Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2, Did:0, useCase: 3

Laimoni Laizānu pieminot...

Anatolijs Kreipāns
Anatolijs Kreipāns

Laimoni Laizānu pieminot...
Leģendārais foto - Maskavas "Torpedo" kapteinis leģendārais Eduards Streļcovs un vārtsargs Laimonis Laizāns.

Nav vairs arī Laimoņa Laizāna. Ar vienu no labākajiem Latvijas futbola vārtsargiem iepazinos vēl 80. gadu vidū, kad laikrakstā "Padomju Jaunatne" rakstīju par viņu rubrikā "Jaunatnei par veterāniem". Tad tikāmies vēl dažas reizes, bet pēdējā tikšanās bija trenera Jāņa Skredeļa bērēs. Viena tikšanās ar "Laimišu", kā viņu savulaik sauca Rīgas "Daugavas" meistarkomandā, bija īpaši interesanta un tieši par to, pieminot Laimoni, gribu atcerēties...

Neaprakstīšu Laimoņa gaitas hokejā RVR komandā, kur viņš spēlēja kopā ar Juri Repsi un Mihailu Vasiļonoku, par izvēli par labu futbolam, kļūšanu par vārtsargu un nokļūšanu "Daugavas" meistarkomandā un laušanos ar to uz PSRS čempionāta augstāko līgu (1967./1968. gada sezonā viņš bija pamatvārtsargs). Mūsu interesantāko tikšanos un garāko sarunu sekmēja kāda fotogrāfija. Krievu futbola žurnālu „Mir futbola” („Futbola pasaule”), kurā tika publicēts šis foto, kā arī veltījums Streļcovam (arī dzejā), ieguvu pašā 90. gadu sākumā, taču ilgi nesanāca to nogādāt cilvēkam, kuram šāda fotogrāfija būtu daudz dārgāka un vajadzīgāka.

"Tā ir 1969. gada fotogrāfija," ne mirkli nedomādams,teica toreiz Laimonis Laizāns. Vīrs, kurš šajā vēsturiskajā attēlā ir vārtsargs un iet laukumā Maskavas „Torpedo” sastāvā aiz komanda kapteiņa, leģendārā krievu futbolista ar dramatisko likteni Eduarda Streļcova. Savulaik labākais mūsu futbola vārtsargs Laimonis Laizāns divas sezonas spēlēja plecu pie pleca ar Streļcovu un beidzot šī fotogrāfija nonāca viņa īpašumā. Fotogrāfija, kas rosināja atcerēties notikumus, par kuriem daudziem pašreizējiem futbola līdzjutējiem nebija pat nojausmas.

Par Eduardu Streļcovu – krievu futbola ģēniju ar traģisku likteni – neko daudz arī nerakstīšu, jo par viņa mīklaino notiesāšanu 1958. gada vasarā par it kā izvarošanu varētu uzrakstīt garu atsevišķu rakstu (nesen Krievijā par viņu iznāca filma). Streļcovam toreiz bija tikai 20 gadu, viņa notiesāšanu nosauca par padomju futbola nelaimi un var tikai minēt, kā nākamajos divos vai pat trijos pasaules čempionātos būtu nospēlējusi PSRS izlase, ja „krievu futbola ģēnijs” nebūtu līdz 1963. gada februārim nosēdējis cietumos. Pirms vairākiem gadiem Baltkrievijas populārākajā sporta izdevumā „Pressbol” turpinājumos tika publicēti materiāli par tā laika notikumiem un no tiem skaidrs ir viens – lieta pret Streļcovu tika safabricēta, ne jau viņš bija īstais vainīgais un ne jau viņam 20 gadu vecumā bija jāiet cietumā... Streļcovs atgriezās futbolā, viņa meistarstiķi nekur nebija pazuduši, taču skaidrs, ka tas vairs nevarēja būt iepriekšējais Streļcovs. Īsi pirms savas nāves Streļcovs reiz esot teicis: „Tā arī nesapratu un laikam nekad nezināšu, par ko sēdēju...” Laimonis Laizāns ir viens no diviem Latvijas futbolistiem, kuram nācies spēlēt vienā komandā un pavadīt kopā laiku ar šo leģendāro krievu futbolistu. Pimais bija Leonīds Ostrovskis, kurš divas sezonas spēlēja "Torpedo" ar Streļcovu vēl pirms viņa apcietināšanas.

