Mackevičs: "Paņemt jaunu nigērieti ir desmitreiz lētāk nekā audzināt savējo"

Kurš ir labākais vārtsargs Virslīgā? Kučers

- Kad pirmā komanda un akadēmija atsāka treniņus?
- Sākām pirmajā dienā – otrdien [12. maijā] sāka galvenā komanda un tad nākamajā dienā atsāka arī akadēmija. Agrāk nevarējām, jo mums ir daudz jauniešu, bet no tiem, kuriem ir profesionālie līgumi, sešu nemaz nav Latvijā. Nevienu brīdi prom neaizbrauca trīs nigērieši [Aidovu Akintola, Džošua Akpudžī un Činonso Ofors] un ganietis [Denjels Adžetijs], bet pārējie leģionāri aizbrauca. Tagad risinām jautājumu, kā viņus dabūt atpakaļ.

- Process uz priekšu ir pavirzījies?
- Pa drusciņai, pa drusciņai. Problēma ir tāda, ka krievus [treneri Gorškovu, Nodari Kaličavu, Antonu Miterevu un Kirilu Makejevu] vienkārši nelaiž ārā. Tas ir Krievijas likums – grozies, kā gribi, bet no turienes izbraukt nevar, ja vien neesi kravu pārvadātājs, jūrnieks, militārists utml. Ja ar Latvijas pusi +/- viss ir atrisināts un Latvijā ielaistu, tad izbraukt no turienes gan ir liela problēma. Kazahstānā [Ramazans Orazovs] ir tāda pati situācija kā Krievijā – arī viņiem nav nekādas aviosatiksmes un iekšējo pasažieru pārvadājumu, praktiski viss ir aizvēries ciet.

- Tas, ka tikšana atpakaļ radīs problēmas, laikam jau bija paredzams. Vai nebija domas nemaz nelaistu nevienu prom?
- Bija tādi, kuri arī paši palūdza. Krievu aizsargam Miterevam burtiski dažas dienas pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas piedzima bērns, tādēļ viņš pats palūdza, ja ir tāda iespēja. Nebijām domājuši, ka profesionāļi nevarēs atgriezties. Nebijām to paredzējuši. Dažiem arī jebkurā gadījumā bija jādodas uz savām valstīm, jo bija jāizņem darba vīzas. To varēja izdarīt tikai Latvijas konsulātā viņu pastāvīgajā dzīves vietā. Bija plānots, ka līdz izlašu pauzei izspēlēsim divas kārtas un tad viņi tajā pauzē būtu braukuši prom. Sanāca tāda situācija. Cerējām, ka process notiks ļoti ātri, bet jau no pirmās dienas, kad tika izsludināta ārkārtas situācija, konsulāti atteicās pieņemt klātienē. Ja viss būtu sanācis ātri, kā plānots, tad viņi atgrieztos praktiski uzreiz – pēc divām trim dienām. Taču problēmas sākās ar to, ka Latvijas vēstniecības ne Ukrainā, ne Krievijā klātienē viņus nepieņēma.

- Pasapņojam, ka Virslīga atsāksies jūnija vidū. Cik liela ir iespēja, ka pagūsiet savākt atpakaļ visu savu sastāvu un arī galveno treneri?
- Viss būs atkarīgs no tā, kāda kurā valstī būs situācija. Ņemot vērā, ka krievi, kā man ir sacīts, no 1. jūnija varētu ieviest ierobežojumu atvieglojumus, tad, cerams, vismaz būs iespējams izbraukt no valsts.

- Vai ir kāds spēlētājs, kuram vasarā beigsies līgums un kurš varētu vairs nebūt komandā, kad atsāksies sezona?
- Mums ir divi spēlētāji īrē no "Zenit" [Kaličava un Makejevs]. Viena sakarā "Zenit" pati ir ieinteresēta īres līgumu pagarināt līdz sezonas beigām, jo viņu pamatmērķis ir redzēt, kā viņš izskatīsies normālā sezonā un normālā čempionātā. Ar otru vēl rit pārrunas – viņam pašam beidzas līgums ar "Zenit". Ja viņš līgumu pagarinās, tad viņi ir gatavi izīrēt līdz sezonas beigām.

- Vai esat apmierināti ar sastāva komplektāciju un vai esat stiprāki nekā pagājušajā sezonā?
- Uzskatu, ka, ja sezona mums būtu sākusies tajā 14. martā, tad pie mūsu finansiālajām iespējām bijām nokomplektējušies ļoti solīdi. Ļoti solīdi! Nedomāju, ka būtu sliktāki kā pagājušajā gadā. Viennozīmīgi.

- Vispirms par tiem, kuri nepalika. Pats galvenais – [galvenais treneris] Viktors Morozs.
- Pirmā lieta, ko viņš teica uzreiz, ir ģimene. Tomēr divarpus gadu viņš regulāri bija prom no ģimenes – cik viņam sanāca braukt uz Rīgu, tik sanāca. Tas būtībā bija galvenais faktors. Mēģinājām viņu pierunāt, bet savu lomu spēlēja arī politiskā situācija Daugavpilī – visu laiku bija visādas problēmas, arī cilvēki apkārt. Viņam ne īpaši patika strādāt šādos apstākļos.

- Pastāsti sīkāk!
- Visi jau zina, ka mums ik pēc trim mēnešiem mainās pilsētas mērs. Gan nestabilitāte, gan cilvēki apkārt visu laiku mēģina mūs izstumt, lai atgrieztos ar bijušo "Dinaburg" produktu, tikai jau jaunā veidolā – teiksim tā. Visu laiku apkārt notiek cīņa.

- Uz RFS pārgāja ne tikai Morozs, bet arī pamatvārtsargs [Danilo] Kučers.
- Viņam beidzās līgums. Bija vienošanās, ka, ja neatradīs ko labāku, viņš bija gatavs arī palikt pie mums. Tā kā parādījās iespēja, ka RFS, kā reiz, trūka vārtsarga, viņi viņu pasauca. Un tagad viņš tur ir pirmais numurs. Kā uzskatu, Kučers neapšaubāmi ir pašlaik stiprākais vārtsargs Latvijā. Neapšaubāmi!

