Dzierkals: "Pagaidām par atgriešanos Ziemeļamerikā nedomāju"

Kad pirms Ziemeļamerikas spēlēji HK "Rīga", sanāca izbraukāt tālos austrumus?
Liekas, ka atnācu tieši pēc tā izbraukuma. Nevienu reizi nebiju tik tālu braucis, līdz šim Krievija man aprobežojās ar Sanktpēterburgu un Maskavu. Tālais gals līdz šim nebija.

Kāda bija pirmā pieredze?
Patiesībā nebija tik traki, jo viss bija labi noorganizēts. Ok, bija liela laika starpība un garš ceļš abos virzienos, bet viss bija izdarīts, lai spēlētāji justos komfortabli, lai labi izgulētos, lai labi justos. Godīgi sakot, ECHL ceļot bija trakāk nekā izbraukums uz Vladivostoku, Habarovsku un Šanhaju. Čārteris, daudz brīvas vietas un ir, kur elpot. Viss kārtībā.

Kas tev pašam bija lielākais pārbaudījums?
Hokejā jau ir pierasts, ka daudz jāceļo, tāpēc īsti nekas nepārsteidza. Vienkārši bija interesanti pabūt citā valstī un paskatīties, kā cilvēki tur dzīvo. Šanhaja, Ķīna – redzēt kaut ko jaunu. Hokejam klāt nāk tas, ka vari apskatīt pasauli, iegūt jaunas zināšanas par citām valstīm un vietām, citu kultūru. Hokejs ir viena lieta, bet dzīvē jāpaskatās arī no otras puses.

Vladivostokā regulāra izklaide ir pelde okeānā. Šajā izbraukumā piešķira vairāk brīvā laika nekā citos?
Aizbraucām vienu dienu pirms spēles. Dzīvojām pēc Latvijas laika – gulēt gājām sešos no rīta, nevis desmitos vakarā. Bija iedots brīvais laiks, bija iespēja aizbraukt un apskatīties, kas tur notiek. Tiešām skaisti.

Ķermenis neprotestē, ka jāiet gulēt brīdī, kad aust saule?
Bija dīvaini iet gulēt tādā laikā, jā. Bet treneri bija par visu padomājuši. Dzīvošana pēc Latvijas laika bija pareizs solis ilgtermiņā. Šķiet, tur kaut kādu nedēļu nodzīvojām, pēc tam atpakaļ. Atgriežoties nav grūti gulēt un celties, solis bija pareizs.

Skatoties no malas, vienmēr liekas, ka trešā spēle tālajā izbraukumā ir daudz grūtāka nekā pirmā, kaut aiz muguras tāls ceļš.
Pat grūti pateikt. Spēļu ir tik daudz, ka viss beigās samaisās kopā. Noskaņojies katram mačam. Jā, lidmašīnā sanāk mazliet nogulēt kājas, bet atlidojām, patrenējāmies, nebija nekas sevišķs. Nebija tā, ka justu baigo atšķirību ar citiem mačiem.

Foto: Raimonds Volonts, Dinamo Rīga

Jau pieminētie ECHL izbraukumi – kāda ir dzīve Ziemeļamerikas trešajā līgā?
Jā, nu tur braucām tikai ar autobusu – lidmašīnas nebija vispār. Tuvākais izbraukums bija trīs stundas, tālākā komanda atradās septiņu stundu attālumā. Vēl grūti ir tas, ka bieži sanāk trīs spēles trīs dienās. Bija tā, ka 11 vakarā beidzas spēle, tad sēžamies autobusā un septiņas stundas braucam. Viesnīcā esam ap pieciem vai sešiem no rīta, piecas stundas miegam, bet vienos pa dienu nākamā spēle. Ir diezgan grūti iet laukumā, kad vēl neesi paguvis attapties no iepriekšējā mača.

Viņi paši tos autobusus sauc par guļamajiem. Cik tādās gultās vispār ir iespējams izgulēties?
Mums pat nebija nekāds īpašais autobuss – tāds vienkāršs un ikdienišķs. Izgulēties nebija iespējams, viss saspiests. Pēc tādiem apstākļiem šeit jutos pavisam citā līmenī iekāpis.

Zinām, ko nozīmē ECHL hokejs. Kāda ir attieksme un apstākļi ārpus laukuma? Kādas ir atšķirības no AHL?
Organizētības ziņā viss ir kārtībā – Orlando ir liela un skaista halle, kurā spēlē arī NBA komanda. Toronto "Marlies" ir ļoti bagāts klubs ar lielu vārdu, tur viss ir visaugstākajā līmenī. Tur vispār nav par ko sūdzēties – viss bija ideāli.

