Merzļikins par gatavošanos sezonai, lepno mammu un interneta komentāriem

Džona Tortorelas pieeja visām treniņnometnēm bijusi nemainīga - pirmajā dienā jāpārbauda, kurš tad ir slinkojis. Divu minūšu slidojums, kam seko trīs jūdžu skrējiens… Šogad nometne ir saīsināta. Tas jūs izglāba?
Šogad nebija nekādi testi, tāpēc nekas nebija jāskrien. Mums paveicās. Nav laika tādām lietām. Jāsāk spēlēt savā starpā, dabūt ritmu, pierast pie hokeja, jo ļoti ilgi nav spēlēts. Pirmajās dienās nebija testi, bet bija tiešām grūti treniņi uz ledus - mums kā vārtsargiem. Divas stundas un desmit minūtes uz ledus, daudz metienu… Tagad sākam pamazām spēlēt savā starpā.

Treniņa beigās vēl bija palicis spēks un koncentrēšanās ķert ripas?
Beigās kājas sāka raut krampjos. Tas arī viss, ko varēju. [Smejas] Bija ļoti grūti, tiešām grūti. Taču saproti - tā ir treniņnometne, jādara tas, kas jādara. Ilgi neesam strādājuši tik smagi. Tas viss nāk par labu.

Kad runājam par maratoniem, uzreiz nāk prātā Jonasa Korpisalo sniegums piecu pagarinājumu mačā pret “Lightning”. Kā viņš toreiz jutās?
Tagad jau smējos par viņu - viņš ir pieradis, bet man iet grūtāk. Viņš teica, ka bija jāiemācās spēles laikā sadzīvot ar krampjiem un ka jādzer daudz ūdens. Elle, grūti spēlēt un grūti sakoncentrēties, jo viņš apzinājās - kļūdīties nedrīkst, jo katra mazākā paviršība var maksāt ļoti daudz. Bija interesanti skatīties no malas, bet uztraukums bija milzīgs.

Tagad tev ir vienas sezonas pieredze NHL. Kādus secinājumus izdarīji tieši par gatavošanos - ko atzini par labu esam un ko pamainīji savā plānā?
Pirmajā gadā nezināju, cik fiziski varētu būt grūti spēlēt uz mazā laukuma, tāpēc biju ieciklējies uz izturības vingrinājumiem. Tagad, kad esmu iepazinis NHL, ātro hokeju, piespēles, metienus, kad vārtos lēkā pa labi un pa kreisi, tad saproti un pierodi pie tā ritma. Gada laikā sapratu, kāda līga ir. Vasaras pārtraukumā vairāk trenēju spēku, nevis izturību. Protams, bija vingrinājumi, kuros jātur kardio, bet ieciklējos uz spēku.

Vārtsargam spēks slēpjas tikai kājās?
Vairāk domāju par kājām, nostiprināju pahus. Protams, svarīgi ir, lai viss ķermenis būtu spējīgs. Mans mērķis nebija kļūt par bodibilderu. Strādāju galvenokārt tieši pie kājām.

Psiholoģiskais fons, gatavojoties sezonai. Tagad ir vieglāk, jo zini, kam un kā gatavoties? Vai ir smagāk, jo no tevis sagaida vismaz tikpat labu sniegumu kā pagājušajā sezonā? Tas tomēr uzliek atbildību uz pleciem.
Ir grūtāk. Labā ziņa - tagad zinu datumus un zinu, kad jābūt gatavam. Trenēties neziņā nebija forši. Hokejs nav spēlēts ilgi - ir jāpierod, ir jāatrod ritms. Noteikti, ka tas notiks ļoti ātri, jo spēles būs cita pēc citas. Būs dulla galva. Taču mēs dzīvojam tādā laikā, ar vīrusu, ka neko citu nevari padarīt. Jātiek iekšā vilnī un jābūt viļņa pašā augšā. Noteikti nebūs viegli, būs vajadzīgs neliels laiciņš, bet visi mēs saprotam, ka laika daudz nav. Būs pēc iespējas ātrāk jātiek uz viļņa un jāspēlē sava spēle.

