Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:4, Did:0, useCase: 0

Dukure: "Rudenī sākšu gatavoties Londonai"

Jānis Pārums

Dukure: "Rudenī sākšu gatavoties Londonai"
Jolanta Dukure
Foto: Edgars Vaivads

Pēdējā laikā par Latvijas rekordisti soļošanā Jolantu Dukuri maz dzirdēts. Tieši tāpēc Sportacentrs.com aicināja Jolantu uz sarunu, lai noskaidrotu, ar ko viņa nodarbojas šobrīd un kādas ir sportistes nākotnes ieceres.

Vispirms jājautā, kas tu šobrīd esi – skrējēja vai soļotāja?
Esmu cilvēks, kas brīvajā laikā no ikdienas darbiem aktīvi pavada laiku (smejas). Šobrīd es vairāk skrienu, bet tas nav profesionālā līmenī. Trīs, četras reizes nedēļā pa 15-20 kilometriem. Darbojos sabiedriski aktīvi un no sporta esmu nedaudz pagājusi malā. Soļošanu nopietni atsākušu rudenī, kad uzsākšu gatavoties Londonas olimpiādei. Pērna gada nogale esmu nodibinājusi uzņēmumu "Movement Pro", kas nodarbojas ar sporta un aktīvās atpūtas pasākumu organizēšanu. Esam jau realizējuši pirmo projektu Valmierā, kas vairāk bija vērsts uz labdarību- "Valmieras SPII un PII Ziemas spēles 2010" - tajās piedalījās 230 bērni no Valmieras pirmsskolas un speciālajām pirmsskolas izglītības iestādēm. Uzreiz jāsaka liels paldies mūsu lielākajam atbalstītājam "Sport 2000", kas dāvināja sporta inventāru bērnudārziem. Turpināsim iesākto ar vasaras un rudens spēlēm, savukārt jūlijā bērniem rīkosim sporta un atpūtas nometni ,tāpat arī pirms "Prezidenta kausa" vieglatlētikā , centīsimies realizēt manu ieceri " Zvaigznes un bobslejs Valmierā".

Vai plāno šim pasākumam piesaistīt arī olimpiešus?
Tuvākā laikā sāksim plānot sīkāku pasākuma norisi, tad arī domāsim par to, šobrīd galvenais ir tas ,ka ideja ir apstiprināta no Valmieras pašvaldības puses. Pirmais, kas neoficiāli ir pieteicies stumt vasaras bobu ir kādreizējais vieglatlēts un olimpietis Voldemārs Lūsis, domāju arī par Oskaru Melbārdi, kurš ir valmierietis un sākotnēji bijis vieglatlēts. Redzēsim...

Zināms, ka tu piedalīsies arī Nordea Rīgas maratonā. Skriesi prieka pēc vai esi uzstādījusi sev kādus mērķus?
Skriesim biznesa klasē uzņēmumu stafeti. Kā jau teicu, esmu nodibinājusi "Movement Pro", 23. maijā skriesim maratona stafetē. Es skriešu garāko posmu, bet vēl startēs arī Ingus Janevics, mana māsa Līga Reide, bet ceturto meklējām rezidentu, jo šobrīd "Movement Pro" vieno trīs domubiedrus, un tā būs Laura Lapiņa (Sport2000). Mums galvenais šoreiz būs olimpiskais princips – piedalīties, skriet sava prieka pēc, būt klāt un sajust pasākuma vienotība garu! Nav taču visu laiku jāskrien pēc rezultātiem vai rekordiem, tagad gribu vienkārši paskriet un izjust pasākuma atmosfēru.

Tagad vismaz zinām, kur pazudis ir Ingus Janevics...
Jā, viņš no soļošanas arī ir nedaudz pagājis malā, bet hobija līmenī darbojas ar mūsu mājaslapas – movementpro.lv – uzturēšanu. Ingus to visu apguvis pašmācības ceļā un šobrīd ir mūsu tāds kā IT speciālists (smejas). Viņš arī joprojām studē LSPA. Lai arī šobrīd viņš nopietni nesoļo, pieļauju, ka arī Ingus varētu uzsākt gatavošanos Londonai kaut kad rudenī, ja, protams, pats to gribēs un sev tādu mērķi izvirzīs!