Viktors Morozs un Vladimirs Žavoronkovs. Foto: Mārtiņš Sīlis/Latvijas Futbola virslīga.

- Kā Moroza vietā tikāt pie Gorškova? Un kādēļ ne latviešu treneris?
- Labāk sāksim ar to, kāpēc ne latvietis. Pirmkārt, jau vairākkārt esmu teicis, ka Latvijā treneru loks, kuri tiešām grib strādāt, grib strādāt kvalitatīvi un, galvenais, uzsveru vārdus "grib strādāt, nevis kaut kur būt", nemaz nav tik plašs. It īpaši brīvo treneru un it īpaši tādu, kuri, pirmkārt, gribētu braukt uz Daugavpili un, otrkārt, gribētu saņemt tāda līmeņa atalgojumu, kāds ir Daugavpilī. Teikšu godīgi, ka ir diezgan grūti atrast. Bija daži kandidāti, bet beigās nosliecāmies par labu Gorškovam. Par viņu bija labas atsauksmes, ar viņu līdz tam vairākkārt tikāmies, un, izsverot visus par un pret, nolēmām izvēlēties viņu.

- Kuri treneri bija starp kandidātiem?
- No latviešiem noteikti nesaukšu nevienu uzvārdu. Arī no ārzemniekiem bija vairāki piedāvājumi, bet pēc individuālām sarunām ar Gorškovu, kurš decembrī bija atbraucis pie mums, uzreiz nosliecāmies par labu viņam.

- Ja nevarat piedāvāt labus finansiālos nosacījumus, ar kādiem trumpjiem piesaistāt gan Gorškovu, gan ārzemju spēlētājus?
- Gorškova galvenā vēlme bija strādāt ar augstākās līgas komandu. Šajā gadījumā viņam atalgojums ne tuvu nebija pirmajā vietā. Arī viņš pats to pateica, kad vienojāmies par konkrētu apmēru, jo viņam galvenais ir iespēja strādāt par galveno treneri virslīgas komandā - nav svarīgi, kurā valstī. Iepriekšējos gados viņš strādāja ar dublieriem, ar "Zenit" otro komandu, kur visu laiku viss mainās – vienu dienu ir vīzija, ka jāattīsta jaunie spēlētāji, bet pēc mēneša pasaka, ka, nē, mums vajag rezultātu. Viņam nedaudz apnika strādāt šādā veidā un tāpēc nolēma meklēt variantus kaut kur citur. Ceram, ka viņš atgriezīsies no Krievijas. Kontaktus uzturam, bet viss būs atkarīgs no situācijas ar robežu. Arī viņa mašīna ir palikusi Daugavpilī.

- Gadījumā, ja nu Gorškovs nepagūs uz pirmo spēli, kurš vadīs komandu?
- Treniņus vada [Vladimirs] Žavoronkovs un [Jurijs] Sokolovs.

- Pagājušajā sezonā bija ļoti daudz īrēto spēlētāju, īpaši no RFS. Bija kāds, kuru vēlējāties paturēt?
- Gribētu paturēt visus, jo visi atstāja ļoti labu iespaidu. Visās jomās – gan sportiskajā, gan sadzīviskajā, gan personiskajā ziņā. Visi trīs [RFS] spēlētāji ir ļoti labi puiši, bet nav noslēpums, ka visvairāk centāmies paturēt Balodi.

- Kādēļ neizdevās, jo, atšķirībā no Toņiševa un Regžas, viņš nemaz nepalika RFS un atkal tika izīrēts?
- Ja godīgi, bijām droši, ka no visiem trim, kuri bija pie mums, vislabākās izredzes nostiprināties RFS bija Balodim. Tā sagadījās – traumas, neveiksmīga pirmā pārbaudes spēle, kā dēļ diezgan ātri izkrita no pamatrotācijas. "Jelgava" piedāvāja labākus nosacījumus RFS, un arī pats Balodis šoreiz izvēlējās "Jelgavas" variantu.

- Kaspars Kokins, kurš tika īrēts no "Ventspils"?
- Kokins ar mums vispār trenējās diezgan ilgu laiku – līdz pat janvāra beigām. Bija panākta arī mutiska vienošanās, ka viņš atkal īrē spēlēs pie mums, bet "Ventspils" pēdējā brīdī tomēr nolēma viņu atsaukt. Ar lielāko prieku gribējām viņu, un viņš patiešām ļoti ilgi ar mums trenējās.

- Ziemā ar komandu bija arī Vitālijs Rečickis.
- Arī Rečickis visu laiku ar mums trenējās, bet nospēlēja tikai vienu pārbaudes spēli, kurā guva savainojumu. Nospēlēja līdz beigām un tobrīd likās, ka tā ir tikai mikrotrauma, bet vēlāk izrādījās, ka tā ir daudz nopietnāka. Vairākus mēnešus viņš vairs netrenējas, bet sarunas ar viņu bija. Domāju, ja viņam viss būs kārtībā ar veselību, tad noteikti griezīsimies pie viņa un piedāvāsim. Pēc tās spēles viņš nevienu maču vairs neaizvadīja, lai arī sākumā vieglā režīmā turpināja treniņus, bet tagad līdz jūnija vidum noteikti nevarēs trenēties.

Kā "Daugavpils" pie Kazahstānas vicečempiona tika un ar bagāto "Kairat" strīdējās...

- Vai bija skaidrs, ka [37 gadus vecais] Afanasjevs turpinās karjeru un neies gadu jaunākā Sokolova pēdās?
- Nekādu šaubu nebija. Jau pagājušajā sezonā runājām ar viņu, un viņš pats vēl ir kaujas gatavībā. Skaidrs, ka viņš pilnīgi visas spēles nenospēlēs, bet trenējas joprojām un noteikti būs būtiska komandas sastāvdaļa. Otra vietējā spēlētāja Latvijā ar tādu bumbas kontroli nav nevienam klubam.

