Kādas būtu Siestas izredzes bez rakstiska līguma uzvarēt tiesas prāvā pret Briedi?

Latvijā nepastāv tāda lieta, kā savstarpēju līgumu starp aģentu/menedžeri un sportistu iesniegšana vai apstiprināšana centralizēti. Dažādām sporta federācijām var būt savas prasības par aģentu un komisijas līgumu reģistrēšanu, piemēram, Latvijas Basketbola savienība (LBS) pavisam nesen pieņēma noteikumus, ka basketbola aģentam, kurš vēlas strādāt Latvijā, jāreģistrējas LBS Aģentu reģistrā, citu dokumentu starpā norādot spēlētājus, kurus viņš ir tiesīgs pārstāvēt uz līguma pamata.

Latvijas boksā šādu regulējumu nav, savukārt Latvijā valsts līmeņa līgumu reģistra vispār nav un līgumi nevienai iestādei nav jāiesniedz, skaidroja Sportacentrs.com uzrunātais neatkarīgais eksperts Āris Kakstāns, izdevuma „Jurista Vārds” tieslietu redaktors, raksturojot situāciju tīri no teorētiskā viedokļa starp aģentu X un sportistu Y. „Padomju laikā līgumi virs noteiktas summas bija jātaisa rakstiski, tagad ir pilnīga brīvība par jebkuru summu. Attiecīgi aģents, kurš vēlas tiesas ceļā saņemt naudu, lai gan nav rakstiska līguma, ir sliktākās pozīcijās, taču – ne bezcerīgās.”

Vai aģents/menedžeris var iesūdzēt tiesā sportistu? „ Jā, formālu tiesas procesu var uzsākt. Tiesas ir pieejamas jebkuram, kā to paredz Civilprocesa likuma pirmais pants („Katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā. Personai, kas griezusies tiesā, ir tiesības uz tās lietas izskatīšanu tiesā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā.”),” norādīja Kakstāns, paskaidrojot, ka principā katrs var iesniegt prasību pret kādu citu personu un prasīt tiesai jautājumu atrisināšanu, pieprasot vai nu vienošanās atzīšanu, vai tās pārkāpšanas dēļ nodarītos zaudējumus vai morālo kaitējumu. „Tas principā atkarīgs no prasītāja iztēles, prasīt var ļoti daudz,” tika norādīts.

Galvenais izaicinājums parasti ir noformēt lietas materiālus atbilstoši tiesas prasībām un samaksāt valsts nodevu. Minimālā valsts nodeva ir 70 eiro, bet lielākām prasībām tā būs mērāma jau tūkstošos. „Piemēram, lai celtu prasību par 100 tūkstošiem, jāiemaksā nedaudz virs 2.3 tūkstošiem eiro. Ja lietu zaudē, nodevu neatmaksā.” Interesanti var dažādus scenārijus izmēģināt simulēt šeit.

„Prasību var celt sākot no vienkārši sadarbības vai notikuma fakta fiksēšanas, vai prasot "atzīt līgumu par noslēgtu", "piedzīt zaudējumu", utt. Tas atkarīgs no neapmierinātās puses stratēģijas (cik daudz naudas un laika gatavs veltīt tiesas procesam). Mazāk par gadu caur standarta tiesvedību vienu lietu ļoti retos gadījumos izdodas izskatīt, parasti jārēķinās ar vairāk nekā gadu,” skaidroja jurists. „Būtībā jebkurš konkrētā sportista dzīves ceļā satikts cilvēks varētu sākt domāt, ka ir palīdzējis viņam sasniegt virsotnes un prasīt procentus par sevis izdomātiem kritērijiem. Tas viss robežojas ar morāli ētisko pieklājību, ka par labu darbu pasaka paldies, utt.” Senāk bijusi prasība, ka pirms došanās uz tiesu vismaz trīsreiz jāsazinās ar otru pusi, bet tagad pirmstiesas strīda risināšanas process kā prasība ir ļoti retā lietā.

