Māja jūras krastā vai bērnu izglītība: kā nepazaudēt karjeras laikā nopelnīto?

Kāpēc vajadzīgs plāns?

Jebkurā karjerā, ienākumiem pārsniedzot izdevumus, Ziemeļamerikā atradīsies kāds bagāts onkulis, kurš ieteiks finanšu konsultantu, kas viņam palīdz ar investīcijām. Šis konsultants sastādīs konkrētu plānu, bet klientam būs jāsarēķina, cik daudz gada laikā viņš ir gatavs ietaupīt, un jāsaprot, kādi ir viņa mērķi?

Parastam cilvēkam karjera parasti attīstās pakāpeniski, tādējādi tas, sākot ar nelielām summām, var mācīties no savām kļūdām. Ar sportistiem ir citādi. Bieži vien atlēti jau agrā vecumā tiek pie apjomīgiem finanšu resursiem, lai gan šajā dzīves posmā cilvēkam vēl nav pietiekamas dzīves pieredzes un viņš nedomā par to, kā nopelnītā nauda viņam var sniegt labumu nākotnē. Liela nauda ir arī liela atbildība. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka vairums cilvēku, 20 gados tikuši pie miljona, neprot ar šādu naudu rīkoties.

Ideālā gadījumā ar dažādām investīcijām būtu prātīgi sākt nodarboties jau karjeras sākuma posmā. Ja nav bagātā onkuļa padoma, tad, ieraugot bankas kontā pietiekami lielus naudas līdzekļus, banka pati piedāvās investīciju projektus, ieguldot naudu kādā produktā vai noguldot to depozītā. „Taču mēs piedāvājam investīciju pakalpojumus,” saka „BlueOrange” bankas Klientu aktīvu pārvaldīšanas direktors Pauls Miklaševičs, kurš pašlaik sadarbojas ar trim Latvijas hokejistiem, ieskaitot Kasparu Daugaviņu, bet notiek sarunas arī ar citiem hokejistiem, kuri ir sapratuši, ka ir nepieciešams finansiāls plāns nākotnei.

„Vispirms cenšamies saprast, kādi ir klienta mērķi, ko viņš vēlas, lai ietaupītā nauda darītu? Viens sapņo par savrupmāju jūras krastā vai ienākumu straumes nesamazināšanos nākotnē, bet cits vēlas nodrošināt bērnu vai mazbērnu izglītību. Nauda, kas ātri atnāk, mēdz tikpat ātri pazust. Jo tad, kad ienākumi pārsniedz izdevumus, cilvēks allaž atradīs veidu, kā pārpalikumu iztērēt. Jauna automašīna vai rokas pulkstenis, atvaļinājums siltajās zemēs. Kad sāc tērēt naudu šādiem mērķiem, saproti, ka tas nekad nebeigsies. Tādēļ ir jābūt plānam,” uzsver Miklaševičs.

Money grows from itself

„Mans finanšu konsultants nodarbojas ar to, lai nopelnītā nauda tā vienkārši nestāvētu bankas kontā. Taču tas nav vienkārši – atrast cilvēku, kuram vari uzticēties. Jo ir dzirdēts par gadījumiem, kad sportistus apčakarē,” stāsta Kaspars Daugaviņš. „Ziemeļamerikā aģentiem parasti ir savas kompānijas, kurās ir finansisti, kuru pakalpojumi tiek piedāvāti arī spēlētājiem. Otrpus okeānam sportistu bankas kontos apgrozās miljoni, un tur tas ir daudz aktuālāk. Piemēram, NFL spēlētājiem karjeras mēdz būt ļoti īsas, tādēļ ir svarīgi mācēt ieguldīt naudu, lai pēc karjeras beigām nepiedzīvotu bankrotu.”

„Manā gadījumā Pauls ir ģimenei pietuvināts draugs, ar kuru iepazinos, kad viņš strādāja Kanādā. Uzskatu, ka viņš savā jomā ir viens no labākajiem speciālistiem Latvijā. Sāku ar viņu sadarboties pirms trim četriem gadiem un esmu ļoti apmierināts. Viņš pats iegādājas dažādus vērtspapīrus un iegulda naudu, bet katra mēneša beigās iesniedz man atskaites,” skaidro Latvijas izlases hokejists.