- No palikušajiem visgrūtāk noturēt bija Oforu?
- Interese par viņu bija no daudziem klubiem – gan ārzemju, gan Latvijas -, bet beigās viņš palika. Nezinu, uz cik ilgu laiku, taču sezonu viņš noteikti iesāks pie mums.

- No klāt nākušajiem pirmais laikam jāmin Vugars Askerovs. Bija dzirdēts, ka viņam pārrunas bijušas arī ar "Jelgavu".
- Jā, "Jelgava" ar viņu komunicēja, to es zinu. It kā jau praktiski bija vienojušies, bet par kaut kādām niansēm tomēr neatrada kopsaucēju. Tāpēc ar viņu diezgan agri runājām – ja pats gribi, pats vēl taisies spēlēt un nevari atrast ko labāku, mēs tevi paņemsim ar lielāko prieku. Viņam pašam vēl bija dilemma, vai viņš grib turpināt spēlēt un ir ar mieru vai tomēr negrib [Askerovam ceturtdien apritēja 35 gadi – A.S.]. Galu galā pēc ilga pārdomu laika pateica, ka ir gatavs. Tā arī vienojāmies ar viņu uz vienu sezonu.

- Pārdomas bija "Liepājas" posma dēļ [10 spēlēs vieni vārti]?
- Lielā mērā, protams, arī "Liepājas" posma dēļ.

- Pie jums atgriezās tas Vugars, kurš bija "Liepājā", vai tas, kurš sita vārtus "Daugavpilī" [16 spēlēs septiņi vārti]?
- Vārtus viņš sitīs arī šajā sezonā – šaubu nav! Uzbrucēju duets [Askerovs un Ofors] būs viens no stiprākajiem Latvijā. Tāda cerība mums ir. Ja sezonu sāksim tikai vasarā, tad Askerovu mēs noteikti noturēsim ilgāk par vasaru (smejas), bet ar Oforu redzēs, kā būs. Viss atkarīgs no tā, kad sāksies sezona. Skaidrs, ka tagad viss transfēru tirgus pilnībā mainīsies. Domāju, ka arī Ofora situācija no tā ievērojami mainīsies.

- Starp citu, Vugars nolika Latvijas pilsonības eksāmenu vai pēc Virslīgas reglamenta maiņas [Azerbaidžānas pilsonis Askerovs ir Latvijas futbola audzēknis un vairs neskaitās kā leģionārs] atmeta ar roku?
- Ja nemaldos, bija jānoliek četras daļas, lai iegūtu pilsonību. No četrām viņš nolika divas vai trīs. Cik zinu, pēdējo daļu viņš joprojām nav nolicis. Precīzi nepateikšu, taču zinu, ka ir nolicis vairāk nekā pusi, bet vēl ne visu – daļas laikam var likt atsevišķi. Šķiet, ka runāšanu un literatūru ir nolicis, bet laikam nav nolicis rakstīšanu. Niansēs precīzi gan neatcerēšos.

- Ja Vugars izceļas no vietējiem jaunpienācējiem, tad no leģionāriem interesantākais stāsts laikam ir kazahs Orazovs. Pirmkārt, pastāsti, kāda ir situācija ar "Kairat", kas viņa pāreju joprojām neatzīst!
- Īsumā izstāstot, "Kairat" par to, ka nepagarināja līgumu ar klubu, atmeta viņu uz dublieru sastāvu un beigās pat ne uz dublieriem, bet vienkārši izmeta no komandas un spieda trenēties individuāli. Arī algu neizmaksāja utml. Ramazans iesniedza FIFA prasību par līguma laušanu, un FIFA šo prasību ir apmierinājusi. Mēs viņu līdz ar to ņēmām kā brīvo aģentu.

- Kāda ir "Kairat" nostāja, kādēļ klubs neatzīst viņa pāreju?
- "Kairat" nostāja vienmēr bija, ka līgums ir spēkā, bet viņam tagad ir process par visām kompensāciju izmaksām, ko "Kairat" būs parādā pašam spēlētājam.

- Ramazans bija pietiekami biežs pamatsastāva spēlētājs Kazahstānas vicečempionē – kāpēc viņu dabūjāt jūs, nevis, piemēram, cits Kazahstānas klubs?
- Dabūjām viņu caur aģentiem. Ir aģentu loks, ar kuru sadarbojamies, un viņi piedāvāja tādu variantu un palīdzēja. Ramazans pats vēlējās spēlēt Eiropā, viennozīmīgi. Viņa pamatmērķis ir nedaudz adaptēties Latvijā un tad iet tālāk – viņam nav nekādas vēlmes palikt Kazahstānā.

Kazahstānas U21 izlases pussargs Ramazans Orazovs joprojām atrodams "Kairat" sastāvā kluba mājaslapā. Foto: fckairat.com.

- Kādēļ atgriezās azerbaidžānis [Orhans] Gurbanli, kurš kopš "Daugavpils" posma četrus gadus bija praktiski bez spēļu prakses?
- Viņš atbrauca 10. martā, vienā no pēdējiem treniņiem aizvadīja divpusējo spēli un kopš tā laika arī ir aizbraucis prom. Tā kā īre bija tikai līdz jūnijam, dodu vairāk nekā 90%, ka viņa pie mums nebūs. Azerbaidžānas klubs viņam nāca pretī, jo viņam bija mazs spēles laiks – viņa pozīcijā bija gan [bijušais "Chelsea", "Real Madrid" un "Milan" balsta pussargs Maikls] Esjēns, gan arī Azerbaidžānas izlases spēlētājs. Pamatideja bija, ka viņš pie mums iegūtu spēļu praksi – viņš labi pazina mūs, bet mēs labi pazinām viņu – un vasarā, kad beigtos līgums ar to klubu "Sabail", bija domāt iet uz citu klubu.

- Pagaidām nav zināms, kad sezona sāksies, taču jums jau ir iestrādnes vasaras pāreju periodam?
- Par to vispār neesam domājuši, jo viss ir atkarīgs no tā, kā mums klāsies ar šā sastāva dabūšanu atpakaļ. Ja mums būs skaidra vīzija ar robežām, kad kur kas atveras, vai redzēsim, ka kāds no viņiem netiek atpakaļ, tad skatīsimies variantus. Pagaidām nekādu plānu nav.