Vai rudenī, kad atsākuši soļošanas treniņus, piesaistīsi savu bijusi treneri Aivaru Rumbenieku vai trenēsies individuāli?
Izturības sporta veidos, ja tu gribi darīt no profesionāli, nevar trenēties individuāli. Kaut vai garajos treniņos, 40 kilometros, tev vajag kādu cilvēku, kas brauks ar riteni līdzi un nodrošinās tevi ar ūdeni. Jautājums ir ari par treniņu metodiku. Pēc Pekinas mums bija zināmas domstarpības [Ar Rumbenieku] par viņa metodēm. Mans viedoklis tāds, ka sistēma pati par sevi der un to ir pierādījusi, bet pie diviem nosacījumiem – kad tu esi jauniešu un juniors vecumā, kad ķermenis gatavs izturēt lielas slodzes un ātri atjaunojas, vai arī kad organisms ir atpūties ilgāku laika posmu un tajā laikā arī ir atjaunojies, jo A.Rumbenieka metodika ir balstīta uz lieliem apjomiem un augstas intensitātes slodzēm bez tām rezultāti tomēr nebūs, taču visu laiku, gadu no gada, to darīt nepārtraukti, manuprāt, nav īsti pareizi – ķermenis nosēžas un neatjaunojas. Esmu tam dzīvs piemērs – junioros bija diezgan labi rezultāti - sudraba medaļa PJČ, tad pamazām nonācu līdz pauzei savā sportistes karjerā, vēlāk piedzima dēls un atgriezos - divus gadus biju atpūtusies, un rezultāti liecināja paši par sevi – 9. vieta Eiropas čempionātā un Latvijas rekords. Latvijā labāku speciālistu sporta soļošanā par viņu nav, to ir pierādījuši audzēkņu rezultāti, tāpēc pieļauju, ka mums izdosies atrast risinājumu un darboties kopā arī nākotnē.

Atgriežoties pie tēmas par Nordea Rīgas maratonu – ar ko, tavuprāt, skaidrojams straujais dalībnieku skaita pieaugums?
Cilvēki lēnām sāk saprast , ka nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm uzlabojas arī viņu dzīves kvalitāte kopumā, daļa vienkārši grib ar kaut ko nodarboties, jo viņiem, iespējams, vienkārši ir vairāk brīva laika. Skriet un iet tu vari katru dienu, bet lielāka daļa ir tādu, kas grib izjust to atmosfēru un pierādīt sev un draugiem kaut ko. Priecē, ka klāt nāk arvien vairāk profesionālu sportistu, kas pats par sevi ir attīstības rādītājs šim pasākumam. Ceru, ka nākamajā gadā izdosies realizēt kādu ideju saistībā ar Nordea Rīgas maratonu.

Ar ko vēl nodarbojies?
Studēju LSPA par sporta treneri, šobrīd esmu starp trešo un ceturto kursu , taču nākotnē gribu arī iegūt maģistra grādu. Neesmu īsti pārliecināta, ka gribēšu būt tieši par treneri. Vairāk saista ideja - pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu iesaistīt sportiskās aktivitātēs un radīt ar to cilvēkiem pozitīvas emocijas! Uzņēmums man šobrīd vairāk ir hobija līmenī, taču gribētu šo ideju attīstīt. Treneris ir šaura joma, taču tur tu vari darboties ļoti profesionāli – uz vienu, diviem cilvēkiem. Man vairāk patīk radīt un sniegt prieku daudz cilvēkiem.

Tu esi startējusi gan pasaules un Eiropas čempionātos, gan olimpiskajās spēlēs. Kāda šobrīd ir galvenā motivācija turpināt nodarboties ar sportu un gatavoties Londonai?
Šīs būs manas trešās spēles un beidzot tās notiks normālos laika apstākļos un vidē. Pirmās spēles bija 2000. gadā Sidnejā, kur bija pavisam citas laika zonas un cits kontinents, otrās Pekinā 2008. gadā – arī tas pats, turklāt abās bija ļoti karsts. Tie, kas startē ārā, turklāt izturības veidos – tiem nebija viegli. Londona ir tepat Eiropā - praktiski mājās, laika zonas ir tikai ar nelielu nobīdi. Liekas, ka tur latviešiem varētu būt daudz atbalstītāju . Daļa no tiem jau šobrīd tur dzīvo un strādā. Jūtu, ka neesmu nerealizējusi sevi olimpisko spēļu līmenī. Eiropas čempionātā man bijusi devītā vieta, junioru līmenī sudrabs, bet olimpiādēs man nav īpaši veicies. Jebkurā gadījumā starts olimpiskajās spēlēs būs mana izvēle, jo veltīšu tam savu laiku, motivāciju utt.

