Šteinbors un trofejas, sejas maska, ceļu policija, latviešu valoda (2. daļa)

Intervijas pirmo daļu lasi šeit!

Pāvela Šteinbora klubu karjera:
2002. - "Lido-Nafta" (1. līga)
2003. – JFC "Skonto" (tā pati komanda, "Lido-Nafta" nosaukums tika mainīts, 1. līga)
2004.-2007. - "Jūrmala"
2007./2008. - "Blackpool" (īrē, galvenajā komandā neuzspēlēja)
2008.-2012. - "Liepājas metalurgs"
2012./13. - "Golden Arrows" (DĀR)
2013.-2015. - "Gornik" (Polija)
2015./16. - "Nea Salamis" (Kipra)
2016.- ? - "Arka" (Polija)

Izlasē debitējis 2015. gadā un pagaidām aizvadījis 12 spēles, no tām astoņi mači nospēlēti 2019. gadā "Euro 2020" kvalifikācijas turnīrā.

Tituli: 2009. gada Latvijas čempions ar "Liepājas metalurgu", bet ar Gdiņas "Arka" Polijas kausa ieguvējs (2017.) un divkārtējs Polijas Superkausa ieguvējs (2017. un 2018.). Atzīts par Latvijas 2019. gada labāko futbolistu (gan LFF aptaujā, gan žurnālistu aptaujā), atzīts par Trīspilsētu reģiona (ietver Polijas pilsētas Gdaņsku, Gdiņu un Sopotu) labāko sportistu 2017. un 2019. gadā. Tāpat 2019. gadā iekļauts "Arka" 90 gadu vēstures simboliskajā izlasē.
___________________________________________________________________________________________________

Ar Zabžes "Gornik" vienmēr atradāties tabulas augšdaļā, kamēr ar Gdiņas "Arka" cīnāties pa apakšu, tomēr īsto slavu Polijā ieguvi, pārstāvot tieši "Arka" [bija starp 2018./19. gada sezonas "Top3" Ekstraklases vārtsargiem - aut.]. Kāpēc tā?
Ar "Arka" mēs izcīnījām Polijas kausu, kas tomēr jau ir vērā ņemams sasniegums. Jā, Ekstraklasē mēs nespēlējam žilbinoši, taču tai pašā laikā "Arka" ir neērta pretinieka reputācija. Mēs varam zaudēt ikvienam, bet arī varam uzveikt ikvienu. Sevišķi savā laukumā esam bīstami, mūsu līdzjutēji ir neticami labi. OK, es nesalīdzinu ar "Legia" vai "Gornik", kurai ir iespaidīga Torcida, tie ir lieli klubi. Taču arī "Arka" ir ar pietiekami lielu vēsturi un ir spēcīgs vidusmēra klubs [tiesa, 91 gada pastāvēšanas vēsturē Ekstraklasē aizvada tikai 16. sezonu - aut.]. Esmu runājis ar puišiem no citām komandām, un viņi atzīst, ka nekad nemīl braukt spēlēt uz Gdiņu. Protams, vienmēr esmu sapņojis arī ar "Arka" spēlēt pirmajā astotniekā [Polijā pēc diviem apļiem 16 komandas sadalās divos astotniekos - aut.], taču pagaidām to ir grūti paveikt. Cīnāmies, cik varam, taču pagaidām nespējam uzlēkt augstāk.

Tomēr pats dažu gadu laikā esi kļuvis labāks? Kausa iegūšana ir viens, bet tu rādi augstvērtīgu sniegumu visa čempionāta garumā. Daudzi Polijā saka, ka tu noturēji "Arka" Ekstraklasē, kamēr "Gornik" nebiji līdera lomā.
Nezinu, vai esmu kļuvis labāks. Man ir ļoti paveicies nokļūt "Arka", veiksme stāvēja klāt arī Polijas kausa iegūšanā. Līdz ar to laikam jau mans vārds kļuva skaļāks, bet pašam auga pārliecība. Nav noslēpums, ka vārtsargam svarīgākais ir spēlēt - treniņos ir daudz labu vārtsargu, bet tas nav salīdzināms ar to, ko demonstrē spēlēs. Man ir izdevies sakrāt šo sēriju bez izlaistām spēlēm [Šteinbors ir vienīgais Polijas Ekstraklasē, kurš sakrājis vairāk nekā 100 spēles bez izlaista mača, tāpat viņš ir "Arka" visu laiku rekordists šai ziņā - aut.] - iepriekš gūtie panākumi dod papildus spēkus. Tāpat man jāpateicas visiem "Arka" treneriem, jo arī šajā klubā man ir bijušas kļūdas, un viņiem ir bijis pamats mani nomainīt, taču acīmredzot viņi man ticēja un uzticējās. Tas savukārt ļāvis man iegūt individuālas balvas un atzinības. Tas viss iet roku rokā. Vārtsargs bez veiksmes un citu cilvēku atbalsta nevar iztikt.

2017. gadā ar "Arka" izcīnījāt Polijas kausu. Kas tev šobrīd ir spilgtākā atmiņā - pati spēle vai prieki un slava, kas sekoja pēc tam?
Ja šo kausu uzvarētu tagad, es svinību laikā būtu rīkojies citādi. Pirmkārt, man ļoti žēl, ka nepaņēmu līdzi Latvijas karogu. Pēc tam domāju par to un izspriedu, ka sirds dziļumos laikam ne līdz galam ticēju, ka varam uzvarēt. Godīgi. Atbildot uz jautājumu, visspilgtāk atmiņā palikušas svinības pēc mača. Jo, kad esi laukumā, tu vienkārši dari savu darbu un spēlē - no malas tas viss noteikti prasa vairāk nervu, nekā esot tur iekšā.

No fināla atceros vēl vienu zīmīgu brīdi - pamatlaiku pabeidzām 0:0 un ģērbtuvēs neatgriezāmies, bet gan stāvējām centra aplī, un mūsu kapteinis Kšištofs Sobierajs [veterāns, kurš tagad jau beidzis karjeru un pēc darba asistenta arodā martā kļuva par "Arka" galveno treneri - aut.] runāja caur asarām - viņa sacītie vārdi bija aizkustinoši līdz pat sirds dziļumam. Ar šīm asarām viņš parādīja, cik ļoti vēlas uzvarēt šo finālu. Tu uz viņu skaties, un tur vairs nav variantu... - domāju, tas visus mūsu spēlētājus aizkustināja līdz sirds dziļumiem, un mēs papildlaikā atdevām vairāk nekā 100%. Skaidrs, ka tehniski, spēles ziņā mēs bijām vājāki nekā Poznaņas "Lech", taču ar savu vēlmi un raksturu mēs spējām iegūt Polijas kausu.

Tas ir lielākais sasniegums tavā karjerā?
[Pēc pārdomu brīža] Liekas, ka jā.

