TwitterRenārs Doršs: “Pa Turīnas trasi varēja nobraukt ar bobu”
@MikelisO
Renārs Doršs ir 21 gadu vecs kalnu slēpotājs, kurš gada sākumā startēja Turīnas Olimpiskajās spēlēs. Intervijā portālam eSports.lv Renārs stāsta par šī sporta veida aizkulisēm, kā arī paša mērķiem nākotnē.
Ne jau neiespējami, bet izaugt par sportistu bija krietni vieglāk. Siguldā jau no laika gala visi draugi ir bijuši tendēti uz sportu, tāpēc arī es sāku ar to aizrauties.
Kā tad viss sākās? Vai kāds tevi mudināja doties tieši uz kalnu slēpošanu?
Sākumā vēl neviens nemudināja – biju 5 gadus vecs un tēvs mani uzlika uz sīkām slēpītēm, kaut ko pamācīja. Reāli no 8 gadiem sāku piedalīties vietējās sacensībās un no tā brīža arī uzsāku nopietnāk trenēties.
Tev ir bijuši arī visai labi panākumi volejbolā. Vai nebija domas nosliekties par labu šim sporta veidam?
Nē. Tas, ja godīgi, bija tikai laika aizpildīšanai un kalpoja kā fiziskais treniņš rudens laikā, kad te neko īpašu nevarēja pasākt. Siguldā bija volejbola treniņi un tur trenējos paralēli kalnu slēpošanai, bet īpaši nopietni volejbolu neuztvēru. Arī panākumi labāki bija kalnu slēpošanā.
Skatos, ka treneru sarakstā tev ir četri treneri – tēvs, brālis, kā arī bosnietis Ajdins Pasovičs un horvāts Svens Ulrihs. Kāda nozīme tavā izaugsmē ir katram no viņiem?
Tēva nozīme droši vien bija tāda, ka viņš sāka un svarīgāko pamācīja.
Brālis man ļoti palīdz tieši morālajā atbalstā – gan pirms Olimpiādes, gan pašās Olimpiskajās spēlēs. Tā kā Dinārs pats nesen vēl slēpoja, viņš zina visu sistēmu. Dinārs Turīnā arī ļoti palīdzēja ar inventāra sagatavošanu.
Pēc tam nāca Pasovičs, kurš bija skolas treneris Norvēģijā [Renārs ir absolvējis Rjukanas sporta ģimnāziju Norvēģijā – aut.]. Bija arī citi treneri, kas katru gadu mainījās. Domāju, ka vislielākā nozīme bija tieši skolai. Tur viss bija nopietnā līmenī. Latvijā jau tas nav iespējams. Kad Norvēģijas skola gāja uz beigām, sapratu, kura disciplīna sanāk vislabāk [Renārs koncentrējas uz nobraucienu – aut.].
Vienam trenerim draugs bija Svens Ulrihs. Un es zināju, ka viņš vairāk trenē tās ātrās disciplīnas, piemēram, nobraucienu. Tad sapazinos ar Svenu, sameklēju kontaktus un pēdējo sezonu pirms Olimpiādes sadarbojos tikai ar viņu. Varētu teikt, ka viņš vienā ziņā ir bijis pārāks par citiem manā izaugsmē. Līdz tam brīdim neviens nebija tendēts tieši uz ātrajām distancēm. Un, tā kā lieku uzsvaru uz tām disciplīnām, tad Ulriha klātbūtne deva neatsveramu ieguldījumu. Tajā pašā laikā ar viņu kopā esmu bijis visīsāko laiku.
Vai brālis Dinārs Doršs pilnībā ir beidzis sportista gaitas? Cik daudz viņš tev var iemācīt no savas pieredzes? Kādas ir viņa turpmākās ambīcijas?
Jā, jau pāris gadus Dinārs vairs nesporto. Viņš vairs to nevarēja traumu un veselības dēļ. Bet tagad viņš mācās LSPA [Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija – aut.] 3. kursā. Viņš ir arī Latvijas Slēpošanas savienības valdes loceklis un atbild par kalnu slēpošanu Latvijā. Turpmākie viņa plāni ir saistīti ar sportu, bet nu jau ar trenēšanu un pasākumu organizēšanu.