Miklaševičs atklāj, ka tuvākajā laikā uzņēmumam ir vēlme kļūt pretimnākošākam tieši sportistiem, taču sākotnēji bijis mērķis strādāt tikai ar Kasparu un pierādīt sevi. „Nav jēgas sportistiem kaut ko gudri stāstīt, ja neesi sevi apliecinājis ar darbiem. Tagad mūsu klienti ir trīs hokejisti, bet ceram tuvākajā laikā pievienot ceturto. Kad mēnesī esi nopelnījis desmit tūkstošus, tad sportistam ieslēdzas azarts. Atlētam ir vajadzīgs acīmredzams rezultāts. Vienlaikus arī finanšu tirgos ir sliktie mēneši. Tādā ziņā mēs neatšķiramies no sportistiem. Arī Kaspars katrā spēlē neiemet vārtus. Taču galvenais ir kopumā iegūt vairāk nekā zaudēt.”

Sportistiem netrūkst piedāvājumu ieguldīt naudu privātuzņēmumos – klasiskie piemēri ir restorāni un sporta klubi. Tiek stāstīts par peļņu, cilvēki bieži vien tiešām vēlas to labāko, taču trūkst pieredzes. Turpretī „BlueOrange” klientu aktīvu pārvaldītāji iegādājas „Nike”, „Amazon” un „Google” akcijas, investējot labākajās kompānijās pasaulē. Vienlaikus Pauls piebilst, ka ne vienmēr ir jādomā tikai par peļņu. Ja restorāns vai sporta klubs dod piepildījuma sajūtu, tad viss kārtībā. Tas noteikti ir labāk nekā nopirkt ceturto automašīnu. „Taču reti šādos uzņēmumos nauda caurspīdīgi aug uz sevis. Mēs savos procesos esam maksimāli caurspīdīgi – ir skaidri redzams, ko un par cik pērkam. Nekādas mistikas nav, vajadzīgs tikai laiks un zināšanas.”

Ja prātīgi tērē, tad reizēm var atļauties darīt arī neprātīgas lietas, taču jāsaprot, ka šī brīža ietaupījumi nākotnē var dot milzīgas iespējas. Lai tas notiktu, naudai ir jābūt prātīgi ieguldītai, lai tā spētu laika gaitā vairoties. Īsāk sakot – money grows from itself (nauda, kas aug uz sevis – angļu val.). Sportistiem ir jāsaprot, ka viņu karjeras ilgst 15-20 gadus, bet pēc karjeras būs jādzīvo vēl 40-50 gadus. Rūpīgi ieguldot regulāros ietaupījumus, pēc karjeras pastāv iespēja nopelnīt vēl vairāk nekā karjeras laikā.

Jāsāk jau ar pirmo līgumu

Sportistam ir jāsaprot, cik liela summa viņam ir nepieciešama dzīvošanai. Ja kāds, kurš pelna 50 tūkstošus mēnesī, vēlas tērēt 55 tūkstošus, un finanšu konsultanta pakalpojumi ir nepieciešami tādēļ, lai nopelnītu šos trūkstošos piecus tūkstošus, tad godīgs speciālists norādīs, ka šis tomēr nav labākais plāns. Turpretī, ja nākamajos 5-10 gados ietaupīsi 80% no ikgadējiem ienākumiem, tad, naudai augot uz sevis, arī pēc karjeras beigām varēsi atļauties saglabāt ierasto dzīvesveidu. Ir svarīgi sev pajautāt – vai tiešām tev ir vajadzīgs vēl viens auto un vai tiešām sešgadīgajai meitai ir vajadzīga „Prada” vai „Louis Vuitton” rokassomiņa? Vai tāpēc tu lej sviedrus un riskē ar savu veselību? Bet, ja tev būs plāns un prātīgi ieguldīsi nopelnīto naudu, tad pēc karjeras beigām varēsi atļauties arī palutināt sevi un citus.

