Rakels: "Iespēja, ka vasarā palikšu Redingā, ir ļoti maza - gribu spēlēt"

"Dublieri tomēr nav tas pats, kas lielais futbols"

- Gan jau pats atceries, cik sen tev bija pēdējā oficiālā spēle. Tādēļ jāvaicā, cik labā sportiskajā formā vispār atrodies?
- Kā pats jūtu, sportiskajā formā esmu diezgan labā. Bet, protams, trūkst spēļu prakses, un jau esmu noilgojies pēc futbola. Gribu spēlēt un vēlreiz spēlēt. Esmu treniņprocesā, redzēsim. Šo nedēļu gribu labi pastrādāt ar izlasi, un tad jau redzēsim, kā būs. Pats galvenais, kā man trūkst, ir spēļu prakse.

- Arī dublieros juti, ka fiziski varbūt esi gatavs, bet kaut kādu iemaņu, instinktu trūkst? Lai gan savā pēdējā spēlē guvi arī vārtus [tos varat redzēt nākamā video pašā sākumā].
- Trūkst, jā. Arī pie tiem pašiem dublieriem nespēlēju īpaši vairāk par 45 minūtēm [Rakels divreiz aizvadīja pa pirmajam puslaikam, bet trīsreiz spēlēja 63-70 minūtes – A.S.]. Jau pirms spēles zināju, ka nespēlēšu visu maču. Dublieros ir daudz jauno spēlētāju, un arī negribējās aizņemt viņu vietu. Uzspēlēt gribējās, taču [pie dublieriem] tas tomēr nav tas pats, kas īsta spēle. Nav tas pats, kas lielais futbols. Tagad jūtos labi. Arī dublieros pirmās spēles bija grūtas, jo biju pēc traumas un nedaudz baidījos. Spēlēju, jo man teica to darīt, un arī pats biju noilgojies pēc spēlēšanas, bet tas, kā jau teicu, nav tas pats, kas lielais futbols.

- Domā tieši līmeni vai atmosfēras un spriedzes trūkumu?
- No visa pa drusciņai. Arī līmeņa dēļ varbūt, lai gan nemaz neteiktu, ka tas būtu tik zems. Ir daudz jaunu futbolistu, regulāri ir spēlētāji no pirmās komandas – ne tikai mums, bet arī citiem klubiem. Piemēram, kad spēlējām pret Liverpūles dublieriem [1:5], arī bija pietiekami daudz spēlētāju no pirmās komandas. Arī atmosfēras dēļ varbūt, jā. Šīs spēles visu laiku izskatījās kā tādas pārbaudes spēles.

- Kādēļ pie dublieriem nespēlēji biežāk? Tādēļ, ka bez tevis netrūka arī citu futbolistu bez spēļu prakses un jūs tikāt rotēti pa dublieru mačiem? Un arī tādēļ, ka vajadzēja dot spēles laiku jaunajiem?
- Jā, pie mums, Redingā, ir tā, ka uzsvars tiek likts uz to, lai jaunie varētu spēlēt iespējami vairāk. Domāju, ka tas ir ļoti labi. Protams, ka daudzi pirmās komandas futbolisti grib lielāku spēļu praksi, taču dublieros ir jāspēlē jaunajiem. Un mūsu treneris [Jāps] Stams pats visu laiku noteica, kad un kam no pirmās komandas vajag spēlēt pie dublieriem un kad nē. Arī es pats diezgan bieži gāju prasīt, ka gribu spēlēt, taču viņš atteica, jo mums tagad ir treniņprocess un visiem tajā ir jāpiedalās. Un patiesībā arī sapratu, ka treniņš ar pirmo komandu dažreiz dos vairāk nekā 45 minūtes dublieros. Tā ka to, kurš spēlē otrajā komandā un cik [minūšu spēlē], visu noteica Stams. Viss bija atkarīgs no viņa.