2016./17. gada sezonas Polijas kausa izcīņas fināls Varšavā: "Lech" - "Arka" 0:0, papildlaikā 1:2

"Arka" svinības (komandas kapteinis Sobierajs ar Nr.3)

Piezīme: kamēr Poznaņas "Lech" pietrūka pāris punktu līdz Ekstraklases titulam, Gdiņas "Arka" pēc mēneša čempionāta pēdējā kārtā smagā izbraukuma mačā Ļubinā izcīnīja uzvaru, tādējādi tomēr nosargājot komandai vietu spēcīgāko sabiedrībā. Pretējā gadījumā "Arka" nākamajā sezonā kā kausa ieguvēja piedalītos Eiropas līgā, pārstāvot Polijas 1. līgu (pēc spēka otro līgu).

Pastāsti, cik prestiži ir iegūt Polijas Superkausu! Man šķiet, ka "Arka" gadījumā tas bija ļoti īpaši tāpēc, ka divreiz pēc kārtas uzveicāt valsts bagātāko klubu Varšavas "Legia" [pirmo reizi "Arka" Superkausa izcīņā piedalījās kā kausa ieguvēja, bet vēl pēc gada zaudēja Polijas kausa finālā, tomēr atkal cīnījās par Superkausu, jo "Legia" izcīnīja gan Ekstraklases titulu, gan Polijas kausu - aut.].
Saprotams, ka Superkausa prestižs ir zemāks nekā Ekstraklases titula vai Polijas kausa prestižs. Tomēr arī Superkauss ir oficiāla trofeja un, lai gan Superkauss nedod tiesības piedalīties Eirokausos, Polijā novērtē arī šo trofeju. Tas, ka ieguvām šo trofeju divas reizes pēc kārtas, ir ārkārtīgi interesanti [trofeja izspēlēta 29 reizes un vairāk titulu nekā "Arka" ir tikai Polijas lielākajiem klubiem Varšavas "Legia" un Poznaņas "Lech" - aut.].

Šķiet, Polijā sevišķi patīk kritizēt lielos klubus, arī izlasi, ja tā nespēj uzveikt potenciāli vājākus pretiniekus. Uzreiz parādās retoriskie jautājumi, par ko tiem maksātas lielās algas. Juti, ka "Legia" pēc diviem zaudējumiem pret "Arka" šādi tiek bakstīta?
Protams, ka šādas sarunas bija - tā bija un būs. Tomēr mūs, "Arka" futbolistus, tas neinteresēja. Mums svarīgi bija uzvarēt, iegūt trofeju, turklāt abas reizes to paveicām pretinieku laukumā Varšavā. Saprotams, ka mūs slavēja, "Legia" kritizēja, taču futbola pasaulē tas viss ātri mainās - atliek mums zaudēt kādai komandai, kas iekļuvusi Ekstraklasē no 1. līgas, un arī "Arka" tiek kritizēta par to, ka zaudē debitantiem un parādās sarunas, par ko algas maksāt. Futbolā tā ir normāla parādība.

"Arka" 2017. gada vasarā 11 metru sitienu sērijā izcīna Polijas Superkausu, Šteinbors - galvenā varoņa lomā

"Arka" 2018. gada vasarā skaistu golu mačā vēlreiz sakauj "Legia" (3:2) un iegūst Superkausu

Pēc pirmā iegūtā Superkausa drīz vien otro reizi kluba vēsturē [pirmā bija 1979. gadā - aut.] piedalījāties Eirokausos un pēc 3:2 uzvaras Gdiņā viesos Dānijā dramatiski zaudējāt "Midtjylland" ar 1:2, ielaižot vārtus 77. minūtē un kompensācijas laikā. Cik smagi bija ar to samierināties?
Jā, bijām tuvu, lai uzvarētu un iekļūtu nākamajā kārtā. Ar puišiem bijām ārkārtīgi sarūgtināti, tomēr galu galā nospriedām, ka pirmajā spēlē, kad uzvarējām ar 3:2, iesitām pēdējā sekundē, un šeit atkal nostrādāja šie svaru kausi - vienreiz tu, otrreiz viņi. Vilšanās, protams, tāpat bija. Futbola ziņā dāņi bija labāki, taču mēs atkal pretojāmies un atdevām pilnīgi visus spēkus. Atceros, ka, neskatoties uz šo neveiksmi, Polijā tieši "Arka" startu Eirokausos novērtēja vispozitīvāk no poļu komandām [tai vasarā Polijai atkal katastrofa Eirokausos - "Legia" un "Lech" zaudēja attiecīgi Moldovas un Luksemburgas klubiem izbraukuma vārtu likuma dēļ (tāpat kā "Arka", tikai dažāda kalibra pretinieki), bet "Jagiellonia" izkrita pret Azerbaidžānas klubu - aut.]. Varējām nospēlēt veiksmīgāk, taču ar savu sniegumu bijām lepni. Futbolā ilgi pārdzīvot nedrīkst - tas nepalīdz.

Pastāsti, kā vari mierīgi iziet uz ielas, ņemot vērā, cik daudz esi palīdzējis "Arka" - Polijas kauss, Polijas Superkausi, palīdzēšana noturēties Ekstraklasē.
Godīgi sakot, es neesmu cilvēks, kurš mīl iet ārā. Man nepatīk staigāt pa veikaliem, tirdzniecības centriem. Kad ciemos atbrauc ģimene, tad, protams, izejam pastaigā, braucam uz jūru. Taču, kad esmu viens pats, pēc treniņa atgriežos mājās, uz restorāniem nestaigāju, pasūtu pārtikas piegādi [catering] mājās. Pastaigājos reti. Kad gadās, tad, protams, cilvēki bieži nāk klāt, sasveicinās, mēdz teikt labus vārdus, kas ir patīkami. Gadās arī, ka kāds sāk mācīt, kā "Arka" ir pareizi jāspēlē - arī interesanti [smaida]. Tas esot jāpastiprina, tas spēlētājs jāpadzen. Skaidrs, ka cilvēki dzīvo roku rokā ar futbolu. Kopumā cilvēki šeit pie jūras ir mierīgāki - nav arī tā, ka plēstu uz pusēm. Pēc neveiksmīgām spēlēm šeit mēdzu saņemt atbalsta vārdus - tas ir interesanti, jo citviet ierasts, ka uzreiz kliedz "Vācies ārā!", "Ko tu šeit vispār dari?" un tā tālāk. Gdiņas līdzjutēji un cilvēki ir atbalstoši.

Piemēram, ar Gdiņas mēru [kurš ieņem amatu jau vairāk nekā 20 gadus - aut.] esat pazīstami?
Viņš katru gadu ierodas uz "Arka" prezentāciju, spiež visiem futbolistiem roku, aprunājas ar dažiem. Viņš ir futbola cilvēks. Viņš ir teicis, ka "Arka" ir Gdiņa un Gdiņa ir "Arka". Esam cieši saistīti, lai gan zinu, ka šobrīd ir nelielas problēmas, tomēr nevēlētos tagad šo tēmu attīstīt [patiesībā "Arka" ir ļoti nopietnas problēmas, koronavīruss situāciju tikai pasliktinājis, un poļu mediji vēsta, ka klubam draud bankrots un pazemināšana uz ceturto līgu - aut.].