Orlando "Solar Bears" arī skaitās bagāts klubs?
ECHL līmenī tā ir viena no vietām, kur cilvēki grib braukt un spēlēt. Kā nekā – Florida. Dzīves apstākļi ir ļoti labi. Iedod dzīvokli, dienas laikā vari pasēdēt pie baseina. Sākumā bija tiešām nepierasti – visu laiku vasara. Kad atbraucu mājās, pat nelikās, ka šeit ir sākusies vasara, jo man visu gadu bija tāds laiks. No vienas puses – mazliet neierasti. No otras – kaut kas jauns. Floridā pavadīju gadu, nevaru sūdzēties.

Florida, Toronto, Ruāna-Noranda – vietas, kurās dzīvoji Ziemeļamerikā. Ja būtu jāizvēlas viena, kurā dzīvot pēc karjeras, laikam nebūtu ilgi jādomā...
Es vienmēr paliktu Latvijā, protams. Bet Florida būtu diezgan augstu topā. Skaisti, palmas, siltais laiks, Disnejlenda un Harija Potera pasaule. Aizbraukt atvaļinājumā uz turieni – tas būtu kaut kas neaizmirstams. Īstenībā smieklīgi – pavadīju laiku ar cilvēkiem, kuri savā mūžā nav redzējuši sniegu un nezina, kas tas tāds vispār ir. Tā ir mazliet cita pasaule. Man tomēr vajag četrus gadalaikus, citādi vasara ar laiku tomēr sāk apnikt.

Foto: Raimonds Volonts, Dinamo Rīga

Ļoti labi apzinoties, ka labprāt nekad nebūtu spēlējis ECHL, ar kādām atmiņām skaties uz šo posmu?
Viennozīmīgi tā bija laba pieredze. Liekas, tas, kam izgāju cauri, ir vērtīga pieredze. Tur ir labs līmenis un spēlēt ir ļoti grūti. Dažās spēlēs bija smagāk nekā AHL. Aktīvi pretinieki, pie pirmās iespējas dod iekšā, katru reizi. Ķermenim tas ir smags pārbaudījums. Komandas izmanto tikai trīs maiņas, tāpēc spēles laiks ir liels. Ķermenim ir fiziski grūti izturēt tādu hokeju visas sezonas garumā.

Kā ar kulaku dauzīšanu?
Ir spēlētāji, kuri daudz runā, ir spēlētāji, kurus varam saukt par policistiem, ir arī tādi, kuri negrib spēlēt – tikai izkauties. Bet interesanti. Labi, ka mums komandā bija savs policists, kurš par visu parūpējās – Derijs Būtlends, spēlējis NHL, spēlējis kopā ar Vitāliju Pavlovu, kad viņš bija ECHL. Viņš man ļoti palīdzēja. Vienmēr teica, ka viss kārtībā – lai daru, ko gribu, neviens neaiztiks.

Arī darīji, ko gribi?
Hokeju spēlēju tā, kā spēlēju – kā esmu pieradis. Nekad nemainīšu stilu, neatkarīgi no apkārtējiem apstākļiem.

Nonākšana ECHL – pirms tam biji Toronto nometnē. Ko viņi stāstīja pirms nosūtīšanas lejā un cik ļoti tas piepildījās?
Toronto īpaši daudz nerunā ar spēlētājiem. Uz nometni gāju kā uz jebkuru citu nometni – vienmēr gribēju sevi pierādīt, rāvos uz maksimālo, rādīju ko protu. Toronto vienmēr ir viena no labākajām komandām līgā, pagājušajā sezonā to pierādīja, uzvarot AHL. Viņi vienmēr ir favorīti uz kausu. Īpaši daudz nerunāja. Vienā brīdī pienāca klāt un pateica, ka uz pāris spēlēm būs jāaizbrauc uz ECHL.

Dažas spēles pārvērtās par krietni ilgāku posmu.
Sākumā aizvadīju kādas 15 spēles, tad pasauca uz augšu. Šķiet, kādu mēnesi biju atpakaļ Toronto, tad aizsūtīja atpakaļ.

