Laimoni Laizānu pieminot...
Nav vairs arī Laimoņa Laizāna. Ar vienu no labākajiem Latvijas futbola vārtsargiem iepazinos vēl 80. gadu vidū, kad laikrakstā "Padomju Jaunatne" rakstīju par viņu rubrikā "Jaunatnei par veterāniem". Tad tikāmies vēl dažas reizes, bet pēdējā tikšanās bija trenera Jāņa Skredeļa bērēs. Viena tikšanās ar "Laimišu", kā viņu savulaik sauca Rīgas "Daugavas" meistarkomandā, bija īpaši interesanta un tieši par to, pieminot Laimoni, gribu atcerēties...
Neaprakstīšu Laimoņa gaitas hokejā RVR komandā, kur viņš spēlēja kopā ar Juri Repsi un Mihailu Vasiļonoku, par izvēli par labu futbolam, kļūšanu par vārtsargu un nokļūšanu "Daugavas" meistarkomandā un laušanos ar to uz PSRS čempionāta augstāko līgu (1967./1968. gada sezonā viņš bija pamatvārtsargs). Mūsu interesantāko tikšanos un garāko sarunu sekmēja kāda fotogrāfija. Krievu futbola žurnālu „Mir futbola” („Futbola pasaule”), kurā tika publicēts šis foto, kā arī veltījums Streļcovam (arī dzejā), ieguvu pašā 90. gadu sākumā, taču ilgi nesanāca to nogādāt cilvēkam, kuram šāda fotogrāfija būtu daudz dārgāka un vajadzīgāka.
"Tā ir 1969. gada fotogrāfija," ne mirkli nedomādams,teica toreiz Laimonis Laizāns. Vīrs, kurš šajā vēsturiskajā attēlā ir vārtsargs un iet laukumā Maskavas „Torpedo” sastāvā aiz komanda kapteiņa, leģendārā krievu futbolista ar dramatisko likteni Eduarda Streļcova. Savulaik labākais mūsu futbola vārtsargs Laimonis Laizāns divas sezonas spēlēja plecu pie pleca ar Streļcovu un beidzot šī fotogrāfija nonāca viņa īpašumā. Fotogrāfija, kas rosināja atcerēties notikumus, par kuriem daudziem pašreizējiem futbola līdzjutējiem nebija pat nojausmas.
Par Eduardu Streļcovu – krievu futbola ģēniju ar traģisku likteni – neko daudz arī nerakstīšu, jo par viņa mīklaino notiesāšanu 1958. gada vasarā par it kā izvarošanu varētu uzrakstīt garu atsevišķu rakstu (nesen Krievijā par viņu iznāca filma). Streļcovam toreiz bija tikai 20 gadu, viņa notiesāšanu nosauca par padomju futbola nelaimi un var tikai minēt, kā nākamajos divos vai pat trijos pasaules čempionātos būtu nospēlējusi PSRS izlase, ja „krievu futbola ģēnijs” nebūtu līdz 1963. gada februārim nosēdējis cietumos. Pirms vairākiem gadiem Baltkrievijas populārākajā sporta izdevumā „Pressbol” turpinājumos tika publicēti materiāli par tā laika notikumiem un no tiem skaidrs ir viens – lieta pret Streļcovu tika safabricēta, ne jau viņš bija īstais vainīgais un ne jau viņam 20 gadu vecumā bija jāiet cietumā... Streļcovs atgriezās futbolā, viņa meistarstiķi nekur nebija pazuduši, taču skaidrs, ka tas vairs nevarēja būt iepriekšējais Streļcovs. Īsi pirms savas nāves Streļcovs reiz esot teicis: „Tā arī nesapratu un laikam nekad nezināšu, par ko sēdēju...” Laimonis Laizāns ir viens no diviem Latvijas futbolistiem, kuram nācies spēlēt vienā komandā un pavadīt kopā laiku ar šo leģendāro krievu futbolistu. Pimais bija Leonīds Ostrovskis, kurš divas sezonas spēlēja "Torpedo" ar Streļcovu vēl pirms viņa apcietināšanas.