„Kad tev parādās liela nauda, sākotnēji tas ir kruti, taču ar laiku kļūst garlaicīgi. Tas vairs nesniedz gandarījumu un nebagātina tavu dzīvi. Lielāka vērtība rodas tam, ka tev kontā ir pietiekami daudz naudas, lai pēkšņi beidzot karjeru, tu neattaptos pie sasistas siles,” skaidro Pauls. Viņš secina, ka ierasti par ietaupījumu investīcijām atlēti sāk domāt 30 gadu vecumā, kad sāk apzināties, ka viņu karjera nepielūdzami tuvojas noslēgumam. Taču ideālā gadījumā to vajadzētu sākt jau agrā vecumā, kad vari mācīties ar salīdzinoši nelielām summām.

Latvijas basketbola veterāns Jānis Blūms atklāj, ka izmanto „GRAWE” pakalpojumus, kas ir viena no vecākajām un lielākajām apdrošināšanas kompānijām Austrijā. Ar to pozitīva pieredze esot bijusi gan citiem pazīstamiem sportistiem, gan vietējiem iedzīvotājiem. „Esmu izvēlējies programmu uz 15 gadiem. Pamatideja ir no katriem 100 eiro, piecus eiro atlikt uzkrājumiem. Šodien saprotu, ka to vajadzēja sākt darīt jau agrāk – 20 gadu vecumā. Tāpēc jau austrieši un šveicieši vecumdienās var atļauties apceļot pasauli, jo no pirmās algas viņi ir sākuši veidot uzkrājumus. Es sāku par to domāt vien 25 gadu vecumā un nožēloju, ka nedarīju to iepriekš. Tagad programma man beigsies 40 gadu vecumā. Tā darbojas arī kā savainojumu un dzīvības apdrošināšana,” stāsta Blūms.

„Man ir piedāvājuši palīdzību arī finanšu konsultanti, bet tos esmu atšuvis. Viņu pakalpojumi aktuālāki varētu būt Ziemeļamerikā spēlējošajiem, jo tur apgrozās miljoni un ir jāmaksā lieli nodokļi. Zinu, ka tādi bija gan Andrim Biedriņam, bet tagad ir arī Kristapam Porziņģim. Kad pelni lielu naudu, tad to tūkstoti nejūti, bet pēc 10-15 gadiem naudas vērtība tavās acīs būs krietni lielāka,” jaunos sportistus brīdina basketbolists.

Nav viegli atteikt

Ziemeļamerikā ierastā prakse ir tāda, ka finanšu konsultantus saviem klientiem piedāvā aģenti, taču tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik ļoti uzticies savam aģentam. Iespējams, aģents tomēr nav speciālists visās jomās, tādēļ ir labi, ja kāds uz potenciālajām investīcijām var paraudzīties no malas. Jo sportists taču vēlas, lai katrā dzīves jomā viņam blakus būtu labākais speciālists – treneris un fizioterapeits, aģents un finanšu konsultants.

Nav šaubu, ka netrūkst dažādu afēristu, kas sportistus ar lieliem ienākumiem tīko noķert uz āķa. Turklāt bagātie atlēti bieži vien jūtas kā dzīves lielās loterijas uzvarētāji, tādēļ, būdami sirsnīgi cilvēki, sāk žēlot apkārtējos, kuriem tik ļoti nav paveicies. Sportists vēlas palīdzēt, taču naudas aizdošana vai ieguldīšana apšaubāmos projektos drīzāk radīs vēl vairāk problēmu.

Miklaševičs atzīst, ka tas ir psiholoģiski smags lēmums – atteikt kādam palīdzību. „Tādēļ mēs uzsveram, ka klientam vispirms ir jāmaksā sev, ieguldot naudu savai nākotnei, un tikai pēc tam var apspriest citus projektus vai veikt aizdevumus. Ja kāds tiešām vēlas ieguldīt kādā projektā vai aizdot naudu, es varu vienkārši izteikt savu viedokli. Taču skaidrs, ka arī es esmu ieinteresēts, lai ārpus mūsu sadarbības klienta finansiālā situācija neciestu,” norāda Pauls.

