Čempionu līgas burvība: Dubra izbauda, Māris atceras un plāno

Kā Latvijas spēles 2004. gada Eiropas čempionātā

"Čempionu līga ir kaut kas īpašs. Varbūt es to uztveru pārāk romantiski, taču tā ir sevišķa sajūta – ar īpašo mūziku, ceļošanu un faniem. Cilvēki paši rada iespaidu, ka šim turnīram nestāv līdzās nekas!"

Šādi ir teicis slavenais argentīnietis Djego Simeone, kurš kopš 2011. gada vada Madrides "Atletico". Kādiem šo sevišķo sajūtu rada iespēja samērot spēkus ar Eiropas vadošajiem klubiem, citiem par zosādu parūpējas jau Čempionu līgas himnas atskaņošana pirms cīņas starmešu gaismās cilvēku pārpildītā stadionā. 1992./1993. gada sezonā pēc UEFA pasūtījuma britu komponists Tonijs Britens, par pamatu ņemot Georga Frīdriha Hendeļa skaņdarbu "Zadok The Priest", radīja turnīra himnu, kas ikreiz tiek atskaņota pirms spēles, tekstam esot trijās valodās – angļu, franču un vācu. "Taisnība – kad skan Čempionu līgas himna, skrien skudriņas. Kaut ko līdzīgu laikam esmu izjutis tikai Eiropas čempionāta finālturnīrā, kad tur spēlējām ar Latvijas izlasi," atzīst Latvijas futbola leģenda Māris VERPAKOVSKIS, kurš Čempionu līgas grupu turnīrā piedalījās ar Kijevas "Dynamo" 2004./2005. gada sezonā.

"Dynamo" mājas stadions tolaik spēja pulcēt vairāk nekā 80 tūkstošu skatītāju, un brīvu vietu parasti Čempionu līgas mačos nebija – ažiotāža Kijevā bija milzīga. "Tik svarīgām spēlēm futbolisti nekad nav jāgatavo īpaši. Trenerim ir daudz vieglāk, jo spēlētāji paši sevi noskaņo. Tādos gadījumos nav liela māksla nomotivēt komandu, lai tā parāda labāko sniegumu. Tiesa, pēc Čempionu līgas vienmēr bija problēmas vietējā čempionātā. It īpaši, ja tur spēle sekoja pēc divām vai trijām dienām. Nebija viegli savākt morālos un fiziskos spēkus, atjaunoties un atkal parādīt labāko sniegumu. Ar to Ukrainas čempionātā vienmēr bija problēmas, un ļoti bieži pēc tam zaudējām punktus," atceras Māris.

Lai arī kopš minētās sezonas aizritējuši vairāk nekā desmit gadu, Verpakovskis ceļu līdz Čempionu līgai un grupu turnīrā aizvadītās piecas spēles joprojām atceras spilgti: "Bija patīkami un ilgi gaidīti, ka izdevās uzspēlēt pret zvaigžņoto Madrides "Real" ar Zidānu, Ronaldo, Robertu Karlušu un Bekhemu ierindā. Protams, īpaša bija arī Romas spēle – neparedzēta gaisotne un nobeigums ar Meksesa sarkano kartīti, pēc tam provokācijām tunelī, izmesto monētu vai šķiltavām. Atmosfēra stadionā bija tik nokaitēta, ka vēl ilgu laiku sēdējām iekšā un nebraucām prom, jo Romas fani negribēja mūs nekur laist. Taču arī pats ceļš, kā tikām uz Čempionu līgu… Pēdējā kvalifikācijas kārtā spēlējām ar "Trabzonspor", un man izdevās gūt vārtus, par ko biju ļoti priecīgs. Diemžēl Kijevā zaudējām ar 1:2, un zem lielas jautājuma zīmes bija tas, vai vispār tiksim uz grupu turnīru. Tolaik tas bija neiedomājami, jo no desmit iepriekšējiem gadiem astoņus vai deviņus Kijeva bija tikusi grupā, kur visi arī bija pieraduši "Dynamo" redzēt. Domāju: "Nu, nevar taču būt – tikko tieši atnācu, un pirmajā gadā uzreiz netiksim…" Nomainīja treneri, ļoti grūtā spēlē Turcijā izcīnījām uzvaru ar 2:0 un tikām tālāk. Tā noteikti ir viena no svarīgākajām uzvarām karjerā. Šī spēle ļoti spilgti palikusi atmiņā."