"Janvārī zvanīja citi klubi, taču negribēju iet īrē, jo nebiju labākajā formā"

- Biji gājis runāties ar Stamu par to, kāpēc Čempionātā netiki pat pieteikumā?
- Kad janvāra beigās pēc savainojuma atgriezos treniņprocesā, bija redzams, ka variantu īpaši nebūs. To droši vien būtu bijis vairāk, ja mēs būtu tabulas vidusdaļā un necīnītos par augstākajiem mērķiem. Bija skaidrs, ka simtprocentīgi cīnīsimies par iekļūšanu Premjerlīgā, un viņi īrē paņēma dažus spēlētājus no Premjerlīgas [īrē atnāca Džordons Mačs no "Crystal Palace", Rīss Oksfords no West Ham" un Lūiss Grabens no "Bournemouth", savukārt nopirkti tika Tjagu Ilori no "Liverpool" un Adrians Popa no FCSB jeb bijušās Bukarestes "Steaua" – A.S.]. Un pirmajā nedēļā treniņos redzēju, ka man īpaši daudz variantu nebūs, jo esmu pēc savainojuma. Un arī vairākiem citiem futbolistiem, kuri spēlēja pirms tam, kad atnāca spēlētāji no Premjerlīgas un viņus aizvietoja. Tas bija redzams, un jau ziemā to zināju.

- Tas ir, atgriezies augstākā līmenī un konkurencē uz tavu pozīciju nekā tobrīd, kad tiki pie traumas? Vai vienkārši, kā saka, uzvarētāji sastāvu nemaina?
- Neteiktu, ka pats līmenis būtu bijis diži augstāks – aptuveni tāds pats. Taču manā pozīcijā, jā [konkurence bija lielāka]. Vēl līdz traumai uz manu pozīciju bija pa diviem trim spēlētājiem, bet ziemā viņi nopirka vēl pāris futbolistu. To visu sapratu un jutu, ka man nepieciešams trenēties. Un tad jau vasarā viss būs redzams, kas un kā.

- Ja no traumas būtu atgriezies dažas nedēļas agrāk, ziemā būtu aizgājis īrē?
- Janvāra beigās īres varianti bija. Transfēra perioda pēdējā dienā. Man zvanīja, taču vajadzēja ātri domāt, vai iet vai neiet. Tā, manuprāt, nebūtu pati labākā izvēle, jo biju trenējies tikai, šķiet, trīs dienas. Kopējā grupā treniņprocesā atgriezos, man liekas, tikai kādā 27. vai 28. janvārī. Ja es 31. janvārī ietu īrē, tad domāju, ka diez vai būtu labākajā sportiskajā formā. Izvēlējos labāk palikt un trenēties ar "Reading". Ja būtu atgriezies agrāk, tad iespēju varbūt būtu bijis vairāk, tomēr par to īpaši nedomāju. Zināju, ka, visdrīzāk, palikšu, arī pats ar īri nesteidzos.

- Kas tie bija par variantiem?
- Bija diezgan daudz. Bija Anglijā, bija vēl pāris valstis Eiropā. Zvanīja un gribēja mani paņemt, tomēr pieņēmu tādu lēmumu – nedomāju, ka tā bija laba situācija, lai ietu īrē. Esmu savā komandā, trenējos, un visi fizioterapeiti un ārsti mani redz un zina, kas man bija ar kāju. Anglija? Cik zinu, bija viens variants īrē līdz sezonas beigām no "League One" [pēc spēka trešās līgas]. Bija vēl pāris variantu citur Eiropā, taču tas tā - man vajadzēja pilnībā izveseļoties.

Foto: readingfc.co.uk

- Tagad jau nekādas traumas sekas un bailes vairs nejūti?
- Nē, tagad viss ir kārtībā, kāja vairs nesāp vispār. Par bailēm, kā jau teicu, tas vairāk bija pašā sākumā – pirmajās dienās, pirmajā nedēļā. Iespēlējos, un tas viss pazuda. Varbūt pirmajās desmit dienās varēju pāris reižu izvairīties no sadursmēm, jo treniņi ir diezgan agresīvi, bet pēc tam nekā tāda vairs nebija. Ļoti daudz strādāju trenažieru zālē, ar fizioterapeitiem, un problēmu vairs nav.

- Kādā pozīcijā tevi Stams redzēja? Pirmās spēles augustā, šķiet, nospēlēji kā centra uzbrucējs. Arī pēc tam konkurēji ar francūzi [35 gadus vecais Kermorgāns pirmoreiz karjerā sasniedza 19 vārtu latiņu]?
- Jā, pirmajās spēlēs biju kā uzbrucējs, kā devītnieks. Bet pēc tam jau laikam vairāk konkurēju ar flangiem. Kopumā mani konkurenti bija gan centra uzbrucēji, gan malējie uzbrucēji – trīs pozīcijas. Ilgu laiku spēlējām ar 4-3-3, un tad, kad es izveseļojos, sākām spēlēt ar 3-5-2. Un šajā shēmā jau biju kā otrais uzbrucējs. Man īpašas starpības spēlēt malā vai priekšā nav. To redzēja arī visi treneri un Stams – vienā treniņā varēju būt pa kreisi vai pa labi, bet citā treniņā atkal būt priekšā.

