Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:323, Did:0, useCase: 0

Bricis: "Ja šosezon izšķirtos, vai tiksim uz olimpiādi, būtu jābrauc arī pašam"

Jānis Freimanis

Bricis: "Ja šosezon izšķirtos, vai tiksim uz olimpiādi, būtu jābrauc arī pašam"
Ilmārs Bricis
Foto: Romāns Kokšarovs/f64

Normālā darbā ar Latvijas biatlonistiem ir bijis pārtraukums, galveno sporta veida sāpi ieskicē bijušais biatlonists Ilmārs Bricis, kurš šovasar papildināja Latvijas izlases treneru kolektīvu. Izvirzītais mērķis – konkurētspējīgas vīriešu komandas aizvešana uz 2018. gada Phjončhanas olimpiskajām spēlēm – pašlaik šķiet optimistisks, tomēr Bricis nezaudē ticību, ka tas ir paveicams. Ātri nekas nenotiks, to Ilmārs apgalvoja jau uzreiz pēc ierašanās, tādēļ jaunajā sezonā brīnumus gaidīt būtu velti, taču aiznākamajā sezonā pirmajiem darba rezultātiem vajadzētu parādīties.

- Sporta veids jau tas pats, bet šovasar esi Latvijas izlases treneris, nevis Lietuvas. Ar ko tev šī vasara atšķiras no iepriekšējās?
- Kaut kādas nianses, protams, atšķiras, bet lielu atšķirību nav. Arī ar lietuviešiem diezgan daudz trenējāmies Latvijā. Citi sportisti, citi treneri, cits līmenis. Atšķirības ir. To, ka šovasar strādāšu ar Latvijas komandu, par 100% zināju aprīļa vidū. Ko sasolīja? Latvijas Biatlona federācija bija ar mieru nodrošināt vairāk vai mazāk visu, ko gribēju. Turklāt arī pašam nebija vēlēšanās vienkārši eksistēt, bet gan kaut ko reāli izdarīt. Tad vēl tika panākta vienošanās ar Vitāliju [Urbanoviču]. Šo lēmumu saskaņojām, varēja būt visādi. Tikpat labi mēs abi varējām strādāt Lietuvā.

- Klau, bet tu tikko pateici Latvijas biatlonam neraksturīgu frāzi, ka dabūji vairāk vai mazāk visu, ko gribēji.
- Nekas tāds jau netika prasīts. Runa nav par finansiālo pusi, bet gan par ideju.

- Tevi pieteica, kā Latvijas junioru un jauniešu izlases treneri. Nu jau kādu laiciņu visi strādājat kopā. Vai esat aptuveni sadalījuši lomas un atbildību?
- Pamazām skaidrība ieviešas, taču pagaidām cilvēku ir daudz, katram ir ko darīt un katru dienu darbi mainās. Protams, ir jau labi, ka cilvēku ir daudz, bet vēl labāk būtu, ja visi arī būtu spēcīgi un gatavi sportisti. Ik pa brīdim paņemam klāt kādu no jaunajiem vai kādu no slēpotājiem, bet vismaz piecpadsmit esam bijuši visu laiku, drīzāk pat tuvāk divdesmit. Arī treneriem ir nepieciešams laiks, jo vienam pie otra jāpierod, jāsaprot, kā kurš strādā. Tādā ziņā ir ļoti labi, ka blakus ir Vitālijs. Vismaz ir no kā pamācīties.

- Kāds tad ir šā brīža Latvijas biatlona izlases materiāls? Un, ko no tā var dabūt laukā?
- Galīgi bezcerīgs tas noteikti nav. Gaidāmajā sezonā neviens droši vien uzreiz kalnus negāzīs, bet aiznākamajā sezonā vienam otram vajadzētu būt daudz labākam nekā viņš bija iepriekšējā sezonā. Protams, tas viss ir tikai teorētiski un pieņēmumu līmenī. Sportā nekādu garantiju nav. Vietas Pasaules kausa posmu sešdesmitniekā, četrdesmitniekā? Tajās vietās jau reizēm arī Andrejs [Rastorgujevs] apgrozās. Ceru, ka aiznākamajā sezonā vismaz viens stabili brauks ap četrdesmito vietu. Redzams, ka tas ir iespējams, bet nevari zināt kā būs patiesībā. Nevajag aizmirst, ka arī konkurenti trenējas un nestāv uz vietas.