1969. gada sezona Laimonim Laizānam bija pirmā no divām, ko viņš pavadīja vienā no tā laika spēcīgākajiem PSRS futbola klubiem Maskavas „Torpedo”. Rīgas komandas vārtsargu pie sevis aicināja Maskavas CSKA, toreizējās Vorošilovgradas un pašreizējās Luganskas „Zarja” komanda, ko trenēja pats Konstantīns Beskovs, bet uz Maskavas „Torpedo” aicināja Valentīns Ivanovs – viens no Streļcova un Valerija Voroņina (1966. gada pasaules čempionātā tika iekļauts simboliskajā izlasē!) cīņubiedriem. Tieši autorūpnīcas komanda Laimonim bija tuvāka, tā viņam visvairāk patika un uz to viņš arī aizgāja. Galu galā - Laimonis taču bija PSRS jaunatnes izlases kandidāts un dalībnieks.

„Streļcovs vēl spēlēja, bet Voroņins bija pēc ļoti smagas autoavārijas gūtām traumām un viņš pa īstam vairs tā arī neatgriezās, savukārt Streļcovam tā iznāca pēdējā sezona,” pētot fotogrāfiju, atcerējās Laimonis. „Toreizējais „Daugavas” vecākais treneris Rūdolfs Šomlai solīja sarūpēt vienalga, cik lielu naudu, lai tikai neeju prom. Skaidrs, ka „Torpedo” varēja krietni vairāk nopelnīt, taču es vispirms gāju spēlēt augstākā līmenī nevis nopelnīt, gribēju spēlēt augstākajā līgā un vienā no labākajām komandām. Mani daži brīdināja, ka varot izsaukt pie toreizējā komunistu partijas vadoņa Augusta Vosa, taču tā arī neizsauca. 1968. gada 30. decembrī aizbraucu uz Maskavu, vienas dienas laikā man nokārtoja visus dokumentus un jau 31. decembrī atgriezos mājās sagaidīt Jauno gadu. Vienas dienas laikā nokārtoja arī ārzemju vīzas, jo jau janvāra pirmajās dienās bija jādodas uz Dienvidameriku – uz Montevideo kausa izcīņu Urugvajā. Tur arī notika mana debija „Torpedo” sastāvā. Spēlējām ar Prāgas „Spartu”, bija vietējie spēcīgākie klubi „Nacional” un „Penarol”, bija vēl viens Argentīnas klubs, bet vairs neatceros tā nosaukumu. Piedalījos visās spēlēs. Uzvarējām argentīniešus, neizšķirts ar Prāgas komandu un „Penarol”, zaudējām „Nacional”. Trešie laikam palikām. Savulaik ar „Daugavu” treniņnometnē biju spēlējis arī pret Bulgārijas izlasi ar Asparuhovu priekšgalā – slavenais bulgāru uzbrucējs man nevienu „golu” neiesita, mēs pret Bulgāriju arī ar „Torpedo” pāris nedēļas pēc atgriešanās no Urugvajas spēlējām, Asparuhovs man vēl toreiz prasīja, kā esmu nokļuvis tādā komandā, biju taču Rīgā. Spēlējām ar „Daugavu” draudzības spēles VDR un Ungārijā, bet tāda līmeņa turnīrs ārzemēs man bija pirmo reizi. Streļcovs Urugvajā bija ļoti populārs, pat tur par viņu zināja. Mačā pret vietējo „Penarol” viņš izgāja viens pret vienu, vārtsargs skrēja pretī, bet Ediks „palaida putniņu” – eleganti pārmeta bumbu pāri vārtsargam vārtos. Visa publika pielēca kājās un aplaudēja. Tas bija ģeniāls futbolists, kā viņš pārredzēja laukumu... Viņš bija lielisks cilvēks, pirmo reizi satiekoties ar Streļcovu nepārņēma nekādi kompleksi, nebija nekādas bijības, jo no viņa izstaroja labsirdība. Kopā ar puišiem gājām uz koncertiem, uz hokeju, uz pirti, uz restorānu aizgājām, uz kādu alus bāru un Streļcovs vienmēr bija kopā. Spēlējām kopā biljardu, loto un kārtis, kaut gan es kārtis parasti nespēlēju. Viņš ne mirkli nelika kādam manīt, ka viņš ir Streļcovs, bet jūs pārējie... Autoritāti viņam bija milzīga, taču viņš nekad to neizrādīja. Uz restorānu vai alusbāru gan nebija ieteicams iet, jo tur tūdaļ klāt bija līdzjutēji. Pa savu ielu autorūpnīcas rajonā mēs neviens nevarējām mierīgi pastaigāt, tur dzīvoja gandrīz visi futbolisti un visus tur uzreiz atpazina. Ja Ediks palūdza, tad mūs pat ar komandas autobusu aizveda līdz alusbāram. Skaidrs, ka starp spēlēm tas nenotika un nekādas dzeršanas arī nebija, pāris kausiņus, kas gribēja, iedzēra, parunājās. Par savu ieslodzījumu Streļcovs nestāstīja, kaut gan tā nebija komandā aizliegtā tēma, dažkārt par to runājām, taču tas palika un paliks starp mums. Skaidrs tikai tas, ka viņu „nolika zem sitiena”, runāja, ka tas ir „Spartaka” pirksts, runāja, ka īstais vainīgais esot kāds svarīgs cilvēks, kurš arī bija tajā kompānijā, bija vēl citas versijas. Žēl, ka es nedaudz par vēlu uzzināju par Edika nāvi. Noteikti būtu aizbraucis uz bērēm.”