56 spēles četros mēnešos - kalendārs būs patiešām saspringts. Vienam vārtsargam izdzīvot tādā ritmā nav iespējams. Ar treneriem jau ir bijusi saruna, kā tiks dalītas spēles?
Nē, neesmu runājis un, protams, neesmu tādus jautājumus uzdevis. Tas nav mans, bet trenera lēmums. Es pat nezinu, kā tas varētu būt, kā tas izskatīsies. Par to tik daudz nedomāju - vairāk enerģijas patērēju, lai domātu par savu spēli.

“Blue Jackets” nonākusi interesantā divīzijā - piecas komandas no Austrumu konferences un trīs no rietumiem. Un tikai viena komanda, ar kuru pagājušajā sezonā bijāt vienā divīzijā.
Būs pavisam citāda sezona nekā pirms gada. Vairāk spēles pret vienām un tām pašām komandām - es to redzu kā garo play-off. Spēles ik pēc dienas, tās pašas komandas, parasti nedēļā divas spēles pēc kārtas pret to pašu pretinieku. Redzēsim, kā būs. Man ir tikai otrais gads NHL, par to spriest daudz nemāku un negribu.

Mana teorija - Kolumbusai šāds kalendārs varētu būt pluss, jo Tortorela ir skarbais play-off treneris, kurš lielu uzmanību pievērš komandas noskaņošanai un pretinieku neitralizēšanai.
Zinu, ka mums ir laba komanda, ka mēs mākam izveidot ģimeni. Tortorela māk to izdarīt, un viņš to arī izdara. Šādi pat liekas interesantāk - divas dienas vēlāk spēlēt pret to pašu komandu. Tas dod citu gaisotni ap maču. Jautrāk arī hokejistiem. Zini, pret ko spēlēsi, apzinies, ka dienas laikā viņi taktiku neizmainīs. Protams, nebūs viegli. Mums divīzijā ir Tampa - čempione. Visas komandas ir labas! Ceru, ka Dieviņš mūs pasargās, lai nebūtu daudz traumu, kā pagājušajā sezonā. Ceru uz to labāko.

Šveicē spēkā esošie ierobežojumi kaut kādā veidā traucēja vai piespieda mainīt plānus?
Trenējos kopā ar savu privāto treneri. Tā ir viņa sporta zāle - kad es gāju trenēties, tad tur nebija neviena cita cilvēka. Visa zāle tikai man un viņam. Varēju trenēties mierīgi un ilgi, bija laba kvalitāte treniņiem, labi pastrādājām.

Šobrīd dzīvojam citā pasaulē. Jāsaka godīgi, skatīties sportu no malas, kad tribīnēs nav līdzjutēju, vairs nav tik baudāmi. Kā tas ietekmē, atrodoties uz ledus?
Nedomā par to. Protams, pietrūkst skatītāju, pietrūkst atmosfēra, taču - esi spēlē iegājis tik dziļi, ka nemaz nepamani, ka nav skatītāju. Protams, ir dīvaini, kad nav emocijas pēc spēka paņēmiena, bloķēta metiena vai skaista gola. Nav viegli, bet ar laiku pieradīsim.

Kad atsākās NHL sezona, dzīvoji Toronto burbulī. Dienas pagāja četrās sienās vai atbildīgie cilvēki tomēr bija parūpējušies par izklaides veidiem?
Treniņš, atpakaļ uz viesnīcu, spēlē visu dienu PlayStation... Nākamajā dienā spēle, pēc tam atkal visu dienu spēlē Call of Duty... Tur nebija pārāk daudz, ko darīt. Atradāmies tur tīri hokeja dēļ. Nebija viegli, no otras puses - diezgan interesanti, jo visas komandas dzīvoja vienā viesnīcā, vienā stāvā. Kaut ko jau padarījām - galda tenisu uzspēlējām, kārtis. Nodarbes atradām, bet mēneša laikā palika garlaicīgi. Gribējās tikt ārā no tā cietuma. [Smejas]

Dzīvot kopā ar pretiniekiem, pret kuriem rīt laukumā jāplēšas… Nebija savādi?
Tas izskatījās vairāk pēc pasaules čempionāta. Pie tā ir pierasts. Uz ledus draugi nebūsiet, bet brīvdienā var aiziet un kopā iedzert alu.