Līdz ar to skaidrs, ka Siestam prasību iesniegt nav lielu problēmu. Problēmas toties būtu tajā uzvarēt. Savu vērtējumu izteica neatkarīgais eksperts Kakstāns, joprojām vērtējot nevis Brieža un Siestas pagaidām neskaidro lietu, bet gan sportista Y un aģenta X konfliktu: „Labākajā gadījumā tas būtu 50/50. Cik zinu, līdz šim ļoti maz gadījumos kādam ir izdevies vispār pierādīt (arī ne sportā) no mutiskas vienošanās vai sarakstes. Bez rakstiska papīra (vai e-dokumenta) vai arī vairāku liecinieku klātbūtnē veikta „rokasspiediena", kur abas puses konkrēti vienojušās par sadarbības noteikumiem (termiņi, summas, izpildāmie darbi, apmaksas kārtība), izredzes ir visai apšaubāmas. Pat ja paspiestu roku miljons skatītāju priekšā ar tekstu "mēs sadarbosimies" vai tamlīdzīgi, tas ir pārāk nekonkrēti un grūti iedomāties ka Latvijā kāds tiesnesis šādu prasību apmierinātu. Grūti iedomāties sadzīvisku situāciju, ka aģents un sportists sarunātos vai sarakstītos ar tādiem apzīmējumiem, kā "ar šo esam vienojušies par ekskluzīvu pārstāvniecību" vai "no manas algas turpmāko trīs gadu laikā atdošu tev 1% no katra mēneša maksājuma".”

Taču Kakstāns atzina, ka, ja aģenta rīcībā būtu kaut viens maksājums uz savu bankas kontu ar atzīmi „aģenta komisija” vai tamlīdzīgi, tad tiesnesis to vērtētu jau daudz nopietnāk: „Latvijas Civilprocesa likums paredz plašas iespējas iesniegt pierādījumus visdažādākajos veidos, ko tiesnesis konkrētā situācijā tad vērtētu. Katram ir jāpierāda savu apgalvojumu pamatojums, kas nozīmē - rakstisks un konkrēts līgums ir vislabākais veids, kā pierādīt panākto vienošanos. E-pasta sarakstes un cita saziņa var palīdzēt pierādīt kādu apgalvojumu, bet tur atkal daudz atkarīgs no tiesneša vērtējuma. Ja es būtu aģents, kurš tic ka sportistam būtu jādod man kaut kādi procenti par savas karjeras veicināšanu, tad es atsauktos uz Civillikuma 1474.pantu - līgumam nav jābūt rakstiskam: "Darījuma dalībnieki var noslēgt to notāriālā vai Bāriņtiesu likumā paredzētā vai privātā kārtībā, apmierināties ar mutisku vienošanos vai sastādīt rakstisku aktu, slēgt darījumu liecinieku klātbūtnē vai bez tiem, kā arī darīt to atklātībai zināmu vai ne. Šis noteikums neattiecas uz tiem gadījumiem, kuros likums prasa noteiktu darījuma noslēgšanas kārtību."

Jāpiemin, ka Brieža publiski pieejamajā amatpersonas deklarācijā par 2017. gadu norādīts, ka viņš no „Siesta Boxing Ltd” saņēmis 300 tūkstošus dolāru, kas, visticamāk, ir honorārs par aizvadītajām boksa cīņām.

Siesta pārstāvējis Briedi vairākos publiskos pasākumos, ieskaitot preses konferencēs, un apgalvo, ka viņa paraksts ir uz vairākiem līgumiem par Brieža cīņām, kuras organizējis viņa uzņēmums „Siesta Boxing”. Cik liela nozīme tam varētu būt viņa prasības izskatīšanā? „Minimāla,” norādīja Kakstāns. „Tas var pierādīt, ka cilvēki bija savstarpēji pazīstami un varbūt uzticējās. Pilnvarojuma attiecības vai civillikumā lietotā "neuzdotās lietvedības" teorija apstājas vietā, kur komisijas saņemšanai tāpat vajag papildus vienošanos. Respektīvi, parakstoties cita cilvēka vietā, Tu nepadari sevi par viņa aģentu vai menedžeri. Cita lieta, ka ir tiesības prasīt ar pilnvarojuma izpildi saistīto izdevumu atmaksu (pildspalvas iegāde, papīrs, printeris, varbūt arī jurista piesaiste, transports). Ja ir līgums par kādu iepriekš notikušu boksa cīņu, kur ir atzīme „ Brieža menedžeris”, un tur ir Siestas paraksts, arī tas nav nekāds izšķirošs pierādījums, taču var tikt izmantots citu pierādījumu pamatošanai.”