- No pie jums spēlējušajiem Eiropas Savienības leģionāriem var izcelt portugāli Migelu Sidu, bet kopumā pie jums pārsvarā braukuši krievvalodīgie, afrikāņi un japāņi. Kādēļ tik maz ES spēlētāju?
- Ar mūsu finansējumu iespējas paņemt kādu no Rietumeiropas ir ļoti ierobežotas – jebkurā Latvijas klubā piedāvās vairāk. Ja runā par afrikāņiem, tad viņiem spēlēt dublieru čempionātā, kā "Liepājā" un RFS, nav interesanti, jo neviens viņus nepamana. Toties pie mums ir iespēja, kā Oforam, sist vārtus un tikt pamanītam. Savukārt Krievijas un Ukrainas virziens ir labāks ar to, ka mums ir drusku labākas attiecības ar dažādiem aģentiem, kuri redz mūsu līmeni un redz to spēlētāju līmeni, kuru var piedāvāt.

- Kāds ir Virslīgas līmenis sportiski un finansiāli uz Austrumeiropas fona?
- Ja skatāmies mūsu līmeni, tad mēs esam krietni zem FNL [Krievijas Nacionālās jeb otrās stiprākās līgas] līmeņa – visās jomās. Arī aģentu skatījumā.

- Drīzāk Ukrainas 1. līga un PFL [Krievijas trešā stiprākā līga]?
- Jā, Ukrainas 1. un Krievijas 2. līga [PFL agrāk dēvēja par 2. divīziju].

Kādēļ "Daugavpils" vienlaikus bija gan pret, gan par jauno leģionāru limitu?

- Pagājušajā sezonā "Daugavpils" vietējo U21 futbolistu minūšu skaita ziņā bija starp labākajām Eiropā. Vai man būtu taisnība, ja teiktu, ka šosezon U21 spēlētājiem minūšu būtu bijis daudz mazāk?
- Nē, nedomāju, ka minūšu būs daudz, daudz mazāk. Būs vēl daži, kuri ir jaunāki par tiem, kuri spēlēja pagājušajā sezonā. Jārēķinās, ka pagājušajā sezonā daudz minūšu pavilka no RFS īrētie, bet tagad mums nāk klāt pašu 2002. un 2003. gadi, kas mums ir diezgan solīdi. Treniņos ir viens no 2003. gada, kurš lielu daļu pārbaudes spēļu aizvadīja pamatsastāvā vai vismaz gāja uz maiņu. Atstāja labu iespaidu – viņi visi. Pat negaidīti labu iespaidu. Treneris gan, protams, grib drošības sajūtu, un skaidrs, ka čempionātu sāktu vairāk leģionāru vai pieredzējušo spēlētāju, taču pie spēles laika viņi noteikti tiktu. Ja tagad čempionāts sāktos, pieņemsim, 15. jūnijā un neviens nebūtu atgriezies, tad domāju, ka pamatsastāvā būtu pat seši U18-U19 vecuma spēlētāji.

Piezīmes: 1) Par U21 spēlētāju uzskatīti tie, kuri dzimuši 1998. gadā vai vēlāk jeb kuri pašlaik drīkstētu spēlēt U21 izlasē, 2) toties par U19 spēlētājiem uzskatīti nevis 2001. gadi, kuri piedalījās kvalifikācijā rudenī, bet gan 2000. gadi un jaunāki, jo mērķis bija noteikt spēlētāju grupu, kas drīkstēs piedalīties arī nākamajā U21 ciklā, 3) dati vākti galvenokārt no portāla soccerway.com, bet dažām līgām, kurām tas nebija iespējams,- no transfermarkt.de, taču jāņem vērā, ka transfermarkt.de statistika virknē gadījumu ir krietni neprecīzāka salīdzinājumā ar līgu oficiālajiem protokoliem nekā soccerway.com. 4) vidējais vecums rēķināts nevis pēc dzimšanas gada, bet gan pēc dienu skaita, 5) rēķinot vidējo vecumu, vērā ņemts visas sezonas aizvadīto minūšu skaits un spēlētāja vecums sezonas viduspunktā (pavasara-rudens sezonā tas ir 2. jūlijs, bet rudens-pavasara sezonās tas ir 30. decembris).

- Pandēmijas dēļ, protams, situācija var būt cita, taču kuri būtu varējuši spēlēt sezonas sākumā? Ja ņem vērā, ka aizgāja virkne īrēto un Zalaks un Skrebels aizgāja jau vasarā, no palikušajiem stabili pamatsastāvā spēlēja tikai Iļjins un Cucurs, kā arī ik pa laikam Magrins un Ivanovs.
- Iļjins pēc parādītā snieguma pārbaudes spēlēs bija labāko trijniekā visā komandā, bet viņš pirms mēneša salauza kāju. Tikai nesen noņēma ģipsi, un tagad viņš vismaz mēnesi nespēlēs. Taču, ja sezona sāksies, pieņemsim, 15. jūnijā, tad ap to laiku viņš, iespējams, jau varētu būt gatavs spēlēt. Kādā viņš būtu formā, gan grūti pateikt. Viņš pārbaudes spēlēs no visiem jaunajiem izskatījās vislabāk – neapšaubāmi. Magrinam pārbaudes spēļu posmā bija savainojums, kas iedragāja viņa sniegumu, jo lielu daļu posma viņš ārstējās. Ivanovu mēs saucam par Terminatoru, Robokopu – viņš vienmēr izdarīs savu darbu. Cik viņš tiks pie teikšanas, ir atkarīgs no viņa paša. Cucurs ļoti ilgi ārstējās vēl no pagājušās sezonas un tikai tuvāk februārim sāka trenēties ar pilnu apjomu. Tagad viņš jau ir daudz gatavāks, nekā bija tobrīd. Ja sezona būtu sākusies martā, Cucurs tobrīd vēl noteikti nespēlētu. Pamatsastāvā noteikti ne. Arī Magrins tikko atguvās no savainojuma. Visticamāk, spēlējuši būtu Iļjins un Ivanovs. Vēl arī Skrinda 2003. dzimšanas gada un aizsardzībā Rakuls 2002. gada. Visdrīzāk šie četri.