Foto: Raimonds Volonts, Dinamo Rīga

Mēneša laikā pie "Marlies" aizvadīji tikai četras spēles.
Kad ierados, tad pirmajā mačā gāju iesildīties. Viņiem patīk tā darīt ar visiem, kuri tiek izsaukti uz augšu – pateikt, ka saģērbsies, iesildīsies kopā ar komandu pirms mača, bet pašā spēlē nepiedalīsies. Nākamajā jau gāju laukumā, bet trāpīju periodā, kad komanda sāka zaudēt spēles. Visos mačos, kuros biju pieteikumā, bija tuvās spēles, līdzīgi rezultāti, bet minimāli zaudējumi beigās. Protams, ceturto maiņu nelaidīsi uz ledus brīdī, kad jāatspēlējas, jādabū atpakaļ rezultāts. Nesanāca pārāk daudz spēlēt. Bija tā, kā bija.

Trāpīji neīstajā laikā un vietā?
Kas to lai zina, kā būtu citā situācijā. Pacēla uz augšu, jo satraumējās cilvēki. Tā gadījās, neko nepadarīsi.

Kad noslēdzi AHL līgumu, nebija sarunas par to, cik lielā mērā viņi rēķinās ar tavu pienesumu?
Nav nekādas īpašās runas. Ja dod līgumu, tad ņem un paraksti, jo apzinies situāciju.

Pirms šīs sezonas piedāvātais līgums bija tieši tāds pats kā pērn?
Deva ļoti līdzīgu līgumu. Negribēju, lai atkārtojas pagājušās sezonas scenārijs. Domāju, ka manai karjerai turpinājums būs labāks, ejot šādu ceļu. Man pietika ar vienu gadu. Tā bija laba pieredze, tagad vajag kaut ko jaunu.

Izsisties no ECHL izdevies tikai retajam.
Ir grūti. Protams, tur sūta arī spēlētājus, kuriem ir NHL līgumi, piemēram, Kristoferu Binduli. Izaugsmei. Bet viens gads, kas tur ir pavadīts, izaugsmei ir pietiekami. Nevajag vairāk.

Kad galdā tika nolikts konkrētais piedāvājums, ilgi prātā apspēlēji ideju par došanos uz Rīgu?
Ar pārrunām nav tā, ka tās notiek dienu vai divas. Kamēr aģenti, ģenerālmenedžeri runā – tas aizņem nedēļu, varbūt divas. Uzklausīju, ko Toronto piedāvāja, ko piedāvāja Rīga, ko piedāvā citas komandas. Sarunājos ar aģentu, prasīju ģimenei, ko viņi domā. Pats savā galvā apdomājju scenārijus. Beigās nonācām pie šāda lēmuma.

Nerodas nevajadzīgs stress, apzinoties, ka pats nemaz nepiedalies sarunās, kurās izšķiras tava karjera un liktenis?
Tāds ir hokejs, tāds ir mūsu bizness un mūsu darbs. Jāpieņem – tā vienkārši ir. It kā ir pierasts, jo cik sezonas tā ir noticis, un arī nākotnē nekas nemainīsies. Uzklausi, ko piedāvā, un caur aģentu viss zīmējas.

Starp piedāvājumiem no Eiropas bija tikai Rīga, tikai "Dinamo" vai interesējās arī citas komandas? Zviedrija, Šveice...
Kaut kas uzpeldēja ik pa brīdim, bija iespējas braukt arī citur. Runājām ar aģentu un izdomājām, ka šis ir labākais variants. Bija arī citi, bet diemžēl nepateikšu kādi.

Foto: Raimonds Volonts, Dinamo Rīga

Sezonas ievads – trīs piespēles, bet bez gūtajiem vārtiem. Domāju, tas ir skats, kas satrauc ikvienu uzbrucēju. "Dinamo" pievienojies pirms pašas sezonas, neaizvadot treniņnometni. Tas atstāja iespaidu?
Nē, domāju, ka tas neko nav ietekmējis. Tā nulle, protams... Tā nevajadzētu būt. Esmu uzbrucējs – man ir jāmet iekšā goli. Jābūt kā Līnusam tagad. Ja momenti ir, tad goli atnāks. Galvenais ir nesākt domāt pārāk daudz. Ieciklēsies, būs tikai problēmas. Katru spēli ej ārā un palīdzi komandai. Vai nu kādu iebortē, vai nu atdod piespēli. Ja taisi momentus, tad goli atnāks. Ķīnā iemetu, bet neieskaitīja – laikam nebija pāri līnijai tomēr. Momenti ir. Galvenais – nepiesārņot smadzenes. Jo vairāk domāsi, jo pašam būs grūtāk. Apzinos, ka man tas ir jāmācās, reizēm no tā rodas problēmas – ieciklējos un neiet. Grūti pat paskaidrot. Jāmācās būt mierīgam. Jāliek lietas pareizajos plauktiņos un jāspēlē.

