Kā es braucu Dinamo lūkoties jeb hokejs no VIP tribīnes…

Ievada vietā: Vakar man izdevās izvilkt laimīgo lozi,- godīgā vairāksolīšanā nosolīt dinamo abonamentu uz visu atlikušo sezonu. Pārdevējs bija tepat no SC, niku neatceros, bet tāds solīds jauns puisis. Noskaitīju žūksni un sitām saujā + bonusā ieguvu dinamo kepku. Abonaments nav parasts, bet ar sēdvietu tribīnes, kur vietas ierādītas hokejistu radiem/draugiem un vipiem. Jāatzīst, ka pēdējo reizi uz hokeju biju, kad Spirta pilī savā starpā tikās VilkiOP un Ogre (LAČ el classico). Hokejs ir ļoti dārgs gan spēlēt, gan skatīties. Uzslava Rēdlihu papum, kas izaudzināja trīs dēlus par hokejistiem, ceturtais dēls palika bešā… Šis raksts ir veltīts tiem hokeja līdzjutējiem, kuri nevar atļauties to prieku.
Hokejs: Paēdu kartupeļus ar kāpostiem un kotleti, padzeru kolu, lai spēks just līdzi. Uzvilku savam devītās klases izlaidumam dressmanā pirkto, tumši sārto uzvalku. Dinamo kepka galvā, sēdos uzticamajā dzels rumakā (E34) un kurināju uz Arēna Rīga pusi. Piebraucu pie VIP iebrauktuves, elkonis pa logu āra, bet te nu bija – kaut kāds švītiņš, tērpies Arēna Rīga pufaikā man sāk stāstīt, ka te pa maksu un vispār raida mani prom. Neko, nometu bemberi uz Skanstes stūra un kājiņām devos uz ieeju. Kamēr izstāvēju rindu, himnas jau skan. Paspēju tikai uz - Славься, страна! Мы гордимся тобой! Meklēju kur mans beņķis (102.sektors),- skatos manā vietā mantelis nolikts. Sāk skanēt Latvijas himna… Noņemu kepku… Skatos, klausos, brīnos… Puisīts cenšas dziedāt, nevar saprast vai cilvēks nemāk vai nesanāk, bet es neapjūku un palīdzu māksliniekam noturēt meldiņu… Kepka atkal galvā, skatos kur man sēdēt… Izrādās vieta pareiza, mantelis pieder dāmītei, kas sēd blakus. Šamējā atvainojas, paņem manteli klēpī un palaiž mani apsēsties. Man neērti, piedāvāju viņas manteli aiznest uz garderobi, viņa piekrīt. Spēle sākusies 0:0… Skrienu uz garderobi, tur man Ls 0,5 prasa (labi, ka pats biju uzvalkā). Nometu uz galda 1Ls uz saku, lai zdāču patur, es no VIP publikas. Atgriežos vietā – mana blakussēdētāja atplaukst smaidā. Vārds pa vārdam, izrādās daiļo blondīni sauc Jana un no hokeja viņa saprot daudz vairāk ka dažs labs SC eksperts, kurš par Dynamo neko vairāk nav dzirdējis. Spēle turpinās 0:0… Garlaicīgi, domāju vajag nopirkt aliņu. Jana ar saka, lai viņai colu paņemu. Skrienu uz bufeti, paķeru sev trīs alus (pa vienu rubulpīesmit prasa) un Janai trīs lielās colas. Nometu ceineri uz letes un atpakaļ tribīnēs. Bāc, sagribas čipšus – skrienu pakaļ. Tad Jana tortillu ar garneļu pildījumu sagrib – skrienu. Sasodīts – atgriežos 0:1… Bet abonamentam vieta vienkārši super – laukums kā uz delnas, bufete un WC tuvu. Tikai publika jocīga – cits no Cēsīm (bļauj – Mārtiņ met), citam miliču cepure galvā un tad vēl tie Latvijas Pasta darbinieki… Apsveicinājos ar veco Ogres līdzjutēju Jurchiku (tautā saukts Ragana), joprojām 0:1… Jana atkal grib ēst, skrienu pēc šniceles un salātiem, tad vēl pēc picas, šokolādītes, riekstiņiem, pīrādziņiem… Skatos – čungurs iet uz beigām. Domāju, ko lai iesāk… Neapjuku, skrienu uz suvenīru kiosku-lombardu un ieķīlāju savu dinamo kepku , par ko saņemu Ls 50. Sapirkos Janai vēl ēdamos un dzeramos un devos atpakaļ… Shaize (sasodīts vāc.val.) rezultāts kļuvis 1:1… Sāk uz WC gribēties… Atgriežos – paldies par uzmanību 1:2 spēle beigusies… Tomēr prieks par iegūto punktu pret tik nopietnu pretinieku kā Spartaks (krasnabelije), parādu 300 spatakiešu līdzjutējiem dažus pirkstu žestus un dodos uz izeju…
Pēcpasākums: Te daiļā Jana mani rauj aiz rokas un saka, lai ejam uz hokejistu ģērbtuvēm. Aizejam ar, satiekam viņas vīru Rodrigo, kas mani iepazīstina ar vairākiem citiem puišiem – Mārtiņiem, Sandi, Oskaru, Janku, Miķeli un vēl veselu bariņu citu. Viens, laikam, Kristofers man kaut ko sāk dziedāt un prasa vai man patīk… Tad vēl viens Peka kaut ko prasa, bet neko nevar saprast ko viņš grib… Viss beidzās ar to, ka Marselam ir welcome back party un Rodrigo paliek. Es puišiem atsaku un apņemos Janu aizvest mājas. Uz atvadām džeki man apraksta manu tumši sārto uzvalku ar vārdiem un cipariem… Ejam abi ar Janu uz auto – a tur atkal pārsteigums. Jaunākais inspektors A.Mukāns man logā ielipinājis plāksteri ar apaļu ciparu 30. Aizvedu Janu uz mājām, šī mani aicina uz tēju, bet atsaku. Pieklājības pēc uzaicinu Janu pie sevis, - piektdien vakarā mamma ceps pankūkas. Zibenīgi saņemu apstiprinošu atbildi. Buča uz vaidziņa un riepām kaucot dodos mājup… Vēlāk saņēmu sms no Janas. Viņa mani filmēšot TV3 raidījumā par kulināriju…
Secinājumi: Dynamo abonaments man ir krietni par dārgu, nevaru pavilkt, spēli ar tik pat kā neredzēju. Būs jāpārdod abonaments un iespējams arī tumši sartais uzvalks… Ļoti žēl, ka kepons palika lombardā. Bet prieks par svarīgo punktu cīņā par play off dara mani lepnu…