Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:5, Did:0, useCase: 0

Piziks: "Tour de France notiekošo vārdiem nevar aprakstīt, tas jāsajūt”

Piziks: "Tour de France notiekošo vārdiem nevar aprakstīt, tas jāsajūt”
Arvis Piziks
Foto: velo.lv

Pirms nepilna mēneša noslēdzies pasaules prestižākais daudzdienu velobrauciens "Tour de France", kurā pēc ilga pārtraukuma startēja arī Latvijas pārstāvis. Uz sarunu aicinājām latvieti Arvi Piziku, kurš "Tour de France" startējis četras reizes. Sarunas laikā viņš pastāstīja arī par savu karjeru, spilgtākajiem brīžiem un nākotnes perspektīvām.

Pastāsti, kā un kur sāki nodarboties ar riteņbraukšanu?
1981. gada oktobrī, Valmierā, VBSS riteņbraukšanas nodaļā. Jānis Siliņš atnāca uz sporta stundu Valmieras Viestura vidusskolā, un tie, kas gribēja, varēja pieteikties treniņiem. Pirmajos treniņos bijām ap 40 zēnu tikai no vienas skolas, citās grupās bija vēl 40 zēnu no citām Valmieras skolām.

Kurš bija tavs pirmais treneris un kādas galvenās atziņas no viņa esi guvis?
Jānis Siliņš. Galvenā atziņa – lauku puikām nav jābaidās no rīdzinieku bravūrības.

Pastāsti, kāda situācija Latvijas riteņbraukšanā bija tavas karjeras pirmsākumos?
12-15 gadu vecumā īpaši neuztrauc dalībnieku skaits un situācija. Kā jau visiem puikām, man tā bija iespēja braukt ar riteni un piedalīties sacensībās. Bet, ja ar tagadējo prātu patinu atpakaļ filmu, tad jāteic, ka situācija šosejas riteņbraukšanā bija daudz labāka, nekā šobrīd – Latvijā bija vismaz 10 sporta skolas, un katrā trenējās ap 40 zēniem.

Sacensības pārsvarā bija šosejas riteņbraukšanā un ziemā velokrosi. Ziemas velokrosos no Latvijas sporta skolām piedalījās tikai Valmiera un Smiltene. Valmierā, Smiltenē un Elvā notika ziemas velokrosi, kas bija ļoti labas sacensības jaunajiem censoņiem, kuri sāk nodarboties ar riteņbraukšanu. Pavasaros katrai sporta biedrībai (Vārpa, Dinamo, Daugava u.c.) notika nometnes, kurās gatavojāmies sacensībām tepat Latvijā. Sacensību kalendārs tieši šosejas riteņbraukšanā bija blīvāks, nekā šobrīd. Tagad kalendārā ir vairāk MTB sacensību.

Pastāsti par savām pirmajām sacensībām!
Pirmās neatceros, bet tas noteikti bija velokross, jo sāku trenēties oktobrī, kad šosejas sezona noslēgusies. Manas pirmās sacensības bija 1982. gada ziemā, jo 1981. gada rudens velokrosā „Špuldžu gaismā” bijām trases tīrītāji un sagatavotāji. Slavenākais no „Špuldžu gaismā” dalībniekiem tajā laikā bija Āvo Pikuss (Igaunija) – Miera velobrauciena etapu uzvarētājs.

Kā tu atceries Murjāņu sporta ģimnāzijā pavadīto gadus?
Ļoti pozitīvi – lai ko arī kāds par Murjāņu skolu neteiktu, mūsu laikā tā bija ļoti laba skola. Protams, bija daži skolotāji, kuru hobijs bija pačakarēt mums prātu, bet uz kopējā fona tas bija sīkums. Murjāņu treneri bija un joprojām ir labākie jaunatnes treneri Latvijā.

Kad saprati, ka riteņbraukšana tavā dzīvē ieņems vienu no visnozīmīgākajām lomām?
Kad parakstīju pirmo līgumu ar „Novell” komandu.

