Šteinbors par 0:9, Kipras tehnisko futbolu, spoku pilsētu

Pastāsti, kā no Polijas nokļuvi Kiprā!
Bija tā, ka līgums man tuvojās beigām, atlika divi mēneši un no Kipras pienāca viskonkrētākais piedāvājums. Mani šis piedāvājums pilnībā apmierināja. Jā, varēju gaidīt vēl kaut ko labāku, taču izvēlējos paņemt to, kas tika piedāvāts. Respektīvi, izvēlējos zīli rokā, nevis medni kokā. Tā nokļuvu Kiprā.

Polijā tev palika laba reputācija? Nākotnē Ekstraklases klubi varētu vēlēties tevi?
Ja nākotnē būs kāds mani apmierinošs variants, kāpēc ne? Ar prieku atgrieztos. Jau tobrīd, kad izvēlējos Kipras variantu, man bija piedāvājumi arī no Polijas klubiem, taču tie bija neizdevīgāki - gan naudas, gan termiņa ziņā.

Kiprā tava komanda "Nea Salamis" tabulā atrodas aptuveni pa vidu, taču ir ielaidusi ļoti daudz vārtu [6.vieta 14 komandu konkurencē, taču 10 spēlēs ielaisti 24 vārti, kas ir sliktākais rādītājs visā līgā - aut.]. Tas saistīts ar komandas spēles stilu vai ko citu?
Sapratnes, labas saspēles trūkst. Diemžēl komandas sastāvs mainījies par 90% un komandā ir ļoti daudz leģionāru - 16 ārzemnieki. Sākām čempionātu ne pārāk labi, pēc tam it kā labojāmies, nezaudējām piecus mačus pēc kārtas, turklāt bija četras uzvaras. Bija labs periods. Taču tad notika tas, ko pats negaidīju, ka vispār tā var notikt. Diemžēl tā notika, zaudējām ar 0:9. Ne tās labākās sajūtas, taču arī tā bija pieredze. Slikta, taču pieredze. Mēs tam tikām pāri un pēdējo spēli uzvarējām. Ejam tabulā pa vidu, un ir uzdevums iekļūt sešiniekā.

Tieši gribēju jautāt par šo 0:9 zaudējumu, kas skaļi izskanēja. Kādas bija sekas šim zaudējumam pret APOEL - vai dabūjāt pa muguru no kluba vadības, varbūt fani nomētāja ar akmeņiem, mediji kritizēja?
Kiprā vispār cilvēki ir karstasinīgi... Arī futbolā. Tur ir tā - ja uzvari, tevi slavē un nēsā uz rokām, bet, ja zaudē, tad nolamā gan futbolistus, gan trenerus. Izskan visādas sliktas lietas. Protams, kad zaudējām ar 0:9, bija sarunas, arī smagas, taču kluba vadībā atradās viedi cilvēki, kuri palīdzēja tikt pāri. Arī treneris neļāva mums pajukt. Jā, bija slikti, tas nebija futbola rezultāts. Tam bija jātiek pāri. Kā mēs tikām pāri... vienkārši ar darbu, centību. Ceru, ka nekas tāds vairs neatkārtosies.

Ja ir šāds rezultāts, noteikti atrodas tādi, kas rāda ar pirkstu uz vārtsargu, neiedziļinoties, vai pie deviņu vārtu ielaišanas ir viņš vainīgs vai nē...
Futbolā vispār ir tāds nerakstīts likums - ja vārtsargs ielaiž vairāk par četriem vārtiem, tas skaitās ļoti daudz. Bet deviņi tas ir ārprātīgi daudz... Vairs pat nebija svarīgi, biju vainojams pie vārtiem vai nē - vienkārši tas skaitlis bija par lielu. Taču uzreiz pēc spēles pie manis piegāja treneris un sacīja, ka viņam nekādu pretenziju nav. Teica, lai nepārdzīvoju. Kaut arī pats zinu, ka divos ielaistajos vārtos varēju nospēlēt labāk. Diemžēl salidoja vārti, daudz vārtu. Dzīve neapstājas, turpināšu strādāt.