- Tieši gribēju vaicāt, kuri bija vistuvāk no 2002. un 2003. gadiem, bet laikam nupat atbildēji.
- Šie divi būtu bijuši vistuvāk. Rakuls pārbaudes spēlēs visus pārsteidza – demonstrēja ļoti nobriedušu spēli. Neskaitot pret RFS, kur uz līdzenas vietas uzdāvināja vārtus, visos citos mačos nospēlēja ļoti labi. Skrinda no 2003. gadiem izskatās vispārliecinošāk.

- Kļuvāt par U18, U16 un U14 čempioniem, vēl arī sudrabs U13 vecuma grupā. Nākotne solās būt saulaina – varbūt ne tuvākajos divos gados, bet tālākā nākotnē?
- Nesen tieši runājām ar treneriem, ka visi mūsu jaunie, kuri debitēja un nostiprinājās Virslīgā, bija kaulaini, tievi un maziņi. Paskaties – Iļjins, Cucurs, Ivanovs kā piemēri. Tagad no tās paaudzes, kas nāk iekšā, - 2002., 2003., 2004. un 2005. gadiem – ir kadri, kuri fiziski būs vairāk nobrieduši un neapšaubāmi varēs daudz ātrāk ielekt Virslīgas vilcienā. Nākamās paaudzes izskatās fiziski spēcīgākas nekā līdzšinējās, kas spēlēja Virslīgā. Katrā vecumā ir tiešām trīs četri solīdi puiši. Kāpēc viņi ir fiziski stiprāki? Gēni.

Jaunatnes elites grupa 2019. gadā

- Izņemot dažus klubus, nākotnē jaunieši Virslīgā varētu būt diezgan sāpīga tēma. Kā tas viss mainīsies līdz ar jauno leģionāru limitu?
- No pirmās dienas biju pret šo lēmumu. Skaidrs, ka viņiem būs daudz grūtāk un viņiem būs jāmeklē vairāk variantu citur – piemēram, īres uz tādiem klubiem kā mēs, "Metta", varbūt "Tukums 2000". Izsisties Virslīgā viņiem tagad būs ļoti grūti – jābūt vai nu supertalantam, vai arī milzīgai trenera uzticībai. Tas pats Skrebels, kuru pāris reižu jau sauci,- ja viņam 2016. gadā nebūtu uzticējies Demidovs, kurš bija mūsu treneris un kurš vienkārši pateica, ka šo džeku redz labajā aizsardzības malā, kaut gan viņš visu dzīvi ir spēlējis kā balsta pussargs. Tā viņa Virslīgas karjera arī sākās. Lai arī tur bieži, kā mēdzām teikt, kratījās kā cīsiņš, bet pa druskai pieauga un tagad jau ir normāls vīrietis, kurš ir pārliecināts par saviem spēkiem.

- Jau teici, ka esi pret jauno limitu, tad nu izskaidro man šo loģiku – "Daugavpils" Virslīgas sapulcē balso pret, bet "Daugavpils" valdes locekļa Aleksandra Isakova vadītā Klubu sacensību komiteja virza šo likumu uz valdi, kur tas pats Isakovs kā LFF valdes loceklis vēlreiz nobalso par.
- Īsumā ideja ir tāda, ka Sašas viedoklis, atsperoties no mūsu "Daugavpils" kluba pozīcijām, bija tāds, ka arī viņš bija pret. Taču, skatoties no Latvijas futbola kopējās attīstības viedokļa, viņš tomēr bija pārliecināts, ka, ņemot vērā, kas notiek lielajos klubos, šādi būtu pareizāk. Tieši tajā ziņā, par ko daudzi runā, ka spēlētāji ir pārmaksāti, trūkst motivācijas utt. Runājot ar bagātākajiem klubiem, tāda sajūta radās. Mēs paši ar šīm problēmām nesaskaramies, uz mums tās neattiecas. Tāpēc mēs savā mazajā saliņā dzīvojam un uzskatām, ka šis leģionāru limits nav pareizs. Tomēr, domājot par kopējo attīstību, runājot ar daudziem treneriem un paskatoties uz dažādiem faktiem, viņš nolēma, ka šāds lēmums ir jāatbalsta. Ja viņš balsotu kā kluba pārstāvis, nevis kā LFF valdes loceklis, tad viņš balsotu pret.

Arturs Zakreševskis un Aleksandrs Isakovs. Virslīgas kopsapulcē jauno leģionāru limitu atbalstīja seši no deviņiem klubiem, pret balsojot "Liepājai", "Jelgavai" un "Daugavpilij". Klubu sacensību komitejas sēdē par 8+3 noteikuma virzīšanu uz LFF valdi nobalsoja Isakovs, Arturs Gaidels, Vladimirs Šteinbergs un Emīls Latkovskis, bet pret bija vienīgi Zakreševskis. LFF valdes sēdē par nobalsoja Isakovs, Gaidels, Anastasija Kučinska, Egons Brants, Vadims Direktorenko un Guntis Blumbergs, bet pret balsoja Kaspars Gorkšs, Sergejs Kovaļovs, Zakreševskis un Jānis Engelis. Foto: LFF.

- Vai Latvijas futbolisti lielajos klubos bija pārmaksāti?
- Pēc tā, ko es dzirdu no citu klubu vadītājiem, un kādas summas es dzirdu un zinu, kādas summas ir, es uzskatu, ka jā. Daži – ne visi, bet daudzi bija stipri pārmaksāti. Pat salīdzinot ar Eiropas līmeni – par tādām algām viņiem nekur Eiropā nebūtu variantu spēlēt.

- Kas klubam ir izdevīgāk – izaudzināt savu spēlētāju no 10 vai 12 gadu vecuma vai paņemt 18 gadus vecu nigērieti?
- Neapšaubāmi paņemt 18 gadus vecu nigērieti. Tas ir reizes desmit izdevīgāk.