Kas bija tavas spēcīgākās puses riteņbraukšanā?
Īstajā mirklī atrasties pareizajā vietā, lai aizbrauktu atrāvienā vai būtu labā pozīcijā izšķirošo notikumu laikā. Palīdzēt komandas biedriem nekad nav bijusi problēma vai šķērslis. Spēcīgās puses dažādos karjeras posmos ir mainījušās, bet vislabāk man veicās sprintos no atrāvieniem. Masu sprintam es biju nedaudz par lēnu, jo pārsvarā finišēju pirmajā desmitniekā. Bet atrāvienos no nelielām grupā esmu izcīnījis visas ievērojamākās uzvaras savā karjerā. 1995. gadā „Novell” komandas sastāvā palīdzēju mūsu komandas sprinterim Dž. Abdudžaparovam uzvarēt Tour de France pēdējā etapā Parīzē;1996.,1997. gadā ne reizi vien sprintos palīdzēju „Rabobank” komandas biedram Mak Evanam uzvarēt etapos dažādās daudzdienu un vienas dienas sacensībās.

Kas bija tava pirmā profesionālā komanda un kā atceries tajā pavadīto laiku?
Pirmā komanda bija „Novell”. Sākums bija kā taustīšanās miglā, jo mēs (es, Dainis Ozols, Kaspars Ozers) bijām kā pirmie Latvijas kaķēni, kas iepeldējuši okeānā – viss pro peletonā notiekošais mums bija jauns. Mums veicās – „Novell” komandā bijām pieci krieviski runājoši sportisti (es, Dainis, „Katusha” menedžeris Jekimovs, kā arī Abdudžaparovs un Neļubins. Pēc pāris daudzdienu sacensībām sapratu, ka nav nemaz tik traki. Pārliecību par saviem spēkiem ieguvu pēc 2. vietas GP Gipingen sacensībās, kurās aizbraucu atrāvienā ar nākamo 1996. gada Atlantas Olimpisko spēļu čempionu grupas braucienā Ričardu, un pēc tam Tour Romandie daudzdienu sacensībās finišējot 20. vietā kopvērtējumā – ja nekļūdos, no komandas „zaļajiem gurķiem” biju labākais braucējs. Pirms 1995. gada „Tour de France” piefiksēju, ka no aprīļa mēneša līdz „Tour de France” esmu startējis un finišējis sešās daudzdienu sacensībās pēc kārtas, un punkts uz „i” bija pats „Tour de France”. Pēc šīm sacensībām jau nekas vairs nespēja nobiedēt. Rezultāti šeit arī nebija slikti: 12. vieta Pasaules kausa posmā „Leed’s Classic”, 2. vieta GP „Overijse”, kur sprintā zaudēju tikai J. Museeuw. Tagad, atskatoties uz savu pirmo gadu pro komandā, varu teikt, ka tas man bija ļoti sekmīgs. Gribētos, lai jaunajai maiņai izdotos paveikt ko līdzīgu.

Tu savā garajā un aizraujošajā karjerā esi startējis virknē no pasaules prestižākajiem velobraucieniem, tostarp „Parīze – Rubē” un „Tour de France”. Vērtējot savu karjeru ko tu pats uzskati par vislielāko panākumu?
Kā jau visos sporta veidos, arī riteņbraukšanā, vērtētas tiek tikai uzvaras, bet pārējās vietas netiek ņemtas vērā. Vistuvāk šīm paliekošajām uzvarām biju 2001. gadā Gent-Wevelgem – 4. vietā, kad 50 metrus pirms finiša mani apsteidza trīs konkurenti –, un ierindojos ceturtajā vietā.

