Ševčenko: "Ja neiekļūšu "Dinamo" sastāvā, atgriezīšos ECHL"

Kā Rīgas "Dinamo" tevi atrada un uzrunāja?
Neteikšu, ka atrada, jo vienmēr biju viņu redzeslokā. Pirms četriem pieciem gadiem kaut kā sanāca tikt un sāku "Dinamo/Juniors" rindās. Pēcāk divas sezonas aizvadīju hokeja klubā "Rīga", bet, kad nebiju interesants "Dinamo", pievienojos "Liepājas metalurgam" un spēlēju Baltkrievijas čempionātā. Pēc Liepājas devos uz Norvēģiju, tālāk – uz Ameriku, bet tagad no "Dinamo" puses parādījusies interese. Kā jau Normunds [Sējējs] teica: ja gribi tikt "Dinamo", tad vispirms sevi jāapliecina Eiropā. Nevar ne no kurienes uzreiz ielēkt Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) – tur jau nespēlē muļķi.

Droši vien lielu lomu nospēlēja arī parādītais sniegums Latvijas izlases pārbaudes mačos.
Jāāā, iespējams. Protams, tā neveiksmīgā trauma, jo, ja būtu paveicies, tad būtu aizbraucis uz pasaules čempionātu. Kas zina, varbūt sekotu piedāvājumi no Amerikas Hokeja līgas (AHL)... Daudz izlasē nepaspēju parādīt – viena spēle plus divas maiņas.

Kas notika liktenīgajā epizodē?
Pat nezinu, kā pastāstīt. Šķita, ka esmu iesildījies, biju gatavs spēlei, arī organisms bija gatavs. Bet tie pārlidojumi... Biju atlidojis pirms divām dienām, taču organismam laika joslu maiņai nepieciešamas trīs. Biju sakārtojis galvu, viss bija kārtībā, bet organismam kaut kas nebija kārtībā. Atlēca ripa, taisīju pirmo soli – gribēju ātri, viens un divi, paņemt ripu un turpināt, taču pēc pirmā soļa sapratu, ka vairs nevaru iztaisnot kāju. Labi, ka [Artūrs] Kulda mani kaut kā aizstūma līdz soliņam. Uzreiz aizbraucu uz slimnīcu.

Ko konstatēja?
Laterālais menisks. Mēnesi staigāju ar kruķiem, lai gan tas netraucēja iet uz zāli. Vienkārši sapratu, ka nevaru nosēdēt mājās. Gāju un darīju to, ko varēju – trenēju vienu kāju un augšu.

Uzaicinājums pievienoties Latvijas izlasei tev bija pārsteigums vai gaidīji zvanu?
Vispār gaidīju. Patiesībā atlidoju, piezvanīju [Mārim] Baldoniekam un prasīju, vai varu kaut kā palīdzēt izlasei. Pateica, lai aizeju, un tad jau redzēsim. Zināju, ka Ziemeļamerikas treneriem patīk spēlētāji no Amerikas, un domāju, ka man bija lielas izredzes tikt uz pasaules čempionātu.

Pēc traumas nesēdēji ģērbtuvēs ar saķertu galvu? Jo iespēja tiešām bija laba.
Protams. Kad iedzīvojos savainojumā un aizgāju uz ģērbtuvēm, asaras bira. Bet neko nevari izdarīt. Pats zināju, ka tāda izdevība aizbraukt uz pasaules čempionātu... Neviens nopietns savainojums nav bijis, bet te uzreiz... Ģērbtuvēs nobira dažas asaras, bet neko darīt, dzīve turpinās.

Rīgas "Dinamo" pārbaudes mačos kopā ar Krišjāni Rēdlihu veido pirmo aizsargu duetu. Lielais uzticības kredīts nav pārsteidzošs?
Tās ir tikai draudzības spēles. Draudzības spēles ir draudzības spēles, visu parādīs tikai sezona. Nemaz nezinu, vai vispār palikšu "Dinamo" – pagaidām nekas nav piedāvāts. Cenšos, kā varu, gribētu palikt mājās, jo mājās vienmēr ir labāk. Taču, ja kas, braukšu atpakaļ uz Ameriku un strādāšu. Šobrīd ir tāds vecums, kad galvenā ir spēlēšana, īpaši aizsargam. Jāspēlē, jākrāj pieredze, sēdēt uz soliņa negribu.

Amerikā ir jau konkrēti piedāvājumi?
Pēdējā komanda [Gwinnett Gladiators] gaida, ko es viņiem pateikšu – braukšu atpakaļ vai nē. Tur viss sākas septembra beigās, bet šeit sezona sākas septembra sākumā. Gan jau līdz tam būs skaidrība. Ja nu kas, rezerves plāns man ir.