- Kā tavu situāciju ietekmēja trenera, droši vien arī kaut kāda zīmējuma maiņa?
- Arī pie Makdermota dažas spēles aizvadījām ar 4-3-3 un dažas spēles nospēlēju flangā, bet pārsvarā spēlējām ar 4-4-2 vai 3-5-2. Tā ka pārsvarā spēlējām ar diviem uzbrucējiem, un ar to pašu francūzi [Kermorgānu] spēlējām uzbrukumā. Pašas sistēmas īpaši nav mainījušās, bet, par trenera maiņu runājot, grūti spriest. Arī pie Stama [sezonas sākumā] biju pirmā vienpadsmitnieka spēlētājs, un ļoti labi sevi biju parādījis arī vasaras nometnēs, pārbaudes spēlēs. Viss bija diezgan labi. Un tad savainojums un pauze… Arī ar Stamu man bija un ir joprojām labs kontakts, un jūtu, ka viņš man uzticas. Pie Makdermota tā visa varbūt bija nedaudz vairāk, jo tieši viņš mani ņēma komandā. Bet neteiktu, ka ar Stamu kontakts būtu slikts un ka no viņa puses nejustu ko tādu, ko jutu no Makdermota puses. Šajā ziņā nekādu problēmu nebija.

"Ja iešu īrē, Redinga grib, lai pagarinu līgumu"

- Sezonas sākumā kluba vadība, šķiet, bija teikusi, ka mērķis ir iekļūt tabulas pirmajā pusē.
- Jā, vadība laikam ko tādu teica, bet gan pats Stams, gan treneru štābs sacīja, ka varam būt labāko sešiniekā un iekļūt play-off. Tā ka no treneru puses mums bija šāds uzdevums. Sezonas laikā, turoties tabulas augšgalā, nekādu īpašu papildus prēmiju no vadības puses nebija. Palika tas pats prēmiju reglaments, kas bija sezonas sākumā un kurā bija paredzētas prēmijas arī par tikšanu "play-off". Ja izpildīsim, tad izpildīsim. Šādā ziņā izmaiņu nebija, taču janvāra transfēru logā, kad tika paņemti Premjerlīgas spēlētāji, bija redzams, ka vēlējāmies palielināt izredzes un ka mums ir labas iespējas tikt Premjerlīgā. Un tāds uzdevums pat arī bija. Šoreiz diemžēl nesanāca, bet redzēsim, kā būs nākamajā sezonā. Domāju, ka "Reading" ir viena no spēcīgākajām komandām Čempionātā un ka Stams ar savu štābu paveica lielisku darbu. Domāju, ka arī pašam Stamam būs spoža trenera karjera.

- Kur skatījies "play-off" finālu?
- Stadionā.

- Kas darījās prātā, kad pendelēs bijāt vadībā ar 3:1 un tavs komandas biedrs Mūrs pārsita pāri…?
- Grūti bija, grūti. Visi bijām nedaudz apskumuši. Nevienam negribas zaudēt pēcspēles sitienos. Pašās 90 minūtēs zaudēt nav tik traki, bet pendelēs – tas ir kaut kas īpašs. Domāju, ka "Huddersfield" kopumā spēlēja nedaudz labāk nekā mēs un radīja nedaudz vairāk momentu, tomēr pati spēle vairāk vilka uz neizšķirtu. Un tā arī likās, ka viss izšķirsies tieši pendelēs.

- Bieži tiek uzsvērts, ka šī finālspēle par tikšanu Premjerlīgā ir dārgākais mačs futbolā. Pats gan nespēlēji, bet klubā šī spriedze un spēles likme bija jūtama? Ja vēl šo 200 miljonu liktenis izšķiras pendelēs…
- Bija jūtams. Nedēļu pirms fināla Stams katru dienu teica, ka šī katram spēlētājiem būs svarīgākā spēle dzīvē. Gan pirms spēles, gan tās laikā bija jūtams, ka ažiotāža ir lielāka un tā nav parasta spēle. Žēl, ka zaudējām pendelēs, bet domāju, ka nākamsezon "Reading" būs viena no galvenajām favorītēm.