- Vai esi sajutis sportistu reakciju uz jauno kārtību?
- Ja ne visiem, tad lielai daļai sākumā bija grūti saprast un pieņemt, ka, ja reiz trenējamies, tad trenējamies. Vismaz tuvākajā laikā nebūs tā, ka varēs atbraukt vēlāk vai agrāk, ka mammas vai drauga dzimšanas dienā varēs neierasties uz treniņu. To pateicām uzreiz. Daudziem tas bija šoks - kā tad tā? Taču ar tādu attieksmi nekas nebūs. Ja viņi visi būtu starp Top20 pasaulē, tad būtu citādāk. Slodzes? Nav jau tā, ka mēs tagad viņiem dotu virsū milzīgas slodzes un trenētos tā, kā, piemēram, ukraiņi. To, protams, var darīt, bet no tā nebūs pozitīvs rezultāts. Tas nav paveicams vienā dienā un pat ne vienā sezonā. Visam jābūt saprāta robežās. Mēs ar viņiem nekad neesam strādājuši, arī mums jāsaprot, ko katrs var. Viens otrs ir trenējies diezgan daudz. Pavisam bēdīgi noteikti nav, lai gan pirmajās nometnēs izskatījās trakāk. Bija arī kāds, kurš pateica, ka viņam tas nav vajadzīgs, viņš vairs netrenēsies, taču pēc tam atgriezās. Jaunajiem jāpieliek it visā. Protams, katram ir savas nianses, kur vairāk un kur mazāk. Taču teikt, ka kāds ir baigi labā līmenī kādos komponentos un viņam vajag uzlabot tikai atsevišķas lietas, tad jau būtu labi.

- Maija beigās, kad notika jaunā izlases treneru prezentācija, izteicāties, ka pamēģināsiet arī citu sporta veidu pārstāvjus. Vai runa ir tikai par slēpotājiem?
- Ir viens orientierists, bet pārējie ir slēpotāji. Arī Arvis Liepiņš tagad ir kopā ar mums. Taču viņš slēpošanā nav stiprākais, arī pērn viņš tāds nebija. Ja jau viņš būtu galvas tiesu pārāks par visiem slēpošanā, tad būtu labi, taču tad viņš diez vai būtu pametis slēpošanu. Viņam ir ļoti daudz lietu, kurās jāprogresē. Ja runājam par šaušanu, tad, ņemot vērā, cik maz viņš ir šāvis, nav nemaz tik slikti. No otras puses – neglābjami, ka tur vēl ir jāiegulda milzīgs darbs.

- Pēc cik gadiem Latvijas biatlonā varētu izaugt vēl viens Andrejs Rastorgujevs?
- (Pauze) Grūts jautājums. Jāsakrīt gan fiziskajām, gan rakstura īpašībām. Potenciāla ziņā no viņa katrā startā var sagaidīt augstākās vietas. Domāju, ka viņam pašam tas ir grūti, ka jau vairākus gadus tomēr neizdodas iegūt pašas augstākās vietas.

- Kādas īpašības nepieciešamas augstākās raudzes biatlonistam?
- Kā jau visos izturības sporta veidos, ir tāda lieta, kā maksimālais skābekļa patēriņš. Ja daba tev ir devusi rādītājus, kādi ir vienam no tūkstošiem, tad tu jau esi soli priekšā pārējiem. Taču arī tad vajag visu pārējo, bez trenēšanās un gribēšanas neviens pat neuzzinās, ka tev ir šīs fizioloģiskās īpašības. Tādu kā Andrejs nav daudz arī biatlona lielvalstīs. Kopā tādi varētu būt ap desmit. Ko likt pretī? Jātrenējas vairāk, gudrāk.

