Karaļa pasakas: Kā divi godīgi vīri vietas galmā dalīja

- „Cik tev ir?” skaidri saklausu kādu balsi, bet attēls vēl ir miglains.
- „Kādi 15 ir manējie,” lepni atbild uzrunātais.
- „Labi esi pastrādājis,” secina vaicātājs. „Un, ko tu par to gribi?”

Iestājas klusums, bet bilde noskaidrojas. Dzirdama skaņa, it kā kāds ar kurpes purngalu uz asfalta zīmētu pusapļa lokus, bet rokas nervozi rosās pa kabatām.

- „Kas tad nu? Par Zemeni aizdomājies?” ierēc neliela auguma vīrietis.
- „Ģenerālsekretārs,” no aizvainojuma pēkšņi dzimušā drosmē noskan kārotais amats karaļa galmā, bet runātāja zods sāk sniegties pretī mākoņiem.
- „Augstu tēmē, draudziņ,” pēc neilgas pauzes atbild sarunas aizsācējs, kuram rokās tagad saskatu kreklu ar numuru 77. „Nu, davai, paskatīsimies. Bet, kāpēc vispirms gāji pie matainā?”

Draudziņš šādam jautājumam izrādās negatavs, tādēļ vaigos iezogas sārtums, ko tumsā par laimi nevar pamanīt. Taču strauji ievilktā elpa un iztaisnotais mugurkauls neļauj noslēpt pārsteigumu.

- „Da labi, nemīz,” sarunas biedrs smaida, it kā tikko veiksmīgi būtu dabūjis pāri robežai nelegālās degvielas kravu.
- „Klau, bet kā tu dabūji savā pusē studentus?” jaunības dienu profesija cēsniekā rosina dabisku ziņkāri.
- „Nav tev viss jāzina,” atcērt augumā mazākais, bet tad saprot, ka tik skarbi ar jauno draugu runāt nevajadzētu. „Matainais jau arī pie viņiem bija, bet dabūja pa purnu. Naivā dvēsele. Nosvinēsim uzvaru kapteiņa bārā, bet par mierinājumu uzdāvināsim viņam biļeti uz „Guns N’ Roses” konci Tallinā.”
- „Tavs piedāvājums bija labāks?” garākais turpina rakt.
- „Es viņiem prasu – skatītājiem vietas vajag? Vajag. Kompensācijas par pārejām vajag? Vajag. Nu tad – būs!” recepti diktē vecākais no sarunas biedriem. „Bet tu man labāk pastāsti, ko tavs vecais draugs pa Ventspili maisās?”
- „Oļegs?” funkcionārs tēlo izbrīnu.
- „Nē, bļeģ, Mežiks… Protams, ka Oļegs,” otram slikts teātris uzdzen dusmas.
- „Nav ne jausmas,” dievojas oponents.
- „Tu man te basņas nestāsti. Man labi čaļi pa simts štukām gatavi atmest federācijai, ja tikšu par prezidentu. Nepiesmirdini manu laukumu,” norūc nr. 77.

Balsis kļūst arvien klusākas un cilvēku stāvi pamazām izgaist. Bieži tā negadās, kad vienas nakts laikā tēli no viena sapņa pārkāpj nākamajā, taču karaļnamā viss ir iespējams. Ne vella neatceros, ka būtu vēl par ko sapņojis līdz pat rīta pusei, kad pēkšņi atkal saklausu augumā nelielā vīrieša vokālu.

- „Bļeģ, ko tu sadarīji?” viņš pukojas.
- „Kas noticis?” sabijies jautā tas otrais, kurš nekad nav ticis pieķerts vai apsūdzēts spēļu rezultātu ietekmēšanā.
- „Ko tu tā raidījuma laikā laizījies man klāt kā Panevēžas ielene? Tagad visiem ir skaidrs, ka tu savējos jau ieskaiti par manējiem,” dusmas nepāriet.
- „Un?” cēsniekam pierāpo lēnām.
- „Ko – un? Tu domāji, ka tikai pacelsi īkšķi un tavējie balsos par mani? Tagad ir sūdi, un par genseka vietu tu vari aizmirst,” ar vārdiem tiek sabradāti jaunākā vīrieša sapņi. „Lai gan tāpat tu to nebūtu dabūjis. Neiešu jau tevis dēļ upurēt veco, kurš labi pastrādāja. Arrivederči, salaga. Tiekamies pēc diviem gadiem.”

P.S. Sajūtot hokeja pavasara kulminācijas tuvošanos, nopietni sāku satraukties arī par kvalitatīva miega trūkumu nākamajās nedēļās.
P.P.S. Ja kāds sapnī saskata līdzību ar reāliem personāžiem, lai vaino pats sevi.