- "Reading" nesen mainījās īpašnieki [kontrolpaketi no taizemiešiem pārpirka ķīnieši]. Kā tas ietekmēs kluba nākotni?
- Grūti spriest. Sacīja, ka iedos daudz naudas transfēriem, lai varētu tikt uz Premjerlīgu. Cik zinu, viņi grib iekļūt labāko divniekā un kvalificēties pa taisno. Teica, ka ķīnieši daudz naudas dos transfēriem.

Deniss Rakels pret Kazahstānu (0:1) savā pagaidām pēdējā spēlē "Skonto" stadionā. Foto: Romāns Kokšarovs/f64

- Un kāda tev pašam būs nākotne? Redzot, cik maz spēlē, laikam var prognozēt, ka sezonu sāksi kaut kur citur.
- Jā, ir tāds variants, ka nākamsezon iešu īrē. Domāju, ka tuvākajās nedēļās tas būs skaidrs un uzzināsiet, kur spēlēšu.

- Pieļauj kaut mazāko iespēju, ka sezonu sāksi Redingā?
- Maz, ļoti maz procentu.

- Tā ir tava vēlme? Varbūt trenera vai vadības?
- Tā vairāk ir manis paša vēlme. Jau aprīļa beigās treneriem un sporta direktoram pateicu, ka nākamsezon gribētu iet īrē un ka tiešām esmu noilgojies pēc futbola, un ka gribu spēlēt.

- Cik daudz variantu tev ir?
- Daži varianti šobrīd ir. Redzēsiet.

- Valstis?
- Eiropā.

- Tā ka Anglijā nepaliksi?
- Redzēsim.

- Varbūt Polija, kur agrāk spēlēji, vai Vācijas 2. Bundeslīga, kur par tevi bija interese pirms Redingas?
- No Polijas interese ir, no Polijas interese bija arī ziemā. Tas ir normāli, bet redzēsim. Vācija? Interese ir, taču man grūti spriest. Domāju, ka tuvākajās desmit dienās jau būs kaut kas skaidrs. Īrē iešu par 90%.

- Līgums ar "Reading" tev ir līdz nākamās sezonas beigām, tā ka pēc īres tu jau praktiski būtu brīvais aģents. Tas nozīmē, ka Redinga gribēs, lai tu, ejot īrē, pagarini līgumu un pēc tam neaizej par velti?
- Jā, līgums ir līdz nākamajai sezonai ar iespēju pagarināt vēl uz gadu. Kā klubs saka, ja es iešu īrē uz vienu gadu, viņi vēlētos, lai es ziemā līgumu pagarinātu vēl uz sezonu. Vai tas būs automātiski vai kā, man pašreiz grūti teikt, bet zinu, ka viņi tādā gadījumā gribētu, lai es ziemā pagarinu līgumu.

"Anglijā uz spēlēm nāk vairāk cilvēku, taču viņi nav tik traki kā Polijā"

- Stamam esi atgādinājis, kā viņu Pahars savulaik Premjerlīgā piemuļķoja?
- Nē, nobijos - negribēju riskēt ar savu dzīvību (smejas). Runājot nopietni, viņam neko rādījis neesmu, bet mums, spēlētajiem, ir tāda WhatsApp grupa, kurā visiem parādīju, ko mūsu [bijušais] izlases treneris izdarīja. Bija daudz joku un smieklu. Stams bija ļoti labs futbolists, un viņš treniņprocesā var diezgan daudz patrenēties kopā ar mums. Un ir redzams, ka viņam ir klase un ka viņš bija "top" spēlētājs. Un savos gados [Stamam jūlijā apritēs 45 gadi – A.S.] viņš joprojām ir ļoti labā līmenī (smejas).

- Stams būs tikpat augsta līmeņa treneris, kāds viņš bija kā spēlētājs?
- Domāju, ka jā. Esmu pārliecināts, ka viņu gaida liela trenera karjera. Tas šogad bija redzams – jau pirmajā sezonā [iepriekš Stams Nīderlandē bija strādājis tikai kā asistents – A.S.] gandrīz tika uz Premjerlīgu. Tagad par viņu ir liela interese, un jau ziemā viņam bija varianti no Premjerlīgas. Visi par to rakstīja.