- Kurš varētu būt Latvijas izlases Nr.2 gaidāmajā sezonā?
- Tagad par to pāragri spriest. Mums, treneriem ir savas domas, taču tās nav vērts publicēt. Pāris kandidāti uz otrā numura vietu ir. Nevarētu teikt, ka šo ziemu varam atļauties „izgāzt”, tomēr varam veltīt vairāk laika treniņiem un izmēģinājumiem. Aiznākamajā sezonā jau būs vajadzīgs rezultāts, jo tad sāksies kvalifikācija uz olimpiskajām spēlēm. Kaut kādas domas par to, kas kur startēs, mums ir, taču šobrīd ir lieki par to runāt, jo daudz kas vēl var mainīties. Cita lieta – mēs zinām, kā nedarīsim. Vieni un tie paši cilvēki visu sezonu no A līdz Z nestartēs. Tam neviens īsti nav gatavs, labāk laiku sezonā izmantot arī treniņiem.

- Kā viens no svarīgākajiem mērķiem ir izvirzīts vīriešu komandas aizvešana uz 2018. gada olimpiskajām spēlēm. Turklāt tādas komandas, kas nebūtu vienkārši statisti.
- Jā, mērķis tāds patiešām ir. Cīnīties par desmitnieku? Šodien tas izskatās ļoti, ļoti optimistiski. Rīt vai parīt noteikti nesapratīsim, cik šis mērķis ir reāls. Ja strādā, tad vienmēr ir cerība, ka izvirzīto mērķi izdosies sasniegt. Citādi jau nebūtu jēgas strādāt. Šķiet, ka tas ir izdarāms, bet nevajag aizmirst par pārējām komandām, kuras domā tāpat.

- Vai treneriem ir drošības sajūta, ka iecerētajiem plāniem būs arī finansiāls segums?
- Tādā ziņā pašlaik mums ir diezgan laba situācija. Neviens mums neko nav teicis, ka kaut ko nevarēsim izdarīt, ka tam nebūs naudas. Pienākumi ir sadalīti un treneriem par finansiālo pusi nav jādomā.

- Vai esat domājuši par to, cik treneri brauks uz Pasaules kausa posmiem?
- Skatīsimies. Skaidrs, ka visi nebrauks, jo bez Pasaules kausa vēl ir Starptautiskās Biatlona savienības (IBU) kauss un junioru kauss. Spēki būs jāsadala. Viss ir atkarīgs arī no Andreja, vai Intars [Berkulis] būs līdzi uz visiem mačiem, vai viņi darbosies absolūti atsevišķi no mums. Vai būsim, kā viena komanda, vai viņi būs nodalījušies no mums. Domāju, ka nodalīšanās būtu tikai mīnuss pašam Andrejam, jo tā viņam trasē varētu būt četri, pieci cilvēki. Runājot par servisu, manā saprašanā arī no kopīga servisa lielākais ieguvējs būtu Andrejs. Taču, iespējams, viņš šīs lietas redz citādāk vai arī vēlas pieradīt, ka visu spēj paveikt pats saviem spēkiem. Slikti būs tad, ja rezultātu tomēr nebūs, bet būs jāiestāsta, ka viņš ir numur viens. Bet, ja nu tā vairs nebūs?

- Izklausās, ka starp jums valda zināma spriedze…
- Nē, attiecības mums ir normālas. Taču, runājot par servisu, manuprāt, tā būtu nelietderīga pieeja darbam, ja viņa servisa cilvēki būtu pilnībā nodalīti no mums. Komandai kabīne tāpat ir tikai viena. Vai tad viņa servisa cilvēki un mūsu servisa cilvēki viens otram uzgriezīs muguras un nerādīs, ko dara? Bet pēc tam smēres testēs atsevišķi, darot divreiz lielāku darbu nekā nepieciešams?