Pie labvēlīgas apstākļu sakritības, ko no tevis varam sagaidīt Londonā?
Skatos uz visu reālistiski un domāju, ka medaļas no manis gaidīt nevajadzētu, bet es varētu pacīnīties par labu vietu, teiksim, tuvu pirmajam desmitniekam vai tajā. Izejot kaut vai no PČ Berlīne 2009 pirmā desmitnieka rezultātiem.

Pa šo laiku tev parādījusies arī nopietna konkurente – Agnese Pastare...
Kad es vēl nopietni soļoju, Agnese bija uzreiz aiz manis - otrais numurs. Tagad esmu pagājusi maliņā un viņa kļuvusi par līderi. Rezultāti ir pietiekoši labi. Viņai ir treneris, kas pats kādreiz bijis soļotājs – Georgs Gutpelcs – domāju ,ka viņš zina, ko dara. Pieļauju, ka no Agneses nākotnē varam labus rezultātus gaidīt un es tikai priecāšos ja kādam izdosies labot manus rekordus vai uzrādīt rezultātus tuvu tiem. Taču manas domas vairāk saistītas ar Anitu Kažemaku, jo tomēr arī viņa ir A. Rumbenieka audzēkne. Iespēju robežās arī viņa darbojas "Movement Pro".

Tev pašai pāreja no veiksmīgā junioru līmeņa uz pieaugušajiem nebija pārāk veiksmīga, bet tā tas ir daudzos sporta veidos. Ar ko tas skaidrojams?
Grūti ir psiholoģiskajā ziņā pāriet, it sevišķi, ja esi pieradis pie junioru rekordiem un medaļām. Ja pieaugušajos pēc tam esi 50. – 60. vietās, tad tas zināmā mērā atstāj uz tevi iespaidu. Otrs ir tas, ka ķermenis vēl nav sasniedzis tādu trenētības līmeni, lai varētu konkurēt ar pieredzējušiem sportistiem. Pieaugušo konkurencē sportā parasti pieaug arī distanču garums, inventāra svars t. i. palielinās uzdevuma grūtības pakāpe, kam tā uzreiz adaptēties nav viegli.

Šī brīža situācija valstī un pasaulē arī neievieš savas korekcijas?
Neko jaunu es nepateikšu – vienmēr trūkst naudas un vienmēr var būt labāk (smaida). Domāju, ka tas iespaidos daudzus sportistus paiet malā no aktīvajām sporta gaitām. Cik saprotu, tad vairs nesoļo Igors Kazakevičs, kurš tagad nopietni skrien. Sportam ir bijis arī labāks laiks. Kas attiecas uz vieglatlētiku, tad tā nekad nav bijusi maisveidīga skatītāju skaita ziņā, kā tas ir komandas sporta veidos. Vieglatlētika nav tik dinamiska, taču tai ir savs skaistums - tu vari izsekot katrai sportista kustībai individuāli un sajūsmināties par tās tehnisko izpildījumu lekšanas disciplīnās, sekot skrējēju vai soļotāju taktiskai cīņai skrejceļā, vai apbrīnot spēka un tehnikas iespējas mešanas disciplīnās. Vieglatlētika tomēr ir pamatu pamats sportā. Jāpiebilst, ka parasti liela daļa no vasaras olimpisko spēļu komandas ir vieglatēti, un tas tomēr ir zināms kvalitātes rādītājs.

Cik es atceros no laika, kad biju vēl pavisam jauna (1996.-1997.), tad vieglatlētika citā līmenī. Gan "Prezidenta kauss" Valmierā, gan "Rīgas kausi" bija diezgan apmeklēti. Tas ir mazliet pazaudēts. Iespējams, nav bijis cilvēku, kas strādā pie publicitātes.