Svarīgi var izrādīties arī tas, vai aģents saņēmis ziņu par sadarbības pārtraukšanu. Kakstāns norādīja, ka tiesa klusēšanu parasti uzskata kā piekrišanu: „Primitīvs piemērs- ja man ir RIMI klienta karte un es saviem draugiem pasaku, ka vairs to neizmantoju un vairs neesmu RIMI klients, bet veikalam šo informāciju nesniedzu, tāpat skaitās, ka piekrītu būt RIMI klients. Sportista un aģenta attiecībās tas gan ir daudz sarežģītāk, it sevišķi bez rakstiska līguma ar skaidru termiņu, taču, ja var apliecināt, ka paziņojums par sadarbības pārtraukšanu nav saņemts, tas var spēlēt lomu lietas izskatīšanā. To apliecināt un pierādīt gan ir grūti.”

Taču šajā situācijā viss var notikt arī pretējā virzienā, un atsevišķi signāli no Brieža komandas liecina, ka arī Siestam varētu nākties atbildēt tiesībsargājošajām iestādēm. Konkrētāk tas netiek paskaidrots, taču Kakstāns norādīja uz acīmredzamo – goda un cieņas aizskaršanu, kā arī apmelošanu.

„Redzēju to „Facebook” video, tajā noteikti var atrast pamatu, uz kura Briedis varētu celt prasību tiesā pret Siestu,” sacīja jurists. „Tā var būt gan atsevišķa prasība vai atbilde uz Siestas ierosināto – tas jau atkarīgs no sportista advokāta stratēģijas. Tam, kurš iesniegtu pirmais, izšķirošas nozīmes nebūtu, un iespējams, ka tiesa tāpat nolemtu abas prasības sapludināt kopā un izskatīt reizē. „Facebook” video var kalpot kā pierādījums, taču tiesā ir formālas prasības, kā to iesniegt, nepietiek, ka vienkārši lejupielādē un nodod tālāk.”

Arī publiskas apsūdzības un apvainojumi medijos var kļūt pamata prasībai par apmelošanu un neslavas celšanu – ja kāds intervijā izsakās, ka cits cilvēks ir zaglis vai krāpnieks, bet tiesa šādu spriedumu nav pasludinājusi, tad tas ir pamats vērsties tiesā. „Amerikā šādi tiesas procesu norisinās nemitīgi. Mums ir nedaudz atšķirīga sistēma, turklāt arī cilvēki nav pieraduši tiesāties un īpaši nevēlas to darīt,” sacīja Kakstāns. Šajā gadījumā gan svarīgi būtu, vai Siesta ir Latvijas rezidents un vai lietā, par ko apsūdzēts, bijis Latvijā, un var izrādīties, ka apsūdzība pret viņu jāceļ citas valsts tiesā.

Portāls Sportacentrs.com ir iepazinies ar atsevišķiem materiāliem (līguma melnrakstiem gan no Siestas, gan Brieža puses, arī e-sarakstes par to), ko Siesta gatavojas izmantot tiesā, taču portālam nav tiesību tos pārpublicēt, tāpat arī portāls atturas no jebkādu prognožu izteikšanas par tiesas prāvas vai prāvu potenciālo iznākumu. Tāpat arī Brieža pārstāvis Raimonds Zeps nevēlējās iztirzāt atsevišķas detaļas par pēdējā pusgada komunikāciju ar Siestu – kā noprata portāls Sportacentrs.com, tad šīs detaļas ir argumenti, kuri varētu tikt izmantoti tiesā un attiecīgi nav piemēroti publicēšanai.

Rezumējot apspriesto tēmu, Kakstāns norādīja, ka, ja Siesta vērsīsies tiesā, tad Latvijas tiesu sistēmai tas būs liels ieguvums, jo būs iespēja beidzot izskatīt šāda veida lietu. Līdz šim sportistu un viņu pārstāvju/aģentu/treneru utt. juridiski strīdi bijuši reti, un rastos jauns precedents. Tas no jurista viedokļa. Vai arī no Latvijas sporta viedokļa šeit būtu jelkāds ieguvums – tas jau pavisam cits jautājums.