- Nu tad federācijai jāpiesviež kāds cents, lai Andrejs neapvainojas…
- Tāda jau bija doma, bet…

- Atteicās?
- Jā. Bet redzēsim, kā viss notiks, kad sāksies sezona. Varbūt viss nostāsies savās vietās. Grūti saprast, kāpēc šobrīd ir tā.

- Kā tev šķiet, ko dotu Andreja trenēšanas kopā ar pārējiem?
- Neko daudz nedotu. Protams, ikvienam būtu ko pamācīties no augstākā līmeņa sportista, taču šobrīd viņa līmenis ir tālu priekšā pārējiem. Varbūt drīzāk pats Andrejs kaut ko iegūtu, ja nebūtu pavisam viens. Vismaz šaušanas treniņos. Taču saprotams, ka neviens nejauksies viņa lietās. Ja viņš gribēs, tad iniciatīvai jānāk no viņa. Domāju, ka pašlaik viņam tas nav vajadzīgs.

- Kas ir galvenās problēmas, kas traucē Latvijas biatlonam attīstīties pa augšupejošu līkni?
- Normālā darbā ar biatlonistiem ir bijis pārtraukums. No šīs paaudzes gandrīz neviens pat nav redzējis, kā nopietni trenējas. Kaut kāds laiks ir pazaudēts. Tagad mēģinām to iekustināt, bet nebūs jau tā, ka tagad no visiem, kuriem esam pieķērušies, sanāks elites līmeņa biatlonisti.

- Acis puišiem vismaz deg?
- Deg. Tāpat jau nevienu šeit neturam. Ar laiku kādu atskaitīsim, taču tas nenozīmē, ka viņiem tiks pārvilkts pāri krusts kā biatlonistiem. Uz treniņnometnēm kalnos septembrī noteikti nebrauks lielākā daļa, tikai tie, kas tam būs gatavi. Tāpat arī ziemā. Bet tad viss būs vienkāršāk, jo visu noteiksim pēc sportiskā principa. Lai nu kā, nebūtu prātīgi, ja kādam šajā ziemā būtu jānobrauc sezona no A līdz Z. Laiku ir jāizmanto maksimāli lietderīgi, jo laika nemaz tik daudz nav.
Nevar jau teikt, ka iepriekš Latvijas biatlonā neviens nebūtu strādājis. Bija kāds cilvēks, kurš bija atbildīgs par komandu, taču vienatnē pēc labākās sirdsapziņas ir grūti visu paveikt. Ja vēl sportisti būtu tādā līmenī, ka viņus nebūtu jākontrolē un drīzāk jāpieskata, lai neizdarītu par daudz, tad būtu citādāk. Bet, ja ar viņiem jāstrādā pilnīgi visās jomās – pareiziem treniņiem, tehniku un šaušanu… Sākumā vēl mēģini un cīnies, bet vienā brīdī apjēdz, ka tas nav izdarāms. Turklāt, ja vēl nepārtraukti tiek runāts par to, cik viss ir slikti un ka diez vai kāds kaut kur brauks, tad vienkārši atmet ar roku.

- Kas vēl traucē?
- Gribētos, lai jaunie sportisti būtu daudz gatavāki, labāk apmācīti. Par infrastruktūru gan biatlons nevarētu žēloties. Tepat, Priekuļos treniņiem viss ir labi, gan vasarā, gan ziemā. Tāpat Madonā. Arī Alūksnē varbūt viss nav tik labi, tomēr iespējas trenēties ir.

- Patronas vairs nav jātaupa?
- Pagaidām tā nav bijis. (Smejas) Laikam jau tā ir bijis, bet tā nedrīkstu būt. Nav jau patronas tādā cenā. Tūkstotis patronu, ar kurām šauj treniņos, maksā ap simts eiro, bet sacensību patronas – ap divsimt eiro.

- Otrreizējā izmantošana jau nav iespējama?
- (Smejas) Nē, diemžēl nav.