Pēc 1968. gada sezonas uz „Spartaku” aizgāja PSRS izlases vārtsargs Anzors Kavazašvili un „Torpedo” no Rīgas uzaicināja Laizānu. 1969. gada čempionāta sākums bija necerēti sekmīgs, pat skaists – pirmajās piecās vai sešās spēlēs Laizāns neielaida savos vārtos nevienu bumbu, bet pirmo reizi viņu ar 11 m soda sitienu pārspēja lielgabalsitiena īpašnieks Genādijs Krasņickis no Taškentas "Pahtakor", turklāt Laimonis bumbu gandrīz apturēja. „Torpedo” tajā gadā finišēja 5. vietā ar piekto mazāko zaudēto vārtu skaitu (19 vārti 38 spēlēs). Pirms nākamās sezonas, spēlēdams treniņā uz dīķa hokeju, Laimonis savainoja kāju – slida trāpīja kādā plaisā... Savainots menisks. Nolēma iztikt bez operācijas, jo līdz čempionātam palika tikai mēnesis. Čempionāta sākums bija ne visai veiksmīgs, komandā sākās neliela panika un tā sakrita, ka Kijevas „Dinamo” ar treneri Valeriju Maslovu bija sastrīdējies Viktors Baņņikovs, kurš negribēja sēdēt aiz gados jaunākā Jevgeņija Rudakova muguras. „Torpedo” uzaicināja viņu. Tagad savukārt uz soliņa negribēja sēdēt Laimonis Laizāns, kuram bija 25 gadi un vajadzēja spēlēt, spēlēt un spēlēt. Sezonas beigās Baņņikovs pameta „Torpedo”, viņš aizbrauca pat ātrāk nekā Laimonis, taču arī Laizāns autorūpnīcas komandai vairs nebija vajadzīgs. Viņu aicināja „Zenīts”, taču Laimonis nolēma atgriezties dzimtajā „Daugavā”, kur arī nospēlēja līdz karjeras beigām. Ja nav lemts spēlēt „Torpedo”, tad – tikai „Daugava”. Līdz sezonas beigām viņš no Baņņikova daudz paspēja iemācīties, starp viņiem bija lieliskas attiecības un pēc daudziem gadiem viņi satikās Rīgā, kad Baņņikovs jau bija Ukrainas futbola federācijas prezidents (pirmais pēc valsts neatkarības iegūšanas).

Lai Laimonim vieglas smiltis...

  +5 [+] [-]

, 2020-11-18 10:52, pirms 3 gadiem
Atceros viņu spēlējot,gan Rīgas "Daugavā" gan Maskavas "Torpedo'. Lai viņam vieglas smiltis...

  +4 [+] [-]

, 2020-11-18 10:55, pirms 3 gadiem
Latvijai leģendārs vārtsargs. Ap to laiku Latvijā bija vēl viens PSRS laiku vārtsargs - Tučkus.

  +4 [+] [-]

, 2020-11-18 11:05, pirms 3 gadiem
Skolas gados pamatīgi dauzījām bumbu, jo stadions bija 5min.no mājām. Sagadījās, ka mums vārtos visbiežāk stāvēja čalis, kuram uzvārds bija Laizāns. Vienmēr viņu slavējām, protams, domādami īsto Meistaru! Septiņdesmitie gadi.