Šīs sezonas gaitā daudz tika runāts, ka tev šovasar beigsies līgums un "Arka" ļoti vēlēsies to pagarināt. Poļu žurnālisti man čukstēja, ka tevi labprāt vēlētos iegūt arī kāds lielāks poļu klubs. Cik lielu lomu nospēlēja patriotisms pret "Arka", tavs statuss Gdiņā?
Neslēpšu, ka man ir sentiments pret "Arka", un viņi vēlējās mani paturēt. Man piedāvāja labus finansiālos nosacījumus, mani tie apmierināja. Es nemaz neiedziļinājos, ko man piedāvāja citi klubi, un vienkārši parakstīju līgumu ar "Arka".

Kā runājām, šobrīd esi varenas neizlaisto spēļu sērijas īpašnieks. Tomēr iepriekš bez traumām neesi izticis - Zabžes "Gornik" pēc sejas traumas vienubrīd spēlēji ar masku un kādā intervijā izteicies, ka ar to, visticamāk, spēlēsi līdz karjeras beigām, jo otrs trieciens pa to pašu vietu var beigties bēdīgi. Un ka sieva nemaz neļautu masku noņemt. Kas mainījās?
Kad guvu šo traumu, man atpakaļ savienoja divus sejas kaulus un nostiprināja tos ar skrūvītēm un plāksnīti. Dakteris sacīja, ka maska nepieciešama, lai netrāpītu pa to vietu, kur ieliktas metāla detaļas. Ar šīm skrūvītēm var dzīvot visu mūžu, tās nav traucējošas. Taču, ja būs ass trieciens, tad tur viss var izirt. Tāpēc bija norādījums spēlēt maskā. Jau pēc tam citā sarunā pavaicāju dakterim, vai ir iespējams izņemt šīs skrūvītes - tad arī uzzināju, ka, izņemot šīs metāla daļas, pēc tam var spēlēt arī bez maskas. Nospēlēju sezonu līdz galam, bet pēc tam nolēmu šīs skrūvītes izņemt un turpmāk varēju spēlēt bez maskas.

Sejas operācija bija sarežģīta?
Manuprāt, jebkura sejas operācija ir sarežģīta. Atceros, ka pēc traumas gūšanas laukumā šo vaiga kaulu varēju saskatīt, bet otru [rāda - aut.] nē. Sapratu, ka kauls iekritis iekšā. Nevarēju lāga atvērt muti un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Viens kauls man bija lūzis, bet iekritušais vaigs bloķēja žokli. Guļu uz zemes, pieskrien ārsts, sāk taustīt un saka: "Viss normāli, celies! Turpini spēlēt!" Es: "Labi." Cenšos piecelties, bet saprotu, ka tribīnes un laukums "apmainījušies" vietām. Vēlreiz nokritu. Pēc tam jau tiku nomainīts, mani aizveda uz slimnīcu, es nevarēju pakustināt muti un parunāt. Tā vēl bija brīvdiena, slimnīcā nebija dežūrārsta, mani nevarēja pieņemt, tāpēc veda uz citu slimnīcu - likās, ka pa ceļam nomiršu, jo galva griezās, metās nelabums, pašsajūta bija ļoti slikta. Taču galu galā slimnīcā pielika pie sistēmas un ātri vien atguvos. Vēlāk operācija.

Varbūt laukumā paklausīji ārstam un piecēlies, jo atcerējies Navalkas vārdus par to, ka nedrīkst izrādīt sāpes?
[Smejas] Jā, laikam, nedrīkst taču izrādīt vājumu!

Šteinbors spēlējot ar masku. Foto: Davids Marišs ("Edytor").

Toties tagad esi vienīgais Ekstraklasē ar vairāk nekā 100 pilnām spēlēm pēc kārtas [sērija sākās apmēram pirms trim gadiem, 2017. gada aprīlī - aut.]. Saprotu, ka vārtsargi ne tik bieži gūst savainojumus un tomēr - slimot tu arī neslimo? Temperatūras vai sliktas pašsajūtas nekad nav?
Gintars [Stauče] man reiz sacīja: "Paša, kad pašsajūta ir laba, jebkurš to var. Īstā māksla ir spēlēt, kad ir grūti, kad nav vēlmes vai pat slimība. Lūk, kur futbolista būtība!" Pārvarēt grūtos brīžus. Es šos vārdus "ierakstīju" zemapziņā - ka ne vienmēr būs labi. Esmu spēlējis, kad sāp tas un tas. Ar saaukstēšanos, tpu, tpu, tpu, man ir veicies - allaž saaukstējos, kad nebija spēļu vai starpsezonu periodā. Neatceros, ka spēlētu ar temperatūru. Mazo traumu gan nav trūcis, tāpat ir nācis spēlēt ar tablešu un špriču palīdzību. Taču tas profesionālajā futbolā ir normāli. Pat nepievēršu uzmanību tam.

Bet saviem rekordiem uzmanību pievērs?
Tam vairāk seko ģimene - viņi sūta man dažādus izgriezumus. Ļoti patīkami. Kad saņēmu kreklu par 100 aizvadītām spēlēm pēc kārtas, aizdomājos, ka tas ir liels skaitlis, taču laiks tik ātri paskrēja. Jocīga sajūta. Visus kausus un apbalvojumus lieku vienā istabas stūrītī [Gdiņā], bet tas viss būs jāpārved uz māju Latvijā, kur sieva sola izveidot speciālu vietu ar vitrīnu, kur to visu salikt. Būs, ko atcerēties.

Runājām, ka sportiski lielākais panākums ir Polijas kausa iegūšana. Kurš no šiem individuālajiem sasniegumiem tev pašam šķiet vērtīgāks - Latvijas gada labākais futbolists, Trīspilsētu [Gdiņa, Gdaņska, Sopota] gada labākā sportista tituls vai iekļaušana Gdiņas "Arka" 90 gadu vēstures simboliskajā izlasē?
Vissvarīgākais ir Latvijas labākā futbolista tituls - Latvija ir mana valsts, manas mājas. Esmu lepns, ka tiku atzīts par labāko futbolistu valstī. Tālāk seko atrašanās "Arka" 90 gadu izlasē, arī liels notikums un gods. Un tad Trīspilsētu labākā sportista gods.