- Tad izriet nākamais jautājums – kāda ir kluba motivācija turēt savu akadēmiju, ja vien to neprasītu reglaments?
- Motivācija ir izaudzināt jaunus spēlētājus Latvijas futbolam.

- Tad sanāk, ka vienīgais pamatotais iemesls ir patriotisms pret Latvijas futbolu?
- Citu iemeslu nevar būt. Lai paliktu plusos, izaudzinot kaut vienu spēlētāju, kurš tiks kaut cik normālā līmenī un kuram kādreiz varētu būt kāda pārejas maksa…Daudz vairāk iztērēsi, lai viņam līdzi audzinātu veselu komandu. Lai to atgūtu, ir jābūt ļoti labai pārejai – vairākos simtos tūkstošu. Esam pārdevuši diezgan daudz spēlētāju, taču ne par tik lielām summām.

- Kādēļ daudziem jauniešiem no 2001. gada nav profesionālo līgumu, tādējādi riskējot, ka viņi jebkurā brīdī var aiziet prom?
- Ja viņi sevi pierādīs arī šogad, noteikti parakstīsim profesionāļu līgumus. Jāsaprot arī tas, ka, pēc visiem Latvijas Futbola federācijas pāreju noteikumiem arī tad, ja viņus paņem kā amatierus, šādā situācijā kompensācijā pat var saņemt vairāk nekā tad, ja teorētiski noslēdz profesionāļa līgumu un kāds maziņš klubs piedāvā pārpirkt.

- Vienīgi tad nekontrolējat, kurā brīdī viņi var aiziet.
- Tā ir, un mums tā ir bijis jau nez cik reižu – jebkurš jebkurā brīdī aiziet un "uz redzēšanos". Labi vēl, ja pasaka paldies. Tas ir risks, ar kuru jārēķinās. Jāņem vērā arī tas, ka tikpat labi vari ar viņiem parakstīt līgumu, vairākus gadus viņam maksāt, un tad viņš jebkurā brīdī var pateikt, ka, ai, ar futbolu vairs nenodarbošos. Tad izdarīt vairs nevar neko. Tādi kadri mums ir bijuši.

- Ņemot vērā "Daugavpils" finansiālās un sportiskās iespējas, līdz cik gadiem varat un līdz cik gadiem vispār gribat noturēt savus audzēkņus?
- Esmu atbalstījis ideju, ka lai viņš brauc, ja ir normāls piedāvājums ārzemēs. Bet tiešām normāls piedāvājums. Tāds, ka ārzemēs viņu vēlas, nevis grib izmantot tikai cauruma aizlāpīšanai. Kā bieži vien notiek, kad sastāsta zelta kalnus, bet realitātē viņš aizbrauc un visiem par viņu ir vienalga, jo viņš ir domāts tikai roba aizlāpīšanai kādā pozīcijā. Ja ir stipra akadēmija un viņš zina, kurp brauc, kāpēc brauc un kāpēc viņš tur ir vajadzīgs, tad es noteikti atbalstītu pēc iespējas agrāk. 16-17 gadu vecumā – tas būtu optimāli. Ir ļoti daudz tādu piedāvājumu, ka aizbrauc un būs ļoti glīti ieraksti CV – "Sampdoria", "Cagliari" utml. -, taču realitātē viņš tur nemaz nav vajadzīgs – vajadzīgs tikai tam, lai aizlāpītu robu, vai vienkārši tajā brīdī izskatās fiziski spēcīgāks.

Jauniešu ziņā futbols Daugavpilī ir karalis, bet tribīnēs un budžetā to neredz

- Kāda ir "Daugavpils" stratēģija un mērķis, teiksim, tuvāko piecu gadu laikā?
- Gribam nostiprināt visu mūsu akadēmijas sistēmu, lai būtu stabila kārtība, kā mēs strādājam, ko mēs katrā vecumā darām, kādos turnīros piedalāmies, kādu futbolu gribam attīstīt. Līdz galam tas tomēr vēl nav atstrādāts. Ir bijušas treneru rotācijas. Tas pats Viktors Morozs, kuram novēlu veiksmi, jo viņš ir supertreneris ar lielu potenciālu. Viņš aiziet, bet mums atkal ir jāpārstrukturizējas un jāmeklē spēcīgs treneris kaut kādā noteiktā vecuma posmā. Tā ir liela problēma. Atkal atgriežamies pie tā jautājuma: kāpēc braukt uz Daugavpili? Lai cik tas smieklīgi nebūtu, bet pasaki kādam liepājniekam, lai viņš atbrauc padzīvot uz Daugavpili. Tur ir jābūt superpiedāvājumam, lai kāds to izdarītu – piemēram, atbrauktu no Rīgas. Lai trenerim piedāvātu adekvātāku algu, nekā viņam piedāvā Rīgā, ir jāpārmaksā gandrīz divkārši, lai viņš uz šejieni atbrauktu. Šī ir liela problēma, ka ir ļoti grūti atlasīt papildu trenerus, kuri grib augstvērtīgi strādāt un strādāt pēc tās vīzijas, kas ir mums. Tā ir problēma.

- Pirmās komandas pašmērķis ir dot spēles laiku saviem audzēkņiem? Vai tomēr ir arī vēlme cīnīties par vietām?
- Bez lielāka finansiāla atbalsta nav nekādu pamatotu cerību, ka mēs varam cīnīties par augstām vietām. Mūsu mērķis reāli ir dot iespēju jaunajiem, un jau vairākus gadus kā savu vīziju mēģinām spēlēt skaistu futbolu. Nevis vienkārši atsisties kā, varbūt atceries, pirms daudziem gadiem Virslīgā, bet atrast savu nišu, ar kuru izceļamies. Tā var būt ātra pāreja no aizsardzības uzbrukumā, kā spēlējām pagājušajā gadā, augsts presings. Tāda ir ideja. Gribam dot iespēju jaunajiem, un, lai uzturētu jaunos, skaidrs, ka ir jāņem arī ārzemnieki un jācer, ka viņus izdosies pārdot. Nevis lai gūtu peļņu, bet gan lai vienkārši būtu finansējums, ar ko izdzīvot nākamajā sezonā. Nav noslēpums, ka katru sezonu sākam ar budžeta deficītu. Sezonas laikā mums tas budžets ir jāsavelk.