- Vai tava dzīvesbiedre Diāna Rasimovičūte-Brice turpinās karjeru?
- Jā. Pagājušā sezona aizritēja vieglākā režīmā, viņa startēja vien dažos Pasaules kausa posmos un pasaules čempionātā. Bet tagad viņa trenējas kopā ar mums.

- Varbūt viņa varētu pārstāvēt Latviju?
- To visu varēja nokārtot, taču agrāk tādas domas nebija. Lai gan viņa jau vairākus gadus dzīvo Latvijā un varēja nokārtot pilsonību, oficiāli viņa šeit nav bijusi deklarēta un juridiski to pierādīt nav iespējams. Neesmu iedziļinājies, bet šķiet, ka jānodzīvo pieci gadi, lai pretendētu uz pilsonību. Viņa ir nodzīvojusi pat vairāk, taču iepriekš tas nekad neienāca prātā.

- Klau, „lieliskā četrinieka” laikos biatlona izlasei līdzi brauca ārsts un fizioterapeits. Vai ir iespēja to izkārtot arī tagad?
- Iespējas jau ir, bet jāatrod ārsts, kurš būtu gatavs braukāt līdzi. Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) ārsti brauc, taču ne jau viens un tas pats ārsts un ne jau uz visiem posmiem. Protams, būtu vajadzīgs arī fizioterapeits. Ar to pietiktu, taču grūtākais ir viņus atrast. Jebkuru paņemt līdzi nav nozīmes, bet tādu, kurš ir tā vērts, nav tik viegli dabūt. No LOV nepieciešamajam līmenim atbilstu jebkurš fizioterapeits, bet nezinu, kādēļ līdzi aizbrauc tikai uz dažiem mačiem.

- Kā Latvijas biatlona izlases dosies uz sacensībām? Citi piebrauc ar vairākām fūrām un autobusiem, kā mēs tur izskatāmies?
- Fūras droši vien mums nebūs. (Smejas) Tā gan nav galējā nepieciešamība, bet tas ir pluss. Tas vairāk atvieglo servisa komandas darbu, jo katru reizi nav jākrāmējas iekšā un ārā no atvēlētās kabīnes. Viena lieta ir fūra, bet otra lieta – cilvēki, kas tur strādās. Lielvalstīm tie ir vismaz astoņi cilvēki.

- Vai no pēdējos gados redzētā lielvalstu servisa ziņā tevi kaut kas ir pārsteidzis?
- Ļoti pārsteidzis nekas nav, viss ir attīstījies pakāpeniski, taču jāsaprot, ka ir daudz lietas, kuras nevienam nerāda un par kurām, iespējams, mēs pat nenojaušam. Lielās komandas iegulda fantastisku naudu un tā ir iespēja būt vismaz pussolīti priekšā konkurentiem. Es pat nezinu, kāds tagad ir lielvalstu budžets. Pirms pāris gadiem 15. vietai tas bija virs miljona eiro. Ja mēs ceram olimpiādē cīnīties par desmito vietu, tad… Katrā ziņā tiem, kas tagad ir desmitajā vietā, budžets ir virs diviem miljoniem. To gan arī var sarēķināt dažādi – vai tas ir tikai lielās komandas budžets vai nauda, kas paredzēta arī junioriem.

- Esi redzējis speciāli Ūlem Eināram Bjerndālenam būvēto autobusu?
- Bildes esmu redzējis. Šķiet, ka tikko tas ir pabeigts, lai gan vēl ne pilnībā. Tur gan ir sešas guļvietas, tādēļ tas nav domāts tikai viņam. Šāds autobuss drīzāk ir domāts treniņiem kalnos, lai varētu spēlēties ar augstumiem. Ir daudz vietu kalnos, kurās var uzbraukt, taču tur nav viesnīcu. Iebūvētie velosipēdi dod vēl vairāk iespēju. Turklāt bildēs redzamais tredbāns laikam bija vecais, jo jaunajam jābūt tādam, uz kura var braukt ar rollerslēpēm un kurā var uzlikt jebkuras trases profilu ar visu apkārtnes bildi.

