Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:4, Did:0, useCase: 0

Radeviča: "Par medaļu domāju, taču ne zelta"

Radeviča: "Par medaļu domāju, taču ne zelta"
Ineta Radeviča pēc apbalvošanas ceremonijas
Foto: AFP/Scanpix

Eiropas čempione tāllēkšanā Ineta Radeviča pēc uzvaras vēl atrodoties čempionāta mājvietā Barselonā sarunā ar Sportacentrs.com pastāstīja par savu ceļu līdz triumfam, kas ne vienmēr bijis viegls un patīkams. Intervijas video variants pieejams šeit: Video: Stāsta Eiropas čempione Ineta Radēviča

Kādu mērķi biji sev izvirzījusi pirms Eiropas čempionāta?
Vakar ar treneri tieši to apspriedām (smaida). Janvārī, kad atbraucu no treniņnometnes Amerikā , teicu viņam: "Trener, gribu Eiropas čempionātā cīnīties par medaļām". Toreiz viņam tas viņam šķita ļoti ambiciozi, bet nekas cits neatlika kā ticēt un pateikt: "Jā, mēs to varam mēģināt". Doma par medaļu man bija, taču tieši par zeltu nē.

Kur tu gatavojies sezonai?
Novembrī bija nometne Amerikā, pēc tam atgriezos Maskavā. Startēju vairākās sacensībās, pārstāvot portugāļu klubu "Porto", ar kuru parakstīju līgumu uzreiz pēc dēliņa piedzimšanas. Vēlāk atkal devos uz ASV, pēc tam uz Portugāli, bet pirms čempionāta mēnesi gatavošanās notiks Sočos.

Cik tālu tu parasti leci treniņos pirms čempionāta?
Tāllēkšana ir diezgan traumatisks sporta veids, tāpēc treniņos parasti lecu no īsā nevis garā ieskrējiena. Neilgi pirms čempionāta no īsā ieskrējiena aizlēcu 6.60, kas ļāva domāt un cerēt, ka Barselonā man varētu būt pa spēkam 6.90.

Šogad Tu pārsvarā startēji Krievijā. Kāpēc ne citur Eiropā?
Kalendārā bija ļoti maz tāllēkšanas sacensību. Ziemā aizlēcu 6.37 metrus, bet tas nedeva pārliecību, ka ar šādu rezultātu varētu kaut kur aicināt. Ar treneri uzstādījām mērķi, ka labi jānostartē Eiropas čempionātā un tad jau varētu gaidīt uzaicinājumus uz lielajām sacensībām. Tā arī ir – startēšu nākamajos trijos Dimanta līgas posmos, kā arī 4. un 5. septembrī ir Pasaules kauss Spiltā, kur pārstāvēšu Eiropas komandu.

Tava sportiskā karjera pirms un pēc dēla piedzimšanas – kādas ir būtiskākās atšķirības tajā?
Domāju, ka mani sapratīs visas sievietes (smaida). Līdz ar bērna piedzimšanu mainās ne tikai karjera, bet arī visa dzīve. Mainās domāšana, Tu vairāk novērtē savu laiku, Tev ir sirdsapziņas pārmetumi, ja Tu dari kaut ko, kas nav bērna labā. Tieši tāpēc treniņos jāizliek sevi par visiem simts procentiem, lai būtu pārliecība, ka viss netiek darīts par velti. Tagad es treniņā atdodu spēkus.

Ar kādu domu izej uz starta? Cerībā uz konkrētu vietu, rezultātu vai kādas pretinieces uzvarēšanu?
Pirms Eiropas čempionāta treneris man pateica: "Nedomā par citām meitenēm, koncentrējies pilnībā uz sevi, Tu esi gatava lekt personiskā rekorda līmenī un, ja tas izdosies, tad būs kārtībā. Sacensību laikā cenšos atrasties savā telpā. Protams, Barselonā redzēju, ka Naide Gomeša bija sasniegusi 6.92 metrus, iespējams, tas mani motivēja aizlēkt tikpat tālu.

Sacensību spriedze, šķiet, Tev palīdz nevis traucē...
Pirms Eiropas čempionāta es daudz par to domāju. Vēl pirms dēla piedzimšanas man ar sacensību spriedzi nebija problēmu – varēju saņemties un nostartēt. Pēc tam bija diezgan liels pārtraukums, tāpēc nedaudz baidījos, kā uzvedīšos psiholoģiski, jo fiziskā gatavība bija laba.

Tev jau paši pirmie mēģinājumi bija ļoti labi. Treneris no tribīnēm arī kaut ko teica vai apmierināti klusēja?
Jevgeņijs Terevanesovs ir pieredzējis treneris. Viņš var norādīt uz mazām tehniskām niansēm, bet pārāk daudz ar runāšanu un padomu došanu sacensību laikā nenodarbojas. Pie trenera aizeju nevis, lai saņemtu kaut kādus padomus, bet man tā vienkārši ir vieglāk, sevišķi sacensību kulminācijā – mēs daudz kam esam izgājuši cauri un vienkārši neliela aprunāšanās palīdz.