Kādiem priekšnosacījumiem jābūt bez jau iepriekš nosauktajiem, lai kopējo situāciju vieglatlētikā labotu?
Mana ideja ir tāda, ka varētu jauniešu, junioru sacensībām piesaistīt vairāk atbalstītājus, kas kaut vai ar minerālūdeni (ūdeni sacensībās nodrošina tikai garo distanču skrējējiem) vai šokolādes batoniņu nodrošina katru dalībnieku. Par to, ka viņš vienkārši ir startējis! Šobrīd nav motivējošu faktoru, izņemot tiem, kas ir uz pjedestāla. Protams, šokolādes batoniņš nebūs tas, kas ļoti motivēs, bet jāsāk jau ar mazumiņu. Jāmeklē vairāk atbalstītājus. Man neoficiālā un ideju līmenī bijušas sarunas ar vieglatlētikas savienību par bērnu piesaistīšanu vieglatlētikas sacensībām. Piemēram, ja notiek pieaugušo sacensības, tad pāris stundas pirms tā notiek arī pasākums bērniem, kur tiem būtu iespējams iepazīties ar vieglatlētikas disciplīnām, iekļaut arī kādu radošo darbnīcu saistībā ar to. Varbūt uz "Rīgas kausiem" izdosies kaut ko līdzīgu realizēt. Sacensības vairāk jāreklamē medijos, jāpiesaista skatītāji un vairāk jāstrādā arī uz pašiem sportistiem

Pieminēji atbalstītājus. Vai šobrīd tevi arī kāds atbalsta?
Man ir izveidojusies sadarbība ar "Sport 2000". Redzu, ka veikalu ķēde attīstās un tur strādā profesionāļi – pārdevēji vēlas būt kompetenti gan skriešanas apavos, gan citā piedāvātajā inventārā, tāpēc nemitīgi papildina zināšana par to. Ja cilvēks ienāks skriešanas nodaļā un sacīs, ka viņam vajag apavus, tad pārdevējs neteiks, ka "te ir melni un te ir balti", beigās pajautās "tad kuri jums labāk patīk!"(smejas). Šeit pastāstīs kādas ir katra modeļa priekšrocības, kam tie ir piemēroti un tamlīdzīgi. Agrāk mani atbalstīja arī Valmieras pašvaldība, ar treniņu bāzi nodrošināja Murjāņu sporta ģimnāzija, bet šobrīd tas nav aktuāli, jo es esmu mazliet nost no profesionālā sporta.

Cik liels finansējums nepieciešams, lai labi sagatavoties olimpiskajām spēlēm?
(domā) Neteikšu cik vajadzīgs, lai labi sagatavotos, bet aptuveni tas varētu būt 5000 latu gadā. Tur iekļautas ir gan treniņnometnes, gan inventārs, medicīniskās pārbaudes, atjaunošanās līdzekļi u.tml.

Nedaudz filozofisks jautājums – kas ir vieglāk – noskriet vai nosoļot maratonu?
Esmu soļojusi gan 50, gan 100 kilometrus un tie ir vieni no labākiem rezultāti sievietēm pasaulē, īpaši izplatītas šis distances nav, taču fakts pats par sevi vēsturē ir iegājis. Vecumdienās būs ko mazbērniem stāstīt (smejas). Principā grūtāk ir skriet, kaut vai par pamatu ņemot biomehāniku – soļojot kustība ir vairāk pie zemes, jo lidojuma fāze nemaz nedrīkst būt, bet skrienot ķermeņa smaguma centrs veic lielāku ceļu - vairāk paceļas un nolaižas, tātad arī atbalsta reakcija ir lielāka un mugurkaulam un locītavām ir lielāks trieciens. Skrienot arī ātrumi ir lielāki, pati to zinu, jo esmu startējusi arī Valmieras maratonā.

Šogad bez Rīgas maratona plāno startēt vēl kaut kur startēt?
Domāju, ka varbūt noskriešu Valmierā – kā nekā dzimta pilsēta un esmu tur skrējusi arī iepriekšējos gados. Par to es vēl padomāšu. Tāpat kā Nordea maratonā man nav nekādu lielo mērķu – galvenais ir skriet un ar savu dalību iedvesmot arī citus dalībai pasākumā vai motivēt kādu sākt nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Mana māsa, piemēram, vispār nav sportiste, taču Rīgā skries otro posmu (smejas). Mūsu motivācija ir vienkārši skriet un piedalīties, nedomājot par rekordiem. Desmit gadus esmu bijusi iekšā profesionālajā sportā un tagad baudu to, ka vienkārši varu uzskriet.