Māris Verpakovskis, atceroties Čempionu līgas gaisotni, to salīdzina ar Latvijas izlases startu 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

Lai arī daļai klubu svarīgāks ir vietējais čempionāts un ne visas vienības Čempionu līgai pakārto pārējo sezonu, spēlēšana tur ir uzskatāma par zināmu meistarības mērauklu. Ne velti visi seši Latvijas futbolisti, kas tikuši pie spēlēšanas turnīrā, no mūsu Virslīgas savulaik aizbrauca kā labākie savā pozīcijā un tobrīd jau bija kļuvuši par stabilām vērtībām valstsvienībā. Tam piekrīt arī Verpakovskis, kurš Latvijas izlasē darbojas sporta menedžera statusā: "Protams, ka tas ir noteikts līmenis un netīšām tur iekļūt nav iespējams. Visas komandas, kas ir Čempionu līgā, ir stipras, kas nozīmē – lai spēcīgā komandā spēlētu pamatsastāvā vai izietu kaut uz maiņu, ir jābūt ļoti labam futbolistam. Nav tādu veiksmes stāstu, ka vienreiz var iziet [laukumā] un iesist [vārtus] vai vienkārši atrādīties. Latvijā jābūt top futbolistam, noteikti vienam no līderiem izlasē, un tikai tad var cerēt uz labu līgumu kādā stiprā klubā, kurš var pretendēt uz iespēju spēlēt Čempionu līgā. Tas viss ir likumsakarīgi."

Šoruden par sesto Latvijas futbolistu (pilna tabula apskatāma raksta apakšā), kurš spēlējis Čempionu līgas grupu turnīrā, kļuva rīdzinieks Kaspars Dubra. Rekordists tur aizvadīto spēļu ziņā no mūsējiem ir pussargs Aleksandrs Cauņa, kurš piedalījies deviņos mačos un guvis vienus vārtus. Čempionu līgā bez Cauņas ar precīzu sitienu no mūsējiem izcēlies vēl tikai Verpakovskis, kurš 2004. gadā pārspēja Madrides "Real" vārtsargu Ikeru Kasilijasu. Baltijas mērogā gan uz mūsējo sasniegumiem no augšas noraugās lietuvieši, kas pārspēj mūs gan kvantitātē, gan kvalitātē. Kopumā lietuviešus turnīrā, kopš tā nosaukums ir Čempionu līga, pārstāvējuši deviņi futbolisti, no kuriem rekordists ir Deivids Šembers – 28 spēles grupu turnīrā Maskavas CSKA rindās, kopā laukumā pavadot vairāk nekā 2 000 minūšu. Savukārt Edgars Jankausks 2003./2004. gada sezonā virs galvas pat cēla Čempionu līgas trofeju, triumfējot tolaik Žuzē Mourinju vadītā "Porto" rindās.

Turklāt Jankausks nebūt nebija statists – lai gan finālā pret "Monaco" viņš laukumā neizgāja, lietuvieša rēķinā toreiz bija desmit spēļu, tostarp arī pusfinālā. Interesanti, ka vēlāk karjeras norietā Jankausks uzspēlēja arī Rīgas "Skonto" komandā. Savukārt cits lietuvietis Raimonds Žutauts grupu turnīrā pārstāvējis divas komandas un abu labā guvis pa vieniem vārtiem. Ziemeļu kaimiņiem igauņiem iemesla priekam gan bijis maz – vienīgais valsts pārstāvis Čempionu līgā bijis aizsargs Ragnars Klavans, kurš grupu turnīrā uzspēlējis nieka astoņas minūtes Nīderlandes AZ rindās. Turpretī pazīstamais vārtsargs Marts Poms tālāk par rezervistu soliņu Londonas "Arsenal" rindās tā arī netika.