Kā tev patīk lielākās uzbrukuma un aizsardzības zonas? Vairākumā paveras iespējas izmantot plašākas kombinācijas.
Patīk. Jau Amerikā ļoti patika, lai gan tur neitrālā zona ir nedaudz lielāka. Šeit tā ir pārāk maza. Vienā pārbaudes spēlē trīs reizes devu uzbrucējam ripu, bet vienmēr sanāca uz gaļu un viņam iedeva iekšās. Pašam kauns.

Amerikā palīdz garāks laukums.
Arī tas. Bet viņi visu laiku skrien tev virsū. Un ja tev skrien virsū, tad cits spēlētājs ir brīvs. Bet te – slido, neviens neskrien virsū, turpini slidot tālāk, aizslido desmit metrus, bet 11. ripa pārlec pāri nūjai. Varu slidot tālāk un nemaz neredzēt, ka ripas vairs nav.

Teici, ka vairākas sezonas grozījies Rīgas "Dinamo" tuvumā. Pēc pēdējās sezonas hokeja kluba "Rīga" rindās bez "Liepājas metalurga" bija citi piedāvājumi?
Jau aizbraucu uz Austrumkrasta hokeja līgu (ECHL), bet Nacionālajā hokeja līgā (NHL) sākās lokauts, un paliku bez variantiem – no NHL spēlētājus pazemināja uz AHL, bet no AHL nosūtīja uz ECHL. Un man tur vietas nepalika. Biju aizbraucis, piedalījos draudzības spēlēs, gaidīju sezonas sākumu, bet tad sākās lokauts, un paldies. Pateica: piedod, nevaram neko darīt. Nekas, aizbraucu uz Liepāju, tiku pie spēles laika un biju apmierināts.

Kad pateica "paldies un uz redzēšanos", neiestājās panika un neziņa?
Nē. Kad sākotnēji pievienojos "Liepājas metalurgam" un sāku trenēties, viņiem pateicu, ka septembrī, iespējams, braukšu uz pārbaudes laiku Amerikā. Viņi piekrita. Kad sākās lokauts, tad uzreiz prasīja, vai braukšu atpakaļ. Ņēmu un atbraucu atpakaļ.

Kā nonāci līdz Amerikai? Pirms tam ārpus Latvijas nebiji spēlējis, turklāt ECHL kuru katru tomēr neņem.
Tieši tā. Braucu uz pārbaudes laiku, nebija nekāda līguma. Atbraucu un gaidīju, kamēr uztaisīs darba vīzu, lai varētu spēlēt. Skatījos, kā viņi spēlē, un tad sapratu, ka nevaru tā iziet un uzreiz sākt spēlēt amerikāņu hokeju – lai pierastu, aizsargam nepieciešami vismaz desmit mači, minimums. Skatījos, ko dara manas komandas aizsargi, "YouTube" skatījos NHL aizsargus. Un pirmajā spēlē treneris ielika vairākumā, un sanāca izšaut. Viņš teica, ka es labi slidoju, tāpēc lai ņemu ripu un slidoju. Nuuu labi. Uzreiz guvu divus vārtus un atdevu rezultatīvu piespēli, un tā aizgāja.

Labais sākums noteikti deva papildus pārliecību pār saviem spēkiem.
Deva arī pārliecību. Arī komandā čaļi uzreiz teica: stāvi, mēs tev dodam piespēli, bet tu met bez ripas apturēšanas. Stāvēju uz zilās līnijas, deva piespēles, bet es metu. Viņi teica: tu met, bet mēs tur vārtu priekšā strādāsim.

Arī iepriekš biji izteikts vairākuma speciālists?
Tā nevarētu teikt, taču gan hokeja klubā "Rīga", gan "Liepājas metalurgā" daudz spēlēju tieši vairākumā. Vai biju pirmās maiņas spēlētājs? Nu nezinu. Bet laiks tika dots un kaut ko jau mācēju.

Jau paspējām pieskarties Amerikas posmam, bet uz ECHL aizbrauci no Norvēģijas, nevis Latvijas.
Vasarā aizbraucu uz pārbaudes laiku, jau pēc nedēļas tiekot pie līguma. It kā viss bija normāli, lai gan neteikšu, ka komanda bija pārāk laba. Taču tur bija krievu treneris, kurš uzticējās un ļāva vairākumā spēlēt pilnas divas minūtes. Uzkrāju pieredzi, bet tad komandai pazuda nauda un sākās problēmas. Plānoja, ka komandas vairs nebūs, tāpēc sāku meklēt jaunu variantu. Parādījās Dānija, bet mana prioritāte bija Amerika – acis dega, lai brauktu turp. Kad no komandas aizbrauca visi leģionāri – vēl divi latvieši un divi amerikāņi –, parādījās jauns sponsors, kura mērķis bija palikšana augstākajā līgā. Un komanda joprojām eksistē.