Nupat runāju ar Rūdolfu Balceru, un viņiem Otavā ciet aiztaisīts pilnīgi viss. Režīms: treniņš - mājas. Kāda situācija Kolumbusā?
Nē, mums viss ir vaļā - neko viņi nav aizslēguši. Vari iet uz restorāniem. Protams, komandai tagad ir ieteikts nekur īpaši neiet, bet - ja vēlies aiziet vakariņās, tad vari. Ko es daru - pasūtu ēdienu, aizbraucu pakaļ un mājās apēdu. Cenšos neiet tik daudz ārā, bet gadās, ka ar sievu gribas aiziet vakariņās.

Pēc U20 pasaules čempionāta ļoti interesants šķita video, kurā bija redzams Krievijas izlases vārtsargs Jaroslavs Askarovs. Viņš pēc zaudējuma bronzas spēlē palika uz ledus, uz savas zilās līnijas, un ilgi vēroja pretinieku priekus. Arī tu esi bijis situācijās, kad zaudētas izšķirošās spēles. Spēj iztēloties, kādas domas nodarbināja viņa prātu?
Tevī ir tukšums. Tukšums. Nav domu - vispār. Tu uzkaries un skaties vienā punktā. Ciet to sāpi. Tā nav forša sajūta. Esmu divas reizes tā noskatījies... Nav forši. Vēl divas trīs dienas pēc tam ir tukšums. Viņam bija labs turnīrs, viņš ir labs vārtsargs. Protams, vēl pie daudzām lietām jāpiestrādā, bet - kā jebkuram no mums. Man šķiet, ka viņam var būt laba nākotne. Zinu, ko viņš izjuta. Tukšums, iekšā nekā nav - dzirdi tikai savus sirdspukstus. Gribas raudāt… Es raudāju. Nākamajās dienās tukšums, papildus vēl domā par to, kur kļūdījies, ko varēji izdarīt labāk, kāpēc beidzās tieši tā… Galvā ir daudz jautājumu. Bet jāstrādā tālāk - lai nākamajā reizē, kad nonāksi tādā situācijā, iznākums būtu labāks. No otras puses - mēs esam vārtsargi. Negribu teikt, ka komanda nemet iekšā, bet daudz vienatnē nevari izdarīt. Hokejs - tā ir komandas spēle. Ja zaudējam, vainīgi esam mēs visi.

Esi atradis recepti, kā tikt pāri lieliem pārdzīvojumiem, vai paļaujies uz to, ka laiks dziedē rētas?
Strādāju ar savu mentālo treneri. Esmu daudz, daudz ko iemācījies. Parasti piegājiens atkarīgs no rakstura. Kad man iet tik sūdīgi, negribu runāt pilnīgi ne ar vienu. Negribu nevienu redzēt un dzirdēt. Gribu tikt galā viens pats. Viens pats! Domāju, ka Askarovs arī pats saprata savas kļūdas. Ja nesaprata - sapratīs nākamajā reizē. Dzīvojam tādu dzīvi, ka kļūdas būs katru dienu, bet tikai tā mēs iemācāmies dzīvot labāk. Tas ir sports. Šodien esi zaudētājs, rīt vari būt uzvarētājs.

Menijs Legasī, “Blue Jackets” vārtsargu treneris - kādas bija galvenās atšķirības jūsu sarunās laikā, kad tev nesanāca nekas, un sezonas turpinājumā, kad biji zirgā?
Viņš teica, ka jābūt pacietīgam. Bet pacietības man nav! [Smejas] Es gribēju visu uzreiz. Jābūt pacietīgam - to viņš man visu laiku atkārtoja. Teica: redzēsi, viss būs un viss sanāks. Beigās sanāca, un tad jau abi divi smējāmies. Protams, sākumā bija grūti. Ir jācīnās, jāmāk savaldīt sevi, jāpieņem tas, ka tev neiet. Jāpieņem kritika. Vienīgie cilvēki, kuri tevi nesaprot, ir tie, kuri sēž dīvānā un nav nevienu reizi izkāpuši uz ledus. Skatās pa televizoru un domā, kāpēc viņš nevar noķert ripu. Nav jāklausās tajā. Bet man tas palīdzēja. Man tas uzsita dusmu. Ar saviem rezultātiem jau vairākas reizes esmu aiztaisījis cilvēkiem mutes. Un vairāk neviens neko nerunā. Saprotu - noteikti, ka būs nākamā melnā diena, kad nenoveiksies, un tie gudrinieki no dīvāniem izlīdīs ārā. Būs jāstrādā smagi un jātiek atpakaļ zirgā.