Pie serbu dziednieces, lai tiktu uz Barselonu

24 gadus vecais Latvijas izlases aizsargs Kaspars DUBRA uz Borisovas BATE (saīsinājums no Borisovas traktoru elektroaprīkojuma rūpnīcas) pārcēlās šī gada februārī, pārbaudes laikā pārliecinot kluba vadību par savu lietderību. Kā vēlāk presē izteicās BATE prezidents Anatolijs Kapskis, Borisovas vienībai toreiz piedāvāti vairāk nekā desmit šīs pozīcijas spēlētāju, tomēr izvēle kritusi uz Kasparu. Spēlētāju pārejās baltkrievu kluba vadība lielu uzmanību pievērš arī Latvijā darbojošās InStat programmas datiem. "Es no treneriem palūdzu InStat statistiku pēc katras spēles. Tur ir dažādi parametri spēlētāju novērtējumam. Tie vairs nav nekādi YouTube video rullīši ar jautru mūziku, uz ko bieži pavelkas līdzjutēji. InStat samazina iespēju kļūdīties transfēros vai tikt apmānītam," presei pavasarī stāstīja Kapskis. Par spīti tam, ka par iekļūšanu Čempionu līgas grupā vien UEFA katram klubam piešķir gandrīz 14 miljonus eiro, BATE nesapērk pilnu sastāvu ar leģionāriem, bet gan uzsvaru liek uz vietējiem futbolistiem. Sastāvā bez Dubras ir vien četri ārzemju futbolisti, turklāt visi no Balkānu reģiona – trīs serbi un viens melnkalnietis.

Pastiprināt centra aizsardzību bija BATE prioritāte aizvadītās ziemas transfēru periodā, kad komanda vienmēr komplektē sastāvu jaunajai sezonai, vasarā atstājot iespēju vien aizlāpīt kādus robus. Jaunos konkurentus Borisovā ziemā toreiz jau gaidīja Baltkrievijas izlases aizsargs Nikolajs Poļakovs, kuru BATE savulaik no Soļigorskas "Shakhter" iegādājās par 600 tūkstošiem eiro. Līdzās Dubram klubs piesaistīja arī serbu centra aizsargu Nemaņu Milunoviču no "Mladost". Pirmos mēnešus sezonā Dubram gan pārsvarā nācās raudzīties uz Baltkrievijas čempionāta spēlēm no rezervistu soliņa. "Viņš pārdzīvo, ka netiek sastāvā. Taču jāpaciešas un treniņos jāparāda savs spēks, jo šobrīd Poļakovs un Milunovičs spēlē vienkārši lieliski," maijā klāstīja Kapskis.

"Nevarēju saprast, kas notiek. Pārdzīvoju, ka visās Turcijas treniņnometnes spēlēs biju pamatsastāvā, it kā arī kritikas nebija. Bet tad atbraucu uz Baltkrieviju un vairs nebiju sastāvā. Taču tāda bija trenera izvēle, un komanda ļoti maz ielaida, nebija nekādu kļūdu. Baltkrievijā BATE ir kā "Barcelona" – visu laiku kontrolē bumbu, pretinieki cenšas aizsargāties ar pilnu sastāvu, un pirmajās desmit spēlēs bija vien pa diviem trim reāliem momentiem pie mūsu vārtiem. Kļūdu nebija, tāpēc treneris neko negribēja mainīt," atceras Kaspars. Tomēr drīz vien pienāca arī viņa iespēja, kura tika izmantota nevainojami, un kopš vasaras sākuma Latvijas izlases aizsargs saucams par stabilu BATE aizsardzības balstu.