Tomēr kļūt par labāko sportistu Trīspilsētu reģionā arī ir nopietni - Gdaņskā, Gdiņā un Sopotā dzīvo 800 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir vairāk nekā Rīgā, turklāt Gdiņā ir laba dāmu basketbola komanda, Gdaņskā futbols spīdvejs un tā tālāk.
Jā, šeit ir bez maz vai visi sporta veidi, bet man izdevies šo balvu iegūt otro reizi. Kaut kādā veidā [smaida]. Neslēpšu, arī tas ir ļoti patīkami. Paldies visiem, kas par mani balsoja, jo ne jau es pats šo titulu ieguvu, tas bija cilvēku viedoklis. Tas pats attiecas uz pārējiem individuālajiem panākumiem, arī Latvijas gada futbolista statueti - esmu ļoti pateicīgs visiem balsotājiem.

Pieļauju, ka cilvēki Trīspilsētu reģionā ir draudzīgi - re, pat kopēja balva sportistiem. No citas puses derbiji starp Gdiņas "Arka" un Gdaņskas "Lechia" ir diezgan nikni. Atklāj cilvēkiem Latvijā, cik šie derbiji ir principiāli!
Kad notiek derbiji, pilsētā viss pamirst. Gdiņā visur tiek izkārti mūsu kluba karogi, policija patrulē pa visu pilsētu, "Lechia" līdzjutēji šeit lielā skaitā bija tikai reizi, bet pēc tam vairs ne, jo tas nebija droši - tagad derbijus aizvadām bez viesu faniem. Atmosfēra ir kā pirms kara. "Arka" tie ir svarīgi mači, jo Ekstraklasē nekad neesam uzveikuši viņus [rūgti smaida], ir bijuši tikai neizšķirti. Kopumā cilvēki patiešām šai reģionā ir visai mierīgi, taču derbiju laikā jūtama cita noskaņa, ir spriedze.

Pastāstīšu vienu epizodi, kas raksturo attiecības starp "Arka" un "Lechia". Pārstāvam kaimiņu komandas, bet gadījās reiz tā. Braucu ar auto un pie stūres runāju pa telefonu ar sievu. No aizmugures kreisajā pusē pietuvojas busiņš, es nepievēršu uzmanību. Izrādās, tā ir policija, kas drīz vien liek man apstāties. Paprasa dokumentus, lasa tos un tad, man dzirdot, saka savam kolēģim: "Hei, mums šeit trāpījies arkoviecs ["Arka" pārstāvis - aut.]. Mēs esam par "Lechia", tūlīt būs interesanti." Mani paņēma pēc pilnas programmas un uzlika maksimālo sodu. Runāšana pa telefonu izmaksāja, šķiet, 200 zlotus [50 eiro]. Nebija nekādu variantu cilvēcīgi parunāt par soda mīkstināšanu, uzreiz sagatavoja termināli un tik maksā. Vēl kaut kādus soda punktus pierakstīju - es gan nezinu, kā tas strādā, jo man ir Latvijas tiesības. Lūk, tā man gadījās, turklāt tas notika Gdiņā - savā pilsētā trāpījos uz svešajiem.

Viņi tiešām izrādīja niknumu vai ar smaidu tas viss notika?
It kā ar humoru, bet tai pašā laikā viss risinājās nopietni.

Labi, cits piemērs - "Arka" līdzjutēji ar sapratni uztvertu, ja tu publiski novēlētu veiksmi Kristeram Toberam Gdaņskas "Lechia" komandā?
Protams, ka saprastu. Šeit tomēr runa par vienu cilvēku, kurš ir mans tautietis. Un es arī tagad to varu pateikt - vēlu veiksmi Kristeram, lai viņam viss izdodas! Esmu ļoti priecīgs, ka viņš atbraucis uz Polijas čempionātu, pat ja tā ir "Lechia", jo tas ir diezgan liels klubs, kuram jau iepriekš cauri gājuši Latvijas futbolisti [Lukjanovs, Kožans, O.Laizāns], un Toberam karjerā tas būs labs solis. Viņš ir gados jauns, bet Polija ir ļoti labs tramplīns, lai tiktu Bundeslīgā, Itālijā un tā tālāk. Malacis, ka viņam ir izdevies uz šejieni atbraukt un jau aizvadīt vairākus mačus. Novēlu viņam veiksmi.

Izdevās ar Toberu Polijā jau sazināties?
Mazliet parunājāmies ar viņu, kad uz nometni Turcijā lidoja gan "Arka", gan "Lechia", apmainījāmies telefona numuriem.

Parēķināju, ka tad, kad spēlēji "Liepājas metalurgā", Kristeram bija apmēram 10 gadu. Iespējams, viņš savulaik tev kā vārtsargam padeva bumbas.
Ļoti iespējams, vajadzēs pajautāt [smaida].

Par tavu ģimeni. Šoreiz par psiholoģiski smago tēmu, tavu bioloģisko tēvu, nerunāsim, poļu medijos par to pietiekami daudz rakstīts [tulkojums mūsu portālā šeit - aut.]. Šoreiz labāk pastāsti par mammu - kam viņa gājusi cauri, cik daudz viņa tev nozīmē un ar ko šobrīd nodarbojas?
Kā jebkuram normālam cilvēkam, mamma man nozīmē ļoti daudz un esmu viņai pateicīgs. Es viņu ļoti mīlu. Ar manu mammu viss ir kārtībā, viņa dzīvo Rīgā kopā ar tēvu [Pāvels patēvu dēvē un izjūt kā īsto tēvu - aut.] - tai pašā dzīvoklī Purvciemā, kur es vēl uzaugu. Var teikt, ka visu mūžu ir strādājusi par pārdevēju. Kad viņa iepazinās ar tēvu, strādāja apavu veikalu, tagad valūtas maiņas punktā. Skaidrs, ka vīrusa dēļ tagad ir pauze un sēž mājās. Es patstāvīgu dzīvi sāku agrā vecumā, jo tāds ir futbols. Jūrmala un Liepāja nav tik tālu no Rīgas, pēc tam jau devos uz ārzemēm, taču, protams, uzturam kontaktus, un viss ir labi.

Teici, ka ģimene seko taviem panākumiem. Kurš visazartiskāk to dara?
Pirmkārt, sieva, kura mēdz "Facebook" dalīties ar dažādiem maniem sasniegumiem - tas, protams, ir jauki, taču allaž saku viņai, lai labāk par šiem sasniegumiem informē mani privāti [smaida]. Lai gan neesmu pārāk lielā sajūsmā par publiskām lietām, man patīk, ka viņa tā dara. Mana sieva ir labākā pasaulē, es viņu ļoti mīlu - manos sasniegumos liela daļa nopelnu pieder tieši viņai. Kad atrados iepriekšējos klubos un ar mazajiem bērniem dzīvojām kopā, viņa mani allaž pasargāja - piemēram, ja bērni naktīs raudāja, viņa vienmēr tika galā pati, lai tikai es pirms mačiem vai treniņiem būtu atpūties. Tas bija liels spēku un nervu patēriņš, upurējoties manas karjeras labā. Arī tagad, kad "Arka" posmā katrs esam savā valstī, viņa velk visu uz saviem pleciem, rūpējoties par bērniem un māju. Milzīgs, milzīgs paldies viņai par to visu.