- Vai "Daugavpilij" kādā brīdī ir bijušas pamatotas cerības tikt pie jauniem sponsoriem?
- Katru gadu meklējam, un katru gadu ir uzvārdi, kuri ir solījuši, ka palīdzēs, bet bieži vien sanāk, ka pēdējā brīdī diemžēl kaut kas nobrūk. Ir bijuši pat paraksti uz papīriem ar noteiktām summām, bet tās summas tā arī nav ienākušas. Ļoti ilgi mums bija pārrunas, bet tad vēl sākās vīruss, un tagad uz kādu laiku tas viss ir nobrucis.

- Kāds bija aptuveni plānotais gada budžets un kā pandēmija to ir mainījusi?
- Mainījusi tā ir viennozīmīgi, jo arī no mazākajiem sponsoriem, kuri mums bija, finansējums nav ienācis – vai ienāks, šobrīd nav nekādas garantijas. Domāju, ka par 25-30% budžets samazināsies noteikti. Šobrīd. Varbūt, kad viss mainīsies, situācija atkal nostabilizēsies, taču budžets viennozīmīgi ir palicis mazāks. Cik bija plānotais budžets? Provizoriski tuvu diviem simtiem tūkstošu.

- Kāds logo šosezon būtu bijis uz krekla? Un vai ar to Daugavpilī vispār var nopelnīt?
- Uz krekla būtu bijis "Pranamat" un "Evelatus". Nopelnīt var, jo citādi neviens uz krekla neliktu (iesmejas), kaut gan, ja atceries, agrāk pirms diviem trim gadiem mums uz krekliem bija tāda [futbolistu statistikas un analītikas programmatūra] "YoPlayDo". Tās radītājs ir daugavpilietis, un mēs viens otru atbalstījām – viņš šo produktu ir pārdevis pusei pasaules. Mums bija tāda draudzība, ka viņš mums to piedāvā uz visu mūžu bez maksas, un mēs vienojāmies, ka mēs viņu tādā veidā atbalstām.

- Cik man jāsamaksā, lai tiktu uz "Daugavpils" krekla?
- Cik tev ir (smejas)? Summas nav lielas. Ar četrām nullēm, ne vairāk.

Skatītāji Daugavpils ledus halles tribīnēs. Foto: daugavpils.lv

- Vai Daugavpilī futbols ir karalis?
- (Domā) Intereses ziņā jauniešu līmenī neapšaubāmi. Domāju, pat īsti nav konkurences, jo iepriekšējos gados ar daudzām savām darbībām, aktivitātēm esam panākuši, ka bērnu skaits turpina augt. Neskatoties uz to, ka iedzīvotāju skaits samazinās vienkārši katastrofāli. Tagad Daugavpilī dzīvo tikai ap 60-65 tūkstošiem, bet mums bērnu skaits aug lielos apjomos. Pagājušais bija rekordgads – uz uzņemšanas gadu atnāca tik daudz bērnu. Šādā ziņā – viennozīmīgi [futbols ir karalis]. Kāpēc tas neaiziet līdz interesei tribīnēs un interesei sponsoros, grūti pateikt. Bērnu un vecāku līmenī, kas ir nodarbināti ar futbolu, interese aug ar katru gadu. Stipri aug.

- Cik akadēmijā ir bērnu?
- Apmēram 590 – tuvu sešiem simtiem.

- Jau teici, ka līdz tribīnēm šī interese netiek. Jūsu vidējā apmeklētība bija ap 430, kamēr hokejā tā bija drusku zem 700. Kādēļ hokejs ir apmeklētāks nekā futbols?
- Apmeklētāks, pirmkārt, tāpēc, ka hokeja Virslīgas līmenī nebija sen.

- Arī jūsu Virslīgā nebija.
- Taču tajā līmenī, kurā spēlējām 1. līgā un Virslīgā, mums īpaši neviens neticēja. Neaizmirsti, ka bija arī spēles, kurās mūsu lieliskā stadiona dēļ, sākot līt lietum, bija tikai 50 vai 100 cilvēku [pagājušajā sezonā minimums bija 100 un līdz divām pēdējām mājas spēlēm ar tikai 100 un 199 skatītājiem vidējais rādītājs bija 472,1 skatītājs – A.S.]. Hokejā tādā ziņā ir labāk, bet arī jāņem vērā, ka skatītāju bums bija uz pirmajām spēlēm, bet pēc tam skatītāju skaits strauji saruka – protokolā tie skaitļi bieži vien ir, maigi izsakoties, pārspīlēti. Jāņem vērā arī tas, ka mums arī futzālā vienmēr bijis lielāks apmeklējums nekā lielajā futbolā. Vienmēr! Tur ir forši – apsēdies siltumiņā, tev viss ir labi, skaties un kliedz. Futbolā, atnākot uz mūsu tribīnēm, nekāda kaifa nav – ja nu vienīgi esi paņēmis ko līdzi. Skaidrs, ka daudz ko izsaka tie apstākļi, kas ir pieejami ledus hallē vai Olimpiskajā centrā, kur zini, ka viss būs tīrs, būs ērti, silti. Futbolā diemžēl nevaram to piedāvāt.

Daugavpils vīriešu komandu apmeklētība

- Vai tuvā nākotnē Daugavpilī būs iespējams spēlēt labākos apstākļos nekā pašreizējā "Celtnieka" stadionā?
- Godīgi sakot, neticu. Diemžēl (nopūšas), zinot, kā mums pašvaldībā daudz kas notiek, neredzu neviena projekta virzību, kas varētu šajā ziņā palīdzēt. "Esplanādes" gadījumā viss jau bija sazīmēts, kā visam ir jābūt, bet nevienam acīmredzot to īsti nevajag. Federācija laukumu uzdāvināja, valsts finansējumu iedeva, bet pašvaldība ieguldīt tālāk negrib un acīmredzot neredz perspektīvu – acīmredzot ir citi, svarīgāki, projekti. Bijām sazīmējuši vēl vienu projektu – lielu sporta kompleksu, kur būtu gan dabīgais laukums, gan arī uzpūšamais laukums. Arī tas ir apstājies un jau trīs četrus gadus stāv uz vietas – nekādas tālākas kustības nav bijis. Nezinu, sports šādā jomā – infrastruktūras attīstībā - nevienam neinteresē (nopūšas).