1969. gada sezona Laimonim Laizānam bija pirmā no divām, ko viņš pavadīja vienā no tā laika spēcīgākajiem PSRS futbola klubiem Maskavas „Torpedo”. Rīgas komandas vārtsargu pie sevis aicināja Maskavas CSKA, toreizējās Vorošilovgradas un pašreizējās Luganskas „Zarja” komanda, ko trenēja pats Konstantīns Beskovs, bet uz Maskavas „Torpedo” aicināja Valentīns Ivanovs – viens no Streļcova un Valerija Voroņina (1966. gada pasaules čempionātā tika iekļauts simboliskajā izlasē!) cīņubiedriem. Tieši autorūpnīcas komanda Laimonim bija tuvāka, tā viņam visvairāk patika un uz to viņš arī aizgāja. Galu galā - Laimonis taču bija PSRS jaunatnes izlases kandidāts un dalībnieks.
„Streļcovs vēl spēlēja, bet Voroņins bija pēc ļoti smagas autoavārijas gūtām traumām un viņš pa īstam vairs tā arī neatgriezās, savukārt Streļcovam tā iznāca pēdējā sezona,” pētot fotogrāfiju, atcerējās Laimonis. „Toreizējais „Daugavas” vecākais treneris Rūdolfs Šomlai solīja sarūpēt vienalga, cik lielu naudu, lai tikai neeju prom. Skaidrs, ka „Torpedo” varēja krietni vairāk nopelnīt, taču es vispirms gāju spēlēt augstākā līmenī nevis nopelnīt, gribēju spēlēt augstākajā līgā un vienā no labākajām komandām. Mani daži brīdināja, ka varot izsaukt pie toreizējā komunistu partijas vadoņa Augusta Vosa, taču tā arī neizsauca. 1968. gada 30. decembrī aizbraucu uz Maskavu, vienas dienas laikā man nokārtoja visus dokumentus un jau 31. decembrī atgriezos mājās sagaidīt Jauno gadu. Vienas dienas laikā nokārtoja arī ārzemju vīzas, jo jau janvāra pirmajās dienās bija jādodas uz Dienvidameriku – uz Montevideo kausa izcīņu Urugvajā. Tur arī notika mana debija „Torpedo” sastāvā. Spēlējām ar Prāgas „Spartu”, bija vietējie spēcīgākie klubi „Nacional” un „Penarol”, bija vēl viens Argentīnas klubs, bet vairs neatceros tā nosaukumu. Piedalījos visās spēlēs. Uzvarējām argentīniešus, neizšķirts ar Prāgas komandu un „Penarol”, zaudējām „Nacional”. Trešie laikam palikām. Savulaik ar „Daugavu” treniņnometnē biju spēlējis arī pret Bulgārijas izlasi ar Asparuhovu priekšgalā – slavenais bulgāru uzbrucējs man nevienu „golu” neiesita, mēs pret Bulgāriju arī ar „Torpedo” pāris nedēļas pēc atgriešanās no Urugvajas spēlējām, Asparuhovs man vēl toreiz prasīja, kā esmu nokļuvis tādā komandā, biju taču Rīgā. Spēlējām ar „Daugavu” draudzības spēles VDR un Ungārijā, bet tāda līmeņa turnīrs ārzemēs man bija pirmo reizi. Streļcovs Urugvajā bija ļoti populārs, pat tur par viņu zināja. Mačā pret vietējo „Penarol” viņš izgāja viens pret vienu, vārtsargs skrēja pretī, bet Ediks „palaida putniņu” – eleganti pārmeta bumbu pāri vārtsargam vārtos. Visa publika pielēca kājās un aplaudēja. Tas bija ģeniāls futbolists, kā viņš pārredzēja laukumu... Viņš bija lielisks cilvēks, pirmo reizi satiekoties ar Streļcovu nepārņēma nekādi kompleksi, nebija nekādas bijības, jo no viņa izstaroja labsirdība. Kopā ar puišiem gājām uz koncertiem, uz hokeju, uz pirti, uz restorānu aizgājām, uz kādu alus bāru un Streļcovs vienmēr bija kopā. Spēlējām kopā biljardu, loto un kārtis, kaut gan es kārtis parasti nespēlēju. Viņš ne mirkli nelika kādam manīt, ka viņš ir Streļcovs, bet jūs pārējie... Autoritāti viņam bija milzīga, taču viņš nekad to neizrādīja. Uz restorānu vai alusbāru gan nebija ieteicams iet, jo tur tūdaļ klāt bija līdzjutēji. Pa savu ielu autorūpnīcas rajonā mēs neviens nevarējām mierīgi pastaigāt, tur dzīvoja gandrīz visi futbolisti un visus tur uzreiz atpazina. Ja Ediks palūdza, tad mūs pat ar komandas autobusu aizveda līdz alusbāram. Skaidrs, ka starp spēlēm tas nenotika un nekādas dzeršanas arī nebija, pāris kausiņus, kas gribēja, iedzēra, parunājās. Par savu ieslodzījumu Streļcovs nestāstīja, kaut gan tā nebija komandā aizliegtā tēma, dažkārt par to runājām, taču tas palika un paliks starp mums. Skaidrs tikai tas, ka viņu „nolika zem sitiena”, runāja, ka tas ir „Spartaka” pirksts, runāja, ka īstais vainīgais esot kāds svarīgs cilvēks, kurš arī bija tajā kompānijā, bija vēl citas versijas. Žēl, ka es nedaudz par vēlu uzzināju par Edika nāvi. Noteikti būtu aizbraucis uz bērēm.”