Paša psiholoģija netika iedragāta? Nebija tā, ka nākamajā dienā negribējās iet laukumā trenēties?
[Smejas] Teikšu tā - nākamās dienas rītā bija divtik grūti. Uzreiz pēc spēles daudzi, mani ieskaitot, nesaprata, kas ir noticis. Nākamajā dienā... skaidrs, ka visu nakti tu neguli, bet pēc tam dienā visu pārrunājām, izanalizējām visi kopā komandā. Tikām skaidrībā. Principā nejūtu, ka manī būtu kaut kas iedragāts. Paldies Dievam, nekā tāda nav. Ir spēks, viss ir kārtībā.

Jau minēji, ka liels ielaisto vārtu skaits skaidrojams ar savstarpējās sapratnes trūkumu komandā. Bet kā vērtē pats savu sniegumu aizvadītajās 10 kārtās un vai klubā esi stabils numur viens vārtsargs?
Nē, ir konkurence, komandā ir labi vārtsargi. Protams, jaunāki par mani, taču ar ļoti labu potenciālu. Man jebkurā gadījumā ir sevi jāpierāda katrā treniņā un katrā spēlē. Jā, diemžēl ielaižam daudz. Taču ne vienmēr tas ir atkarīgs no vārtsarga - reizēm aizsargi nenostrādā, reizēm pats varēju nospēlēt mazliet labāk. Tas ir futbols. Diemžēl pagaidām nav labi nostādītas, sabalansētas spēles. Ne viss laukumā tiek kontrolēts. Trūkst stabilitātes - bija lieliska spēļu sērija, bet pēc tam pēkšņi kaut kas pazūd. Arī Kipras čempionāts kā tāds nav vienkāršs. Visos klubos daudz leģionāru. Ja salīdzinu ar Polijas čempionātu, tur man klājās vieglāk, jo tur futbols bija paredzamāks, tiesa, vienlaikus atlētiskāks un fiziski spēcīgāks. Kiprā futbols ir ļoti tehnisks, tāpēc ārkārtīgi neparedzams. Piemēram, kad spēlēju Polijā, ja man paliek trīs aizsargi un pretinieks uzbrūk, par 80% biju pārliecināts, ka uzbrukums beigsies bez nekā. Bet šeit Kiprā gadās, ka tev paliek četri aizsargi, pretiniekam tikai divi uzbrucēji nāk virsū, bet viņš var vienatnē apspēlēt divus un iziet izgājienā viens pret vienu. Saprotat? No vienas puses tagad ir grūtāk, bet no otras puses ir arī interesantāk.

Ja atceramies tavu nogriezni Dienvidāfrikas Republikā, tad laikam sanāk, ka Kiprā ir līdzīgs klimats, bet Polijā spēles stils, proti, vairāk fizisks futbols?
DĀR nebija tik daudz leģionāru, 90% bija vietējie. Nu varbūt bija kāds no Nigērijas, taču gandrīz visi afrikāņi. Savukārt šeit Kiprā ir daudz Eiropas spēlētāju. Tas pats Kavenagi APOEL spēlē [aizvadījis bagātīgu karjeru spēcīgās Eiropas līgās, viņam arī četras spēles Argentīnas izlasē - aut.], ir daudz spāņu, portugāļu. Jā, visi dienvidnieki, taču ļoti tehniski spēlētāji. No minētajām trim līgām Kiprā ir tehniskākais futbols. DĀR, manuprāt, spēlētāji nav tik disciplinēti kā Eiropā un kopējais līmenis nav tik augsts. Polijā pirmajā vietā ir disciplīna un fizika un uz to balstās futbols.

Sportistiem nepatīk prognozēt, bet kā tu domā, vai tu Kiprā varētu aizkavēties vai tā būs tikai viena pietura?
[Smejas] Skatīsimies, tiešām grūti prognozēt. Man Kiprā patīk, arī manai ģimenei tur ir labi. Ļoti patīkams klimats, un arī futbola ziņā nevaru ne par ko žēloties. Redzēsim, kā būs tālāk. Ja viss būs labi, kāpēc tur nepalikt? Ja būs labi varianti citur, tad izskatīšu tos.