Pāvels ar sievu Diānu. Foto: no futbolista personīgā arhīva.

Tāpat mans tēvs seko manai futbola dzīvei un visu pārzina, kā arī sievastēvs ir liels futbola fans - viņš vienmēr par visu ir informēts. Šie visi cilvēki seko manai futbola dzīvei, par ko viņiem paldies. Man ir fantastiska aizmugure ģimenes izskatā. Sievas un bērnu klātesamības Gdiņā ļoti pietrūkst. Tas ir liels mīnuss.

Polijā labi zināms tavs rituāls ar "Arka" šalli, taču pastāsti par to arī Latvijas futbola līdzjutējiem!
Vēsture ar šo šalli sākās tieši Polijas kausa finālā 2017. gadā. Pirms fināla pie mums atnāca "Arka" galvenais līdzjutējs - galvenais, jo arī starp faniem ir sava hierarhija un statusi. Toreiz nemaz nebija zināms, kurš finālā sargās vārtus [savā pirmajā sezonā "Arka" klubā Šteinbors čempionātā pildīja rezerves vārtsarga lomu un vietu pamatsastāvā izkaroja caur labu sniegumu kausa izcīņā un jauna trenera atnākšanu - aut.], taču šis līdzjutējs nodeva šalli un palūdza nodot to tam vārtsargam, kurš ieņems vietu vārtos. Un palūdza, lai šī šalle spēles laikā atrodas vārtos. Kopš tā laika, kad uzvarējām to finālu, nolēmu, ka šalle allaž atradīsies manos vārtos. Manuprāt, arī tad, kad es vairs nesargāšu "Arka" vārtus, šai šallei jābūt kā simbolam. Pat tādas it kā mazas detaļas ir piedalījušās "Arka" vēsturē - ar šīs šalles klātesamību klubs izcīnīja Polijas kausu un divus Superkausus. Šalle kā neliels simbols.

Tieši šo šalli nākamajam vārtsargam uzdāvināsi?
Protams!

Gdiņas pilsētas stadionā uz īsu brīdi pie šīs slavenās šalles ticis Pāvela vecākais dēls Marians. Foto: no personīgā arhīva.

Reiz pie tevis atbrauca Polijas Ekstraklases TV, kurai pastāstīji par saviem "Top5" atvairījumiem. Pats atlasīji video vai televīzija palīdzēja?
Pirms atbrauca filmēšanas grupa, man tika atsūtīti video ar visiem maniem labākajiem atvairījumiem. Man bija jāatlasa pieci no tiem - sēdēju mājās un izvēlējos. Kad viņi atbrauca uz klubu, jau biju gatavs nosaukt atvairījumus pa vietām. Interesants process. Starp citu, pirms korekcijas dzīvē ieviesa koronavīruss, televīzijai padomā bija vēl viens projekts, kurā bija jāpiedalās trim Polijas Ekstraklases vārtsargiem - man, Malažam [ilgstoši bija Varšavas "Legia" pamatvārtsargs, bet pirms šīs sezonas pievienojās citam Ekstraklases klubam LKS, Malažam jūnijā apritēs 40 gadi - aut.] un Matūšam Putnockim [Vroclavas "Slask"]. Bija ideja, ka filmēšanas grupas brauks uz mūsu treniņiem un rādīs līdzjutējiem vārtsargu treniņu ikdienu - tai skaitā, kad ir slikti laika apstākļi un tu viss esi netīrs. Respektīvi, medaļas otru pusi. Es, protams, piekritu šim projektam, taču sākās epidēmija, un viss noklusa. Vispār Polijā lietas ap futbolu notiek ļoti labā līmenī.

Šim video nu jau ir pusotrs gads. Tagad "Top5" būtu cits? Visi runā par tavu neseno dubulto atvairījumu.
Jā, tas notika pret "Korona" - domāju, ka šo ieliktu pieciniekā [smaida].

Šteinbora "Top5" atvairījumu izvēle 2018. gada oktobrī

Skatoties dažādus video, visbiežāk esi redzams, atvairot bumbu. Saprotams, ka tieši šādas epizodes biežāk nonāk apskatos, jo ir efektīgas, taču, šķiet, ka tu ar bumbas noķeršanu aizraujies ret nekā citi vārtsargi.
Es tomēr teiktu, ka tas ir atkarīgs no sitiena. Tveru bumbu, ja sitiens nav pārāk bīstams - loģiski, ka šādas epizodes video apskatos netiek iekļautas. Neērtas bumbas tvert ir grūti - lai to izdarītu, tev par 100% jākontrolē bumba. Ir jāsaprot bumbas trajektorija, bumbas iegriešanas faktors. Lai cik drošas būtu rokas un kvalitatīvi cimdi, pastāv iespēja, ka bumba izslīdēs no rokām, trāpīs, piemēram, pa paša plecu un ielēks vārtos - un tad visi teiks: "Johaidī, ko tad tu ķēri, nevis atsiti?". Man nav baiļu tvert bumbu, taču reizēm, kad esi izstiepies pilnā augumā, noķert ir gandrīz neiespējami. Ja mēģini to notvert un tas neizdodas, bumba paliek turpat blakus, teiksim, metra attālumā, un tas dod iespēju uzbrucējam ar otro mēģinājumu gūt vieglus vārtus. Šādos gadījumos labāk tomēr atsist bumbu tālu prom un dot iespēju pacīnīties aizsargiem. Jā, laikam savā karjerā biežāk sitienus atvairu, taču ja bumba nāk virsū un sitiens ir ņemams, tad, protams, labāk noķert.

Trīs jautājumi, kas saistās ar vārtsarga darbu - kā gadu laikā mainās bumbas lidojums, cik liels progress panākts cimdu ražošanā un vai spēlētāju sitieni kļūst spēcīgāki?
Pirmo un trešo jautājumu var apvienot vienā atbildē - bumbas mainās, un tiek darīts tā, lai vārtsargiem būtu sarežģītāk. Bumbas kļūst vieglākas, gludākas, kaut ko pievieno klāt. Nezinu, ar katru gadu kļūst sliktāk un sliktāk. Protams, apzinos, ar kādu domu tas tiek darīts - lai sarežģītu dzīvi vārtsargiem un būtu vairāk vārtu. Attiecīgi sitieni kļūst sarežģītāki. Vaicāji par sitienu spēku - drīzāk teiktu, ka bumba lidojot aizlavās prom no tevis, aizgriežas prom. Un te varam atgriezties pie iepriekšējā jautājuma - vai jāaizraujas ar bumbas tveršanu? Tas nav droši, ir risks. Godīgi saku, ka bumbas man patīk aizvien mazāk.