Tā kā esam gandrīz viena vecuma, tad diezgan līdzīgas mums bijušas tās situācijas. Tagad jau esmu pāris gadus ilgāk par viņu nodarbojies ar sportu. Ja man ir kaut kādas neskaidrības, tad varam ļoti viegli padiskutēt – viņš izsaka savu viedokli, es – savu.
Vai parasti sportistam ir tikai viens treneris?
Principā tā nav, skaitās tikai viens galvenais treneris. Pārējie ir asistenti, kas palīdz uzlikt trasi utt.
Vai konsultējies arī ar pēdējā laikā nopelniem bagāto kalnu slēpotāju Ivaru Ciagunu?
Jā, mēs esam labi draugi. Kā nekā arī viņš ir no Siguldas. Taču par sporta lietām tā īpaši neesam viens otru komentējuši. Vienīgi tā – kā būtu gājis, ja būtu... utt. Bet sportiskajā ziņā īpaši nē.
Kādu ieguldījumu izaugsmē deva trenēšanās un uzturēšanās Norvēģijā? Kā tu spēji to apmaksāt un kā līdz turienei vispār nokļuvi?
Uzturēšanās Norvēģijā bija simtprocentīgs ieguvums, bez tās nekas nebūtu iedomājams. Latvijā visi labākie pieaugušo vecumā trenējas vai ir trenējušies ārzemēs – citi pa Austriju dzīvo, es, Dinārs un Ivars pa Norvēģiju. Tā kā bez trenēšanās ārzemēs nekas nebūtu.
Kā to varēja apmaksāt? Tēvs bija menedžeris, un viņš piesaistīja naudu. Brālis agrāk nodarbojās arī ar tenisu, bet tēvs lika izvēlēties vienu sporta veidu. Dinārs izvēlējās kalnu slēpošanu un tad izdomāja, ka varētu braukt uz Norvēģiju un meklēt iespējas mācīties. Viņš aizbrauca pirmais, pēc gada aizbraucu es. Nebija tā, ka mani turp kāds mudināja braukt, vienkārši man bija jāizvēlas – sportot profesionāli vai ne.
Noteikti Norvēģijā atgriezīšos, jo plāni, kas man pašlaik padomā, ir saistīti ar turieni. Tur vieglāk ir visu sarunāt, jo viss ir apgūts un pazīstams.
Vai Latvijā ir iespējams kaut cik profesionāli trenēties?
Nē. Nu ko nozīmē profesionāli? Nav ne kalnu, ne arī citu profesionālu apstākļu. Vienalga tu esi tāds kā entuziasts. Bet, ja jānosauc viena vieta, kur ir vislabāk, tad tā ir Sigulda.
Ko kalnu slēpotāji dara vasarā, kad sniega te nav un nepietiek naudas treniņnometnēm, lai pavadītu tur visu vasaru? Vai pēc vasaras nezūd iemaņas?
Nezinu, ko citi dara [Smejas]. Droši vien sporto, uztur sevi formā, trenē fizisko sagatavotību. Taču, ja nav ilgi būts uz kalna, tad iemaņas tik un tā īpaši nezūd. Pirmās trīs dienas ir nedaudz jocīgāka sajūta, bet pēc tam drīz atnāk atpakaļ ātruma un citas izjūtas, kas ir nedaudz zudušas.
Ja godīgi, vai no Latvijas var nākt laba līmeņa kalnu slēpotājs? Kā tu vērtē kalnu slēpošanas attīstības tendences Latvijā?
Var izaugt, noteikti. Ja jau no paša sākuma ir līdzekļi un iespēja dzīvot pa ārzemēm no agra vecuma, un tas ir nosprausts kā mērķis, tad var.
Latvijā kalnu slēpošana attīstās diezgan strauji – viss kļūst nopietnāks, un izaugsme ir ātra, patiešām.
