Trīs zaudējumi 10 dienās jeb "Barcelona" atkal ir mirstīga

Konkurences un rotācijas trūkums

Starpsezonā "Barcelona" sastāvā bija ļoti maz izmaiņu, un sausais atlikums bija tāds, ka komandas rotācija pirmajos mēnešos zaudēja divus spēlētājus – Mali pussargs Seidū Keitā pārcēlās uz Ķīnu, bet Tjagu Alkantara neilgi pēc atgriešanās no savainojuma atkal izkrita uz diviem mēnešiem. Par 19 miljoniem eiro no Londonas "Arsenal" tika nopirkts Alekss Songs, par kura plusu tika uzskatīta daudzpusība, taču beigās izrādījās, ka viņš neder ne centra pussarga, ne centra aizsarga lomai. Uz trim centra pussargu vietām palika tikai Serhio Busketss, Čavi Ernandess, Fransesks Fabregass un Andress Injesta, no kuriem pēdējais turklāt bieži tiek izmantots priekšējā līnijā.

Songs pat šādā situācijā līdz Jaunajam gadam, atskaitot cīņas Karaļa kausā pret vājiem pretiniekiem, vidējā līnijā aizvadīja tikai deviņas spēles (piecas pamatsastāvā), kamēr Busketss – 21 (20). Salīdzinājumam – pagājušajā sezonā tikpat ilgā periodā Busketsa un Keitā rādītāji bija attiecīgi 17 (15) un 23 (13). Sākumā Songs septiņos mačos vismaz tika izmantots Karlesa Pujola un Žerāra Pikē prombūtnē, taču arī kā centra aizsargs viņš sevi nepierādīja – vēlāk Songa vietā šajā pozīcijā tika izmantots Adrianu.

Situācija pasliktinājās arī malējo uzbrucēju lauciņā, taču to precīzāk varētu raksturot nevis kā konkurences, bet gan kvalitātes trūkumu. Proti, kvantitātes ziņā malējo uzbrucēju joprojām ir četri, taču atbilstošā līmenī spēlē vienīgi Pedro Rodrigess. Davids Vilja iepriekšējā sezonā bija stabils pamatsastāva spēlētājs, taču tad guva smagu traumu un, pa brīdim iejaucoties vēl kādam savainojumam, joprojām nav atguvis ne kādreizējo kvalitāti, ne arī pārliecību. Pedro šosezon visos turnīros ir sācis 32 no 44 spēlēm, bet Sančesa, Viljas un Teljo kontā attiecīgi ir 18, 16 un 10 mači pamatsastāvā.

Fabregass un Alba - kad meistarība traucē, nevis palīdz

Vienīgais reālais papildinājums bija par 14 miljoniem eiro nopirktais Džordi Alba – viņš neapšaubāmi ir viens no labākajiem savā ampluā, taču, tāpat kā Fabregasa gadījumā, tieši tas rada problēmas. Proti, "Barcelona" ir pārāk daudz spēlētāju, kurus nevar atļauties ierobežot vai pat astāt uz rezervistu soliņa, taču tādēļ cieš komandas kopējā spēle. Jau pusotru gadu lielākā "Barcelona" mīkla ir, ko darīt ar Fabregasu, kuram lielākoties ļauj darboties kā brīvmāksliniekam. Pagājušajā sezonā Fabregasa problēmu izdevās atrisināt salīdzinoši vienkārši – Injesta darbojās kā malējais uzbrucējs, bet Fabregass pildīja uzbrūkošā centra pussarga funkcijas, cenšoties aizpildīt Lionela Mesi atstāto tukšumu starp pretinieku balsta pussargiem un aizsardzības līniju.

"Barcelona" izvietojums pirmajā puslaikā pagājušās sezonas Čempionu līgas pirmajā pusfināla mačā pret Londonas "Chelsea" (1:0) un šīs sezonas Karaļa kausa izcīņas pirmajā pusfinālspēlē pret Madrides "Real" (1:1).

Šosezon tas vairs neiet cauri. Ja agrāk bija pierasts, ka Dani Alvešs bija izteikti uzbrūkošs malējais aizsargs, bet otrā flangā aizsargs retāk pieslēdzās uzbrukumiem, lai saglabātu balansu (starp citu, Eriks Abidāls un Adrianu, atšķirībā no Albas, tika pielāgoti sistēmai, nevis sistēmu pielāgoja viņiem), šosezon "Barcelona" viena ultra-uzbrūkošā aizsarga vietā ir ieguvusi divus uzbrūkošos malējos aizsargus. Injesta, lai atbrīvotu vietu flangā, tagad krietni biežāk un regulārāk dodas laukuma vidusdaļā, toties Alba šo brīvo vietu izmanto tikai tad, kad uzbrukums tiek pārvirzīts uz viņa malu. Tādējādi zūd uzbrukuma plašums, un pretinieki aizsardzībā var darboties kompaktāk un vairāk pievērsties centra pussargu neitralizēšanai.