Ja par cimdiem, esmu laimīgs, ka nu jau vairākus gadus spēlēju ar "Reusch" firmas cimdiem. Vācu ražojums, man ar kompāniju ir noslēgts līgums - esmu priecīgs par šiem cimdiem, un progress šajā ziņā tiešām ir liels. Nezinu, kā ir ar citām kompānijām, bet, ja tev ir individuāls līgums ar "Reusch", viņi sūta elektronisku katalogu, kur tu vari izvēlēties visus parametrus - tīkliņu, virsmu, stiprinājumu. Ir iespēja izvēlēties tieši tādus cimdus, kas tev būs komfortablāki. Tāpat ir cimdi sausam un mitram laikam. Agrākos gados tādu iespēju nebija - varēja pasūtīt standarta cimdus, un to ērtums jau bija veiksmes jautājums. Bumbu ražotāji dara visu, lai vārtsargiem būtu grūtāk, bet cimdu ražotāji mums palīdz [smaida].

Iepriekš parunājām par spēli ar kājām, bet tagad, lūdzu, paraksturo savas prasmes uz vārtu līnijas un izgājienos!
Atbildēšu ar pretjautājumu - tu esi vārtsargs, stāvi uz vārtu līnijas un seko sitiens. Ko darīsi?

Mēģināšu atvairīt.
Lūk, tā ir viena darbība, pareizi? Un tagad cita situācija - ja ir centrējums. Pirmkārt, pamest vārtus vai nē. Otrkārt, aizsniegšos līdz bumbai vai nē. Treškārt, apsteigšu pretinieku vai nē. Bez maz vai trīs lēmumi. Ar to vēlos pateikt, ka izgājieni jau pašā saknē ir sarežģītāki nekā spēle uz vārtu līnijas. Skaidrs, ka, esot uz līnijas, vārtsargi dažreiz izvelk trakus sitienus, taču bumbu atvairīšana ir vārtsarga pamata pienākums un tur nav jādomā - lēkt vai nelēkt. Protams, jālec!

Ar izgājieniem ir pavisam citādi - te pat no treneriem ir daudz kas atkarīgs. Kad biju Anglijā, vārtsargam bija aizliegts pamest vārtus. Blekpūles vārtsargu treneris teica, ka bumbas izsišanai ir domāti aizsargi. Nav ko līst ārā no vārtiem! Bet esmu bijis arī klubā, kurā liek lidot pa visu laukumu un maksimāli palīdzēt aizsargiem. Laikam ejot, cenšos izgājienos spēlēt biežāk. Taču tas nāk ar pieredzi - man izgājieni ir sarežģītāki nekā spēle uz līnijas. Skaidrs, ka vārtsargam tas ir liels pluss, ja ir prasme nekļūdīgi pamest vārtus. Atbildot uz jautājumu, man spēle uz līnijas padodas labāk. Tai pašā laikā neatceros, ka "Arka" sastāvā būtu rupji kļūdījies izgājienos. Savukārt, esot uz līnijas, ir bijušas reizes, kad būtu varējis ieņemt labāku pozīciju.

Pozīcijas izvēli var novērtēt tikai profesionāļi, bet no malas liekas, ka tieši tava reakcija, lēcienos izvelkot sarežģītus sitienus, ir fantastiska.
Reakciju baigi uztrenēt nevar. Gluži tāpat kā ātrumu - tas nāk no dabas. Vai muskuļi ir pielāgoti tādam sprintam vai nav. Līdzīgi ar reakciju - drusku vari to uzlabot, bet principā vai nu ir, vai nav. Paldies Dievam, man šī reakcija acīmredzot ir. Tu neesi pirmais, kas par manu reakciju šādi izsakās, tāpēc atliek vien piekrist.

Lasīju intervijā, ka tev kā labi piemēri kalpo van der Sārs un Oblaks. Kurus vārtsargus vari vēl izcelt, taču, nevis profesionālās attieksmes dēļ, bet tieši spēju dēļ? Kad skaties un domā, ka "es arī tā gribētu".
Tagad vairāki vārtsargi, piemēram, ter Štēgens, Edersons, Alisons, izceļas tieši ar spēli ar kājām. Nesen skatījos "Barcelona" spēli Čempionu līgā, un ter Štēgens deva piespēli 30-40 metru tālumā, turklāt ne pa zemi un arī ne pa izteikti augstu trajektoriju, bet tādu strauji planējošu. Tā, protams, ir fantastika. Sarežģīta padarīšana.

Poļu kolēģis man atsūtīja video, kurā šī mēneša sākumā uzstājās cits poļu žurnālists - kā man teica, respektabls cilvēks. Šajā video viņš nosauca visu Ekstraklases klubu līderu algas. Video tika pateikts, ka pēc līguma pagarināšanas ar "Arka" tava alga tagad ir 50 tūkstoši zlotu mēnesī [11 tūkstoši eiro - aut.].
Redzēju šo video un uzreiz varu pateikt - netici viņam! Acīmredzot viņš vēlējās sasniegt publicitāti, uztaisīt PR, taču viņam tur ir faktu kļūdas - ja nepieciešams, pats viņam piezvanīšu un pateikšu. Kas attiecas uz manu algu, viņam noteikti nav taisnības [smaida]. Nezinu, no kurienes viņam šāda informācija.

Pāvels Šteinbors treniņā. Foto: Gdiņas "Arka".

Noslēgumā vēl par Latvijas izlasi. Valstsvienībā debitēji 2015. gada novembrī Ziemeļīrijā, neilgi pēc 30 gadu sasniegšanas. Kā vārtsargs jūtas, debitējot ar 17 minūtēm [73. minūtē Šteinbors stājās vārtos Andra Vaņina vietā - aut.]?
Esmu ļoti pateicīgs, ka Pahars vispār man iedeva iespēju tikt laukumā. Varbūt esmu vecākas paaudzes futbolists, taču man viena minūte vai 90 minūtes Latvijas izlases kreklā ir gods un lepnums. Man bija pilnīgi vienalga par spēles laiku, absolūti nenozīmīgi - paldies trenerim par manu pirmo spēli valstsvienībā.

Ja par ne tik priecīgiem brīžiem, tad gan pēc tavas otrās, gan ceturtās spēles izlasē atkāpās galvenie treneri - attiecīgi Pahars [Šteinbors Gruzijā nospēlēja otro puslaiku, kurā deficīts pieauga no 0:2 līdz 0:5 - aut.] un Starkovs [otrais puslaiks 0:1 zaudējumā Gibraltārā, kad 88. minūtē pretinieki iesita ar rikošeta palīdzību - aut.]. Ne vienā, ne otrā gadījumā nevar vainot tevi, tā sagadījās apstākļi. Kā tu atceries abus šos mačus?
Žēl, ka pēc spēlēm, kurās sargāju vārtus, treneri zaudēja darbu. Skaidrs, ka jebkurā gadījumā izjūtu vainas apziņu. Man grūti teikt, vai būtu kas mainījies, ja vārtus sargātu cits vārtsargs. Vienkārši izjūtu atbildību par to, ka viņiem nācās aiziet. Stipri pārdzīvoju. Acīmredzot tā ir daļa no futbola.