Kāda ir valsts attieksme pret šo sporta veidu?
Sportists to pārāk uz savas ādas neizjūt. Bet nu kopskatā mazumiņš jau tiek.
Vai redzi iespējas turpināt sportot profesionāli, ja no valsts nesaņem attiecīgu finansējumu?
Tas atkarīgs no sponsoriem, taču ar šo sporta veidu savu dzīvi neiekārtot, tāpēc jādomā par nākotni un iespēju ko mācīties, lai varētu nopelnīt un iekārtot dzīvi.
Vai tu sevi uzskati par profesionālu kalnu slēpotāju?
Jā, noteikti, ja reiz esmu nopietni to darījis pēdējos sešus gadus.
Tātad tu darīsi visu iespējamo, lai maizi pelnītu ar sportu?
To var teikt, bet tas vēl Latvijā nevienam nav izdevies.
Daudziem jaunajiem sportistiem ir problēmas ar režīma neievērošanu – naktsklubu apmeklēšanu, azartspēļu spēlēšanu utt. Kā ir ar tevi?
Es vienmēr pats sev esmu bijis režīma licējs... Pašam vienkārši jāapzinās, kad tas sāk traucēt, un tomēr pēc labi padarīta darba ir vajadzīga atpūta. Jāredz pašam – kad izklaides sāk negatīvi ietekmēt rezultātus un vairs nevari koncentrēties, tad skaidrs, ka tās ir jāpārtrauc.
Kādas ir tavas attiecības ar citu valstu slēpotājiem?
Pārsvarā ir tā, ka visu mazo valstu sportisti esam pazīstami – tie, kas vēl cīnāmies pa “pakaļgalu”. Varam visi parunāt, saprasties un pasmieties viens par otru. Vienmēr, kad braucu uz starptautiskajām sacīkstēm, ir kāds pazīstamais.
Elite? Atpazīst tad, ja ir personīga pazīšanās, bet savādāk nē. Jo pasaulē ir nenormāli daudz to slēpotāju.
Vai paralēli sportam arī mācies? Vai tas netraucē sportošanai?
Pašlaik nemācos nekur, kaut gan bija tāda doma. Pagājušajā gadā neiestājos, jo skola traucētu sagatavoties Olimpiādei, bet šogad tā arī neizdomāju, kur iet. Izlēmu, ka labāk patrenēšos. Nākamgad gan vajadzētu kaut kur sākt mācīties.
Mācības sportam traucē. Pavisam noteikti. Tas arī bija iemesls, kāpēc vēl neesmu nekur iestājies. To vienkārši ir ļoti grūti savienot.
Kādas atmiņas saistās ar nesenajām Olimpiskajām spēlēm rezultātu un vispārīgā izteiksmē? Vai tev Olimpiāde bija kaut kas grandiozs un brīnumains?
Labas atmiņas. Kaut kādu sev zināmu mērķi es sasniedzu. Nevarētu sacīt, ka esmu ļoti neapmierināts un varētu daudz labāk. Tomēr tās bija pirmās Olimpiskās spēles manā karjerā. Mandrāža bija pietiekami liela. Trase stipri atšķīrās no tām, pa kurām biju braucis iepriekš. Bija nedaudz bail sākumā, bet pēc vairākām dienām pieradu.
Viss pasākums jau bija grandiozs. Taču biju gaidījis labāku spēļu organizāciju, gluži kā vairākums sportistu. Tie, kas bijuši citās Olimpiādēs, atzina, ka Turīna nebija gatava – daudzas lietas nebija sagatavotas līdz galam, uzņemšana arī nebija īsti kārtīga. Bija šādas tādas ēnas puses, bet kopumā man patika.
Vai organizācija nebija kārtībā tieši sadzīviskajā ziņā, vai arī treniņapstākļi nebija tie labākie?
Treniņapstākļi bija labi. Bija gan problēmas ar sniegu, daudzi, tajā skaitā arī es, mazliet sabojāja slēpes. Nebija tā īsti, kur iesildīties, ārā bija ļoti daudz dubļu, sanāca daļēji tā kā ”stroikā” dzīvot. Taču tie manā uztverē tādi sīkumi vien bija.