Ko gaidīji no komandas un ko esi redzējis?
Katrā mačā ejam laukumā ar vienu uzdevumu – uzvarēt. Man vienalga, kur un kādā komandā esmu, gribu katru spēli uzvarēt. Lai kur tiktu nolikts, gribu uzvarēt. Tas ir vienīgais. Lai kas nāktu pretī, iešu un cīnīšos. Tas, ko šobrīd darām, nav nekāds brīnums. Ja spēlējam savu hokeju, tad varam spēlēt ļoti labi. Dzelzceļa kausā teicu, ka komanda labi izskatās un ka mums ir lieli mērķi.

Cik lieli?
Ir jāiet pakaļ kausam. Protams. Nekas cits.

Ziemeļamerikā nākamajā vasarā būsi brīvais aģents un varēsi skatīties apkārt. Visi labi apzinās, ka sezona "Dinamo" ir kā starpposms.
Tad jau redzēsim. Toronto beigsies tiesības uz mani – četrus gadus piederēju, jo draftēja no MHL. Jāspēlē šeit ļoti labi, jāturpina pierādīt sevi katrā spēlē, un tad jau pēc sezonas redzēsim, kas būs un kā būs. Ko runās Toronto. Redzēsim, kā iegrozīsies situācija, pagaidām par to nedomāju, jo visa sezona priekšā.

Tiesības beigsies, bet tāpat Toronto nākamajā vasarā var izlemt parakstīt līgumu. Neesi uzmetis lūpu? Sak, 30 komandas uzklausīšu, bet to vienu – nekad.
Nav tā. Redzēsim, kā būs – tik tālu nākotnē neskatos. Zinu, ka būšu brīvais aģents vasarā, un tas ir viss. Lūpu neesmu uzmetis.

Pieprasīt, lai tiktu aizmainīts uz citu komandu, jo esi neapmierināts. Saņemties un pateikt to skaļi – tas bija smags lēmums?
Tāda bija situācija. Ar aģentu apspriedām variantus. Kad to pateicu skaļi un plašākai publikai – tas nebija smuki un varbūt tā nevajadzētu runāt. Ar aģentu daudz ko runājām, mazliet tas viss izrāvās no konteksta.

Bet komandai taču tika pateikts, ka vēlies doties prom?
Ar aģentu runāju par to. Tas, ko viņi savā starpā izrunāja – nezinu līdz galam. Tā mēs ar aģentu runājām. Tas bija iekļauts kā variants. Runājām par situāciju, kas notiek, kādi varianti. Parastās runas. Pieļāvām arī tādu domu.

"Maple Leafs" atbilde, ka nevēlas šķirties no tevis – it kā labi, bet it kā ne.
Tās visas sarunas ar spēlētājiem, aģentiem, menedžeriem, tas viss process – ļoti dīvains. Nav jau tā, ka runātu viens pret vienu ar cilvēku. Ir tik lielas neskaidrības. Kaut vai pagājušais gads. Bija runas, ka tūlīt kaut kas notiks. Parunāju ar aģentu – sola, ka būs. Parunāju ar citu cilvēku: neko nezinu par to visu. Neorganizētas sarunas, un tas man nepatika. Pēc tiem visiem brīžiem esmu sapratis – kamēr nedzirdēšu savām ausīm, tikmēr nekam vairs neticēšu. Putra.

Jautājumu vairāk nekā atbilžu.
Tieši tā. Viena liela putra. Bet tā ir daļa no hokeja biznesa. Līdz galam nekad nav skaidrības. Nav jau tā, ka es pats runātu ar "Maple Leafs" ģenerālmenedžeri.

Foto: AP/Scanpix

Pērn ar "Marlies" vēl strādāja Kails Dubass, kurš tagad jau ir "Maple Leafs" ģenerālmenedžeris. Bieži runājāt?
Bieži sanāca gan ar viņu, gan ar Lū Lamorello ["Maple Leafs" ģenerālmenedžeris pērn, tagad Ņujorkas "Islanders"]. Bieži tikāmies un runājām par manu nākotni. Bija arī iespēja aprunāties ar Brendenu Šenahenu. Nonāca lejā un parunāja ar mani. Tā laikam bija manas dzīves iedvesmojošākā saruna. Joprojām skudriņas skrien.

