īpaši smagi kļūst 3.-5. dienā. Psiholoģiski it kā jau jutos labi. Tas, ka pēc 1. šaušanas biju otrā, neietekmēja - tobrīd to nezināju, jo startēju ar 38. numuru. Pirmais šāviens bija garām, tad divus trāpīju - nebija tā, ka blieztu uz labu laimi. Pēdējās divas lodes turpat zem mērķiem vien bija... (smejas). Laikam atkal nesabalansēju slēpojumu un šaušanu. Bet, ja esi trasē un jūti, ka vari paskriet, būtu stulbi to nedarīt. Pirms šaušanas speciāli mazliet piebremzēju, bet vienalga neizdevās...

Pirms tam ieņēmi 16. vietu Rūpoldingas sprintā, kaut arī reizi kļūdījies. Šķiet, ātruma ziņā, ja ne visu sezonu, tad brīžiem spēj konkurēt arī ar pasaules labākajām?
Daudz atkarīgs arī no trases specifikas - vai ir kāpums pirms šautuves, kādi nobraucieni utt. Tomēr jūtu, ka starp tām 90-100 dalībniecēm, kas piedalās, parasti ātruma ziņā esmu starp 25 ātrākajām. Tieši pēc Jaunā gada sajutu, ka ir tas ātrums. Ceru, ka tas saglabāsies arī līdz pasaules čempionātam Hantimansijskā.

Pieminēji, ka parasti esi starp 25 ātrākajām. Vai vienmēr pēc sacensībām izpēti sacensību statistiku?
Jā, mums informācija pieejama gan internetā, gan drukātā versijā. Pēc sacensībām pētu un analizēju, cik kur ir zaudēts. Zinu, ka daudz laika paliek šautuvē - zaudēju daudz sekunžu, esmu 60.-80. ātrākā šāvēja...

Vai to var labot?
No 35 sekundēm tā uzreiz uz 25 sekundēm nevar, bet pakāpeniski kaut ko ietaupīt var. Jaunajiem sportistiem tas izdarāms vieglāk - viņi var viena gada laikā nomest, piemēram, trīs sekundes. Man tas ir jau grūtāk. Turklāt neesmu pārliecināta, vai manā gadījumā būtu pareizi sasteigt šaušanu - jau tā cīnos par katru šāvienu.

Noteikti nepatīkams un jau 100 reizes uzdots jautājums, un tomēr - kāpēc nepadodas stāvus šaušana? Sarēķināju, ka guļus šaušanā tev šosezon ir 80/90 (89%), bet stāvus šaušanā 62/90 (69%). Stāvus šaušanā par 20% sliktāks procents...
Jāāāā, man ļoti "patīk" runāt par šo tēmu... (smejas) Zinu, ka daudziem patīk par to izteikt savus spriedumus... Ko lai saka... Droši vien jāpiekrīt, ka problēma ir lielākoties galvā. Kādi tikai treneri ar mani nav strādājuši! Pirms šīs sezonas treniņnometnē bija iespēja pievienoties Igaunijas izlasei - ar to strādāja somu šaušanas treneris [Asko Nūtinens], kurš savulaik trenēja Kaisu Makarainenu, šī brīža PK kopvērtējuma līderi. Viņš treniņā pienāca pie manis un pateica, ka varu šaut labāk. Deva padomus, taču teica, lai no tā visa būtu efekts un reāli uzlabojumi, nepieciešami divi gadi. Guļus šaušanā esmu iemanījusies veiksmīgi izmantot informāciju, ko dod vēja karodziņi. Bet stāvus šaušana... Treniņos sanāk, dažreiz arī sacensībās izdodas - piemēram, stafetēs esmu labi šāvusi -, taču sacensībās trūkst stabilitātes. Agrāk tiešām stāvus šaušana nepadevās, jo no sākotnējām neveiksmēm jau biju kā ieprogrammēta no negatīvās pieredzes - bieži vien vēl pirms šaušanas domāju un baidījos, ka nu tik būs kļūdas. Tagad it kā nebaidos. Un gadās sašaut - arī Rūpoldingā, kur bija 0+1, tā viena kļūda bija minimāla, varēja nebūt. Dažreiz gadās arī, ka pārstāvu - pārāk ilgi gatavojos un tad jau ritms zaudēts. Par to, ka šaušanā nav stabilitātes, arī pašai visvairāk žēl.

