J. Ikaunieks par savu jauno Norvēģijas klubu: "Spēlētāji šeit ir labāki nekā Liepājā"

Pastāsti, kāda ir situācija ar koronvīrusa ietekmi uz dzīvi un uz futbolu Norvēģijā!
Ir redzams, ka mašīnu ielās mazāk. Visas trenažieru zāles ir ciet. Daudzi zaudējuši darbu, lidostā vien, cik man zināms, septiņus tūkstošus atlaida no darba. Arī futbolisti domā, ko šajā situācijā darīt. Vispirms spēlētāju asociācija pati nāca klajā ar priekšlikumu klubiem samazināt spēlētāju algas par divdesmit procentiem. Sākotnēji mūsu klubs nepiekrita, bija plānojuši mūs visus laist divu nedēļu ilgā bezalgas atvaļinājumā, lai Norvēģijas valsts izmaksātu mums naudu par četrpadsmit dienām. Bet tad klubs no šīs ieceres atteicās, jo tad visi spēlētāji uz tām divām nedēļām kļūtu par brīvajiem aģentiem un varētu izklīst kur nu kurais. Tagad klubs vēlas tomēr samazināt spēlētāju algu par divdesmit procentiem, bet nu vairs spēlētāju asociācija tam īsti nepiekrīt. Futbolistiem ir ģimenes, dažiem sievas, brāļi, māsas, vecāki zaudējuši darbus, tāpēc spēlētāji pret šo opciju sāk raudzīties piesardzīgāk. Mūsu kluba pieredzes bagātākie spēlētāji veica pārrunas ar spēlētāju asociāciju un mūsu pašu klubu. Es par sevi viņiem teicu, ka piekrītu algas samazinājumam. Jā, šeit viss ir dārgs, algas nav nekādas lielās, bet divdesmit procentu samazinājumu šajos apstākļos varu pieņemt.

Komandai koptreniņu joprojām nav? Katrs trenējas individuāli?
Jā. Dzirdēju, ka varbūt šonedēļ varēs atsākt trenēties grupās. Vismaz pagājušajā nedēļas nogalē par to runāja. Treneri sūta individuālās programmas katram spēlētājam, kas kuram jāizdara. Runā, ka čempionāts varētu sākties 23. maijā. Bet koptreniņi varētu atsākties aprīļa vidū jeb pēc Lieldienām.

Tie ir fiziskie treniņi vai notiek darbs arī ar bumbu?
Mums sūta tikai fiziskos treniņus vienai vai divām reizēm dienā. Kross uz izturību, intervāla skrējieni, ātruma vingrinājumi. Es eju ar vēl vienu spēlētāju. Kluba treniņbāzē ir tāda sagatavošanās telpa, kur iesildās pirms spēlēm. Mēs tur uzspēlējam arī futboltenisu, pacilājam kaut kādus svarus, lai gan tā ir tāda stipri nosacīta trenažieru zāle.

Parunāsim ne tikai par koronvīrusu, bet arī par taviem pirmajiem iespaidiem Norvēģijā! Vai dzīvokli tev nodrošina klubs?
Nē, par dzīvokli pašam jāmaksā. Klubs sameklēja. Sākumā man piedāvāja pilsētas centrā. Divus dzīvokļus tur apskatīju, bet abi bija bez mēbelēm. Es tomēr gribēju mēbelētu, lai nebūtu lieki jātērējas. Līdz stadionam ar mašīnu ir septiņu astoņu minūšu brauciens. Man patīk! Dzīvoklis ir labā vietā.

Organizatoriskā līmenī Norvēģijas klubs kaut kā būtiski atšķiras no apstākļiem Latvijā?
Latvijā esmu bijis tikai Liepājā. Jā, esmu dzirdējis arī par to, kā ir citos klubos. Bet organizatoriski te viss ir kārtībā. Par visu padomāts, bet uz daudzām lietām klubā skatās diezgan taupīgi, nav liekas izšķērdības. Domāju, tas šejienes kultūrā tā ir pieņemts. Par visu padomāts, bet praktiskā puse ir prioritāra. Piemēram, kluba treniņbāzē ģērbtuvēm ir durvju kodi, nav nevienam jākontrolē un jāuzrauga bāze.

