Pirms „Euro2008” Spānija netika uzskatīta par galveno favorīti un, šķiet, nebija pat trīs galveno favorītu vidū. Pirmkārt, tās izlases modelis vēl sevi nebija skaļi pierādījis, otrkārt, spāņi jau gadu desmitiem bija bez tituliem – piemēram, PK izcīņas vēsturē viņi ne reizi nav spēlējuši pat finālā (labākais sasniegums – 4. vieta tālajā 1950. gadā). Un tomēr toreiz liku uz Spāniju un nekļūdījos.

Tiešām ilgi domāju, uz kuru izlasi likt šoreiz. Pirmais variants bija Argentīna, vēlāk apsvēru arī Angliju, Nīderlandi un Brazīliju. Tomēr vēlreiz un vēlreiz salīdzinot šo minēto izlašu spēku (pa pozīcijām) ar Spāniju, nācās nosliekties par labu tai. Kasiljass, Pikē, Kapdevila, Alonso, Čavi, Silva, Fabregass, Injesta, Vilja, Toress – ko vairāk vēl var vēlēties? Nu labi, vēl varētu vēlēties barselonieti Mesi. :) Žēl tādā ziņā, ka lieku uz bukmeikeru favorīti, un kāds var kliegt, ka „nav nekāda prasme likt uz galvenajiem pretendentiem”. Un man nebūs, ko likt pretī. :) Ja nu vienīgi to, ka vienreiz („Euro2008”) uz galvenajiem favorītiem neliku (šķiet, toreiz bukmeikeru favorīte bija Vācija).

Atskaitot minēto faktoru par to, ka Spānijas izlase visās pozīcijās ir nenormāli spēcīga, par ļoti būtisku priekšrocību uzskatu arī salīdzinoši vājo grupu. Lai kļūtu par pasaules čempioniem, jāaizvada septiņas spēles un ja pirmās trīs ir salīdzinoši (uzsveru šo vārdu – salīdzinoši!) vieglas, kamēr citi pūlas vaigu sviedros (piemēram, Brazīlijai un Vācijai grupā visdrīzāk klāsies pasmagi), tas ir liels pluss izšķirošajās „play-off” cīņās.

Un tomēr Spānijas izlases ceļā uz titulu saskatu arī divus būtiskus mīnusus. Pats lielākais – zinot spāņu spēku, ikviena izlase pret Spāniju lielākā vai mazākā mērā spēlēs nosacītu antifutbolu (atļaušos tā to nodēvēt, lai arī citi to sauc par noteiktu taktiku, kas būtībā arī ir pareizi – futbolu drīksti spēlēt pēc tādām shēmām, kā vēlies, ierobežojumu taču nav). Proti, ikviena komanda pret spāņiem ieraksies, negribēs atklātu spēli, mēģinās ķert Spāniju uz pretuzbrukumiem, kā arī „play-off” stadijā priecāsies, ja viss izšķirsies papildlaikā un 11 metru sitienu sērijā. Katru reizi Spānijai būs jālūko uzlauzt šādu taktiku piekopjošus pretiniekus, un viegli tas nebūs. Ja kādai izlasei pašlepnums tomēr neļaus spēlēt pret Spāniju stingri no aizsardzības (piemēram, Argentīnai), tad uzskatu to kā bedres rakšanu pašiem sev un attiecīgi kā plusu spāņiem. Otrs mīnuss Spānijai – 1/8 finālā būs jāspēlē pret Nāves grupas (Brazīlija, Portugāle, Kotdivuāra, Ziemeļkoreja) pārstāvi. Taču visu jau nevar vēlēties – kā jau minēju, grupa spāņiem (Čīle, Šveice, Hondurasa) ir visai pateicīga.

Prognozēju šādu 1/8 finālistu sastāvu: Francija, Meksika, Argentīna, Grieķija, Anglija, Slovēnija, Serbija, Vācija, Nīderlande, Dānija, Itālija, Paragvaja, Brazīlija, Portugāle, Spānija un Čīle. Tālāk jau grūti prognozēt, jo pāri var izveidoties dažnedažādākie. Tomēr mēģināšu paredzēt arī, teiksim, četrinieku: Brazīlija, Anglija, Spānija un Argentīna.

Lai arī 1/8 finālistu pulkā minēju Vāciju, tieši to uzskatu par vienu no galvenajām kandidātēm uz negaidītu izstāšanos jau pēc grupu turnīra. Novājināta izlase, spēcīga grupa... Viegli neklāsies arī Francijai un Brazīlijai. Citām turnīra favorītēm, Argentīnai, Anglijai, Nīderlandei, Itālijai, Spānijai, manuprāt, īpašām problēmām grupu turnīrā tomēr nevajadzētu rasties. Tālāk jau viss būs atkarīgs no niansēm - savainojumiem, diskvalifikācijām, turnīra sieta un, protams, arī veiksmes. Lai nu kā, domāju, ka par čempioni būtu jākļūst pēc manām domām spēcīgākajai izlasei – Spānijai.

Bet kopumā – par skaistu čempionātu!