Šobrīd visas elites sportistes devušās uz ASV diviem posmiem, kuri mūsējiem iet secen nepietiekamā finansējuma dēļ. Kādi ir tavi plāni tuvākajam laikam līdz pasaules čempionātam Hantimansijskā?
ASV man nebija domas startēt jau no paša sākuma - pat ja finansējums būtu. Nav tādas veselības, lai izturētu garos pārlidojumus, aklimatizāciju vispirms tur, tad atpakaļ, un vēl paspētu pienācīgi sagatavoties pasaules čempionātam. Domāju, daudzas spēcīgas sportistes uz turieni nedosies un paliks Eiropā. Komandas izliks otros sastāvus. Pati biju plānojusi kādas sacensības izlaist vēl līdz ASV posmiem, taču šosezon mēs nestartējam stafetēs, tāpēc piedalījos visur, kur varēju. Šobrīd, pateicoties diviem atbalstītājiem, kas palīdzēja ar finansēm, varu uz pāris nedēļām atļauties palikt tepat Antholcā un turpināt trenēties augstkalnē. Pēc tam trenēšos Igaunijas pilsētā Otepē, tāpat man vēl jānostartē pasaules čempionātā militārpersonām Serbijā. Un tad uz pasaules čempionātu.

Vai ir kādi konkrēti mērķi pasaules čempionātā?
Nē, nav. Gribu nostartēt tā, lai pašai nav vilšanās. Tāpat kā vienmēr - visās distancēs vienkārši skriešu, cik vien labi spēju. Ceru, ka izdosies sagatavoties kā nākas, un nepatraucēs negaidīti apstākļi. Katrā ziņā primārais ir iepriecināt pašai sevi - šobrīd, kad finansējuma vairs nav, nevienam neko neesmu parādā un sportoju sava prieka pēc.

Bet tomēr - varbūt ir kāds mērķis, piemēram, vēlies tikt desmitniekā?
Gribu tikt desmitniekā. Gribu tikt sešiniekā, gribu medaļu, gribu uzvarēt (smaida). Tomēr jāsaprot, ka pasaules čempionātam visas būs gatavojušās it īpaši, būs ļoti spēcīgas un gribēs uzvarēt.

Šogad pirmo sezonu par treneri Latvijas dāmu izlasē nestrādā Māris Čakars, viņa vietā ir Intars Berkulis un Jēkabs Nākums. Kā tevi apmierina jaunais treneru duets?
Garš stāsts. Pavasarī viss sagriezās kājām gaisā. Ja es vairāk klausītu prātam, tad šobrīd ar biatlonu vairs nenodarbotos, un šī intervija nenotiktu... Tomēr paliku biatlonā, jo tur ir mana sirds. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc paliku, ir arī tāds, ka esmu paturēta militārajās struktūrās - saņemu tur algu. Ja nebūtu arī tās, tad gan droši vien pamestu sportu. Protams, bija arī cilvēki, kas iedrošināja, prasīja: "Kā, tu vairs nestartēsi?!" Ģimene gan brīnījās, ka palieku. Šis gads man ir tāda dzīves skola, kādu nevienā augstskolā neiegūst - tā iepriekšējo 11 gadu laikā nekad nav bijis. Čakars allaž bija mana spēcīgā aizmugure, vienmēr par visu parūpējās, varēju koncentrēties tikai biatlonam, bet tagad pēkšņi viss jādara pašai. Ar Intaru [Berkuli] pavasarī visu atklāti izrunājām. Federācijai viņš, protams, ir stratēģiski izdevīgs - biznesa cilvēks, kurš strādā sabiedriskā kārtā un kam pat alga nav jāmaksā, pats bijis biatlonists. Turklāt Intars ir tiešām foršs cilvēks, taču bizness viņam nedod laiku katram pievērsties individuāli - tas arī saprotams. Intars man palīdz organizatoriskā ziņā, treniņprocesā dod “zaļo gaismu“ - zinu, ka vēl man tikai labu, un par to viņam paldies. Arī iepriekšējos gados vienmēr atbalstījis Alūksnes sportistus, bijis kā pelēkais kardināls. Cik pati viņu pazīstu, varu teikt tikai pozitīvāko, taču arī viņš ir tikai cilvēks. Jēkabs... Viņam komandā kā galvenā trenera asistentam ir konrēti uzdevumi - galvenais - šautuvē vadīt piešaudes un treniņos dot informāciju uz speciālas planšetes par šāvieniem, vēju… Pati neesmu nekāds cukuriņš, kas būtu jālutina un kurš visiem patīk, taču ir elementāras lietas. Gribētos, lai vismaz tās treneris veiktu profesionāli un bezkaislīgi. Diemžēl, bijuši gadījumi, kad Nākums nevar, negrib vai nemāk izdarīt... Un tad ir vilšanās, jo strādājam un startējam taču Pasaules kausos, kas ir augstākā līmeņa sacensības. Manuprāt, treneris cieņu un autoritāti sportistu acīs var iemantot ar savu darbu, nevis tikai runāšanu. Mūsu biatlonā vispār ir liela "demokrātija". Arī federācija īpaši nesaspringst - ja ir kāda minimālā programma, tad skaidrs, ka nekas vairāk arī netiks izdarīts. Varbūt es to tā redzu, jo pati pēc dabas esmu maksimāliste un uzskatu, ka nedrīkst būt tāds inertums - uzskatu, ka federācijā ir jāstrādā aktīvi - ar zobiem un nagiem jācīnās par saviem sportistiem, visu laiku jādomā un jāmeklē, kā izdarīt tā, lai būtu vēl labāk. Tagad tas, kas ir ārpus “minimālās programmas”, ir 100% pašu sportistu iniciatīva. Par to žēl, jo iespējas ir ļoti plašas, starptautiskā federācija ir gatava palīdzēt - atliek tikai pakustēties un to izmantot. Taču ērtāk ir sēdēt un žēloties, ka nekā nav un nekā arī nebūs.