Starp citu, arī trešais treneris šai posmā, Slaviša Stojanovičs, darbu pameta pēc spēles, kurā tu sargāji vārtus - tiesa, šoreiz tas notika pēc uzvaras pār Austriju [1:0].
Nu redz, tātad esmu liktenīgs vārtsargs, ka visi treneri pēc manas spēlēšanas aiziet prom [smaida]? Ja nopietni, man liekas, būt par Latvijas izlases treneri vispār ir grūti... Jebkurā gadījumā es esmu pateicīgs visiem izlases treneriem, pie kuriem spēlēju. Paharam paldies par debiju un to, ka sauca mani pat tad, kad klubā Kiprā nespēlēju. Tāpat paldies Starkovam un arī Slavišam, pie kura jau sāku regulāri spēlēt.

Pēc uzvaras pār Austriju, kurā gan mūsu pretinieks nespēlēja ar visspēcīgāko sastāvu...
[Pārtrauc] Tas nav svarīgi! Tam nav nekādas nozīmes! Tici man! Austrijai ir trīs sastāvi. Ir rezultāts, un tas paliks.

Kad atgriezies Polijā, kluba biedri brīnījās par šo rezultātu? Arī poļi bija mūsu grupā un, visticamāk, labi apzinājās spēku samērus.
Jā, poļi zina, ko nozīmē Austrijas izlase, un brīnījās. "Arka" priecājās par mani. Komandas biedri gan arī jokojās, ka esam uzveikuši "Austrijas masierus". Mani tādas runas vispār neinteresē! Ir rezultāts uz tablo. Šī uzvara bija kā gaisa malks pēc visa, kas gāzās mums pāri. Visu šo zaudējumu sēriju bija grūti sagremot, taču beidzot mēs parādījām - ja esam kā viena komanda, ja mēs kā maza valstiņa esam vienoti, varam spēlēt pret tādu pretinieku kā Austrija un rādīt zobus. Biju ļoti priecīgs un laimīgs, ka uzvarējām šo spēli.

Pēc 0:6 zaudējuma Zalcburgā tev esot bijusi ļoti nopietna saruna ar Stojanoviču un izskanējis pat, ka esi izteicis vēlēšanos vairs nespēlēt izlasē. Lai nebūtu baumu šai sakarā, pastāsti, kā bija patiesībā!
Pēc spēles patiešām runājām ar viņu. Es vienkārši sapratu, ka šim trenerim nedodu rezultātu. Man ar viņu bija labas attiecības, taču godīgi sacīju: "Treneri, kā teiksiet, tā būs, jo es nevaru jums dot kaut ko vairāk. Katrā spēlē ielaižu divus, trīs, sešus vārtus. Vārti birst un birst. Redzu, ka jums nepalīdzu, tāpēc tas ir jūsu lēmums, vai nosēdināt mani malā vai vispār neizsaukt uz izlasi. Tas būs pareizs lēmums." Slaviša sacīja: "Paša, nepieņem pagaidām ātrus lēmumus. Es tev došu atpūsties pāris spēlēs, lai pēkšņi negadās tā, ka kādā mačā ielaid 8-10 vārtus, jo tad tāda vārtsarga kā Šteinbors vairs nebūs." Tā arī vienojāmies - sacīju, ka jebkuru lēmumu uztveršu ar sapratni. Iejutos viņa ādā un sapratu situāciju - nespēlēja Vaņins, kurš pēdējos gados izlasei deva tik daudz kā neviens cits, pēc tam spēlēju es, vispār nepalīdzot, jo nepārtraukti zaudējām. Toreiz tā bija godīga un atklāta saruna. Paldies viņam, ka turpināja man uzticēties un likt vārtos.

Šķiet tomēr nedaudz jocīgi, ka gāji pie viņa, ņemot vērā, ka šajos zaudējumos nebija tavas vainas. Pats teici, cik grūts darbs ir jebkuram Latvijas izlases trenerim, un ne jau tu taisīji negatīvo rezultātu.
Tik un tā izjutu atbildību. Slaviša spēra drosmīgu soli, pamainot vārtsargus [sākotnēji Ziemeļmaķedonijā un Polijā Šteinbors tika pie iespējas Vaņina traumas dēļ, bet pēc tam turpināja uzticēties tieši Pāvelam - aut.], un es gribēju atklāti izrunāties, jo nesapratu, kā tālāk spēlēt - kā atbraucu uz Latvijas izlasi, to vien daru kā ielaižu vārtus. Nesanāca palīdzēt. Man bija svarīgi izrunāties, arī viņš atklāti izteica savas domas. Citreiz šāda sirds izkratīšana palīdz - man šķita, ka tā bija laba un abpusēji atklāta saruna.

Lai intervija būtu pēc iespējas saturīgāka, runājam tavā dzimtajā krievu valodā, taču arī latviešu valodu pietiekami labi pārzini.
Jā, dzimtā valoda man ir krievu. Skolā mācījos arī latviešu valodu - ja, pēc tam spēlējot Latvijā, katru dienu dzirdētu un runātu latviski, man arī tagad būtu vieglāk komunicēt latviski. Aizbraucot uz ārzemēm, ir vēl grūtāk - pat runājot tagad, kā pats redzi, man ik pa laikam krievu vārdu vietā izsprūk poļu vārdi. Tagad, kad vīrusa dēļ futbolā ir pauze, mājās pildu latviešu valodas uzdevumus, kā arī reizēm cenšos ar sievu parunāt latviski. Un zini, kā tas notiek? Vispirms galvā pārstrādāju vārdu krieviski, tad poliski, tad atsevišķos gadījumos angliski un tad latviski. Protu runāt, bet ir pagrūti. Skaidrs, ka tā ir mana vaina, ka esmu ielaidis savas valodas zināšanas - valodas, kas man ir jāprot. Šobrīd plūstošāk izsakos krievu un poļu valodā. Taču noteikti savas latviešu valodas prasmes drīzumā uzlabošu un runāšu tekoši.

Tiešām šobrīd mācies latviešu valodu?
Saproti mani pareizi, man ir zināma latviešu valodas bāze, kura vienkārši ir jāattīsta un jāpilnveido.

Zinu - kad sarakstījāmies, to labi varēja redzēt.
Taču, lai runātu ātri un viegli, vajag laiku. Man ir [latviešu valodas] grāmata, no kuras es veicu pierakstus - apgūstu konjugācijas un visu pārējo. Man tas viss ir jāatsauc atmiņā un jāuzlabo. Kaut vai tāpēc, ka man skolā bija lieliska latviešu valodas skolotāja. Fantastiska skolotāja. Skolotāja Gulbe Rīgas Purvciema vidusskolā. Viņa vienmēr man teica: "Šteinbora kungs!" Savdabīgā veidā sacīja šos vārdus [smaida]. Toreiz pat ne pārāk ieredzēju viņu, jo viņa bija ārkārtīgi, nežēlīgi stingra, taču tagad saprotu, ka viņa bija fantastiska skolotāja. Žēl, ka reizēm viņā neieklausījos. Ļoti nožēloju.