Futbola ziņā – kādi ir pirmie iespaidi par savu jauno klubu?
Man jau liekas, ka spēlētāji šeit ir labāki nekā Liepājā. Arī konkurence ir lielāka. Ātrums, temps, treniņi intensīvāki. Šis treneris ir prasīgs. Domāju, treniņprocesa kvalitātē ir liels trenera nopelns. Jau pārbaudes mačos varēja just, ka spēles rit ātri. Nevar ilgi domāt, ātri jāpieņem pareizais lēmums. Ja gribas te palikt ilgāk, katru dienu jāstrādā ar maksimālu atdevi. Viņi jau par mani te nekā nezina. Viss no jauna jāpierāda. Te ir spēlētāji no labām komandām. Daudz jaunu un talantīgu spēlētāju. Līmenis ir jūtams, taču es tajā iederos.

Ārzemēs leģionārus mēdz sagaidīt ar skarbiem sveicieniem. Kā tev sekmējās ar iekļaušanos jaunā kolektīvā?
Zini, šoreiz pat biju nedaudz pārsteigts par to, cik labvēlīgi visi bija. Atceros, pirmajā treniņā biju tā izslāpis pēc futbola un tik ļoti alku sevi pierādīt, ka atdevu patiešām visu tajā. Treniņš bija grūts. Spēlējām trīs pret trīs kvadrātu ar neitrālo, deviņas reizes pa deviņdesmit sekundēm. Nemitīgi bija jādodas presingā. Tur jau varēja nogurt. Bet pēc tam vēl bija jāuzspēlē futbols seši pret seši ar neitrālajiem. Atkal treneris prasīja visu laiku būt cieši klāt pretiniekiem, pat tad, ja bijām divu vīru mazākumā, visu laiku bija jāiet augstāk, jāpresingo. Tad, nu, pēc treniņa trīs četri spēlētāji pienāca klāt un teica: "Labs pirmais treniņš, malacis." Arī kolektīva ziņā visi draudzīgi. Bet sākumā gan bija jūtama baigā skepse, arī no treneru štāba puses. Man liekas, viņi uz pašu Latviju skatās… nu, ne kā uz līdzīgu sev.

Tas jau bija pārbaudes laikā, kad spēlētāji tur nāca un gāja?
Jā. Domāju, es nebūtu te palicis, ja nebūtu viņiem atbilstošā līmenī. Otrajā treniņnometnē mums pievienojās arī divi spēlētāji no Nigērijas. Ātri, tehniski spēlētāji, likās tīri tā neko. Bet viņus diezgan ātri atskaitīja, jau ceturtajā dienā aizsūtīja mājās.

Cik daudz ārzemnieku esat komandā?
Es, divi francūži, no kuriem viens traumēts uz visu sezonu, ir dāņi, bet tie jau ir kā savējie. Tagad vēl parakstījām vienu jaunu islandiešu aizsargu. Un ir viens nigērietis. Es šeit neskaitos kā leģionārs čempionāta reglamenta izpratnē [acīmredzot domāts leģionāru kvotas trūkums komandas sākumsastāvā, Norvēģijā leģionāra statusu ņem vērā tikai sezonas pieteikumā - A.S.], tā ka papildus konkurence tikai starp leģionāriem mums te nav. Taču galvenais ir pēc iespējas ātrāk atgriezties futbolā un sākt sezonu. Esmu ļoti noilgojies pēc treniņiem un spēlēm! Gaidu ar nepacietību sezonas atsākšanos.

Izmantotie resursi:
https://lff.lv/zinas/12533/janis-ik...