Levinska: "Volejbols ir kā radīts meitenēm - meitenīgs, sievišķīgs…"

Kā pavadi laiku brīdī, kad būtu jānorisinās Latvijas čempionāta izšķirošajām spēlēm?
Viss labi, mācos, atpūšos. Jāmācās attālināti, katru dienu tiek uzdoti uzdevumi eklasē, tie jāizpilda un jāsūta skolotājai. Darbs ir patstāvīgs, tā ir galvenā atšķirība.

Kāpēc volejbols?
Brālis spēlēja un spēlē volejbolu, tante spēlēja volejbolu, ģimene kopumā ir sportiska. Uz skolu atnāca treneris Normunds Lūsis un aicināja trenēties Rīgas Volejbola skolā. Tā ir normāla prakse, lai gan šobrīd treneris Lūsis laikam ir palicis viens no retajiem, kurš pats iet un meklē, lielākoties treniņu iespējas jaunieši atrod paši. Aizgāju uz pirmo treniņu un man uzreiz iepatikās. Sākumā uztvēru to kā aktīvu atpūtu, iespēju labi pavadīt laiku, iegūt jaunas draudzenes. Vienlaicīgi tā bija iespēja piekopt veselīgāku dzīvesveidu. Volejbols iepatikās kā spēle – uzreiz, arī sacensības aizrāva.

Kā tu sāki? Bija arī citas aktivitātes?
Sāku desmit gados. Manuprāt, tas arī ir īstais vecums, kad sākt. Pirms tam gāju skolas folkloras grupiņā, dziedāju un dejoju, bet nevienu citu sporta veidu nopietni neesmu mēģinājusi.

Pastāv viedoklis, ka volejbols jauniešu vidū nav stilīgs…
Absolūti nepiekrītu! Manuprāt, volejbols ir kā radīts meitenēm, īpaši meitenēm. Tas ir stilīgākais un labākais sporta veids, ar kuru meitenes varētu nodarboties, pietiekami meitenīgs un sievišķīgs, bet reizē arī fiziski attīsta un nostiprina.

Ko tu kā meitene volejbolā saskati kā mīnusus? Hokejs ir fiziski grūts, zilumi, sasitumi… Futbolā – līkas kājas… Volejbolam ir šādi mīnusi?
Es pat nezinu… Izsisti pirksti, izmežģītas potītes… Kas vēl? Pat grūti iedomāties. Viss ķermenis attīstās proporcionāli, muskuļi veidojas tikai vajadzīgajās vietās. Negribu neko pierunāt, bet pagaidām man ir izdevies izvairīties no nopietniem savainojumiem.

Pēdējos divus gadus esi atzīta par Latvijas labāko volejbolisti. Kas ir tavas priekšrocības attiecībā pret citām spēlētājām? Esi kreile! Tas laikam ir pirmais.
Jā, kreisā roka noteikti, mani ir labi auguma parametri, uzbrukums ir mana stiprā puse. Noteikti atī tas, ka man patīk tas, ko daru.

RVS komanda šogad uzvarēja gan Latvijas kausā, gan Baltijas līgā. Kādas atmiņas par šiem turnīriem?
Kausā mēs bijām favorītes, gājām uz uzvaru, lai gan Jelgavas komanda bija spēkos līdzvērtīga. Domāju, ka ļoti izšķīra vēlme, jo šī mums bija debija Latvijas kausa izcīņā. Baltijas līgā bijām ļoti priecīgas par iekļūšanu finālā, uz neko daudz finālā necerējām, gājām un brīvi spēlējām. Šķiet, ka meitenes gribēja izdarīt maksumumu, taču nepārdzīvotu, ja arī būtu zaudējušas. Bijām ieguldījušas ļoti lielu darbu, tāpēc nebrīnos, ka mums izdevās uzvarēt. Esam gados ļoto jaunas, neprognozējamas. Ta bija diena, kad mums viss sanāca. Finālspēlēs nevar arī bez veiksmes, kas neizpalika. Iespējams, kaut kur pārsteidzām igaunietes.