Tas ir viegli saprotams, jo finanšu konsultants nenodarbojas ar labdarību. Finansiālais ieguvums ir noteikts procents no pārvaldāmās summas, kas tiek atrunāta ar katru klientu individuāli. Bet, ja gada griezumā tiek nopelnīts vairāk par iepriekš nosprausto mērķi, tad tiek piešķirtas prēmijas. Būtiski ir tas, ka ieguldītā nauda atrodas ārpus bankas bilances, tādējādi klients ir pasargāts no problēmām bankā. Nauda ir investēta vērtspapīros un to var izņemt jebkurā brīdī. Tāpat ir iespēja pielāgoties atlēta karjeras posmiem – karjeras virsotnē finanšu tirgos vari atļauties būt agresīvāks, bet norietā – piesardzīgāks.

Daži sportisti ir pārliecināti, sak, noslēgšu karjeras pēdējo līgumu un tad būšu ļoti taupīgs. Taču, ja iepriekšējos desmit gados neesi tāds bijis, vai patiešām iedomājies, ka pēkšņi sāksi piekopt askētisku dzīvesveidu? Turklāt kas zina – varbūt gūsi traumu un pēdējo līgumu nemaz nedabūsi…

Savu kontu tomēr jāpieskata arī pašam

„NBA pirmajā sezonā man bija viens konsultants, bet nu jau pusotru gadu sadarbojos ar pieredzējušāku speciālistu, kurš jau ilgu laiku strādā ar vairākiem NBA spēlētājiem. Pirmajā gadā līgums nebija tik liels, tādēļ pietika ar palīdzību, nokārtojot nodokļu lietas,” stāsta Latvijas basketbola izlases un Vašingtonas „Wizards” spēlētājs Dāvis Bertāns. „Kad parādās liela nauda, daudziem vajag palīdzēt ierobežot tēriņus. Tomēr arī tiem, kas kontrolē savus izdevumus, noder palīdzība, piemēram, veicot naudas pārskaitījumus. Pašam nekas nav jādara, tikai jāuzraksta, cik un kam jāpārskaita. Bet pēc tam atliks vien apstiprināt pa telefonu vai ar parakstu aplikācijā.”

Bertāns uzskata, ka viņa līguma summa nav tik liela, lai ar to būtu vērts riskēt un kaut kur ieguldīt. Tā ir summa, ar kuru, prātīgi tērējot, varu sev nodrošināt atlikušo mūžu. Tikmēr spēlētāji, kuriem ir 100-150 miljonu vērtie līgumi, sāk pirkt debesskrāpjus Ņujorkā, kas nākotnē 100% nesīs ienākumus.

„NBA Spēlētāju asociācija neiesaka meklēt finanšu konsultantus caur aģentiem, jo ir bijuši gadījumi, kad abas puses savā starpā vienojas – ja tavs spēlētājs nāks pie manis, tad kaut ko atmetīs arī aģentam. Manā situācijā tas tomēr notika caur aģentu [Artūru Kalnīti], taču viņu pazīstu kopš 16 gadu vecuma. Ir svarīgi zināt, kam vari uzticēties,” atgādina Dāvis.

NBA Spēlētāju asociācijas rīkotajā pirmgadnieku seminārā spēlētāji tikuši brīdināti par dažādiem krāpšanas gadījumiem. Tagad ikvienam finanšu konsultantam internetā vari pārbaudīt viņa profilu un izvērtēt pret viņu iesniegtās sūdzības – vai tās ir atrisinātas vai problēmas ir ilgstošas? Tāpat jaunajiem NBA spēlētājiem atgādināts par bankrota gadījumiem. „Nevari atļauties vispār neielūkoties savā bankas kontā, pat ja tev ir finanšu konsultants. Jāļauj darīt viņam savu darbu, bet arī pašam jāpieskata savs konta stāvoklis. Nekādas atskaites man netiek iesniegtas, taču visam varu ērti sekot līdzi aplikācijā. Pagaidām nekādu iebildumu man nav, tādēļ nav bijis pamata pastiprināti pievērst uzmanību.”