- Vai biatlonā ir jēga no tāda simulatora?
- Ir. Tādi ir bijuši jau pasen, tikai ne jau autobusos. Kaut kas jau trasē pamainās, arī laika apstākļi ietekmē, tomēr ir iespēja piestrādāt pie kaut kādiem saviem mīnusiem. Milzīgu pārsvaru uz tā rēķina neiegūsi, taču bieži vien visu izšķir sekundes.

- Kā tev šķiet, vai biatlonā dopings ir problēma?
- (Pauze) Sarežģīts jautājums. Vairumam jau šķiet, ja kāds ir ļoti ātrs un dominējošs, tad kaut kas nav tīrs. Taču apgalvot, ka biatlonā visi ir „tīri”, es nevaru. No otras puses – kontrole atstāj maz iespēju manevriem. Vienmēr jau kaut kas ir iespējams. Gribētos ticēt, ka pēc dažiem gadiem pašreizējās zvaigznes nekļūs par antivaroņiem. Daudz kas ir uz robežas. Tiklīdz parādās kaut kas jauns, ir grūti uzreiz nodefinēt, vai tas ir vai nav atļauts.

- Kādu laiku pats sev esi devis? Vai esi nolicis atskaites punktu, kad izvērtēt savu darbu Latvijas izlasē?
- Protams, viss jau neiet tik labi, kā gribētos. Ir vēlme, lai viss notiek ātrāk. Taču tā nekad nenotiek, jo tu strādā ar reāliem cilvēkiem. Nebūs tā, ka vienreiz pasaki un visiem uzreiz top skaidrs. Tas nav tik vienkārši. To sapratu vēl strādājot ar lietuviešiem. Virzība uz priekšu notiek maziem solīšiem, jo īpaši, šaušanā. Ja sāc steigties, sākumā kaut kas aiziet, bet pēc tam izjūti steigas bēdīgās sekas un atkal jāsāk no sākuma, jo kāds no posmiem ir izlaists. Šaušanā ir daudz tehniskas lietas, bet daudz izšķir arī psiholoģija.

- Bet, ja es tev jautāšu, vai noteikti strādāsi ar Latvijas izlasi līdz 2018. gadam, ja tas būs atkarīgs no tevis.
- Jā.

- Tad atliek vien tevi apsveikt ar pirms mēneša izcīnīto Latvijas čempiona titula MTB krosā senioru grupā. Tātad esi vēl diezgan labā formā.
- Domāju, ka jā. Noteikti neesmu šeit vājākais. Arī ziemā treniņos šad tad izbraucu. No biatlona nekur prom jau neesmu aizgājis. Ja no šīs sezonas būtu atkarīgs, vai vīriešu komanda tiks uz olimpiskajām spēlēm, tad nebūtu nekādu variantu – būtu jābrauc!

     [+] [-]

, 2015-08-26 10:29, pirms 4 gadiem
Nja Latvijas Biatlons, nevar atrast 4 labākus biatlonistus par veco labo Brici!

     [+] [-]

, 2015-08-26 11:38, pirms 4 gadiem
Vispār jau Bricis kļūdās Rasa, kā Latvijas pilsoņa sieva pilsonību var iegūt automātiski, cita lieta, ka šādi viņa zaudētu Lietuvas pilsonību, jo Lietuvā nav atļauts pilsoņiem būt par dubultpilsoņiem.

     [+] [-]

, 2015-08-26 13:22, pirms 4 gadiem
Gribējās jau dzirdēt arī kādu uzvārdu... bet Bricim arī taisnība, negribas kādu izcelt vai kādu jau norakstīt pirms sacensību sākuma.
Reāli skatīsimies, cik tuvu būs mūsu otrais labākais biatlonists TOP-60. Rotācijas iespējas ļoti mazas, jo Latviju PK posmos var pārstāvēt tikai 2 biatlonisti. Galvenais mērķis varētu būt , lai vēl pēc gada mēs uz starta PK posmos varētu likt vismaz 3 biatlonistus un reāli 2018.gadā būtu stabila TOP-15 izlase. Uzdevums minimums TOP-15, bet mērķēt uz desmitnieku. Tikt TOP-10 vīriešu stafetes komandai izejot no šodienas skatu punkta neizskatās ticami, bet reāli nezinām, cik tad labs ir tas materiāls ar ko Bricis strādā, vai tur ir kāds reāls potenciāls. Gribētos jau arī 2 sievietes, lai būtu jauktā stafetē komanda.