Vai tagad vari teikt, ka tavs mērķis un sapnis ir piepildīts?
Jā, noteikti. Tas arī bija mērķis, kad braucu uz Norvēģiju. Biju nospraudis sev uzdevumu kvalificēties Olimpiādei. Par to vien biju gandarīts, ka tas izdevās. Līdz pat pēdējam brīdim likās, ka tas ir nereāli. Tikai tad, kad aizbraucu uz Turīnu, sapratu, ka tas beidzot ir piepildījies. Un tagad jāsāk spraust jauni mērķi - nu jau augstāki.
Vai 46. vieta un laiks nobraucienā, tavā mīļākajā disciplīnā, apmierināja?
Bija tā, ka uz turieni nebraucu ar domu par kādu vietu, jo, pirmkārt, nemaz nezināju, cik tur būs dalībnieku. Ja paskaita lielvalstu sportistus, tad apmēram var izrēķināt iespējamo vietu. Man svarīgāk par vietu bija laiks. Biju izdomājis – cik būs ideāli, cik būs ļoti labi, cik normāli utt.. Vairs pat neatceros, cik precīzi zaudēju [Renārs atpalika no līdera Bodes Millera 8,74 sekundes – aut.], taču biju apmierināts. Arī treneris zvanīja un manu startu vērtēja kā ļoti labu. Patiesībā pēdējā sezona pirms Olimpiādes bija ļoti laba, daudzas lietas aizgāja, kā vajadzēja, un biju priecīgs.
Parastam sporta līdzjutējam 8 sekunžu atpalicība no līderiem liekas šaušalīgi slikts rezultāts. Taču jaunam sportistam laikam tā gluži nav?
To cik tas ir daudz vai maz spēj tikai saprast tie, kas reāli ir paši braukuši nobraucienu, bet, ja parēķina, ka trase ir 3,3 km gara, tu esi no Latvijas, tad rezultāts patiešām ir ļoti normāls. Braucot jebkura cita līmeņa sacensībās, var redzēt, kādā attiecībā esi pret pasaules labākajiem, līdz ar to apmēram zināms, cik zaudēsi.
Kurās vietās trasē paliek šī starpība? Vai lielo atšķirību nevar norakstīt uz nedrošības un baiļu sajūtu?
Atšķirība ir pieredzes ziņā. Turīnā es biju otrs jaunākais. Noteikti arī treniņu ziņā, jo lielvalstīm vienmēr ir nodrošināti ideāli apstākļi. Vēl tas, ka esam no Latvijas – ja tur viņi nodarbojās ar šo sportu gandrīz vai kopš dzimšanas, bet mēs – entuziasma dzīti, tad... Tur arī tas viss paliek.
Noteikti ietekmēja arī baiļu un nedrošības sajūta. Es par to daudz esmu domājis – kā būtu, ja būtu braucis daudz drošāk. Katra mazākā kļūda nobraucienā maksā daudz – viena kļūda – pussekunde, otra kļūda – jau sekunde, vēl, ja slēpes neslīd utt. Arī inventārs mums, protams, nav tāds kā labākajiem. Pie tāda inventāra “pakaļgals” nemaz nevar tikt – ir jāaiziet līdz elitei un tikai tad ir iespēja dabūt kaut ko tādu.
Aptuveni cik naudas izteiksmē izmaksā profesionāļa ekipējums?
Grūti pateikt, bet jebkurā gadījumā ļoti daudz. Lai būtu pilns ekipējums vienā eksemplārā, vajadzētu ap Ls 2000. Tas ir viens slēpju pāris, viens nūju pāris, viens zābaku pāris, kombinezons, brilles, ķivere utt. Taču sportistam vajag n-tos pārus slēpes, vairākas nūjas, vairākas brilles utt.
Vai tev ir izstrādāta attīstības koncepcija, lai varbūt nākamajā Olimpiādē šo atpalicību samazinātu vismaz uz pusi?