Ceru, ka sekos arī sīkākas detaļas.
Tas bija kaut kas no citas pasaules. Saruna mainīja ļoti daudz. Tā bija pagājusī vasara, nometnes laiks. Viņš nonāca lejā, kas bieži nenotiek, un pasauca mani. Biju šokēts, negaidīju. Tajā momentā nevarēju izšķirties – parakstīt līgumu ar "Marlies" vai braukt citur. Bija neziņa par nākotni. Viņš teica, ka bijis ļoti priecīgs brīdī, kad "Maple Leafs" draftēja mani pirms pāris gadiem, ka nereāli patīkot viss, ko laukumā daru. Gribēja, lai palieku Ziemeļamerikā – viņu acīs. Lai nebraucu prom. Ātri parunājām. Varbūt viņam tā saruna neko nenozīmēja, bet man vienkārši – es nevaru beigt par to domāt. Uguns saskrēja acīs. Viņš bija mans elks. Kad biju mazāks, ar brāļiem spēlējām NHL 97. gada uz Nintendo 64. Vienmēr ņēmu Detroitu, jo tur bija Šenahens un Aizermens.

Cik ilgu laiku vajadzēja, lai pēc tam attaptos? Apsēdies un uzdevi sev jautājumu, kas tikko notika?
Bija, bija. Citi arī uzreiz nāca klāt un prasīja: eu, kas tur tikko notika, tev jau līgumu iedeva? Viņam varbūt tā saruna nebija nekas īpašs, bet man tas bija liels, liels pagodinājums. Nonāca lejā no sava ofisa, iegāja ģērbtuvē, kas pilna ar citiem hokejistiem, un uzsauca: Mārtij, panāca. Viņa saruna mainīja daudz ko.

Spēlēji "Marlies", dzīvoji Toronto, kas ir pasaules hokeja galvaspilsēta. Kā tas ir?
Ir liels gods spēlēt Toronto. Hokejs tur stāv ļoti augstā plauktiņā – kad viņi tika izslēgšanas spēlēs, pilsētā bija baigais bums, visi staigāja savos kreklos. Protams, ja es eju pa ielu, neviens mani neievēro – neesmu jau Metjūzs vai Mārners. Domāju, ka viņi vispār nevar iziet no mājas. Viņi tur ir goda vietā.

Vari teikt, ka šajos gados esi bijis ļoti tuvu NHL līguma parakstīšanai?
Jā, tā bija daudzās reizēs – pagājušajā gadā, aizpagājušajā gadā. Bet atkal – tieši es ar savām ausīm no ģenerālmenedžera mutes to nedzirdēju. Tās sarunas starp aģentiem un ģenerālmenedžeriem nav tās skaidrākās. Nezinu, varbūt tikai man tā ir, taču ir ļoti daudz neskaidrības. Man šķiet, ka biju tuvu.

Tāda maza solījumu pasaule.
Mana pieredze – saka, ka būs, būs. Tad pēkšņi par to ieminies kādam citam, un saņem atbildi: klau, nekas tāds nebija. Tas ir viss, ko atceros no pēdējiem diviem gadiem.

Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Tavā gadā "Maple Leafs" draftēja deviņus spēlētājus. Sešiem no viņiem ir NHL līgumi. Vienīgie izņēmumi – sestajā un septītajā kārtā izvēlētie. Vienam iedod, nākamajam iedot. It kā rindā nākamais esi tu, bet paliec bez.
Tas nav patīkami. Nebija jau tā, ka man vienīgajam neiedeva, bet patīkami tas nav. Nekas, ej, cīnies, strādā. Patīkami nav, bet tāds ir hokejs – jādzīvo tālāk.

"Marlies" līmeni laikam labi parāda tas, ka Džeremijs Brako, kurš ar ASV izlasi kļuva par pasaules čempionu gan U18, gan U20, turklāt bija starp komandas līderiem, AHL līmenī bieži netiek sastāvā.
Jā, tagad nāk iekšā jaunie un talantīgie. "Maple Leafs" pēdējos gados nav gājis labi, tāpēc ir augstas drafta izvēles. Metjūzs, Mārners, Nīlanders – grandi. Vieta ir jāizcīna. Jāiet un jāpierāda. Viss joprojām turpinās.

Vari likt roku uz sirds un teikt, ka tev ir tīra sirdsapziņa, ka izdarīji visu, ka gāji un pierādīji?
Nekas vēl nav beidzies. Joprojām viņiem piederu, lai gan pavadu sezonu Eiropā. Katru vasaru braucu uz nometni ar degošām acīm un ar maksimumu. Pagājušajā gadā nometne vispār bija ideāla – jauno spēlētāju turnīrā iemetu golu katrā mačā, fitnesa testos bija labākie rezultāti starp visiem prospektiem. Tikai ar plusa zīmi viss beidzās.