- Noslēgumā atgriežoties pie šīs sezonas: kāds ar šo sastāvu var būt mērķis?
- Minimālais uzdevums ir izvairīties no pārspēlēm. Sliktākajā gadījumā pārspēles, bet izvairīties no automātiskas izkrišanas. Labākais mērķis, varbūt skan optimistiski, ar to sastāvu, kāds bija sezonas sākumā, manuprāt, varējām pacīnīties par labāko četrinieku.

- Kāds ir šo domu pamats?
- Ja viss būtu bijis kārtībā un nebūtu savainojumu – bez tiem gan nekādi -, potenciāls katrā pozīcijā būtu bijis ļoti labs. Tas pats kazahs [Orazovs]. Lai arī viņš pie mums bija tikai nedēļu, bet Latvijas līmenī, manuprāt, viņš viennozīmīgi būtu bijis viens no labākajiem spēlētājiem. Ja uzbrukuma smailē Askerovs atrastu labu sadarbību ar Oforu, tad vēl kādu tik spēcīgu uzbrucēju duetu man kaut kā grūti iedomāties – tieši duetu, nerunāju par individuāliem spēlētājiem. Aizsardzībā mums bija viens tumšais zirdziņš, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, centra aizsargs , kurš varētu gan izšaut, gan arī sagādāt problēmas. Taču ja viņš izšautu, tad, domāju, arī būtu diezgan augsts līmenis. Labajā flangā mums Latvijas līmenim ir stabilas vērtības [Andrejs] Kovaļovs un [Viktors] Litvinskis – ņem, kuru gribi, tas būtu stabils līmenis, kāds būtu jebkurai vidējai Latvijas komandai. Viducī konstruktoru pietiktu – tas pats kazahs, gan Orhans [Gurbanli], ja viņš būtu bijis, gan Afanasjevs, gan jaunie Ivanovs un Magrins. Arī vārtsargs no "Zenit" pietiekami solīdi izskatījās pārbaudes spēlēs, arī malējais pussargs. Pamatsastāva vienpadsmitnieks, divpadsmitnieks mums bija pietiekami augsta līmeņa. Kas nāktu uz maiņu un cik labi viņiem izdotos pastiprināt spēli, tas jau ir cits jautājums. Par to liecināja arī pārbaudes spēles pret lietuviešiem, kurās ne reizi nezaudējām un principā visās spēlēs izskatījāmies pat labāk par pretiniekiem. Uz Lietuvas trešo, ceturto vietu fona ne ar ko nebijām sliktāki, lai arī ne reizi nespēlējām pilnā sastāvā.

- Tikai par vārtsargu izteicies pieticīgāk. Kā viņš izskatās uz Kučera fona?
- Uz Kučera fona nevar salīdzināt, jo Kučers ir galvastiesu pārāks pār Latvijas vārtsargiem. Viņam ir savi mīnusi, par kuriem viņš lieliski zina un pie kuriem ilgi strādājām, bet viņa plusi…Latvijas līmenī tāda vārtsarga nav. Ja viņam būtu Latvijas pilsonība, viņš būtu Latvijas vārtsargs numur viens.

- Kāds, tavuprāt, izskatās spēku samērs Virslīgas tabulā?
- Es gribētu, lai čempionāts beigtos tā, kā turnīra tabula izskatās šobrīd [BFC "Daugavpils" pēc alfabēta ir pirmajā vietā – A.S.]. Par spēku samēriem nekādi tevi nepārsteigšu. Visi lieliski zina, ka vadošo komandu loks ir palicis tāds pats, kāds tas bija. Ir pirmais sešinieks, un tad tālāk nāk nākamais četrinieks, kurā esam arī mēs, "Jelgava", "Tukums 2000", "Metta". Nezinu, kā tagad tajā sešiniekā būs ar sastāviem, jo ne visiem leģionāri ir uz vietas – nav "Spartakam", nav Tukumam 2000". Arī kā "Ventspilij" tagad būs ar tām visām problēmām, grūti spriest, bet varu pateikt, ka uz mūsu fona "Ventspils" pārbaudes spēlē izskatījās kosmiski. Ļoti patika, kā viņi spēlē. Tieši tas, kā viņi spēlēja. Izskatījās ļoti labi. Par RFS grūtāk spriest, jo mums īsti nebija labākā sastāva, bet "Riga" esmu redzējis tikai FNL kausā. "Liepāja", man šķiet, vispār būtu tumšais zirdziņš, jo neviens lāga nezina, ko viņi no sevis iedomājas. Taču, cik dzirdēju atsauksmes, "Liepājas" jaunie leģionāri pēc snieguma esot ļoti, ļoti labi. Visi teica, ka nedz Dodo, nedz Amansiu pat nestāv viņiem klāt.

- Visus konkurentus saslavēji, bet sev tomēr atvēli "Top 4".
- Arī mūs pašus nenoniecinu. Par "Ventspili" saku, ka man ļoti patika spēles stils. Ja viņi tā spēlētu Virslīgā, tad, pirmkārt, visas viņu spēles skatāmības ziņā būtu ļoti interesantas, un, otrkārt, ja viņi tā noturētu visu sezonu, teiktu, ka "Riga" pret viņiem būtu ļoti grūti. Protams, tas tā izskatījās uz mūsu fona – pret stiprāku pretinieku varbūt būtu citādi -, bet man ļoti patika, kā viņi spēlēja.

- Noslēguma vārdam vēlies kaut ko pateikt, ko vēl neesi pateicis?
- Ceram, ka sāksies sezona un ka sāksim tādā sastāvā, kādā plānojām. Tas šobrīd ir mūsu galvenais mērķis – savākt visu sastāvu. Ļoti žēl, ka nesākām sezonu, jo visi izskatījās noskaņoti ļoti pozitīvi.