Vai pareizi saprotu, ka tev šobrīd būtībā nav sava trenera?
Esmu pati sev režisors... Pirms sezonas fiziskās sagatavotības ziņā palīdzēja bijušās tāllēcējas Valentīnas Gotovskas vīrs, pie kura tagad trenējas arvien vairāk sportistu. Tāpat nezinu, ko darītu bez manas dakterītes Līgas Cīrules, par kuru zinu - viņa atbildēs uz zvanu un palīdzēs kaut vai nakts vidū. Kaut gan Olimpiskā vienība biatlonu šogad pilnībā izsvītrojusi no saviem sarakstiem, tajā ir vairāki lieliski speciālisti, pie kuriem varu griezties - gan nu jau kā cilvēks no malas. Tomēr sezonas laikā specifiska biatlona trenera man nav. Gatavojos pēc iepriekšējās pieredzes un plāniem, ja nepieciešams, padomu neatsaka arī Čakars - viņam dažreiz piezvanu ar kādu savu jautājumu, dažreiz arī viņš man. Tomēr tagad viņš strādā ar Igaunijas izlasi.

Hipotētiski pieņemot, ja tev būtu tādas iespējas, kādas ir, piemēram, Vācijas izlases biatlonistēm, cik daudz labāks rezultāts būtu?
Nekad tā neesmu domājusi. Patiesībā iepriekšējos gados, kad iespējas piesaistīt finanses bija lielākas un Čakars to arī izdarīja, viss jau bija - vismaz tik daudz, lai sašaujot varētu tikt pat trijniekā. Nekad nebija jādomā par ārpussporta lietām, treneris par visu parūpējās. Es runāju par četrgadi kopš Turīnas 2006. gada olimpiskajām spēlēm. Bieži biju starp ātrākajām, piemēram, pasaules čempionātā Esterzundā ātruma ziņā biju trijniekā. Taču netiku galā ar atbildību. Jutos ļoti vainīga - ka esmu pievīlusi, ka manis dēļ atņemts finansējums... Droši var teikt, ka šī sezona bez viņa no profesionāla sporta viedokļa ir daži soļi atpakaļ.

Kāpēc īsti Čakars aizgāja no izlases? Apgrieztā finansējuma dēļ?
Domāju, viņš bija piekusis būt par treneri-orķestri vienā personā. Viņš pat vairāk bija kā menedžeris, nevis treneris - rūpējās par visu. Taču rezultātu nebija, un kādā brīdī vadzis droši vien lūst. Pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm, kur nebija rezultātu, apgrieza arī finansējumu. 11 gadus bijām ar Čakaru kopā, taču rezultātu, uz kādiem gājām un kādiem gatavojāmies, nebija. Patiesībā man prieks, ka tagad viņš Igaunijas izlasē var civilizēti strādāt - jādomā tikai par trenēšanu, bet viss pārējais ir nodrošināts. Viņam ir sava komanda, savs darbs - viņš to ir pelnījis.

Pastāsti nedaudz par biatlona aizkulisēm! Vai izdodas aprunāties ar pasaules līmeņa zvaigznēm - tādām kā Noinere, Henkele, Ekholma, Bergere? Vai tomēr vairāk sanāk kontaktēties ar krieviski runājošajām sportistēm?
Ir tā, kā tu saki - vairāk sanāk draudzēties ar slāvu tautības pārstāvēm, krievietēm, ukrainietēm, baltkrievietēm, kas aicina "na čaj i pečeņja" [tēju un cepumiem (krievu val.) - aut.piez.] (smaida). Ar Rietumvalstu sportistēm tikai "Hello, how are you?" [kā tev iet? (angļu val.) - aut.piez.] līmenī. Taču kopumā biatlona saime ir draudzīga. Parasti saku, ka mēs esam kā ceļojošais cirks - vienā vietā nostartējam, tad sakravājamies un dodamies uz nākamo vietu priecēt līdzjutējus. Gaisotne biatlonistu saimē ir lieliska.