  +3 [+] [-]

, 2010-05-10 10:57, pirms 10 gadiem
Jauki

  +3 [+] [-]

, 2010-05-10 11:04, pirms 10 gadiem
Jolanta, zāle kādreiz tomēr bija zaļāka!!!
Esmu ar Rumbenieku un viņa laika soļotājiem kopā dažkārt bijis nometnēs un labi zinu, kādām slodzēm viņi visi gāja cauri un nečīkstēja. Skaidrs, ka katram tas ir individuāli, un cits var sagatavoties vienam mačam ar krietni mazāku apjomu. Tomēr lielās kilometrāžas pieradināja organismu vienmēr būt formā un būt kaujasspējīgam, arī veselība turējās. Skaidrs, ja jādzīvo pavisam cita dzīve un režīms, uz ko reti kurš jaunais parakstītos. Tāpēc arī juniori nav konkurētspējīgi ilgtermiņā, ja nepieņem šo modeli. Un ja galvenie mači ir augustā, tad atpūtu var ieplānot septembrī, un oktobrī atsākt ar jaunu iedvesmu ikdienas maucienus. Tāda ir trako marafončiku dzīve!
Vispār brīnos, kā vecie buki piedabū pie smagiem treniņos soļošanā jaunas meitenes! Kādreiz bija tikai viena soļotāja Latvijā: Anna Mičule, un tas diezko vis nesaistījās ar sievišķību un vēlmi atdarīnāt.

  +4 [+] [-]

, 2010-05-10 13:36, pirms 10 gadiem
76 rakstīja: Vispār brīnos, kā vecie buki piedabū pie smagiem treniņos soļošanā jaunas meitenes!
Vispār jau jaunām meitenēm,kā arī zēniem uzreiz pirmajā gadā neliek soļot nereālos km. Viss notiek pakāpeniski. Līdz ar laiku,pieaug,spēks,izturība un protams arī km,kas tiek nosoļota un noskrieta treniņā.Kā saka,kam patiks un būs gribasspēks,tas ar paliks soļošanā.Protams,ka ir arī daudzi citi apkārtnējie apstākļi,kas tam var vēlāk patraucēt(finanses) u.c.

  +4 [+] [-]

, 2010-05-10 14:07, pirms 10 gadiem
kaada jeega vairs?

  +4 [+] [-]

, 2010-05-10 14:28, pirms 10 gadiem
Prieks, ka Jolanta ir viens no cilvēkiem, kas vismaz kaut ko cenšas panākt sabiedrības labā!
Labs piemērs visiem! Lai izdodas!

  +4 [+] [-]

, 2010-05-10 15:22, pirms 10 gadiem
Domāju, ka katrs pats meklē sev jēgu, kāpēc viņš to dara. Un tā arī izklausā no viņas. Viņa to dara priekš sevis nevis cilvēkiem, kas pie kompja spēj uzskricilēt bez maz vai mums tas nav vajadzīgs. Tas ir vajadzīgs tikai viņai pašai un to viņa ar ies!

iversons rakstīja: kaada jeega vairs?

  +3 [+] [-]

, 2010-05-10 17:09, pirms 10 gadiem
iversons rakstīja: kaada jeega vairs?
Tādiem kā TU būs ko runāt

hey, hey ! Kā šo saprast ;Jūtu, ka neesmu nerealizējusi sevi olimpisko spēļu līmenī. ??Ja tā nav kļūda, tad jāsaprot ,ka olimpiskie finiši ir bijuši veiksmigi ?

  +4 [+] [-]

, 2010-05-10 17:45, pirms 10 gadiem
izklausās, ka cilvēkam ir ko darīt un domas ir pareizajā virzienā!
pasākumi bērniem, sports, nometnes......Tādus vairāk Latvijai!

  +4 [+] [-]

, 2010-05-10 18:23, pirms 10 gadiem
ja nemaldos, tad vina ir 22 reizes kļuvusi par latvijas čempioni! Liekas ka ir arī 6 Latvijas rekordi! mmmmmmmmm - Tas nav maz! Piekrītu 0007 - tas ko viņa dara šobrīd arī ir pozitīvi.

  +4 [+] [-]

, 2010-05-10 22:49, pirms 10 gadiem
Labi ,ka cilvēk rukā tik .

     [+] [-]

, 2010-05-11 08:13, pirms 10 gadiem
Jolanta turies, esmu par Tevi

  +6 [+] [-]

, 2010-05-12 00:30, pirms 10 gadiem
Par darbaļaužu revolūciju!

     [+] [-]

, 2010-05-13 16:42, pirms 10 gadiem
vajag tikai rakt! ir labs!

     [+] [-]

, 2010-05-19 02:23, pirms 9 gadiem
Duksis

     [+] [-]

, 2010-05-23 19:37, pirms 9 gadiem
Pozitīva intervija! Velu Jolantai veiksmes. Galvenais ir dzīvi darīt krāsaināku ! Ir daudz paveikts, bet Tu vari vēl vairākl!