Ja Baltkrievijas čempionātā jautājumi par topošo čempionu (nu jau desmito reizi pēc kārtas!) praktiski tika noņemti jau vasarā, tad cīņa par UEFA Čempionu līgas grupu turnīru, kā ierasts, Borisovas vienībai izvērtās par smagu izaicinājumu. Šis klubs tomēr nevar lielīties ar lielu budžetu – turklāt tas ar katru gadu samazinās. 2013. gadā BATE rīcībā bija 7,2 miljoni dolāru, pērn budžets bija 6 miljonus dolāru liels, bet šosezon klubs iztiek vien ar 5 miljoniem dolāru (ap 4,3 miljonu eiro), taču tik un tā piekto reizi pēdējo astoņu gadu laikā sasniedza prestižā turnīra grupu fāzi. Borisovas līdzjutēji gan pie grupu turnīra jau palēnam pieraduši un pieprasa tā sasniegšanu katru gadu, bet, kad ir spēles, pilsētā valda liela ažiotāža un biļetes dabūt ir grūti. Arī citu komandu atbalstītāji, BATE spēlējot eirokausos, vienojas un novēl Borisovai godam nest valsts vārdu starptautiskajā arēnā. Komandas seja bez šaubām ir slavenais pussargs Aleksandrs Hļebs, kurš patlaban gan ir karjeras norietā un klubam šosezon daudz palīdzējis nav. Viņam Baltkrievijā tiek atļauts teju viss – arī nebraukt uz komandas izbraukuma spēlēm mazās pilsētās, ja pašam futbolistam to īpaši negribas. Tomēr individuālā meistarība redzama ar neapbruņotu aci, un to apliecina arī Dubra: "Nav tā, ka spēles ziņā pielāgojamies viņam – sanāca, ka viņam vajadzēja vairāk pārkārtoties komandas manierei. Taču domāju, ka komanda tikai ieguva ar Hļeba piesaisti. Pirmo reizi dzīvē redzēju tādu spēlētāju – kā viņš strādā ar bumbu, tie ātrie pieskārieni, mierīgi var trīs spēlētājus "turēt uz muguras" nestresojot. Var redzēt, ka viņam klase ir top līmenī."

Kaspars Dubra gada sākumā pievienojās BATE, bet rudenī debitēja Čempionu līgā pret Leverkūzenes "Bayer 04" (Foto: AP/Scanpix un Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

Lai arī Kaspara debijā Čempionu līgā BATE kapitulēja Leverkūzenes "Bayer" ar 1:4, mūsu aizsargs pēc mača bija pietiekami mundrs. "Vai samainījos ar krekliem? Pataupīšu sev, tomēr debija… Sajūtas ir divējādas. Priecājos, ka izdevies debitēt Čempionu līgā, taču par rezultātu nevaru būt laimīgs," sajūtās toreiz dalījās Latvijas izlases futbolists, kurš gan ne pie viena vārtu zaudējuma nebija vainojams. Interesanti, ka ar Leverkūzenes "Bayer" Čempionu līgas grupu turnīrā ceļi krustojušies četriem no sešiem mūsu pārstāvjiem turnīrā. "Šajā līmenī soda par katru kļūdu. Paši jau mēs sev vārtus atvedām…" pēc debijas rezumēja Dubra. Viņš uzsver, ka Čempionu līga BATE palīdz piesaistīt labākos valsts spēlētājus un arī jēdzīgus leģionārus: "Baltkrievu futbolisti grib tikt Čempionu līgā, jo aizbraukt uz kādu Eiropas klubu bez Eiropas Savienības pases viņiem ir ļoti grūti – viņi visur skaitās leģionāri. Atvērts ceļš ir tikai uz Krieviju, Ukrainu un Kazahstānu. Eiropā ir tikai 2-3 baltkrievi, un tie ir ļoti lieli talanti. Savukārt, piemēram, serbi laikam brauc uz BATE tikai Čempionu līgas un tās kvalifikācijas spēļu dēļ, lai tur labi nospēlētu un censtos tikt tālāk."

Nākamajā Čempionu līgas kārtā, spēlējot Borisovā, Kaspars un BATE par pieļautajām kļūdām jau varēja sodīt slavenās "AS Roma" futbolistus, izcīnot spožu uzvaru ar 3:2. Šo uzvaru Dubra pēc tam nosauca par līdz šim lielāko panākumu karjerā. Arī pēc šīs spēles aizsargs ar krekliem nemainījās, jo daudzi draugi palūguši uzdāvināt BATE spēļu kreklu, bet aizrautīgs kreklu kolekcionārs Kaspars vēl neesot. Intensīvais rudens, kad bieži nedēļas laikā Dubra spēlēja vismaz divas pilnas spēles, gan gādāja ne tikai par lielisku pieredzi, bet gan arī par augšstilba muskuļa savainojumu, kas liedza piedalīties pirmajā mačā pret "Barcelona". "Baltkrievijas čempionāta spēlē vienā brīdī sajutu sāpes un puslaika pārtraukumā palūdzu maiņu. Vēlāk pēc pārbaudes dakteri teica, ka būs jāizlaiž vismaz mēnesis. Taču man piedāvāja braukt uz Serbiju un riskēt…" stāsta futbolists.