Un nobeigumā - kā skaties uz nākotni? Vai plāno turpināt sportot, cīnīties par augstākiem sasniegumiem, vai tomēr iezogas doma par karjeras beigšanu?
Godīgi varu pateikt, ka šobrīd man pašai nav ne jausmas... Viss atkarīgs no daudziem apstākļiem. Četrgades plāna man šobrīd noteikti nav, koncentrējos tikai uz šo sezonu - pasaules čempionātu Hantimansijskā, pēdējo kausa posmu Oslo. Kas tālāk? Neliekuļojot varu teikt: nezinu. Jāskatās, vai palikšu militārajās struktūrās, jāskatās Latvijas pozīcijas Nāciju ieskaites kopvērtējumu - pagaidām esam 21. vietā, nekrājas mums tie punkti, un, ja paliekam tik zemu, dalībnieču kvota samazināsies. Tas savukārt var samazināt palīdzību no starptautiskās federācijas puses. Protams, arī finanses. Kā saka brālis - man ir dārgs hobijs... Dzīvosim, redzēsim. Ko gan pateikšu - skatos uz Ingunu Minusu, kas atvērusi savu volejbola skolu, un ļoti ar viņu lepojos. Viņa ir īstenojusi to, par ko sapņoju arī es! Kas zina - varbūt man arī kādreiz būs sava slēpošanas un biatlona skola.

  +6 [+] [-]

, 2011-01-31 09:35, pirms 8 gadiem
Lai veicās! Ceru, ka visas zvaigznes būs labvēlīgas un PČ Līduma iepriecinās mūs ar augsitem rezultātiem (visaugstākajiem)

  -1 [+] [-]

, 2011-01-31 09:41, pirms 8 gadiem
Igauņi malači

  +9 [+] [-]

, 2011-01-31 10:49, pirms 8 gadiem
Ceru,ka tev viss izdosies un tu paliksi biatlonā Ja Līduma aizies no biatlona,tad sieviešu biatlons uz ilgiem laikiem būs miris Latvijā Agrāk to teica par Brici un vīriešu biatlonu,bet izskatās,ka Rastargujevs varētu iet Briča pēdās,jo potenciāls viņam ir liels

     [+] [-]

, 2011-01-31 11:16, pirms 8 gadiem
kurš tieši vīrs? varbūt Jurijs?

  +3 [+] [-]

, 2011-01-31 19:43, pirms 8 gadiem
Šāda situācija, kad izlases vadošajiem sportistiem visu laiku jācīnās par finansēm un citiem blakus-apstākļiem un kad nav profesionāla izlases trenera (ar normālu atalgojumu, lai arī viņš visu uzmanību varētu veltīt sportista sagatavošanai un spēju pilnveidošanai), domāju ir tikai Latvijā. Un tas tas ir tā ne tikai biatlonā.
Miljons iemeslu kāpēc Latvija ir labākā valsts...
Lai veicas, nepadodies!

  +5 [+] [-]

, 2011-01-31 22:17, pirms 8 gadiem
Prieks bija lasit so interviju.Cepuri nost Madaras prieksa! Bez vaimanam un gaudu dziesmam reali noraksturoja savas pasreizejas sajutas pasaules biatlona elite. Visu cienu par "plintes nemesanu krumos"...Par spiti apstakliem. Lai veiksmes dievins atalgo vinu vel saja sezona par cinitajas raksturu!

  +1 [+] [-]

, 2011-01-31 22:28, pirms 8 gadiem
nu kaa Elitee var treneeties bez trenera? vnk apskauzhu Madar Tevi, tik neiespeejami un smagi tas ir, aarpraac! es Tev noteikt vareetu paliidzeet nesezonas laikaa uztureet formu!

     [+] [-]

, 2011-02-01 00:12, pirms 8 gadiem
Cukuriņš... hi hi

     [+] [-]

, 2011-02-01 13:21, pirms 8 gadiem
...visu cieņu Madarai...tomēr par valsts finansējumu runājot es domāju gan, ka Madarai ir bijusi pietiekoši liela iespēja sevi apliecināt, kā pasaules elites /regulāri 1-30v PK/ biatlonisti. Nu nav tas izdarīts...un nav valstij jāatbalsta tā sportistu armija, kas pasaulē cīnās par sacensību protokola otro galu...Protams daudz lielākai lomai sporta veida un labāko sportistu attīstībā ir federācijām, bet diemžēl stipri vien lielākajā daļā no tām ir diletantisms, inertums, stagnācija u.t.t....arī biatlona federācijā.