  +1 [+] [-]

, 2015-08-26 13:57, pirms 4 gadiem
Situācija ir ļoti drūma, taču prieks, ka ir mērķi, un jaunajiem blakus ir pieredzes bagāts biatlonists, kāds ir Bricis. Ja smagi strādās, rezultāti neizpaliks, jābūt pacietīgiem.
Par Rastorgujevu... Viņa un Berkuļa sadarbība ar izlasi viennozīmīgi dotu kaut kādu grūdienu gan pašiem, gan arī jaunajiem džekiem. Augstprātība?

  +1 [+] [-]

, 2015-08-26 16:46, pirms 4 gadiem
Vilis15 rakstīja: Situācija ir ļoti drūma, taču prieks, ka ir mērķi, un jaunajiem blakus ir pieredzes bagāts biatlonists, kāds ir Bricis. Ja smagi strādās, rezultāti neizpaliks, jābūt pacietīgiem.
Par Rastorgujevu... Viņa un Berkuļa sadarbība ar izlasi viennozīmīgi dotu kaut kādu grūdienu gan pašiem, gan arī jaunajiem džekiem. Augstprātība?
Domāju vairāk ir tas, ka Andrejam viss ir saplānots jau uz priekšu, kā tas bijis iepriekšējos gadus, kad vienmēr strādāts divatā ar Berkuli. Un tagad te visu mainīt un pielāgoties pārējiem ir mazs solis atpakaļ. Ja vēl tur būtu konkurence lielāka, bet mainīt visu pašam nezinot vai vispār no tā kaut kas labs sanāks arī negribas.
Vienīgais varbūt tiešām tas uzlabotu šaušanu, tomēr pats Bricis bijis labs šāvējs.

  +1 [+] [-]

, 2015-08-26 17:06, pirms 4 gadiem
ja ta augstpratiba no Rastorgujeva un Berkula puses turpinas ,biatlona federacijai vajadzetu lemt par so visu.Merkim jabut kopejam nevis katrs atseviski tagad te cinisies.

     [+] [-]

, 2015-08-26 20:17, pirms 4 gadiem
cik es sapratu no Maļuhina teikta sporta studijā, tad pirmā normālā paaudžu maiņa šobrīd ir ~14-15g veci....Uz šīm nē, bet nākamajām 2022 OS vajadzētu būt normālam sastāvam jau

     [+] [-]

, 2015-08-26 22:04, pirms 4 gadiem
fanu klubs#13 rakstīja: ja ta augstpratiba no Rastorgujeva un Berkula puses turpinas ,biatlona federacijai vajadzetu lemt par so visu.Merkim jabut kopejam nevis katrs atseviski tagad te cinisies.
Kamēr jaunie nebūs gatavi mīzt asinis treniņos (kā to ir gatavs darīt Rastorgujevs), tad nav ko tur

     [+] [-]

, 2015-08-26 23:53, pirms 4 gadiem
Edgars rakstīja: Vispār jau Bricis kļūdās Rasa, kā Latvijas pilsoņa sieva pilsonību var iegūt automātiski, cita lieta, ka šādi viņa zaudētu Lietuvas pilsonību, jo Lietuvā nav atļauts pilsoņiem būt par dubultpilsoņiem.
Tu pats kļūdies. Latvijas pilsonību nevar iegūt automātiski tikai tāpēc, ka apprec Latvijas pilsoni. Tāpat jāiziet visas prasības par uzturēšanās ilgumu, valodas zināšanu utt. Pretējā gadījumā te sen būtu pilns ar naturalizētiem nēģeriem un arābiem.