Runa ir par kādu noslēpumainu serbu dziednieci, kura izvairās no mediju uzmanības, taču jau gadiem ilgi veiksmīgi ārstē galvenokārt futbolistus. Turklāt dara to neiedomājamā ātrumā, izmantojot pašas attīstītas metodes. Netrūkstot arī nelabvēļu, taču likumsargi pārbaudījuši, ka nekā aizliedzama vai mistiska dāmas arsenālā nav. Pirms pāris gadiem čīlietis Aleksis Sančess, kuram ceļgala savainojums būtu jāārstē pusotru mēnesi, pēc Serbijas apmeklējuma varējis atsākt spēlēt jau nākamajā dienā. Tiesa, bez labiem kontaktiem vai sadarbības tikt kundzes gādībā uzreiz nevar kurš katrs. "Pie viņas ārstējušies van Pērsijs, Djēgu Košta, Lampārds un citi. Četras dienas biju Serbijā, kur viņa veica procedūras ar elektrostimulācijas aparātu un smērēm. Iespēja, ka tas palīdzēs, bija 50 pret 50. No septiņiem BATE futbolistiem, kas tur bijuši, palīdzēja laikam četriem," skaidro Kaspars, kuram, protams, negribējās izlaist atlikušo sezonas daļu un cīņas Čempionu līgā. Nepilnas divas nedēļas pēc savainojuma gūšanas aizsargs ir atpakaļ ierindā un var darboties ar pilnu atdevi. Tātad brauciens uz Serbiju atmaksājās, un varam cerēt, ka izlaistā pusotra nedēļa netraucēs Dubram iziet laukumā atlikušajos trijos Čempionu līgas grupu turnīra mačos – un, protams, trešdien "Camp Nou" pret diženo "Barcelona".

"Izlozi skatījos tiešraidē un, protams, redzot "Barcelona", pirmās domas bija: Mesi, labākā komanda pasaulē un tās nereālais futbols. Gribējās tikt laukumā un spēlēt pret viņiem. Pirmajā mačā traumas dēļ nesanāca, taču par to nepārdzīvoju – centīšos, lai viss sanāk turpmāk. Kas zina – varbūt tagad izdosies nospēlēt," prāto aizsargs. Viņš piekrīt, ka atlikušajā sezonas daļā cer gūt arī pirmos vārtus šogad: "Pagaidām vispār nav bijis vārtu gūšanas momentu. Varbūt vienīgi pāris iespēju izlasē, taču klubā pat ne 70-procentīgo momentu. Bumba nenāk pie manis, un varbūt neesmu to vēl nopelnījis. Tas mazliet sarūgtina, taču man galvenais nav sist golus, bet gan, lai komanda aizsardzībā izpilda visus pienākumus. Skaidrs, ka gribētos gan beidzot iesist. Katru gadu ir bijuši pāris golu. Redzēsim – varbūt šogad vēl kāds būs!"

Verpakovskis: "Ar pusotra miljona eiro budžetu varētu cīnīties par grupu turnīru"

Latvijas futbola fani, atceroties mūsu izlases panākumus, nelabprāt atzīst, ka Baltkrievijas futbolam mēs elpojam pakausī. Izlašu līmenī esam diezgan līdzīgi – Baltkrievija patlaban FIFA rangā ieņem vietu pirmā simtnieka beigās. Tomēr, ja runa ir par klubu futbolu, diemžēl atšķirība vismaz valstu stiprāko vienību starpā ir milzīga. Kamēr mūsu vadošās komandas ar pūlēm sakasa katrus simts tūkstošus eiro, bet tuvu viena miljona eiro budžetam vairs ir tikai "Ventspils", Baltkrievijā ne tikai BATE izceļas ar vērā ņemamu finansiālo rocību. 2014. gadā Minskas "Dinamo" budžets bija 7 miljoni dolāru, bet Soļigorskas "Shakhter" rīcībā bija ap 4 miljoniem. Tās ir summas, kurām Latvijā neviens futbola klubs pagaidām nav ne tuvumā. Eiropā ir arī pretēji piemēri, taču baltkrievu gadījumā nauda dod vērā ņemamu rezultātu. BATE bez eirokausu grupu turnīra iepriekšējās astoņās sezonās palikusi tikai vienreiz, savukārt Minskas "Dinamo" nu otro sezonu pēc kārtas spēlē UEFA Eiropas līgas grupu turnīrā. Pateicoties tam, Baltkrievijas čempionāts UEFA rangā klauvē pie labāko divdesmitnieka (patlaban 21. vieta), kamēr Latvijas Virslīga ieņem vietu piektā desmita sākumā (42. pozīcija).