Tu esi viens no nedaudzajiem latviešiem, kurš startējis prestižajā „Tour de France” daudzdienu velobraucienā. Pie tam, kopumā to esi darījis četras reizes. Ar ko šīs sacensības ir īpašākas par citām un kas tevi tajās visvairāk piesaista?
Vārdos to ir grūti aprakstīt, bet, kad esi tajā katlā iekšā, tad sajūti... Gatis Smukulis noteikti atbildētu kaut ko līdzīgu. Ir liels sportiskais azarts, jo visiem 190 dalībniekiem ir papildus motivācija uzvarēt. Riteņbraukšanā gandrīz vairs nav augstāk, kur kāpt, ja esi vinnējis vismaz vienu Francijas tūres etapu. Stress un atbildība ir pāri lūpai līdz mirklim, kad jūti, ka jāsāk taupīt spēki, lai tiktu līdz Parīzei.

Kādi bija tavi galvenie uzdevumi „Tour de France” velobraucienos?
1995. gada un 1996. gada mans uzdevums bija palīdzēt komandas sprinteriem pirms finiša un kalnos pievest pudeles, kamēr vēl biju spējīgs. 2000. gadā „Jack&Jones” komandas sastāvā jau biju kā viens no komandas līderiem, kuram bija jābūt atrāvienos, lai no mazākas grupas uzvarētu vismaz vienā etapā, taču diemžēl izdevās iegūt tikai piekto vietu. 2002. gadā jau bija jāpalīdz T. Hamiltonam un L. Jalabert cīņā par dzelteno kreklu, kas gan toreiz neizdevās, tomēr L. Jalabert 2002. gadā ieguva TdF kalnu karaļa titulu un uzvarēja etapā.

Pastāsti par spilgtāko/ interesantāko atgadījumu, kādu esi piedzīvojis kādā no „Tour de France” velobraucieniem?
2002. gada „Tour de France” pēc viena no kalnu etapiem uz viesnīcu no finiša vietas kalnos tikām nogādāti ar helikopteru, un bija patīkami skatīties, kā lejā uz ceļiem pārējo dalībnieku auto stāvēja sastrēgumos.

Tu esi startējis arī Vienības velobraucienos. Kā tu uztver šo velobraucienu?
Manuprāt, tām nevajadzētu būt sacensībām, bet gan vienkārši velobraucienam. Jau četrus gadus mēs filmējam Vienības braucienu no motocikla – vispozitīvākie cilvēki ir tie, kas brauc ar vecajiem 20. gadsimta trīsdesmitajos gados ražotajiem velosipēdiem, un Apokalipses jātnieki.

Kādu tu paredzi šosejas riteņbraukšanas attīstību pasaulē un Latvijā tuvāko piecu gadu laikā?
Pasaulē pārmaiņas jau ir sākušās. Ja septembrī paredzētajās UCI prezidenta vēlēšanās ievēlēs jaunu prezidentu, tad pārmaiņas būs noteikti. Ja paliks iepriekšējais prezidents, tad pārmaiņas būs tik un tā, taču, cik kardinālas, par to gan neņemos spriest.

Latvijā cilvēki turpinās startēt kalnu divriteņu maratonos un gaidīsim varoņdarbus no jaunās BMX maiņas, jo šobrīd ir ļoti liels mazo bērnu pieplūdums. Kardināli Latvijas riteņbraukšanas virtuvē nekas nemainīsies, jo pagaidām tālāk par savstarpēju kasīšanos nekur neesam tikuši, un tādā veidā arī netiksim. Veiksmes faktoru sakritības un dažu cilvēku fanātisma dēļ kādā noteiktā laika posmā mums ir spīdekļi, kuri izcīna medaļas atbildīgākajās sacensībās, un tā nu tā karavāna, klupdama, krizdama, veļas uz priekšu...