Ja zinātu, kāda izvērtīsies situācija, tāpat spertu soli un brauktu uz Norvēģiju?
Domāju, ka tāpat būtu aizbraucis. Norvēģijā ir labs līmenis un tiku pie ilga spēles laika. Manuprāt, tas bija solis augšup.

ECHL komandas uzrunāji pats vai viņi zināja, ka komanda jūk un brūk un ka būsi brīvs?
Es izrādīju iniciatīvu, jo viņi neņem cilvēku, kurš nav spēlējis amerikāņu hokeju. Mazais laukums, pavisam citāds stils, tāpēc viņiem neesi interesants. Varu pateikt, ka man nedaudz paveicās, jo viss izvērtās tik labi: daudz spēlēju, ar katru maču pieliku, pieauga arī izpratne par Ziemeļamerikas hokeju.

Teici, ka nepieciešamas vismaz desmit spēles, lai pierastu pie Ziemeļamerikas hokeja. Savā spēles stilā mainīji daudz?
Kad mūsu aizsardzības zonā iemeta ripu, sākumā vispār negāju stūros, jo nezināju, kas tur jādara. Lai gan parasti skrēja visi trīs spēlētāji. Taču katru maču skatījos, ko dara tas spēlētājs, ko dara tas spēlētājs, un sāku mēģināt. Ja komandā ir labs vārtsargs, tad aizsargam ir viegli: pretinieki met iekšā, vārtsargs iet pēc ripas, bet tev atliek atvērties. Tev pametīs ripu, atliek atrast turpinājumu.

Vēl svarīgāka kļūst pirmā piespēle.
Jā, tieši tā. Ja neatdod uzreiz, tad var sanākt... Sanāca visādi.

Bija arī ne tik veiksmīgas spēles?
Bija spēles, kurās domāju tikai par uzbrukumu, pat mazākumā sāku skriet uz priekšu. Esam mazākumā, mums met pa vārtiem, cīņa, ripa izlec kaut kur, bet es jau skrienu uz priekšu un esmu drošs, ka aizsargs pametīs un mums būs pretuzbrukums trijatā. Bija viens mačs, pēc kura sapratu – laikam par daudz pievēršos uzbrukumam.

ECHL 32 spēles aizvadīji kopumā trīs komandu rindās. Kā šķīries no pirmās – Sanfrancisko "Bulls"?
Pirmā komanda bija ļoti laba – pieredzējuši čaļi, lieliska pilsēta. Domāju, ka izslēgšanas spēlēs varējām tālu tikt. Atbraucu, viss kārtībā, tomēr biju dzirdējis, ka ir nelielas finansiālas problēmas. Ziemassvētku un Jaunā gada laikā treneris pateica: ja no septiņiem mačiem uzvarēsim piecos, tad nedēļu varēsim atpūsties. Uzvarējām piecās spēlēs un tikām pie brīvdienām. Nedēļu vēlāk atgriežos hallē, bet skatos, ka tur nav ledus. Domāju, ka būs sausais treniņš. Aizeju līdz ģērbtuvēm, bet treneris saka: o, piedod, mums sanāca tā, ka komanda ir bankrotējusi un tiek slēgta. Ā, skaidrs. Visi šokā. Bet jau vienu dienu vēlāk aizbraucu uz jaunu komandu, viņiem tas notiek ļoti ātri: zvans aģentam, viņš izdara vēl pāris zvanus, un tu jau lido. Aizlidoju uz jauno komandu un trenerim teicu, ka nedēļu neesmu slidojis. Nekas, ej un spēlē. Gāju un spēlēju.

Jaunā komanda bija no Floridas. Visu laiku braukāji pa kūrortiem.
Bija divi varianti – Kolorado vai Florida. Nemaz nezinu, kāpēc izvēlējos Floridu: aizbraucu, bet tur no AHL ierodas uzreiz trīs aizsargi. Sākumā nesapratu, kā Amerikā viss notiek. Aizvadīju trīs mačus un skatījos, kā treneris nedod laiku vairākumā, neko, lai gan jutu, ka slidoju labāk un atdodu labākas piespēles nekā tie trīs aizsargi. Vienu dienu sēdēju kopā ar čali, kurš divas sezonas pavadījis AHL. Viņš prasīja, kāpēc tā pārdzīvoju. Nu kā, es gribu spēlēt, jūtu, ka esmu labāks, bet viņš mani nelaiž! Atbilde viesa apskaidrību: vari pārdzīvot, cik gribi, bet, ja citam spēlētājam ir AHL līgums, tad trenerim jādod viņam laiks, jāļauj atgūt spēļu prakse, bet tu nevienam neesi interesants.