Ar ko izskaidrojama Tava rezultātu stabilitāte visas sezonas garumā?
Novembrī, aizbraucot uz treniņnometni es varēju visu sākt no nulles. Mācījos pilnīgi no jauna skriešanas tehniku. Man bija ideāli apstākļi, jo mani atbalstīja ģimene, trenerim varēju uzticēties, jo strādājām ar viņu jau trīs gadus. Biju labā formā jau pirms olimpiādes, bet tad paliku stāvoklī un nevarēju sevi realizēt (smaida). Bija viegli atgriezties sportā. Man bija iespēja sākt visu no baltas lapas un tā ir vieglāk.

Pievēršoties notikumiem Eiropas čempionātā – kas Tev neizdevās priekšpēdējā lēcienā un cik liels pārkāpums bija pēdējā?
Jau pēc ceturtā mēģinājuma treneris man teica, ka redzējis atkārtojumā, ka es tipinu, man vajadzēja ieskrējienu sākt nedaudz tālāk – pēdu vai pusotru pēdu. Apzinājos, ka esmu sasniegusi ne tikai jaunu personisko, bet arī Latvijas rekordu, cerēju un ticēju, ka ar to pietiks arī medaļai. Tribīnes ļoti atbalstīja, emocijas jau bija kaut kur aiz strīpas, es skrēju un vairs nevarēju sevi īsti vairs kontrolēt (smaida).

Tieši Latvijas rekorda labojumā Tev beigās bija tipināšana?
Jā, bet tāllēkšanā pēdējiem diviem soļiem tieši jābūt nedaudz īsākiem. Mana problēma ir, ka es tieši stiepjos pēdējā solī. Tagad man sanāca labāk savākt beigas, kā saka profesionāļi. Piektajā un sestajā mēģinājumā iespējams ieskrējos vēl labāk nekā iepriekš, taču tas jau bija uz emocijām, tāpēc īsti nesanāca.

Kādas bija pirmās sajūtas, kad saprati, ka esi kļuvusi par Eiropas čempioni?
Nevarēju tam noticēt un, šķiet, pat līdz šim brīdim nevaru noticēt, jo viss noticis tik pasakaini. Man Maskavā ir cilvēks, kuru varu saukt par savu garīgo tēvu, viņš sportā strādā jau 25 gadus. Kad es viņu tikko satiku, viņš teica: "Viss ir jau augšā nolemts. Ja Tu gribi būt pirmā, Tev jāsāk pareizi domāt, būt gaišam, attīrīt sevi no iekšienes. Tas, kas tur augšā, visu redz, viņš visu saliks pa savām vietām". Pirmā vieta man liek domāt, ka esmu savas domas pareizi sakārtojusi. Tas nemaz nav tik vienkārši, bet, cerams, ka esmu uz pareizā ceļa.

Pēc Gomešas pēdējā lēciena neizskatījās, ka Tu īpaši priecājies. Tu gāji uz savu sesto lēcienu...
Jau teicu, ka līdzjutēji mani lieliski atbalstīja un gribēju viņiem par to pateikties, izlecot vēl pēdējo reizi. Un pati neticēju, ka Naide pēdējā lēcienā vienkārši izskrēja [cauri tāllēkšanas bedrei]. Viņa ir cīnītāja. Un tā padevās? Pašu lēcienu neredzēju, bet pamanīju, ka Naide sākusi skriet un pēc tam jau to, ka viņa iziet no bedres un nav apmierināta. Nespēju noticēt, ka viņa tik viegli atdevusi man zeltu.

Vai esi aprunājusies ar Krievijas sportistēm – kāpēc viņām neizdevās nostartēt tā, kā daudzi bija gaidījuši?
Zinu, ka Ludmilai Koļčanovai ir neliels savainojums, tāpat arī Olgai Kučerenko, ar kuru vienā stadionā trenējāmies vēl pirms čempionāta. Uz goda pjedestāla viņa man teica: "Paldies Dievam, ka tas viss ir beidzies". Nezinu, kas tieši viņai sāpēja, bet ar veselību viss nebija kārtībā, izskatījās nomocīta. Ja viņa lēca caur sāpēm un vēl dabūja medaļu – tas patiešām ir liels panākums.

Pēc triumfa Krievijas pārstāvji nav piedāvājuši pilsonību?
Neviens neko nav piedāvājis. Dzīvoju Krievijā jau trīs gadus, viņi mani pietiekoši labi zina un neiedomāsies man ko tādu piedāvāt, jo apzinās, ka man tas nebūs pieņemami.

Ar ko rekordlēciens atšķīrās no pārējiem līdz šim veiktajiem?
Vienīgais, ko es atceros – kad es lecu, tad bļāvu un piezemējoties dzirdēju savu balsi. Visas emocijas iznāca ārā. Jutu, ka noticis kaut kas īpašs. Reizēm treneris man pārmet, ka esmu tāda maiga, ka varētu saņemties un kādreiz arī izbļauties. Ceturtajā lēcienā es ieliku visas emocijas un izkāpjot no bedres vairs to nebija.