Interesanti, ka mana sieva Diāna vienlīdz labi prot latviešu un krievu valodu, viņa ir pabeigusi latviešu skolu. Viņa mani mudina: "Pāvel, runāšu pa telefonu ar tevi latviski!" Man ļoti patīk latviešu valoda, mīlu to un, sevišķi, ja būšu Latvijā, uzlabošu zināšanas. Es to ļoti vēlos.

Paprovocēšu - kāpēc to tik ļoti vēlies, ja tev tā var vairs īsti nenoderēt? Pēc karjeras varbūt pārcelsieties ar ģimeni kaut kur uz dienvidiem... Ja strādāsi par vārtsargu treneri, arī kaut kā šaubos, ka tā būs Latvija.
Tā vien jau ir kļūda, ka esmu latvietis un nepārzinu teicamā līmenī savu valodu. Un vispār jebkuras valodas pārzināšana nevienam vēl nav nākusi par ļaunu. Turklāt, par nākotni runājot, es pats vēl nezinu, kur dzīvošu pēc karjeras. Šobrīd bērniem skola un bērnudārzs ir Rīgā. Bērni mācās gan latviešu, gan krievu, gan angļu valodu. Ja gadīsies palikt Polijā, tad būs arī vēl poļu valoda jāiemācās. Vienīgais, par ko esmu drošs, ka vēlos latviešu valodu apgūt citā līmenī.

Nojaušams, ka mēģināsi spēlēt futbolu tik ilgi, kamēr būs veselība. Pašam ir kādas prognozes?
Ar "Arka" pagarināju līgumu par diviem gadiem - pagaidām spēlēšu un centīšos palīdzēt. Savulaik Gintars arī sacīja tādu lietu, ko joprojām paturu prātā: "Ir jāspēlē tik ilgi, kamēr esi vajadzīgs. Kad pārstāj būt vajadzīgs un ar varu uzspied sevi, nekā laba nebūs. Kad saproti, ka tavs laiks ir pienācis un pat ar centību nespēj palīdzēt, tad ir jāiet prom." Piekrītu šiem vārdiem. Ja jutīšu, ka "Arka" vai kādam citam vairs neesmu vajadzīgs, turpināt karjeru būtu nepareizi.

Poļu kolēģi man saka un to var izlasīt arī viņu medijos, ka "Arka" finansiālā situācija esot patiešām kritiska. Saprotams, ka šobrīd visas tavas domas ir, kā palīdzēt laukumā "Arka", taču hipotētiski šai vecumā vēl esi gatavs braukt uz citu valsti, ja nebūs iespējas palikt Gdiņā?
Nemelošu un teikšu godīgi - ja būs finansiāli labs piedāvājums, tad braukšu. Futbolista mūžs ir īss, un šai laikā jāpagūst nopelnīt. Skaidrs, ka ir liela mīlestība pret futbolu, bet, lai cik slikti tas neskanētu, svarīgākais ir finansiālais aspekts. Tas ir tavai un tavas ģimenes nākotnei. Un tas jāpagūst izdarīt īsā, teiksim, 10 gadu laika posmā. Ja tas neizdodas, karjeru var uzskatīt par neizdevušos.

Līdz šim karjeras brīdim esi apmierināts, cik izdevies nopelnīt sev un ģimenei?
Ne pārāk [smejas].

Aleksejs Višņakovs diezgan atklāti pastāstīja, kuros klubos viņam nesamaksāja, kā nākas. Redzot tavu CV, tev, šķiet, nebija tādu klubu, kas varēja uzmest.
Nebija klubu, kas mani piemānītu. Radās problēmas Kiprā, taču galu galā viss tika izmaksāts. Bija problēmas arī "Gornik", kad nesaņēmām algas sešus mēnešus un spēlējām futbola mīlestības vārdā, taču arī tur visu beigās samaksāja. Nebija tā, ka man kaut kur paliktu parādā vai arī 0:2 zaudējuma dēļu finansiāli sodītu. Paldies Dievam, viss ir bijis kārtībā.

Kāpēc tad neesi līdz galam apmierināts?
Vienmēr gribas vairāk. Jokoju - esmu apmierināts, kā viss ir sanācis. Skaidrs, ka sapnis nopelnīt super milzīgu naudu tā arī paliks kā sapnis.

Teici, ka īpaši apkārt nestaigā, bet ko mīlēji darīt Gdiņā, kad nebija šīs vīrusa radītās situācijas?
Ar komandas biedriem satikāmies, lai kopā paskatītos Čempionu līgu, citreiz noorganizējām bārbekjū, vēl kādu reizi uzspēlējām peintbolu. Uz to pašu restorānu kādreiz kopā aizgājām. Tas viss mums bija diezgan attīstīts - komandā esam draudzīgi. Serbu trenerim Aleksandaram Rogičam, kurš diemžēl nesen klubu pameta, bija tāds noteikums, ka reizi nedēļā komandai ir jāsatiekas arī ārpus futbola neformālā gaisotnē. Komandas kapteiņa pārziņā bija organizēšana - kur aiziet, lai satiktos, paēstu, aprunātos. Tas iegājās.

Kurās pilsētās jūties vislabāk?
Par Rīgu labi izsakās gan mani komandas biedri, kuri tur ir bijuši, un arī gados vecāks masieris. Tas nepārsteidz, zinot, cik Rīga ir skaista. Starp citu, Gdaņska kaut kādā ziņā atgādina Rīgu, arī vecpilsēta ir un tā tālāk. No visām pasaules pilsētām izcelšu DĀR pilsētu Durbanu, kur dzīvoju, kad pārstāvēju "Golden Arrows". Tur bija ļoti skaisti, arī sieva ik pa laikam atceras un sapņo par Durbanu. Arī Gdiņa ir fantastiska pilsēta - maziņa, mierīga, mājīga, ar kultūru.

Ar spīdveju neesi saslimis kā poļi?
Nē.

Tas tāpēc, ka Gdiņā nav savas komandas un ir tikai Gdaņskā?
Īstenībā nav bijis pat domas iet uz spīdveju. Drīzāk man patika handbols, šeit ir komanda. Šeit pat ir arī regbija komanda.

Esi sapratis, kāpēc spīdvejs ir tik iecienīts?
Poļiem vispār patīk interesanti sporta veidi - piemēram, ļoti populāra ir tramplīnlēkšana. Viņi tik fanātiski to skatās! Man sākumā tas pat nešķita kā sporta veids, taču, kad sāc skatīties un iedziļināties, jā, ir interesanti - poļi man paskaidroja, cik liela nozīme ir vējam, tehnikai. Īstenībā jebkurš sporta veids ir saistošs, ja iedziļinies un sāc saprast dažādas nianses.