Facebook
GoogleM. Dukurs: "Četrus gadus esi tik smagi strādājis ar vienu mērķi. Sāpīgi..."
@JanisFreimanis2
2018-02-16 06:04
Foto: Romāns Kokšarovs/f64
Latviešu skeletonists Martins Dukurs pēc izcīnītās ceturtās vietas Phjončhanas olimpisko spēļu sacensībās izteicās, ka kļūda trases sākumā radījusi vairāku kļūdu virkni, bet trases beigās jau bijis skaidrs, ka izlieto ūdeni sasmelt neizdosies.
- Kas īsti notika pēdējā braucienā?
- Problēmas radās jau augšā - ceturtās un piektās virāžas pārejā, bet tad viss bruka kā kāršu namiņš. Nākamajās trīs četrās virāžās varēja tikai vākt kļūdas, labi apzinoties, ka tas viss maksā gan tur, gan tur, gan tur. Nedabūju izlabot kādas četras piecas virāžas, kas arī maksāja medaļu.
- Vai arī treniņos bija gadījusies līdzīga kļūda?
- Īstenībā līdzīgu kļūdu pieļāvu pirmajā braucienā. Nekad nebiju domājis, ka tā varētu notikt sacensībās. Var nesanākt viena vieta, bet ne jau četras pēc kārtas. Bet pēc devītās virāžas jau bija garām taisne.
- Kā radās šī kļūda?
- Principā es jau no otrās virāžas iznācu ne tā, kā vajadzētu. Pie visa vainīga bija otrās virāžas trajektorija. Es arī pirmajā braucienā šo vietu izbraucu līdzīgi. Tur nozīme ir desmit centimetriem. Atkarībā no tā, cik tālu esi no apmales. No tā mainās trajektorija trešajā virāžā.
- Pēc finiša ilgāku laiku pavadīji vienatnē. Kas bija tās domas, kas grozījās prātā?
- Tā ir sāpīga diena, varbūt pat viens no sāpīgākajiem braucieniem manā karjerā. Šķita, ka nupat, nupat jau medaļa ir rokā. Pirmais brauciens bija neveiksmīgs, otrais un trešais jau bija labāki. Sāpīgi. Pēdējās virāžās man pa lielam jau viss bija skaidrs. Protams, saglabājas kaut kāda naiva cerība pēc finiša uz tablo ieraudzīt, ka esi otrais vai trešais, bet prātā bija skaidrs, ka tur nekas nebūs. Paies laiks un varbūt būs citas domas. Šķita, ka nepiedošu sev šādas kļūdas. Četrus gadus esi tik smagi strādājis ar vienu mērķi. Sports reizēm mēdz būt nežēlīgs.
- Vai šī bija tava pēdējā sezona skeletonā?
- Es domāju, ka jā. Šobrīd saku, ka jā. Vēl braukšu mājās un patestēšu jaunās kamanas, kamēr ir noķertas braukšanas sajūtas. Par nākotni pašlaik neko nevēlos teikt, tomēr domāju, ka pietiks...
- Vai šo lēmumu apspriedīsi ar tēvu un brāli?
Jā. Pirmkārt, ir jāsaprot, kāds ir mērķis. Ja ej uz olimpiādi un uzstādi sev par mērķi zelta medaļu, tad Pasaules kausus principā vari izmest laukā. Nevar domāt par katras sezonas kausu budžetu un vienlaikus atļauties testēt. Paši redzējāt - angļus interesē tikai vienas sacensības četros gados. Pasaules kausa posmos viņš [Doms Pārsons] bija ap desmito, 15. vietu, bet viņiem bija cits mērķis. Jāsaprot, ko grib un ko var. Pēc četriem gadiem man jau būs 37 gadi. Tomēr sagatavoties var, Tomass to jau pierādīja.
- Kā tev šķiet, kas bija Pārsona panākuma atslēga?
- Domāju, ka drīzāk tas ir slidas zīmējums. Ar slieci ir trāpīts perfekti. Viņam piepalīdz arī tas anglis, kurš trenē korejieti. Šodien varēs redzēt pēc vienas kanādietes, kurai arī visam jābūt kārtībā. To varēja redzēt arī pēc jaunzēlandieša, kurš bija diezgan augstu.
- Jums jau šādas slieces viņi netirgotu?
- Nē. Kaut gan es tās jau apskatījos.
- Kas tur varētu būt tāds, ka pat driftējot spēj saglabāt ātrumu?
- Tur jau tā lieta, ka viss sastāv no niansēm. Piemēram, piektā daļa no milimietra brauciena laikā jau ir sajūtama. Noķert vajadzīgo konfigurāciju trasei, laika apstākļiem, mitrumam. Tagad tas ir arvien izteiktāk. Ja agrāk katrs brauca ar to, kas bija, tad tagad katrs ir atradis sev konkrētiem apstākļiem piemērotāko.
- Ņemot vērā, kā skeletons ir attīstījies kopš tavas pirmās olimpiādes, vai mēs esam pārdomu priekšā, cik un kādi resursi mums nepieciešami, lai attīstītos un noturētos līmenī.