Pēc fināla teici, ka Tevi motivē dēls. Barselonā klātienē atbalstīja vīrs. Cik Tev ir būtiska viņa klātbūtne sacensībās?
Vīram ir lielākā nozīme manā uzvarā, jo viņš ir tas, kurš ir mīlējis, atbalstījis, cerējis un ticējis. Protams, ir arī mamma, draugi, radi, treneri, bet vīrs nav tikai treniņā vai pie kafijas tases, viņš allaž ir ar mani un tās dienas ne vienmēr ir patīkamas. Ir bijuši brīži, kad bijis smagi, kad bijušas asaras. Piemēram, kad caur skaipu zvanīju no Amerikas un teicu, ka "bez jums vairs nevaru", vīrs vienkārši sēdēja un mierīgi smaidīja: "Tas pāries, pacieties un patrenējies vēl pāris dieniņas. Mums viss ir labi." Viennozīmīgi, ka bez vīra es nebūtu sasniegusi to, ko sasniedzu.

Biji noskaņojusies startēt arī trīssolī, pat nākamajā rītā iesildījies, bet starta sarakstā Tevis nebija un sacensībās nepiedalījies. Kāpēc plāni mainījās?
Man ļoti patīk trīssolis un es patiešām gribēju lekt. Domāju, ka būtu gatava labot personisko rekordu arī tur. Tajā vakarā es arī biju apņēmības pilna to darīt, bet pēc uzvaras man zvanīja menedžeris un teica, ka man nāk piedāvājumi startēt Dimanta līgā Londonā, Stokholmā, Cīrihē un citās sacensībās. Trīssolis ir diezgan traumatisks veids un viegli varēju dabūt savainojumu. Tad visas tās sacensības, kur varētu sevi apliecināt, ietu secen. Bija liels risks, tāpēc neizgāju uz starta.

Cik nopietnā līmenī nākotnē domā lekt trīssoli?
Tiek apsvērta doma, ka ziemā es varētu startēt nevis tāllēkšanā, bet trīssoļlēkšanā, tostarp arī Eiropas čempionātā telpās. Par to vēl jāpadomā. Trīssolis ir tas veids, kurā es vēl sevi gribētu realizēt, vienīgi jābūt ļoti uzmanīgai ar savainojumiem.

Pēc panākuma Eiropas čempionātā noteikti esi saņēmusi daudz apsveikumus. Vai ir bijis kāds sveicējs, kurš tevi īpaši pārsteidzis?
Pats mīļākais bija saņemt apsveikumu no savas klases audzinātājas, no savas skolas. Man jau tā naktis emociju dēļ diezgan grūti gulēt (smejas), bet, kad es atvēru e pastu, lasu pārsteidzošas vēstules, tad atkal man uznāk emocijas, es domās atkal esmu stadionā un pārdzīvoju savus lēcienus vēlreiz. Paldies visiem, kuri sūta tik sirsnīgus sveicienus un atvainojos tiem, kuri labprāt mani sagaidītu ar medaļu lidostā, jo mājās mani gaida mazais [dēliņš] Marks, 2. augustā pasūtīta biļete uz Maskavu. Apsolu gan šogad ar medaļu ielidot arī Latvijā.

Ko mēs vēl no Tevis šogad varam sagaidīt? Uz ko pati jūties spējīga?
Fiziski esmu ļoti labā formā, bet visas tās emocijas, pārdzīvojumi no apsveikumiem atņem daudz spēka. Nezinu, kad nomierināšos, bet, cerams, ka drīz (smejas). Tūlīt jau atkal jāskrien uz stadionu, uz treniņu, domāju, ka tas man palīdzēs atgūt miera sajūtu un darīt savu darbu. Ceru līdzjutējus vēl iepriecināt ar labiem rezultātiem.

  +1 [+] [-]

, 2010-08-02 17:11, pirms 8 gadiem
lai veicas Dimanta posmos

  +2 [+] [-]

, 2010-08-02 17:13, pirms 8 gadiem
Patīkami bija lasīt šo interviju.

Un īsti neviens nebija gaidījis zeltu! Veiksmi turpmāk!

  +1 [+] [-]

, 2010-08-02 17:17, pirms 8 gadiem
"Ceru līdzjutējus vēl iepriecināt ar labiem rezultātiem"
Ceru ,ka līdzjutēji tevi iepriecinaas ar labiem atbalstiem_!!!
Taa tureet Inet_!!!
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +2 [+] [-]

, 2010-08-02 17:20, pirms 8 gadiem
Paldies, ka atšifrējāt video interviju.

     [+] [-]

, 2010-08-03 11:06, pirms 8 gadiem
UN MUMS IR EIROPAS ČEMPIONE!!! Apsveicu, malace!