Kipras sakarā dzirdēts par totalizatoru problēmām.
Par sarunāto spēļu tēmu esmu dzirdējis, taču pats, paldies Dievam, ar to nekad neesmu saskāries. Kad zaudējām ar 0:9, nāca galvā visādas domas, ka kaut kas nebija kārtībā, taču, kā noskaidrojās, tas vienkārši bija nelaimes gadījums. Paldies Dievam, neviens mūsu spēlētājs ar tādām lietām nenodarbojas.

Bija kaut kāda iekšējā izmeklēšana?
Nē, nebija, vienkārši visi jautāja, kā kaut kas tāds varēja gadīties. Pirms tam nospēlējām piecas teicamas spēles, bet tajā mačā dažs labs nolaida rokas. Tāpēc bija jautājumi, taču, paldies Dievam, neviens tādās lietās nepiedalījās.

Bet vispār Kipras augstākajā līgā sarunāto spēļu problēma ir aktuāla?
Pats nekad neesmu spēlējis šīs spēles, ne internetā, ne kur citur. Vienkārši atceros, ka Polijā dažs labs spēlētājs lika - ne jau uz saviem zaudējumiem, bet azarta pēc uz citu spēļu uzvarētāju. Savukārt es neesmu azartisks cilvēks un ar to neesmu saskāries. Kiprā šobrīd, manuprāt, šī problēma nav aktuāla. Kāds teica, ka agrāk tas notika - pirms gadiem pieciem. Toreiz bija problēmas ar algu izmaksu un tāpēc tā. Es ierados jūlijā un līdz šim man nav bijis iemesla ne par ko žēloties. Arī ar finansēm, tpu, tpu, tpu, pagaidām viss ir kārtībā.

Tava komanda ir no Famagustas...
Oficiāli jā, taču reāli Famagusta ir turku daļa - tā ir Kipras ziemeļu daļa, tātad teritorija, kuru ir okupējusi Turcija. Famagusta tagad ir spoku pilsēta - tā ir nedzīva pilsēta, tur nekā nav. Oficiāli pārstāvam Famagustu, jo "Nea Salamis" ir vecs klubs, dibināts, ja nekļūdos, 1948.gadā [precīzi - aut.] un vēsturiski ir pārstāvējis Famagustu. Taču okupācijas dēļ esam citur, Larnakā. Tur pat uzbūvēts stadions, kas izskata ziņā ir Famagustā esošā stadiona kopija. Pilnīga kopija, tribīnēs uz skatītāju soliņiem tāds pats liels uzraksts "Famagusta" kā Famagustas stadionā. Kā sapratu, kiprieši neatzīst notikušo un viņiem nepatīk šī notikusī valsts sadalīšanās. Tā ka gan trenējamies, gan spēlējam Larnakā, tur ir mūsu mājas stadions.

Un ar Famagustas "Anorthosis" ir tas pats?
Jā, tas pats. Arī viņi reāli bāzējas Larnakā.

Gribēju runāt par to, ka arī Marians Pahars pārstāvēja Famagustas "Anorthosis"...
Kiprā viņu atceras. Tikko ierados tur, man sāka stāstīt, ka Marians Pahars tur ir spēlējis. Es saku: "Protams, zinu, viņš ir manas izlases treneris." Pahars "Anorthosis" pat spēlēja kopā ar vienu futbolistu, Janni Skopeliti, kurš tagad ir mūsu komandā, ir mūsu kapteinis. Teica, lai obligāti pasveicinu [smaida]. Interesanti.

Esi 30 gadus vecs. Varam teikt, ka esi jaunietis, zinot futbola vārtsargu karjeru ilggadību?
Nē. Uzskatu, ka 30 gadi, protams, nav karjeras beigas, taču tas noteikti ir vairāk par pusi no karjeras. Skaidrs, ja ir veselība, vārtsargs var spēlēt mazliet ilgāk nekā laukuma spēlētājs. Taču tik tiešām viss ir atkarīgs no veselības un tā, cik sevī jūti spēkus. Ir tādi, kas spēlē līdz 40 gadiem, bet ir tādi, kas beidz karjeru 32 gados. Nav ko minēt - ja Dievs dos veselību, tad spēlēšu.