Pēc 1968. gada sezonas uz „Spartaku” aizgāja PSRS izlases vārtsargs Anzors Kavazašvili un „Torpedo” no Rīgas uzaicināja Laizānu. 1969. gada čempionāta sākums bija necerēti sekmīgs, pat skaists – pirmajās piecās vai sešās spēlēs Laizāns neielaida savos vārtos nevienu bumbu, bet pirmo reizi viņu ar 11 m soda sitienu pārspēja lielgabalsitiena īpašnieks Genādijs Krasņickis no Taškentas "Pahtakor", turklāt Laimonis bumbu gandrīz apturēja. „Torpedo” tajā gadā finišēja 5. vietā ar piekto mazāko zaudēto vārtu skaitu (19 vārti 38 spēlēs). Pirms nākamās sezonas, spēlēdams treniņā uz dīķa hokeju, Laimonis savainoja kāju – slida trāpīja kādā plaisā... Savainots menisks. Nolēma iztikt bez operācijas, jo līdz čempionātam palika tikai mēnesis. Čempionāta sākums bija ne visai veiksmīgs, komandā sākās neliela panika un tā sakrita, ka Kijevas „Dinamo” ar treneri Valeriju Maslovu bija sastrīdējies Viktors Baņņikovs, kurš negribēja sēdēt aiz gados jaunākā Jevgeņija Rudakova muguras. „Torpedo” uzaicināja viņu. Tagad savukārt uz soliņa negribēja sēdēt Laimonis Laizāns, kuram bija 25 gadi un vajadzēja spēlēt, spēlēt un spēlēt. Sezonas beigās Baņņikovs pameta „Torpedo”, viņš aizbrauca pat ātrāk nekā Laimonis, taču arī Laizāns autorūpnīcas komandai vairs nebija vajadzīgs. Viņu aicināja „Zenīts”, taču Laimonis nolēma atgriezties dzimtajā „Daugavā”, kur arī nospēlēja līdz karjeras beigām. Ja nav lemts spēlēt „Torpedo”, tad – tikai „Daugava”. Līdz sezonas beigām viņš no Baņņikova daudz paspēja iemācīties, starp viņiem bija lieliskas attiecības un pēc daudziem gadiem viņi satikās Rīgā, kad Baņņikovs jau bija Ukrainas futbola federācijas prezidents (pirmais pēc valsts neatkarības iegūšanas).
Lai Laimonim vieglas smiltis...
+5 [+] [-]
+4 [+] [-]
+4 [+] [-]
+7 [+] [-]
Vieglas smiltis Laimonim! Manas paaudzes cilvēkiem viņš paliks atmiņā kā ļoti labs latviešu futbola vārtsargs.
+4 [+] [-]
+5 [+] [-]
+3 [+] [-]
Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!
+4 [+] [-]
+5 [+] [-]
+3 [+] [-]
Garais R.Zālītis bija monstrs soda laukumos,cik goli pēc izsistiem stūriem netika gūti ar viņa galvu..
+3 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Paldies A. Kreipanam.
...dzimušam 80.to sākumā nav iespējams šo visu zināt.