Tev uzticēsies tikai tad, ja komandā nebūs neviena aizsarga ar AHL līgumu...
Jā, pat ja esi labāks nekā viņi. Kāda jēga viņiem tevi trenēt, ja otrs spēlētājs ir draftēts?

Kā pienāca gals sadarbībai ar Floridu?
Pēc trīs spēlēm zvanīju aģentam un teicu, ka šeit netieku spēlēt un ka braukšu uz citu komandu. Kā reiz pie mums bija ieradusies komanda, kurā bija čalis, ar kuru Sanfrancisko spēlēju vienā maiņā. Pastāstīju viņam savu situāciju, bet viņš saka, ka "davai, mums tieši nepieciešams aizsargs, parunāšu ar treneri, viss būs, spēlēsi arī vairākumā". Treneris ir ar mieru, jau grasos braukt, bet Sanfrancisko pazaudēja manu darba vīzu. Kamēr Floridā trīs nedēļas gaidīju jaunu darba vīzu, tikmēr viņi jau atrada citu spēlētāju, bet es parunāju ar treneri un teicu, lai mani aizmaina uz citu komandu.

Pārejas izklausās vienkāršas: atbrauca bijušais komandas biedrs, parunājām, tagad atkal spēlējam kopā.
Tādi viņiem ir tie līgumi – paraksti vienu papīru un... Parasti spēles notiek piektdienās, sestdienās un svētdienās. Vienās brīvdienās spēlē labi, un viss ir kārtībā. Nākamajās nospēlē slikti, bet viņi pasaka: viss, paldies par darbu, ņemam nākamo. Katrā reizē sevi jāpierāda.

Nav sarežģīti spēlēt apstākļos, kad nav tiesību kļūdīties?
Jau paspēju pierast. Tāda situācija ir grūtāka pieredzējušajiem čaļiem, kuriem ir lielāka alga. Ja tev ir lielākā alga komandā, tad pēc katras spēles dzirdēsi pārmetumus: kāpēc neiemeti vārtus, kāpēc neatdevi piespēli, kāpēc neko nedari, par ko mēs tev maksājam? Taču, ja ir vidējā alga, vari spēlēt normāli.

Cik ir vidējā alga ECHL?
Aptuveni 600 ASV dolāru nedēļā.

Mazāk nekā Norvēģijā?
Man šķiet, ka ECHL bija mazāk. Visur maksā gandrīz vienādi. Protams, ka pirmajā sezonā neko daudz nedos. Ja neesi sevi pierādījis, ja nespēlē gadu vai divus, ja neesi iemetis 20 vārtus, tad normālu summu nedos.

Paturpinot par sakariem: cik svarīgs nonākšanā un spēlēšanā Amerikā ir aģents?
Ja nav aģenta, tikt uz Ameriku variantu nav vispār.

Kā atradi savu? Vai varbūt viņš tevi?
Sadarbojos un runāju ar vienu krievu aģentu. Viņš teica, ka viņam ir zināmi cilvēki Amerikā. Labi, tad lai kaut ko dara, parunā. Viņš sazinājās, bet Amerikas aģents sarunāja pārbaudes laika līgumu. Aizbraucu, pirmajā mačā izšāvu, un viņš uzreiz piedāvāja parakstīt līgumu ar kompāniju un teica, ka mēģinās mani iebīdīt AHL.

Cik reālistiski ir sasniegt AHL spēlētājam, kurš Amerikā ieradies pavisam nesen?
Tur jau tā lieta. Jau runājām, viņš meklē, bet nav nemaz tik viegli, jo man ir tikai 30 amerikāņu spēļu. Ļoti maz, ja gribi tikt AHL. Vajag vairāk spēļu, vairāk parādīt. Protams, vienu vai divus mačus AHL vari aizvadīt tāpat – kādam ir trauma, un tad komanda zvana un saka, lai aizsūta kādu. Varbūt pāris reižu iziesi laukumā, bet es gribu vairāk.

Esi gatavs iet un par to cīnīties?
Jā, esmu gatavs braukt jebkur un cīnīties.