- Kā tu viņu kā treneri raksturotu trīs vārdos?
- Viņš ir ļoti mierīgs. Cik atceros, kā spēlētājs viņš tāds galīgi nebija (smejas). Viņš ir diezgan mierīgs un pa šo sezonu uzkliedza varbūt divas reizes. Spēles laikā, ģērbtuvē, pārtraukumā, treniņprocesā viņš mani satrieca ar savu mierīgumu. Jo biju domājis, ka viņš būs tāds pats, kāds bija spēlētāja karjeras laikā.

- Ja salīdzinām budžetus Polijā un Anglijas Čempionātā, tad Anglijā tādi budžeti kā "Legia" [2015. gadā ienākumi bija ap 25 miljoniem eiro] ir visnotaļ normāla parādība – arī jums pašiem iepriekšējā gadā budžets bija lielāks [ienākumi iepriekšējā gadā gandrīz 30 miljoni eiro, parādi gandrīz 85 miljoni eiro]. Kā vari salīdzināt turnīru līmeni?
- Domāju, ka Čempionātā spēles līmenis ir stiprāks. Ja Polijā savā starpā spēlē "Legia" un "Lech" vai, piemēram, "Cracovia" un Krakovas "Wisla", tad atmosfēra ir ļoti laba. Kamēr Čempionātā fani daudz kur varbūt nemaz nav tik aktīvi un skaļi. Tomēr spēles ziņā Čempionāta līmenis, protams, ir kārtu augstāks nekā Polijas Ekstraklasē. Čempionātā ir trīs četras pastarītes, kuras katru gadu cīnās par palikšanu līgā, bet ir kādas 15 komandas, no kurām izšaut var pilnīgi visas. Tā pati "Huddersfield" nebija tālu no tā, lai izkristu, un pagājušajā sezonā bija tādā pašā situācijā kā mēs ["Reading" un "Huddersfield" starp 24 vienībām finišēja attiecīgi 17. un 19. vietā – A.S.]. Un šosezon gan mēs, gan viņi jau spēlējām finālā – tas ir diezgan dīvaini. Tikmēr tajā pašā Ekstraklasē ir trīs četras komandas, kuras visu laiku ir līderes un cīnās par medaļām un Eirokausiem.

- Kura komanda ir stiprāka – "Reading" vai "Legia"?
- Nu, nezinu (domā). "Legia" tagad ir stipra. Nedomāju, ka stiprāka par "Reading", bet grūti spriest. Tomēr teiktu, ka "Reading" ir stiprāka (smaida).

- Runājot par atmosfēru, pēc spēlēšanas Polijā tevi, braucot uz Angliju, laikam vairs nekas nespēja pārsteigt.
- Jā, noteikti. Anglijā uz katru spēli nāk pa 20-25 tūkstošiem skatītāju, taču fani nav tik skaļi un tik traki. Polijā atmosfēras ziņā spēlēt ir ļoti labi, var just futbolu. Mūsu mājas spēlēs Redingā ir diezgan labi fani, tomēr Anglijā kopumā cilvēku varbūt iet vairāk nekā Polijā, taču viņi nav tik traki, tik crazy. Mediju ziņā Premjerlīgā gan jau ir lielāka uzmanība, taču Čempionāts un Ekstraklase šajā ziņā ir diezgan līdzīgā līmenī. Tās pašas intervijas. Angļu valoda? Tagad esmu to apguvis labāk. Mierīgi runāties ar žurnālistiem vēl varbūt nevaru, bet savu levelu [līmeni] esmu pacēlis. Divas trīs reizes nedēļā kluba bāzē pēc treniņa gājām mācīties – divi francūži, viens no Šveices [acīmredzot domāts Lihtenšteinas izlases pussargs Zandro Vīzers – A.S.]. Ar mums mācījās arī divi holandieši no treneru štāba. Angļu valodu vajag zināt.

- Anglijā, arī Londonā, pēdējā laikā diemžēl daudz nākas runāt par teroraktiem. To sadzīvē jūti vai ikdienā pamani tikai no mediju virsrakstiem?
- Kad notika nesenais terorakts, pats nebiju Londonā. Taču bijām, kad terorakts notika Mančestrā. Tad tas bija jūtams. Arī mūsu komandā ir divi puiši no Mančestras, kuri tajā pilsētā bija dzīvojuši visu savu dzīvi. Bija redzams, ka tas drusciņ ietekmē, taču varētu teikt, ka lielākā redzamā ietekme ir tā, ka Londonas lidostās vairāk un rūpīgāk pārbauda.