Vai arī šobrīd pats esi aktīvi iesaistījies riteņbraukšanā?
Arī pēc aktīvās karjeras beigšanas visu laiku esmu saistīts ar riteņbraukšanu. Šobrīd darbojos Valmierā ar biedrības „Valmieras velo vienības” komandu „Vidzemes mērnieks/Ripoautocentrs”. Tās sastāvā mums ir dalībnieki no 8 gadu vecuma līdz pat pieaugušajiem, kuri startē senioru grupās kalnu divriteņu maratonu sacensībās Latvijā, kā arī šosejas sacensībās Latvijā un Igaunijā. Paši aktīvākie dalībnieki ziemā startē distanču slēpošanas sacensībās Latvijā un „World Loppet” slēpošanas maratonos klasiskajā stilā. Pa šiem gadiem, kopš dibināta „Valmieras velo vienība”, ar komandas sportistiem un sportistēm esam piedalījušies sacensībās velotrekā, šosejas riteņbraukšanā, MTB, velokrosā Lietuvā, Igaunijā, Beļģijā un nometnēs Lietuvā, Igaunijā, Beļgijā, Slovākijā. Valmieras BMX kluba „Tālava” sportisti ir trenējušies ar mums nometnē Paņevežas velotrekā un piedalījušies šosejas treniņos Valmierā. Jāteic gan, ka no 12-17 gadus veciem BMX braucējiem ļoti vēlētos lielāku atsaucību viņu pašu sportiskās izaugsmes labad. Maigi izsakoties, šīs vecuma kategorijas sportisti domā, ka arī bez sūra darba viņi brauks tikpat ātri kā Māris Štrombergs.

2012. gada nogalē organizēju A. Pizika kausu velokrosā, kas notika Smiltenē, Rīgā (Mārupītes parkā), Salacgrīvā un Valmierā. Šogad plānoju rīkot velokrosa sacensības Valmierā, Rīgā (Mārupītes parkā), Ulbrokā, Smiltenē, Kuldīgā, Dobelē. Ļoti ceru, ka šajās sacensībās piedalīsies vairāk bērnu grupas dalībnieku 6-12 gadu vecumā, jo velokrosa trase ir ļoti pārredzama un distances ir 10-20min. Tas no bērniem prasa zināmu tehnisku un taktisku sagatavotību, nevis 200 metru dragreisu uz asfalta. Šajās sacensībās var piedalīties visa ģimene, jo katram ģimenes pārstāvim ir iespēja startēt saviem spēkiem un vecuma grupai piemērotā distancē. Vispirms vecāki atbalsta trasē bērnus, un pēc tam ģimene mainās lomām, jo bērni pēc sava finiša trasē atbalsta vecākus. Velokross manā vērtējumā ir vispiemērotākā riteņbraukšanas disciplīna tieši ģimenēm, lai citam uz citu nebūtu stundām ilgi jāgaida bezdarbībā.

Papildus aktivitātēm Latvijā, ar mazu entuziastu grupiņu skolēnu brīvdienās piedalāmies arī velokrosa sacensībās Beļģijā un Nīderlandē. 2012. gada rudens un ziemas brīvdienās mazie Latvijas censoņi Beļģijā un Nīderlandē izcīnīja gan pāris uzvaras, gan 2.-3. vietas savās vecuma grupās.

Joprojām neesmu pagriezis muguru arī šosejas riteņbraukšanai, un katru gadu 2-3 reizes sezonā dodos uz Ķīnu kā Francijas UCI kontinentālās komandas „LaPommeMarseille” menedžeris sacensību norises laikā. Lai arī šī komanda vairs nav reģistrēta Latvijā un komandā vairs nav neviena mūsu sportista, mana sadarbība ar komandu turpinās. Ķīnā komanda piedalās dažāda ranga UCI daudzdienu sacensībās. Protams, ir daudz cilvēku, kuri ik dienas lūdz konsultācijas par visdažādākajiem ar riteņbraukšanu saistītiem jautājumiem – par treniņiem, atpūtu, tehniku utt.

Kāds būtu tavs novēlējums visiem velo cienītājiem Latvijā?
Velo sportistiem – komandā ir spēks un gars! Pagaidām šī atziņa ir reta parādība Latvijas velo sportistu kopienā. Velo cienītājiem novēlu baudīt vasaru uz divriteņiem, jo Latvijā ir ļoti skaista daba.

Informāciju sagatavoja:
Toms Markss
Latvijas Riteņbraukšanas federācijas preses sekretārs