Dāvis skaidro, ka ar finanšu konsultantiem var vienoties individuāli, atvēlot tiem 0,5% vai 1% no līguma summas. Ja atalgojums mērāms mazākās summās, tad var vienoties nevis par procentiem, bet par konkrētu summu, piemēram, 100 000 ASV dolāru gadā. Tāpat ir ar aģentiem. Vairs nav tie laiki, kad aģentam bija jānoskaita 10%. Tagad iespējams vienoties individuāli, jo dažiem spēlētājiem algas ir milzīgas. Ja pelni 220 miljonus, tad saprotams, ka pietiek arī ar procentu, kas tik un tā ir milzīga summa.

Nevis saskaitīt, bet reizināt

Miklaševičs stāsta, ka vada seminārus jau vidusskolēniem, jo ir ļoti svarīgi veidot labus ieradumus. Nu gluži tāpat kā hokejā – vispirms iemācies pareizi slidot un pareizi turēt rokās nūju. Bet, ja visu dari pareizi, tad ar laiku būs arī rezultāts. Tāpat ir finanšu jomā – ja tev ir sakarīgs plāns un pacietība, tad nav jāgaida brīnums.

„Katrā investīcijā ir trīs elementi – drošība, ienesīgums un likviditāte. Balansējam ar šiem trim elementiem un optimizējam rezultātu. Ja kāds sola ātri tikt pie lielas peļņas, tad varu garantēt – tā lietas nenotiek,” uzsver Pauls. „Atšķiramies no bankām, kuras piedāvā investīciju produktus, piemērām, mēģina pārdot klientam kādu savu balansēto fondu. Mēs raugāmies uz plānu, veidojot to atkarībā no konkrētā sportista finansiālās situācijas. Bet visa pamatā ir portfelis ar vērtspapīriem.”

Jebkurš NBA spēlētājs pateiks, ka Tims Dankans ir viens no sakarīgākajiem cilvēkiem visā līgā. Taču Miklaševičs atklāj, ka viņa finanšu konsultants, piedāvājot iespēju privātam ieguldījumam, no kura varēja sagaidīt labus rezultātus, beigās izkrāpis no slavenā centra spēlētāja 20 miljonus ASV dolāru. Teiksiet – kas gan ir 20 miljoni, ja karjeras laikā Dankans nopelnījis 240 miljonus? Taču pēc nodokļu nomaksas un norēķināšanās ar aģentu vai kādu citu palīgu, pāri paliek kādi 100 miljoni. Bet zaudējis esi 20 miljonus no šiem 100 miljoniem. Protams, pāri paliek vēl 80, taču daļu esi iztērējis 19 sezonu laikā. Tāpēc matemātika ne vienmēr ir tik vienkārša, kā izskatās.

„Kristaps Porziņģis parakstīja līgumu uz pieciem gadiem par 158 miljoniem ASV dolāru, taču patiesībā tie būs apmēram 70 miljoni. Ja šo gadu laikā no šīs summas vari ietaupīt 50 miljonus, tad investīcijās nopelnot 7% gadā, pēc desmit gadiem 50 miljonu vietā būs jau 100 miljoni, bet pēc 20 gadiem tie būs jau 200 miljoni,” rēķina Pauls. „Bērniem stāstu – lai viens eiro kļūtu par miljonu, tas ir jādubulto 20 reizes. Cilvēka smadzenes labi saprot saskaitīšanu: 3+3+3. Taču mēs aizmirstam, ka nauda var augt uz sevi (3x3x3). Ja septiņu līdz desmit gadu laikā naudas summa dubultoties, rezultāti var būt ļoti iespaidīgi.”

Protams, arī pats sportists var ar to nodarboties un sekot līdzi investīcijām. Miklaševičs pieļauj, ka Daugaviņš pēc karjeras beigām to patiešām arī darīs. Tomēr pagaidām viņam un citiem atlētiem ir citas prioritātes – profesionālais sports un ģimene. Vai vēl pareizāk – ģimene un profesionālais sports.