Nākamsezon eirokausi atgriezīsies Liepājā, un Verpakovskis, būdams FK "Liepāja" prezidents, atzīst, ka ir vērts mācīties no baltkrieviem: "BATE kā vienu no ideālākajiem piemēriem minu jau kopš pirmās dienas [kluba prezidenta amatā]. Arī "Ventspils" ir parādījusi, ka [Eiropas līgas] grupu turnīrā ir iespējams tikt, un es uzskatu, ka viņi bija uz ļoti pareiza ceļa, lai tur noturētos ilgāk. "Ventspilij" bija spēcīgs treneris, kurš bija izveidojis ļoti stipru kolektīvu un komandu. Un viņi arī tur neiekļuva netīšām. Paveikties var vienā spēlē, taču [katrā kvalifikācijas kārtā] jāspēlē ir divas. Diemžēl viņi to momentu neizmantoja un palaida vējā, arī nopelnītos līdzekļus droši vien varēja ieguldīt gudrāk, lai ar katru gadu izveidotu arvien spēcīgāku komandu un cīnītos par iekļūšanu Eiropas līgas grupā. Un, kāpēc gan ne – pēc kādiem trim četriem gadiem varbūt arī Čempionu līgas grupā! Domāju, ka BATE patiešām ir ļoti labs piemērs mums. Protams, tagad jau tas līmenis šķiet mazliet "kosmoss", bet, ja paskatāmies, kad viņi pirmoreiz iekļuva tur, tad nemaz tik tālu no "Ventspils" līmeņa vai budžeta viņi nebija. Maziem solīšiem es gribu arī FK "Liepāja" vest tajā virzienā."

Juris Laizāns ir paguvis uzspēlēt gan Čempionu līgas grupu turnīrā ar Maskavas CSKA, gan Eiropas līgā ar vienīgo Latvijas klubu, kas ticis līdz grupu turnīram – FK "Ventspils" (Foto: AP/Scanpix).

Māris uzskata, ka šobrīd nav vajadzīga milzīga nauda, lai izveidotu konkurētspējīgu komandu, kurai izvirzīt uzdevumu par iekļūšanu vismaz Eiropas līgas grupā: "Baigi neesmu sēdējis un rēķinājis, bet zem miljona [eiro] būtu diezgan grūti kaut ko izdarīt. No miljona uz augšu – varbūt ar kādu pusotru miljonu [eiro gada budžetu] jau būtu diezgan reāli izveidot komandu, kura varētu cīnīties. Protams, ir jābūt labiem vietējiem spēlētājiem, kas neprasa ļoti lielas algas un visu kompensētu ar jaunību, azartu un vēlmi spēlēt mājās un kaut kur izsisties caur to pašu Eiropas vai Čempionu līgu." Sporta klubs ar vismaz pusotra miljona eiro gada budžetu Latvijā nostātos uzreiz aiz Rīgas "Dinamo" un līdzās VEF, kas vietējā futbolā būtu kādu laiku nebijis sasniegums. "Pusotrs miljons būtu ideālais variants, bet miljons ir minimālais, kas vajadzīgs. Domāju, ka tas nav tik nereāli. Skaidrs, ka tad vajadzīgs kāds lielāks mecenāts, investors vai sponsors – sauciet, kā gribat. Labi, Rīgas "Dinamo" ir mazliet cits stāsts, taču redzam, ka tas pats VEF spēj savākt ne tikai miljonu, bet arī vairāk. Manuprāt, Latvijas apstākļos tādu budžetu savākt un attiecīgu komandu uztaisīt var!" pārliecināts ir Verpakovskis.