Tu tādām lietām pievērs uzmanību, jo tā kalpo kā papildus motivācija?
Nesaku, ka pēc spēlēm eju lasīt baigās ziņas. Skaidrs, mēs esam sportisti, un agri vai vēlu dzirdēsim, kas ir uzrakstīts - tās ziņas atklīst pie mums. Noteikti neesmu no tiem cilvēkiem, kas pēc spēles ies Sportacentrā un sāks lasīt. It īpaši komentārus, ko nevajag lasīt. Mums, hokejistiem, to mācīja jau 15 gados. Spēlēji izlasē, biji uztraucies: ak Dievs, kā cilvēki vērtē manu sniegumu. Ieej komentāros, palasi un saproti, ka visi tevi noliek pie vietas… Sagruzies un domā, ka neesi tik labs hokejists. Tā ir pirmā lieta, ko tev 15 gados māca, - nelasīt Sportacentra komentārus! No tā laika iemācījos. Cilvēki dzen tādus fufeļus... Esmu dzirdējis, ka mans tētis ir maksājis Ļoņam [Leonīdam Beresņevam], lai es stāvētu vārtos. Tas cilvēks nemaz nezina, ka es savu tēti zaudēju trīs gadu vecumā. Un tas ir aizskaroši! Tev ir 15 gadi, tev pietrūkst tētis, kuru nekad neesi pazinis, un tad gudrinieks dīvānā uzraksta, ka tētis ir maksājis trenerim, lai spēlētu… Manai mammai knapi bija 20 lati, lai nopirktu man vienu hokeja nūju uz trīs sezonām. No tā laika vairs neesmu lasījis komentārus. Protams, ik pa laikam kāds atsūta: paskaties, ko par tevi runā. Nu, lai viņi runā! Kad būs rezultāti, viņi vairs nerunās, jo nebūs, ko teikt.

Tomēr jāpabeidz uz patīkamas nots - žurnālistu un ekspertu balsojumā tiki otro reizi atzīts par Latvijas gada hokejistu. Ļoti pārliecinoša uzvara. Pirms tam tevi iekļāva NHL sezonas debitantu izlasē. Pievērs uzmanību šādām atzinībām?
Domāju, ka tas ir nepareizi, ka tā daru, bet uzskatu - tā ir pagātne. Mēs dzīvojam šodien, bet tā ir pagātne. Noteikti man ir prieks, ka Latvijā, mūsu valstī, tā novērtē manu sniegumu. Tas ir liels gods. Bet cenšos par to nedomāt. Man jādomā par šodienu un nākotni. Jātrenējas un jāsasniedz nākamie mērķi. Jā, bija laba sezona. Nebiju gaidījis, ka būs tik labi. Smagais darbs ir atmaksājies. Svarīgākais, ko varu paveikt ar saviem rezultātiem - padarīt laimīgu un lepnu mammu, brāli, trenerus, kuri ieguldījuši manī laiku, pūles. Centušies paciest mani, jo man bija dulla galva. Nu labi, arī tagad nav baigi mierīga. [Smejas] Bet nomierinājies mazliet esmu. Lielākais prieks man ir redzēt, ka tuvākie cilvēki ir lepni. Daudzas pateicības un atzinības šobrīd nemaz negribu dzirdēt. Kad beigšu karjeru, tad varēšu skatīties atpakaļ, lepoties ar paveikto un uzsist sev uz pleca. Pateikt: jā, karjera man bija laba.