Protams, ka plāni ir. Tas ir tīrais pieredzes jautājums – ja vairāk trenēšos un viss būs kārtībā ar veselību, tad jau progresēšu. Bet, ja jutīšu, ka gadu vai divus stāvu uz vietas, tad pats sapratīšu, ka tam visam nav jēgas. Bet plāni ir.
Cik daudz, braucot sacensībās, tu riskē, t.i. palaid brīvgaitā?
Pietiekoši daudz. Ir bijis tā, ja sāc domāt un braukt ar galvu pārāk daudz, tad iet lēnāk. Ir bijušas reizes, kad braucu “kā būs, tā būs”, jo redzēju, ka viens cits džeks varēja tā ļoti labi. Tad ir tā, ka tu mēģini ik pa brīdim pārlekt sev pāri. Protams, pilnīgi pārgalvīgs es arī neesmu.
Pirms katras Olimpiādes “speciālisti” interneta forumos un citās publiskajās telpās saka, ka atkal brauc “tūristi” jeb sportisti, kuri dodas uz sacīkstēm nevis rezultātu dzīti, bet gan izbaudīt apmaksāto ceļojumu. Vai par sevi esi dzirdējis šādu viedokli?
Es uzskatu, ka tie ir stipri aplami uzskati. To parasti saka tie, kas paši lāgā neko nav sasnieguši, nav nodarbojušies ar konkrēto sporta veidu un tikai spriež no malas. Protams, ka Olimpiādes laikā vai pēc tās bija viens otrs nepazīstams, kurš portālā draugiem.lv atrakstīja: “Ko tad tu tur darīji?” utt. Es vienkārši pasmejos un uzspiežu “ignore” pogu [Liegt lietotājam apskatīt profilu – aut.]. To “tūrisma būšanu” parāda viena lieta: mūsu sporta veidā ir tik grūti izpildīt normatīvu, ka to nespēja paveikt daudzi sportisti. Tie, kas no Latvijas to paveica, bija Ciaguns un es. Un tas liecina, ka esi krietni virs pārējiem. Otrs ir tas, ka biju pirmais latvietis laikam pēc 70 gadu pārtraukuma, kurš piedalījās Olimpiādē nobraucienā.
Vai tavos nākamo sezonu plānos ietilpst piedalīšanās “Pasaules kausa” posmos kopā ar eliti?
“Pasaules kausā” domāju, ka tuvākajā laikā nē, taču februārī ir pasaules čempionāts Zviedrijā. Plāns ir kvalificēties tam. Redzēs, kāda izvērtīsies sezona. Ja viss būs kārtībā ar sponsoriem un līdzekļiem, tad uz tādu mērķi jāiet. Ja nē, tad redzēs... Par “Pasaules kausu” ir grūti spriest – lai brauktu tur, ir jābūt ļoti pārliecinātam par sevi un savām spējām. Nav jau problēmu vienkārši nobraukt – bet pašam pēc tam jābūt gandarītam. Un tā braukšana uz “Pasaules kausu” arī maksā. Esmu stipri vairāk tendēts uz Skandināviju.
Vai sponsori paši tevi sameklē vai tev ir jāiet pie viņiem?
Paši viņi noteikti mani nemeklē. Šis sporta veids ir ļoti dārgs un, kad tu aizej un pasaki, kura vieta tev ir pasaulē, tad ar to arī viss beidzās. Ja vispār no kāda kaut ko dabū, tas jau ir ļoti labi. Vairāk vai mazāk tas notiek caur pazīstamajiem. Viņi varbūt zina, ka tu esi foršs džeks un tev labi sanāk, un tu esi labākais Latvijā.
Savukārt elitei ir tā – pašām izlasēm jau ir sponsori. Sportistus liek visādās reklāmās, teiksim, slēpotājs reklamē kādu banku un no tās saņem krietnu naudu. Lielvalstīs visai federācijai ir lielie sponsori, un viņi saliek reklāmas uz visādiem apģērbiem.