  +7 [+] [-]

, 2020-11-18 11:50, pirms 3 gadiem
Paldies Anatolij par rakstu.Atceros 1985.gadā Ventspils Sarkanā bāka,kura toreiz spēlēja Vārpas meistarsacīkstēs Rietumu zonā (atbilst šī brīža 1.līgai)kausa izcīņā tikās ar augstākās līgas komandu Rīgas Enerģiju,kuras vārtus sargāja Laimonis Laizāns.Tā bija pēdējā reize,kad"dzīvajā" satikos ar mūsu leģendāro vārtsargu.Laimonis togad jau bija pieklājīgā futbolista vecumā(40) un vienalga bija liels prieks ,ka izdevās pēcspēles 11metru sitienu sērijā pārspēt spēcīgo Rīgas klubu.Togad piekāpāmies tikai 1/4 finālā Liepājas Sarkanajam metalurgam ar 0:2
Vieglas smiltis Laimonim! Manas paaudzes cilvēkiem viņš paliks atmiņā kā ļoti labs latviešu futbola vārtsargs.

  +4 [+] [-]

, 2020-11-18 11:50, pirms 3 gadiem
Paldies, Anatolijam! Jaunākai paaudzei šādi raksti ir ļoti interesanti un izzinoši. Žēl, ka šoreiz uz sēru nots...

  +5 [+] [-]

, 2020-11-18 12:57, pirms 3 gadiem
1967.gadā Daugava bija pelnījusi uzvaru grupā un tad jau 1968.gadā spēlētu Augstākajā Līgā..Apstākļu sakritība pēdējās spēlēs neļāva to īstenot.Tas bija laiks,kad ar Laizānu spēlēja kopā Ulmanis,Smirnovs,Zālītis..

  +3 [+] [-]

, 2020-11-18 13:29, pirms 3 gadiem
Daugavas galvenais sauklis:

Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!

  +4 [+] [-]

, 2020-11-18 13:37, pirms 3 gadiem
Paldies, ļoti labs raksts.

  +5 [+] [-]

, 2020-11-18 14:59, pirms 3 gadiem
Palaimējās pilnīgi nejauši laikam 68. gadā nokļūt uz Daugavas spēli ar Krasnodaras Kubaņu kur daļēji izšķīrās ceļazīmes uz augstāko līgu liktenis. Stāvēju tribīnēs aiz vārtiem. Atmiņā iekritis vairāk Reinis Zālītis ( centra aizsargs) kurš atvainojos, godīgi sakot iesildoties atstāja tādu gara nekoordinēta tizleņa iespaidu, bet kā viņš lasīja spēli! Kā viņš ar galvu tīrīja savu soda laukumu! Bija uzvara 2:1 ja nekļūdos. Vispār emocijas sita nenormāli augstu līmeni, transports tika nobloķēts, līdz Ļeņina ( Brīvības ) ielai gājām visi lielā pūlī

  +3 [+] [-]

, 2020-11-18 15:11, pirms 3 gadiem
lidotajs rakstīja: Palaimējās pilnīgi nejauši laikam 68. gadā nokļūt uz Daugavas spēli ar Krasnodaras Kubaņu kur daļēji izšķīrās ceļazīmes uz augstāko līgu liktenis. Stāvēju tribīnēs aiz vārtiem. Atmiņā iekritis vairāk Reinis Zālītis ( centra aizsargs) kurš atvainojos, godīgi sakot iesildoties atstāja tādu gara nekoordinēta tizleņa iespaidu, bet kā viņš lasīja spēli! Kā viņš ar galvu tīrīja savu soda laukumu! Bija uzvara 2:1 ja nekļūdos. Vispār emocijas sita nenormāli augstu līmeni, transports tika nobloķēts, līdz Ļeņina ( Brīvības ) ielai gājām visi lielā pūlī
Vai tas nebija tjā 67.gadā? Kubaņa tika vinnēta un cerības par Augstāko līgu laikam izdzēsa Kirovabadas Dinamo pēdējā spēle..
Garais R.Zālītis bija monstrs soda laukumos,cik goli pēc izsistiem stūriem netika gūti ar viņa galvu..

  +3 [+] [-]

, 2020-11-18 15:27, pirms 3 gadiem
Laikam loģiski - 67. gada sezona izskaņa, rudens, bija silts laiks, saulains un pēc tam kaut kas noklājās, palikām vienu vietu aiz strīpas
striker rakstīja: Vai tas nebija tjā 67.gadā? Kubaņa tika vinnēta un cerības par Augstāko līgu laikam izdzēsa Kirovabadas Dinamo pēdējā spēle..
Garais R.Zālītis bija monstrs soda laukumos,cik goli pēc izsistiem stūriem netika gūti ar viņa galvu..

  +2 [+] [-]

, 2020-11-18 15:57, pirms 3 gadiem
lidotajs rakstīja: Laikam loģiski - 67. gada sezona izskaņa, rudens, bija silts laiks, saulains un pēc tam kaut kas noklājās, palikām vienu vietu aiz strīpas
Tikko biju iemācījies daudzmaz lasīt.Atceros,ka iepriekšējās sezonas iespaidā gaidījām visi ar baigo optimismu nākamo un Sportiņam pirms 1.spēles68.g. 1.lpp.bija milzīga futbolbumba un sauklis Vārtus! Taču pirmajā izbraukuma spēlē bija vilšanās,vai ne zāģis Žitomirā..

