Aleksandrs Kerčs: „Es negribēju braukt uz Rīgu…”

– 1983. gadā, kad biju 16 gadus vecs, spēlēju Arhangeļskas „Spartak” komandā PSRS 2. līgā – turpat bija arī „Latvijas bērzs”. Mani pamanīja treneris Rešetņikovs. Viņš bija klāt arī sporta biedrību turnīrā, kura laikā es vienā spēlē iemetu deviņas ripas. Mačs beidzās ar 10:8.

– Vai ilgi šaubījāties pirms piekritāt braukt uz Rīgu?

– Es vispār negribēju braukt. Biju vēl zaļš puika. Tādā vecumā vienam pamest mājas bija bail. Bet Rešetņikovs veselu nedēļu nodzīvoja Arhangeļskā un centās pārliecināt vecākus. Dodoties uz Rīgu, pat visas mantas nepaņēmu līdzi, jo domāju, ka drīz atgriezīšos. Ierados Rīgā, bet te 12 tādi kā es jau priekšā…

– Kas jūs tomēr noturēja?

– Sadraudzējos ar puišiem. Mums visiem kopā bija jautri. Man iepatikās pilnīgi viss – pilsēta, atmosfēra. Arhangeļskā dzīve bija daudz pieticīgāka, bet Latvija Padomju Savienībā taču tika uzskatīta par Eiropu. Trenējāmies katru dienu. No tiem, kuri toreiz bija ieradušies uz pārbaudi, vēlāk „Dinamo”, šķiet, palikām divi – es un Brezgins.

– Vai jūs nemulsināja tas, ka vispirms nācās spēlēt „Latvijas bērzā”?

– Tā bija pat labāk. „Latvijas bērzā” spēlēju labprāt, te bija jaunāki čaļi, bet „Dinamo” – jau „veči”. Toreiz hokejā pastāvēja kaut kas līdzīgs armijas „dedovščinai” – jaunos vecajiem nemaz tā nelaida klāt. Tagad tā vairs nav. Pēc gada nokļuvu meistarkomandā pie Vladimira Jurzinova. Tolaik komandā vēl spēlēja Balderis, tomēr vienā maiņā ar viņu man nenācās spēlēt. Biju kopā ar Fanduļu, tad Beļavski un Lubkinu – mums bija pavisam neslikta maiņa. Pirmie vārti „Dinamo” sastāvā? Tos vairs neatceros…

– Jūs vēsturē esat iegājis ar savu slaveno pauzi. Tā jums ir dabiska vai iestudēta?

– Viss nāk ar gadiem un ar pieredzi. Apmēram līdz 25 gadu vecumam, kad nobriedu kā hokejists, es daudz ko nedarīju no tā, ko piekopu vēlāk. Reizēm laukumā izdevās tādi meistarstiķi, ka pats brīnījos, no kurienes tie rodas. Piemēram, 1988. gadā, kad izcīnījām sudraba medaļas, mēs par iekļūšanu finālā spēlējam ar Maskavas „Dinamo”. Mačā, kuru uzvarējām ar 2:0, kādā no epizodēm man izdevās tā apspēlēt aizsargu, tagadējo „Ak Bars” treneri Biljaletdinovu, ka visi palika mēmi. To pat grūti izstāstīt. Paņēmu ripu ar nūju it kā zem sevis, uztaisīju pauzi, aizsargs devās pretējā virzienā. Un no neērtās puses uzmetu pa Miškina vārtiem, žēl, ka trāpīja pa vārtu stabiņu. Neko tādu agrāk dzīvē nebiju darījis. Viss sanāca spontāni, bez no malas izskatījās ļoti skaisti. Kad pieslidoju pie spēlētāju soliņa, komandas biedrs Znaroks tik noteica: „Nu gan tu dod!”

– Reti kurš prata laukumā tik skaisti nokrist kā jūs. Tas bija sava veida teātris, lai ietekmētu tiesnesi?

– Tagad es uz daudz ko skatos savādāk. Agrāk hokejs bija ne tik vien skarbāks, bet arī cietsirdīgāks. Tiesneši spēlētājus noraidīja tikai tad, ja pārkāpums bija acīmredzams. Tāpēc nācās krist… „strādāt” uz tiesnešiem. Tagad tiesneši noraidījumus dod daudz biežāk un arī par simulāciju soda vairāk.

– Vai nekad neesat nožēlojis to, ka savulaik atbraucāt uz Rīgu?

– Noteikti nē. Starp citu, bija tāds posms, kad varēju aizbraukt prom, jo treneris Jurzinovs, kurš tolaik vadīja PSRS izlasi, devās uz Maskavu un sauca mani līdzi. Frolovs, piemēram, aizbrauca. Es apspriedos ar sievu un pārdomāju. Te kaut kā viss šķita labāks nekā Krievijā.

– 70. gadu Rīgas „Dinamo” spēlētāji atzīst, ka nereti meistarības trūkums tika kompensēts ar ļoti labu fizisko sagatavotību un cīņas sparu.