Līdz ar Albas parādīšanos, Alvešam uzbrukumā jāspēlē zemāk, bet Injestas virzības dēļ vidusdaļa kļūst pārāk pārblīvēta - trūkst brīvo vietu, tādējādi apgrūtinot spēlētāju vietu maiņu, kas Gvardiolas laikā bija viena no "Barcelona" firmas zīmēm. Tādēļ ļoti bieži rodas situācijas, kad viens otram pārāk tuvu spēlē Fabregass un Injesta, Fabregass un Čavi vai Čavi un Mesi. Šā visa rezultātā "Barcelona" ir zaudējusi gandrīz visus trumpjus, kas tai bija iepriekšējās sezonās - ievērojami samazinājies uzbrukuma plašums, daudz mazāk ir ieskrējienu starp zonām vai aiz aizsargu mugurām (pie šāda izvietojuma faktiski vienīgais, kas tos veic, ir Pedro) un ievērojami pieaudzis nesaprašanās biežums.

Vai "Barcelona" ies uz visu banku?

Jaunās sistēmas neveiksmēm gan ir arī loģisks izskaidrojums - šādā virknējumā savainojumu un rotācijas dēļ komanda spēlējusi reti, un tās apgūšanai ir nepieciešams laiks. Tāpat nevar nepieminēt Tito Vilanovas prombūtni - galvenais treneris Ņujorkā veic vēža ārstniecības terapiju, un komandu kopš 24.janvāra spēles vada viņa asistents Džordi Roura (pēc Vilanovas atklātā vēža vadīja arī spēli Valjadolidā (3:1), bet tad Tito atgriezās uz trīs mačiem). Tiesa, Vilanova tāpat katru dienu seko līdzi treniņprocesam, vēro visas spēles un pat to laikā sazinās ar Rouru. Nav mainījusies arī spēles sistēma, un Roura (pēc paša iniciatīvas vai, iespējams, Tito ieteikumiem) spēļu laikā uz nelabvēlīgiem rezultātiem reaģē gan ar pietiekami laicīgām spēlētāju, gan shēmas maiņām.

Pēdējiem trim zaudējumiem vajadzīga arī speciāla atkāpe. Pirmkārt, Mourinju pēdējo četru sezonu laikā tā bija jau 21.(!!!) tikšanās ar "Barcelona", un pēdējie "El Clasico" pierāda, ka ir ne tikai samazinājusies starpība komandu meistarībā, bet "Real" ir arī iemācījies spēlēt pret "Barcelona". Otrkārt, "Milan" ir ļoti neparocīga tieši spēles stila ziņā. Milānieši spēlē ļoti šauri, vēl vairāk piepildot vidusdaļu, un pirmajā mačā apzināti atdeva abus flangus, kurus katalāņi izmantoja neefektīvi. Savukārt vidusdaļā trim aizsardzības tipa pussargiem izdevās teicami nosegt piespēļu līnijas un ar presingu maksimāli apgrūtināt centra pussargu darbības.

Šovakar gaidāma atbildes spēle, un šobrīd galvenais jautājums ir, vai Roura un Vilanova pieturēsies pie pašreizējās shēmas vai kaut ko mainīs (iespējamo dilemmu gan var atrisināt Čavi, kura iziešana pamatsastāvā joprojām ir zem jautājuma zīmes). Gvardiolas ēras laikā daudz tika diskutēts, vai panākumi ir spēlētāju vai treneru nopelns. Taču daudzu nepamanīta palika Gvardiolas taktiskā izvēle vai pareizāk - spēja reaģēt un pat sastāva problēmu brīžos akcentēt spēlētāju stiprās puses. Pagājušajā sezonā viens no spilgtākajiem piemēriem bija tieši atbildes mačs pret "Milan" - cīņa Milānā beidzās bez gūtiem vārtiem, un arī toreiz šaurā Milānas spēle radīja milzīgas grūtības (spēlētāju izvietojums gan nedaudz atšķīrās).

"Barcelona" izvietojums pirmajā puslaikā pagājušās sezonas Čempionu līgas ceturtdaļfināla atbildes spēlē pret "Milan" (3:1) un šīs sezonas astotdaļfināla pirmajā cīņā pret "Milan" (0:2).

Kā reaģēja Gvardiola? Lai arī rezultāts ne tuvu nebija kritisks, Barselonā Gvardiola spēlēja ar formāciju 3-3-4, kurā bija divi izteikti flanga spēlētāji Isāks Kvenka un Alvešs, kuri izstiepa uzbrukumu, bet divu nominālo centra uzbrucēju vietas ieņēma Mesi un Fabregass, kuri gan, kā ierasts, varēja improvizēt. Drīzumā sekoja divas izšķirošas spēles, kurās "Barcelona" derēja tikai uzvara. Lai arī abās "Barcelona" ieguva negatīvu rezultātu (1:3 pret "Real" un 2:2 pret "Chelsea"), arī šajās Gvardiola uzdrīkstējās riskēt un iet uz visu banku - spēlēja ar trim aizsargiem un uz ceturtā aizsarga rēķina pastiprināja vidusdaļu. Šobrīd "Barcelona" Čempionu līgā atrodas bezdibeņa malā - vai laukumā sekos atbilstoša atbilde?