  +1 [+] [-]

, 2020-11-18 18:30, pirms 3 gadiem
Gin4a rakstīja: Skolas gados pamatīgi dauzījām bumbu, jo stadions bija 5min.no mājām. Sagadījās, ka mums vārtos visbiežāk stāvēja čalis, kuram uzvārds bija Laizāns. Vienmēr viņu slavējām, protams, domādami īsto Meistaru! Septiņdesmitie gadi.
Vispār jau ir vēl viens vārtsargs ar tādu uzvārdu- Raimonds (dzimis 1964.gadā), kurš stāvēja gan "Daugavā", gan vēlāk Latvijas izlasē. Pēc vecuma tīri teorētiski varētu arī būt jūsējais...

  +2 [+] [-]

, 2020-11-18 19:25, pirms 3 gadiem
Bija, bija arī Raimonds Laizāns. Normāls (ne izcils, bet labs) golkīperītis. Tikai laikam latviski nerunāja nemaz (kaut kā atmiņā iespiedies), bet varbūt, ka kļūdos. Slavenajā EČ izlasē jau ar bija daži puiši ar latviskiem uzvārdiem, bet nesaprata vārdus vietējā valodā.

  +4 [+] [-]

, 2020-11-18 19:53, pirms 3 gadiem
1967. gada sezonas priekšpēdējā spēle Rīgā pret otru stiprāko konkurentu Krasnodaras Kubaņu ir neaizmirstama. Tēvs mani, 11gadīgu puišeli ņēma līdzi uz visām sezonas spēlēm. ar Ižu braucām no Jelgavas. Pēc tās spēles biļetēm - nedēļu iepriekš. Tāda līdzjutēju rūkoņa pārpildītajā Daugavas stadionā vēl man nebija dzirdēta. Laimoņa Laizāna iespaidā gribēju kļūt par vārtsargu. Kopēju pat viņa ar kāju pirms spēles vilkto vidus līniju vārtu priekšas melnajā zonā. Pēdējā spēlē pret Stavropoles Dinamo diemžēl atkal uzvara tikai ar 2-1, kaut vajadzēja 3 vārtu starpību, lai apsteigtu Kirovabadas Dinamo, kas arī iekļuva augstākajā līgā. Lai dzīvo Ulmanis, viņa aizsargi un lieliskais vārtsargs Laimonis Laizāns!....

  +1 [+] [-]

, 2020-11-18 20:11, pirms 3 gadiem
vilibalds rakstīja: 1967. gada sezonas priekšpēdējā spēle Rīgā pret otru stiprāko konkurentu Krasnodaras Kubaņu ir neaizmirstama. Tēvs mani, 11gadīgu puišeli ņēma līdzi uz visām sezonas spēlēm. ar Ižu braucām no Jelgavas. Pēc tās spēles biļetēm - nedēļu iepriekš. Tāda līdzjutēju rūkoņa pārpildītajā Daugavas stadionā vēl man nebija dzirdēta. Laimoņa Laizāna iespaidā gribēju kļūt par vārtsargu. Kopēju pat viņa ar kāju pirms spēles vilkto vidus līniju vārtu priekšas melnajā zonā. Pēdējā spēlē pret Stavropoles Dinamo diemžēl atkal uzvara tikai ar 2-1, kaut vajadzēja 3 vārtu starpību, lai apsteigtu Kirovabadas Dinamo, kas arī iekļuva augstākajā līgā. Lai dzīvo Ulmanis, viņa aizsargi un lieliskais vārtsargs Laimonis Laizāns!....
Lūk,to es saprotu,ritīgs līdzjutējs! Super!

     [+] [-]

, 2020-11-18 23:28, pirms 3 gadiem
elements rakstīja: Vispār jau ir vēl viens vārtsargs ar tādu uzvārdu- Raimonds (dzimis 1964.gadā), kurš stāvēja gan "Daugavā", gan vēlāk Latvijas izlasē. Pēc vecuma tīri teorētiski varētu arī būt jūsējais...
Nē, nē! Mūsējam nebija karjeras turpinājums.

     [+] [-]

, 2020-11-20 06:29, pirms 3 gadiem
Gods un slava Laimonim!
Paldies A. Kreipanam.
...dzimušam 80.to sākumā nav iespējams šo visu zināt.