Turklāt, kā atzīst FK "Liepāja" prezidents, šobrīd apstākļi ir pateicīgi, lai savā rīcībā iegūtu meistarīgus leģionārus, kas neprasītu milzīgu algu: "Es kā kluba vadītājs varu teikt, ka situācija ir labvēlīga. Par nožēlu futbolistiem, taču vidējais algu līmenis Eiropā ir ļoti krities. Lielās algas tiešām ir palikušas tikai lielajās līgās plus Krievijā, pāris klubos Ukrainā un vēl laikam Turcijā. Pārējās līgās vidējais [algu] līmenis ir ļoti krities. Principā par kādiem trim tūkstošiem eiro [mēnešalgu] var dabūt šādu tādu normālu leģionāru. Protams, tas nebūs top izlašu spēlētājs, bet var būt mazas izlases līderis. Skaidrs, ka ir jāatrod pareizie cilvēki un momenti, lai tādu futbolistu dabūtu uz šejieni. Ir jābūt veiksmei un sakariem, taču domāju, ka no tādiem varētu komandu veidot. Noteikti nav jāmaksā piecciparu skaitlis mēnesī. Protams, ja ir iespējas un negribas kaut ko darīt ar lieku risku, tad var paņemt spēlētāju ar algu 10-15 tūkstošu mēnesī. Lai gan risks būs vienmēr – kaut vai tās pašas traumas."

Konkurētspējīga budžeta veidošanā nākotnē Verpakovskis FK "Liepāja" sakarā kā priekšrocības min pašvaldības atbalstu un faktu, ka Latvijā nav jāuztraucas par liekiem izdevumiem transporta dēļ, jo visur var aizbraukt ar autobusu. Tāpat par solīdiem ienākumiem var parūpēties, tiekot eirokausu kvalifikācijas kārtā, kur visi tiek pie UEFA naudas kumosa. Tomēr piesaistīt vairāk naudas devēju traucējot šī brīža futbola loma Latvijas sportā. "Esam viena no retajām valstīm, kur futbols nav pat 2. vietā, nerunājot par līderi [sporta veidos valstī]. Diemžēl laikam jāatzīst, ka šobrīd futbols Latvijā ir 3. vietā aiz hokeja un basketbola. Protams, tas ir mīnuss, jo lielie sponsori visu uzmanību pievērš hokejam, Rīgas "Dinamo" un VEF, arī Eiropas čempionātam basketbolā, kas tikko bija. Tomēr iekļūšana kaut vai Eiropas līgas grupu turnīrā noteikti ir reāla! Tāds arī ir mans un FK "Liepāja" mērķis. Protams, ne nākamgad vai aiznākamgad, bet kādu piecu gadu griezumā – domāju, pie tā ļoti rūpīgi strādāsim un uz to arī iesim. Mēs saprotam, ka tas nebūs viegli, un es arī neapsolu, ka pēc pieciem gadiem būsim tur vai vismaz tuvu tam. Taču noteikti strādāsim, lai kaut kur tuvumā būtu gan," optimistisks ir Latvijas izlases visu laiku rezultatīvākais spēlētājs Verpakovskis.

Kamēr Latvijas klubu spēlēšana eirokausu grupu turnīros nebūt nav ikdiena, bet gan uzņēmīgu cilvēku plāni un gaidas, vietējiem futbola līdzjutējiem jāpriecājas un jāizbauda to, kas mums ir! Otrdien, 3. novembrī, Aleksandrs Cauņa ar CSKA viesosies slavenajā "Old Trafford", savukārt trešdien Borisovas BATE ar Kasparu Dubru "Camp Nou" cīnīsies pret pagājušās sezonas Čempionu līgas uzvarētāju un pasaules futbola grandu "Barcelona". Abas spēles tiešraidē translēs arī "Viasat Sport Baltic" kanāls. Cerēsim uz mūsējo līdzdalību un turēsim īkšķus!

Latvijas futbolisti UEFA Čempionu līgas grupu turnīrā

Informācija ņemta no www.transfermarkt.com vietnes. Aiz spēļu skaita iekavās norādīts, cik mačos minētais futbolists izgājis komandas pamatsastāvā.

Izmantotie resursi:
Анатолий Капский: вот зачем ненавидеть БАТЭ? -...
Анатолий Капский: «Даже зарабатывая...
Member Association - Belarus
«Прессбол»: Бюджет БАТЭ составит около 5 млн...
Бюджет БАТЭ в новом сезоне уменьшится на 1,2...
Football Tactics and Lineups Database