Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:271, Did:0, useCase: 0

Ja peintbols būs sports, tad zolīte tāda ir simts punkti!

Jānis Matulis
Jānis Matulis

Ja peintbols būs sports, tad zolīte tāda ir simts punkti!
Latvijas labākie zolmaņi. Arnolds Strazdiņš, Raimonds Skuja, Ojārs Polis un federācijas prezidents Māris Vējš. Foto: Māris Skuška

Ar kārtīm rokās esmu piedzīvojis dažādus laikus. Padomijā, kur pagāja mana jaunība, kāršu spēles publiski tika nosodītas. Lai gan tauta spēlēja zolīti un preferansu, durakus un bridžu, savtrumpi un kingu. Kaut kad studentu gados dzirdēju, ka Rīgas ebreji kapājot zolīti rublis punktā... Pašam lielākā veiksme bija, studējot Vēstures un filozofijas fakultātē, kad reiz stundas laikā aizspēlējos līdz +250. Esmu redzējis, kā zolmanis zolē paliek uz 60 tikai tāpēc, ka stiķi paņēmis ar kreica kalpu un nevis kārava dāmu, kas arī viņam bija rokās. Bet tādu spēles prasmi kā sestdien Mārupes klubā es vēl nebiju redzējis.

Pie 13 galdiem 52 kungi un viena dāma – praktiski Latvijas zolītes elite astoņās kārtās noskaidroja, kurš šobrīd spraunākais zolmanis mums valstī. Atlase gandrīz kā tenisa ATP finālā – pirmie 15 pēc reitinga, tad lielmeistari (jā, jā, ir arī tādi) no pirmā simta, labākie no B fināla, kā arī daži individuāli uzaicinātie. Balvu fonds ne gluži tik liels kā Londonā tenisa lielmeistariem, taču 8000 eiro ir ļoti solīds cipars, lai kungi uzvalkos, ar šlipsēm vai tauriņiem deviņu stundā laikā noskaidrotu, ka Latvijas labākais zolmanis ir galdnieks no Madonas puses Raimonds Skuja. Kā pēc uzvaras smēja pats uzvarētājs – ikdienā kalkulatoru viņam nevajagot... Arī Latvijas Zolītes federācijas prezidents Māris Vējš slavēja madonieti, kurš pie kāršu galda... praktiski nekļūdoties. Kā Mihails Tāls jaunībā.

Tiem, kas nekad nav piedalījušies pat Latvijas čempionāta C grupā, pastāstīšu, ka standarts ir šāds – pie viena galda četri vīri, paretam arī kāda dāma, izspēlē kopā 28 partijas. Kurš saspēlējis visvairāk pluspunktu, tas dabū 6 ieskaites punktus, otrā vieta – 4, trešā – 2, ceturtā – 0 punktu. Pēc Šveices sistēmas tad nāk kopā vislabākie, nākamie utt. Līdz pat autsaideriem, ja tā drīkst teikt par A fināla dalībniekiem. Nu un šis mēbeļgaldnieks no Madonas, kuram nav vajadzības pēc kalkulatora, uzvarēja pie pieciem galdiem (no 8), vienu reizi dalot pirmo/otru vietu, reizi esot otrais un vēl reizi – trešais. Kas kopā deva 41 punktu un pelnītu uzvaru.

Dienu skrējienā jau esmu piemirsis, kurš to teica – Vestards Šimkus vai Raimonds Pauls, bet zolītē galvenā ideja tāpat kā klavierspēlē: jo vairāk spēlē, jo labāk tas izdodas. Nedrīkstēju laureātu Raimondu Skuju palaist garām bez izjautāšanas?
- Skujas kungs! Vai zolīte ir veiksmes, intuīcijas vai prāta spēle?
- No visa pa bišķim. Vēlams, lai veiktos, taču intuīcija un prāts ir ne mazāk svarīgi.
- Vai meistarību ir iespējams uztrenēt?
- Protams. Tāpat kā jebkurā sporta spēlē. Intensīvi jāspēlē, visur jāpiedalās.
- Cik bieži tu pats spēlē, tas ir – trenējies?
- Visu dzīvi! Bet vienu reizi nedēļā obligāti, mazāk noteikti nē.
- Vai šodien bija kāda ideāla un arī kāda pavisam tizla partija?
- Jā, bija ļoti skaisti izspēlētas partijas, pat vairākas, bet bija arī dažas, kuras varēja būt ideālas, bet kaut kā nesanāca. Bija arī tādas, kad viss aizgāja šķērsām.
- Ir dzirdēts, ka ir vīri, kas basketbola bumbu no laukuma centra lādē grozā desmit reižu pēc kārtas, bet kad par precīzu metienu var nopelnīt miljonu, tad precizitāte pēkšņi kaut kur izgaisusi. Spēlēt zolīti uz naudu vai bez naudas?
- Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas spēles. Bez naudas nav interesanti. To varēja darīt pionieru vienībā pirms trīdesmit gadiem. Ir jāspēlē uz naudu. Lai neviens negribētu muļķoties. Turklāt likmei ir jābūt tik lielai, lai tā disciplinētu lēmumu pieņemšanu.

Materiālisti māca, ka visam esot sākums laikā un gals telpā, man kaut kā vienmēr ir šķitis, ka zolīte jau nu gan ir bijusi mūžīga. Bet laikam tā tas nav. Rietumu latvieši gan esot spēlējuši savus pasaules čempionātus, bet atjaunotajā Latvijā zolīti atjaunojis rakstnieks Andris Kolbergs, ar kuru man bijis tas gods mazliet strādāt kopā žurnālistikā. Tagadējais Latvijas Zolītes federācijas prezidents Māris Vējš noliek man priekšā Kolberga 1996. gadā sarakstīto grāmatu “Zolīte Latvijā un pasaulē”. Nu tā esot bibliogrāfisks retums. Kolbergs ne tikai izcēla zolīti saulītē un pierādīja, ka tā nav tikai dzērāju un mednieku spēle, bet 1995. gadā noorganizēja arī pirmo Latvijas čempionātu. Gods un cieņa, Andri! Tad zolītes epicentrs bijis Mecenātu klubā. Nu lēnām, bet pārliecinoši par to jāsauc Mārupe.

Lai gan man gribētos zolīti saukt par sportu, prezidents Māris Vējš neuzskata to īsti par sportu, “tomēr smadzeņu treniņš tas ir ne pa jokam, jo jāparedz trīs līdz četri gājieni uz priekšu, bet galvenais – to var spēlēt visu mūžu. Un visu vecumu cilvēki.” Kā seniori virs 60+, kurus nu jau desmit gadus Rīgas “Runcī” kopā pulcējot Edvīns Vītoliņš. Savs līderis ir arī studentiem – Mārtiņš Plēsums, kurš kopā ar domubiedriem grib panākt, lai latviešu nacionālā kāršu spēle tiktu iekļauta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakastā. Ir pēc kā censties.

Latvijas 2019. gada čempionāts zolītē, A fināls.

Spēlētājsreitinga punkti (parastie punkti)
1. Raimonds Skuja41 (+155)
2. Ojārs Polis35 (+82)
3. Arnolds Strazdiņš34 (+83)
4. Juris Broks33 (+158)
5. Kaspars Gailis33 (+99)
6. Gints Krauklis33 (+93)
7. Liene Benhena32 (+74)
8. Kaspars Greiselis31 (+41)
9. Aivars Helanders30 (+50)
10. Andris Loginovs30 (+47)

     [+] [-]

, 2019-12-10 19:25, pirms 2 mēnešiem
Salīdzināja pipi ar zīmuli!