- Mums lielā mērā viss balstās uz tēva baigo iniciatīvu. Viņš rij tos putekļus pa vasarām. Bet kopumā ir daudz cilvēku, kas ar mums strādā. Nav tik vienkārši, ka es tikai patrenējos un braucu. Bet šobrīd es saku - ja gribam rezultātus, tad ir jāstrādā citā līmenī.
+33 [+] [-]
-4 [+] [-]
+10 [+] [-]
+12 [+] [-]
+7 [+] [-]
Tomass Sočos ķiveri lidināja, bet te atkal brauca.
+7 [+] [-]
+9 [+] [-]
+7 [+] [-]
+10 [+] [-]
+16 [+] [-]
Atslēgas vārdi ir Martina teiktajā-ja gribam rezultātus, tad ir jāstrādā citā līmenī.Un šis līmenis diez vai atkarīgs no sportistiem
-4 [+] [-]
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
-2 [+] [-]
+1 [+] [-]
Citādi man nav ko pārmest. Tas ir sports un tā mēdz būt. Nevar visur un vuenmēr uzvarēt. Sasniegums gan šis ir labs, gan jo vairāk Martina visi sasniegumi ir kosmosa līmenī. Bet kaut kas pietrūkst, citi strādā, atrod, kaut kur ir labāki. Viena lieta kas man vēl liekas nav normāla, tas ir korejieša lielais pārsvars. Nu tas gan nav normāli un ar godīgu cīņu to nevar paveikt. Bet mājinieku priekšrocības ir arī kopumā loģiskas.
+9 [+] [-]
+11 [+] [-]
+8 [+] [-]
P.S.Paldies Dukuriem par emocijām,kuras snieguši šo gadu laikā!Turās,veči!
+7 [+] [-]
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
diezgan smiekligi bija klausities rīmeni,kad jacer uz Denisu daislidotāju jauno
+4 [+] [-]
Bet tas jau nemaina kopējo ainu. Līdz šim funkcioāri aizsedzās ar kāda atsevišķa indivīda medaļu, fanātisku darbu. Bet aiz dažiem lideriem ir tukšums. Normāli jābūt, šoreiz nepaveicās kādam no līderiem, bet izšauj cits. . . Mums tas nav. . .Jāmaina LOK vadība, valdībai vairāk jādomā par sporta attīstību valstī. Medaļas jau arī visu neizsaka, var nepaveikties un pie tām netikt, bet būt daudzas vietas pirmajā sešniekā, desmitniekā. Mums arī tās var saskaitīt tik uz vienas rokas pirkstiem. Ja vēl pieminam hokejistu netikšanu uz olimpiādi, futbolistu totālo nespēju. . .nu nav sportā Latvijai ar ko lepoties! Visi panākumi cik nu tie ir, balstās vien uz atsevišķu individu fanātismu, ģimenes arbalstu. . . .
+3 [+] [-]
Bet vai mums ir kaut viens sporta veids, kur esam , ja ne pasaules, tad Eiropas pirmajās vietās? Jā, rene, bet tie principā ir daži cilvēki.
Visu laiku ceram uz basketbolistiem, bet joprojām tās ir vairāk cerības, bet medaļas kā nedoda rokās, tā nedodas, nu jau drīz bū 30 cerību gadi. . .
+1 [+] [-]
Bet ar prātu paskatoties - nu ja bija šie pāris talanti šauri specializētajos sportos un uzspīdēja, nu i labi. Bet valsts stratēģijai, ņemot vērā ierobežotos cilvēk un finanšu resursus, būtu jābūt pāris prioritātēm. Man, piemēram, nekas nebūtu pretī, ja mums nebūtu, piemēram, handbola, frīzbija un florbola izlases (mēs nečakarētos ar tādiem sīkumiem), bet kā Lietuvā basketbolā, visu grūstu futbolā (hokejs arī tomēr ir pašaurs sporta veids, ko spēlē augstā līmenī 7-8 valstis) un mūsu izlase regulāri spēlētu finālturnīros, no mums raustītos, mūsu futbolisti spēlētu augstās līgās un saņemtu miljonus, ko tērētu mūsu ekonomikā un celtu to (ko pelna Dukuri un atstāj mūsu ekonomikā?).
+7 [+] [-]
P.S.
Paskatoties medaļnieku listi, nav neviena valsts ar LV iedzīvotāju skaitu vai mazāku. Tā, lūk.
+5 [+] [-]
bobā taču visiem deva vienas slidas un ar tām jāstrādā, a te izrādās katrs var savas cept, sanāk ka vidējs burātājs ar labām slidām var daudz vairāk sasniegt nekā labs burātājs ar vidējām, plus mājinieki dara ko grib.
bet nu tāpat jēgas nav nekādas, OS vēl gadus 50 moš novilks līdz paliks tik pat interesants kā šī gada hokeja turnīrs tur bez NHL.
+2 [+] [-]