Pats saki, ka esi pāri pusei, bet izlasē tā arī vēl neesi debitējis, lai gan jau ilgāku laiku tiec izsaukts. Daudzi baidās, kas notiks brīdī, kad Vaņins nevarēs spēlēt, jo pārējiem nav izlases pieredzes, Koliņko ir prom. Tev būtu svarīgi nospēlēt pāris pārbaudes mačus, nevis debitēt uzreiz atlases ciklā?
Jebkura spēle izlases sastāvā, vai tas būtu atlases cikls vai pārbaudes spēle, ir liels gods. Vismaz man tā ir. Latvijā gan Saša Koliņko, gan Andris Vaņins ir super vārtsargi, meistarīgi un trenerim nav bijis iemesla viņus aizvietot. Saša karjeru beidzis, bet Andrim viss joprojām labi sanāk. Ja man dos iespēju, spēlēšu, ja nē, tad gaidīšu. Protams, laikam jau būtu vieglāk vispirms debitēt pārbaudes mačā, nevis uzreiz atlases ciklā. Taču man tas nav principiāli - attieksme būs identiska.

Tev laikam žēl, ka nenotiks otrā spēle ar Kosovu, jo nupat Pahars žurnālistiem sacīja, ka Ziemeļīrijā ar eksperimentiem neaizrausies...
Jā, protams, gribētos spēlēt, bet, kā jau teicu, vienkārši gaidīšu savu iespēju.

Pieminēji Vaņinu. Vai tavā klubu karjerā ir bijis kāds tikpat spēcīgs vārtsargs-komandas biedrs kā viņš?
Vaņins, protams, ir ļoti labs vārtsargs, taču atceros, kad vēl biju "Jūrmalā" [Šteinbors pārstāvēja šo klubu 2004.-2008.gadā - aut.], mūsu vārtsargu treneris un pirmais vārtsargs bija Gintars Stauče [vairāki desmiti spēļu Grieķijas, Vācijas, Turcijas, Krievijas augstākajās līgās, 61 spēle Lietuvas izlasē, "Jūrmalā" pabeidza karjeru - aut.] - viņu laikam varu saukt par savas karjeras numur viens. Protams, pēc tam uzreiz Saška Koliņko un Andris. Šie abi mūsu vārtsargi ir bijuši atslēgas spēlētāji izlasē.

Tikko noslēdzās Virslīga, uzvarēja "Liepāja". Tu esi dzimis Rīgā, taču vairākus gadus pārstāvēji "Liepājas metalurgu", ar kuru arī uzvarēji 2009.gada Virslīgu [Šteinboram gan tikai sešas spēles, pamatvārtsargs bija Viktors Spole - aut.]. Kuram klubam, "Liepājai" vai "Skonto", piederēja tava sirds šosezon?
Liepājai vienmēr esmu jutis līdzi - tur tomēr pavadīti karjeras četri gadi. Pēc Rīgas Liepāja man ir kā otrā dzimtā pilsēta. Pazīstu daudzus "Liepājas" čaļus, it sevišķi pēc tam, kad tur atgriezās Deniss Ivanovs, Oskars Kļava, Pāvels Doroševs. Tas pats Pāvels Mihadjuks, Vovka Kamešs, izlasē ar viņu kopā dzīvojam. Citiem vārdiem, tie puiši, ar kuriem savulaik arī esmu bijis kopā vienā komandā. Principā visus tur pazīstu, viņi visi man ir kā savējie. Vienmēr esmu jutis viņiem līdzi un esmu ļoti priecīgs, ka viņi uzvarēja. Laikam jau viņi arī to bija visvairāk pelnījuši, jo Liepāja ir pilsēta ar fantastisku sporta un futbola atmosfēru. Žēl, ka Liepājā pēdējos gados bija šis smagais periods, taču priecājos, ka ir izdevies normalizēt šo situāciju un uzvarēt čempionātā. Lai viņiem tas izdodas katru gadu!