– Tāda taktika saglabājās arī vēlāk. Komandas raksturs gadu no gada nemainījās. Piemēram, „Spartaku” uzskatīja par ļoti tehnisku, bet Rīgas „Dinamo” – stingru komandu. Starp citu, kad mēs braucām turnejā uz Kanādu un spēlējām ar NHL klubiem, informators pirms spēles ar Čikāgas „Black Hawks” mūs pieteica, ka ļoti skarbu klubu. Tribīnes sāka aurot un, spēlei sākoties, mūs sāka „lipināt” gar apmalēm, bet nekas – turējāmies pretim.

– Kāpēc jums tā arī neizdevās nostiprināties NHL? Kā pietrūka? Tas hokejs jums nebija pieņemams?

– Man tas bija pieņemams. Biju tam gatavs. Ir vairāki iemesli, kāpēc nepaliku. Pirmkārt, valodas barjera. Varbūt arī nebiju apradis ar brīvības sajūtu… Treškārt, klubā „Oilers” īsā laikā nomainījās trīs treneri. Komandā bija nervoza atmosfēra, man par izbrīnu – arī bardaks. Protams, žēl, ka neizdevās palikt, jo pārbaudes spēlēs sevi ļoti labi parādīju. Daudzi pat bija pārsteigti – kāpēc šo 25 gadus veco hokejistu neviens agrāk nebija pamanījis..

Tolaik komandā bija pilns ar krieviem – Ilja Bjakins, Romāns Oksjuta, Igors Kravčuks, Boriss Mironovs. Spēlēja arī Kreigs Maktavišs – viņu uzskata par pēdējo hokejistu, kurš laukumā gāja bez ķiveres. Vārtos stāvēja Eds Belfūrs. Mani pārsteidza tas, ka komandā bija 11 spēlētāju, kuri varēja kauties. Treneris pirms sezona pateica, ka mūsu uzdevums ir visus piesist. Es biju šokā par tādu taktiku. Pirmajā regulārā čempionāta spēlē izgāju laukumā pirmajā maiņa. Uzreiz pēc iemetiena trīs komandas biedri metās kauties. Es to iepriekš nezināju. Apjuku, domāju – ko darīt?

– Ko jūs varat teikt par atjaunotos Rīgas „Dinamo”?

– Zinu vairākus spēlētāju, tomēr, lai dotu precīzāku vērtējumu, ir vairāk jāpazīst komanda no iekšpuses. Protams, es sekoju līdzi. Taču viens uzreiz krīt acīs – ļoti pietrūkst kombinacionāla hokeja. Tieši tas taču patīk skatītājiem.

Pagājušajā sezonā komanda uzlēca augstāk par savu galvu. Spēlētāji sajuta spēli. Bija triecienmaiņa, kas „taisīja” rezultātu. Tagad tās nav. Komanda sezonas sākumā atgāja no taktikas, ko pasaules čempionātā izmantoja arī Znaroka izlase – spēlēt no aizsardzības, ar pretuzbrukumiem. Aizsardzībā mēdz būt lielas problēmas, gadās rupjas kļūdas. Spēlētāju tehniskā meistarība nav tik augsta, lai varētu atļauties mainīt taktiku.

– Jūsu bijušais komandas biedrs Andrejs Maticins reiz ieminējās, ka viņa laikos Latvijas izlasē bijusi piecu spēlētāju dūre, kas grūtos brīžos uzņēmās vadību.

– Es teiktu tā – dūre bija visa komanda, ne tikai daži cilvēki. Pieci varbūt bija tādi, kuri uzmundrināja citus, grūtos brīžos veda komandu sev līdzi.

– Jūsu paaudzei pārmeta to, ka īpaši neņēmāt galvā trenerus…

– Es tā neteiktu. Normāls treneris, ja redz, ka spēlētājiem deg acis, netraucē. Tikai pareizi ievirza komandas taktiku.

– Kādas atmiņas jums palikušas par zviedru Kurtu Lindstrēmu?

– Tas bija vislabākais laiks. Vismaz man. Viņš bija īsts profesionālis – gan savstarpējās attiecībās, gan treniņos un sadzīvē. Ar viņu bija viegli un patīkami strādāt. Ar Kurtu apmierināti bija daudzi izlases spēlētāji. Bija brīdis, kad manis nebija pat izlases kandidātu sarakstā. Atbraucu, parunāju ar treneri. Viņš deva iespēju. Mums bija sarunāts, ka sagatavošanās posmā katras nedēļas beigās treneris pateiks – es palieku vai nē… Daudzos vingrinājumos man bija vislabākie rādītāji. Pasaules čempionāts Prāgā 2004. gadā man bija pēdējais. Domāju, ka varēju spēlēt vēl, bet izlasē sākās sastāva atjaunošanas process.

Fakti:

Rīgas „Dinamo” sastāvā aizvadījis septiņas sezonas (1984.– 1991.)

Spēles 138

Vārti 55

Piespēles 45

Soda minūtes