Televīzijā Turīnas trase izskatījās ļoti stāva un ekstremāla. Dažs pat teica, ka lielākā daļa sportistu ir laimīgi, ka tikuši līdz finišam nenokrituši...
Es varu teikt, ka TV viss izskatās reizes trīs vienkāršāk nekā dzīvē. TV nevar redzēt ne stāvumu, ne ledu, ne arī īsto reljefu. Pats pēc tam to visu redzēju TV un likās, ka tur jau nekā tāda īpaša nav. Bet ledus bija ekstrēms, daudzi treneri pat nešļūca lejā pa trasi, jo nevarēja nostāvēt kājās. Nepārspīlējot varu teikt, ka, uzliekot virāžas, tur varēja nobraukt arī ar bobu. Maksimāli sarežģīti apstākļi.
Kāds skaitās kalnu slēpotāja labākais vecums? Bode Millers savus lielākos panākumus turpina sasniegt vēl arvien, būdams 28 gadus vecs, savukārt Omodts pēdējās Olimpiskajās spēlēs bija 34 gadus vecs...
Grūti teikt. Droši vien no kādiem 25 – 30 gadiem skaitās optimālais vecums. Bet Omodts un vēl pāris sportisti ar to arī ir fenomenāli, ka būdami tik veci, viņi var nedabūt nevienu medaļu sezonas laikā, bet pienāk pasaules čempionāts vai Olimpiāde un viņi ir pašā augšgalā. Tomēr ļoti liela pieredze. Spēcīgi arī psiholoģiskajā ziņā.
Vai kāds no elites ir tavs favorīts?
Man parasti patīk tie, kuri ir vienkārši. Norvēģus es labi zinu, jo tur viņus rāda ziņās un visādos raidījumos. Viņi man patīk vislabāk tāpēc, ka ir vienkārši cilvēki. Austrieši atkal ir vairāk uzpūtīgāki, daži iedomājas sevi par pasaules nabu, un tā nedaudz lec ārā.
Sportisti traucas pa trasi ar lielu ātrumu un reizēm pēc neveiksmīgām epizodēm jābrīnās, ka visi ir veseli...
Tas ir stiepjams jēdziens. Viss atkarīgs no tā, kā tu nokrīti, kā paspēj saliekties, izvairīties no priekšā esošā šķēršļa. Bieži vien ir tā, ka lēnākā ātrumā var dabūt lielākas traumas. Jā, ir bijuši gadījumi, ka sportists nokrīt, iztraucas cauri aizsargtīklam, ieslīd mežā, atsitas pret kādu akmeni un paliek paralizēts uz visu mūžu. Lēnāk braucot, tas nebūtu iespējams, jo paspētu apstāties. Tāds bija Nagano Maijera kritiens – cik tur metru lidojums utt., bet beigās viņš piecēlās un viss kārtībā.
Vai tev ir kādi smagi kritieni, traumas bijušas?
[Trīs reizes nospļaujas] Par laimi, bet līdz šim nav. Ir bijis, ka nokrītu, aizsitas elpa vai sasitos un liekas, ka kāds loceklis ir lūzis. Bet nekas tāds nopietns nav bijis.
Vai pēc sacensībām vari aizmigt?
Jā, noteikti. Sacensības nekādu iespaidu uz miegu neatstāj.
Sastādot jautājumus, eSports.lv pamanīja, ka tavu interešu lokā ir automašīna BMW... Tava sapņu mašīna?
[Smejas] Jā. Nu, tā nav mana sapņu mašīna, bet viena no. Noteikti palikšu uzticīgs BMW kādu laiku.
Ko vari apsolīt visiem ziemas sporta veidu faniem?
Apsolīt īsti neko nevaru, taču sportošu savu iespēju robežās.
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze
[+] [-]
[+] [-]
Par sporta veidu - grūti latviešiem izsisties. Masveidības ziņā Austrija, Šveice, Francija u.c. n-tās reizes pārspēj mazās valstiņas un tur vienmēr būs daudz supertalantu. Citi var cerēt vien uz kādu atsevišķu brīnumbērnu.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]