Kā treneri dala pienākumus?
Man šķiet, ka viņi pienākumus dala līdzīgi. Es negribētu teikt, ka viens izceļas uz otra fona ar kaut ko. Viņi strādā kā komanda, abi ļoti iesatsās, abi atbalsta. Andrejs Odinokovs nedaudz vairāk pievērš uzmanību tehniskajām lietām, pretinieču analīzei, bet Pāvels Seļivanovs vairāk strādā pie mūsu pašu snieguma. Pilnīgi visas mūsu spēles tiek filmētas un analizētas. Video treniņi ir normāla parādība mūsu gatavošanās procesā.

Vēl viens tavs šīs sezonas “hailaits” bija debija Eirokausos. Kādas bija sajūtas? Tās spēles bija īpašākās?
Noteikti! Līmenis šajās spēlēs bija daudz augstāks un arī mēs pašas no sevis prasījām un sagaidījām daudz vairāk. Tas divas spēles it kā bija tikai divas spēles, taču tās iedeva ļoti daudz. Atlikusī sezonas daļa bija krietni vien vienkāršāka, jutāmies pārliecinātākas par saviem spēkiem. Es šobrīd runāju visas komandas vārdā, taču jā, šīs spēles iedeva ļoti daudz.

Kas ir tavi lielie mērķi volejbolā?
Šobrīd mērķis ir laba izglītība, tikai pēc tam domāšu par tālāko. Izskatās, ka mācīšos Amerikā. Esmu izdomājusi, ka gribu mācīties psiholoģiju. Vīruss šobrīd ievieš korekcijas arī šajā jautājumā, daudzas lietas atliekas, taču es ceru, ka viss beigsies labi un došos uz ASV. Ja kaut kas tomēr nesanāks, esmu gatava vēl gadu palikt Latvijā. Šobrīd grūti kaut ko prognozēt, taču lielāka skaidrība varētu būt pēc pāris mēnešiem. Pilna stipendija un volejbols ir tas, kas mani šobrīd interesē. Bija vairāki piedāvājumi, no kuriem bija jāizvēlas. Vēlos pamēģināt, lai vēlāk nebūtu jānožēlo, ka bija tāda iespēja, bet palaidu to garām. Tālāk jau redzēs, ja man galīgi nepatiks, mājās varu atgriezties jebkurā laikā.

Kā ar vēl vienu potenciālo mīlestību – pludmales volejbolu? Tas tevi neintersē?
Pagaidām tikai kā hobijs. Vasarā savam priekam labprāt uzspēlēju, taču nekas vairāk.

Tu esi arī “Sportland” viena no sejām. Kā nonāci līdz tam?
Tas bija interesanti. Viņi man piedāvāja kļūt par kolekcijas “Back to school” vienu no sejām. Tas bija vienreizējs projekts, nekāda ilgtermiņa līguma ar “Sportland” man nav. Tā bija jauna un interesanta pieredze.

Kas vēl bez volejbola aizņem tavu brīvo laiku?
Man ļoti patīk skriet. Arī tagad izmantoju brīdi, kad ir iespēja un eju paskriet. Seriāli, filmas, arī mūzika… Nekas tāds īpašs, kā jau visiem. Vasarā patīk doties uz mūzikas festivāliem.

Kas ir tavi iecienītākie seriāli?
Tā, jāpadomā… Noteikti “Friends” (Draugi), arī “Outlander” (Svešinieks), “Divarpus vīri”, kaut kā tā. Kāds realitātes šovs – “Lauku sēta” (smejas). Mūziku es klausos visdažādāko. Es ļoti ceru, ka šovasar varēšu aizbraukt uz “Posotivus”, ka netiks atcelts “Summer Sound”.