Mārtiņš Egle: "Tā ir cīņa. Tas nav aiz naida."

Pastāsti kā tas viss sākās? Kāpēc tieši MMA?

Sākās sen. Trenējos apmēram jau astoņus gadus. Sāku nodarboties ar cīņām, jo tas viss aizrāva, patika. Sākumā kā jau puika, mēdzu pierādīt savu spēku uz ielām, tad sapratu, ka tas ne pie kā laba nenovedīs un aizgāju uz treniņiem.

Tu esi profesionālis cīņās bez noteikumiem. Bet kas tevi pamudināja izmēģināt spēkus cīņas sambo, kas ir nedaudz savādāks kā MMA?

Gribējās vienkārši pamēģināt. Patiesībā, lielas atšķirības šajos veidos nav. Sambo cīņā ir jābūt tērptam kimono un cīņa notiek uz paklāja. Pat noteikumi ir ļoti līdzīgi. Sambo tie ir nedaudz nežēlīgāki, jo tur drīkst sist ar galvu un zemāk par jostas vietu. Taču kā treniņš šis čempionāts bija vienkārši ideāls. Iegūta neatsverama pieredze.

Vai ilgi gatavojies čempionātam Sanktpēterburgā?

Nē, ilgi ne. Neilgi pirms čempionāta man bija cīņa viesnīcā (WFCA organizētās cīņu šovs „Fight club Riga” viesnīcā "Reval hotel Latvija" ) pret holandieti Jur Dekker, tāpēc biju labā formā un varēju droši braukt uz Sanktpēterburgu.

Kā tu domā, vai ir nepieciešams šo sporta veidu attīstīt Latvijā, vai tomēr labāk piedalīties sacensībās ārzemēs?

Jā, noteikti vajag attīstīt. Es domāju, ka tas mazinās vardarbību uz ielām. Tie, kas cīnās ringā apzinās, ka kautiņi uz ielām ne pie kā laba nenoved. Jāpiemin, ka arīdzan mūsu latvieši daudz braukā arī pa Eiropu un gūst labus rezultātus....

Kā radās doma par WFCA federācijas izveidošanu Latvijā?

Tas bija diezgan ilgu laiku atpakaļ...Trenējos tepat Latvijā, un tad man vajadzēja braukt uz savu pirmo cīņu, kura notika Holandē. Protams, toreiz es zaudēju, bet man pēc treneru domām bija talants, un man piedāvāja tur palikt. Tika nodrošināti visi apstākļi, lai man ne par ko nebūtu jādomā, lai es varētu brīvi trenēties. Tad es atbraucu mājās, padomāju un nolēmu, ka jābrauc pamēģināt. Aizbraucu atpakaļ, tā es tur kādu pusotru gadu nodzīvoju. Visu laiku aktīvi darbojos. Līdz vienam brīdim, kad man tas viss ļoti apnika. Atbraucu atpakaļ uz Latviju. Un tā sanāca, ka es ar savu draugu Vjačeslavu Ovsjaņņikovu, ar kuru kopā trenējāmies Holandē, varējām dabūt tiesības no holandiešiem, kam pieder WFCA, atvērt tās filiāli arī Baltijas valstīs... Tā, kā mums abiem bija pieredze šajā jomā, zinājām kas un kā jādara. Tā, lūk, mēs darbojamies arī šodien...

Interneta forumos var lasīt, ka daudziem nepatīk, ka šajos pasākumos pārsvarā piedalās tikai krievu tautības pārstāvji, līdz ar to arī pasākuma norise rit krievu valodā. Ko par to domā tu?

Protams, lielākoties ir krievu pārstāvji. Bet mēs cenšamies virzīt apritē latviešus, lai medijos parādītos arī viņu vārdi un sabiedrība tos atpazītu. Arī mūsu organizētie pasākumi tiek vadīti latviešu valodā un tiem piesaistītie sportisti šobrīd vairāk ir tieši latvieši.

Kāpēc līdz šim ieviesies tā, ka vairāk atpazīst krievu sportistus?

Nezinu, latviešiem laikam vienkārši ir savādāka mentalitāte. Viņi ir pieticīgāki, klusāki—baidās pieteikties, piedalīties.
Daudzi arī nesaprot, ka cīņu sports nav vienkārši brutāla kaušanās, cīņā arī pastāv sava ētika—pirms iziešanas uz ringa sportisti savā starpā ir pieklājīgi un draudzīgi. Cīnoties, protams, nav nekādas draudzības, bet arī ringā tiek ievēroti noteikumi un, lai arī tas ir nežēlīgs sports, viss tiek darīts korekti un pēc noteikumiem. Pēc cīņas cieņa pret pretinieku nepazūd un tas, kas ir bijis ringā tiek pārrunāts, pajokots par to, dūres ārpus ringa neviens neizmanto. Šajā sporta veidā viss ir korekti un pretinieki prot cienīt viens otru par tā profesionalitāti. Tas ir tāds pats sports kā basketbols vai futbols.
Latviešiem laikam vajag ilgāku laiku, lai to sagremotu un saprastu kā tas īsti ir. To var darīt arī pieklājīgā veidā. Tas nav aiz naida. Tas ir sports.

Vai Latvijā ir daudz konkurentu tavā svara kategorijā?

Ir, bet daudzi diemžēl nepiedalās...

Tas informācijas trūkuma dēļ?

Iespējams. Bet domāju, ka nozīme ir arī tam, ka pagaidām šis sporta veids vēl nav tik aktuāls un attīstīts Latvijā. Bet interese arvien aug un jau ar katru dienu aizvien vairāk sportistu piesakās un vēlas piedalīties "WFCA Baltija" rīkotajos mačos.

Tu jau diezgan ilgi esi elites cīkstoņu sarakstā un pietiekoši ilgi nes Latvijas vārdu pasaulē, vai Latvijas valsts finansiāli ir pateikusies par to?

Nē, līdz šim nav..

Tātad tev un tavai federācijai (WFCA) ir sponsori?

Sponsoru nav, tā ir privāta federācija, cīņas tiek organizētas par federācijas līdzekļiem.

Tu esi aktīvs un bieži arī pats piedalies dažādās cīņās. Kura ir bijusi tava visgrūtākā pēdējā laika cīņa?

Ne gluži grūtākā, bet interesantākā cīņa man bija, kas nesen notika tepat Latvijā, pret holandieti Jur Dekkeru, jo bija ļoti liels svara pārsvars. Man 94, bet viņam 136 kilogramu.

Bet svara kategorijā līdz 96 kg, no 14 cīņām vienpadsmit esi uzvarējis. Kas tavuprāt ir panākumu atslēga?

Vienkārši padodas. Varbūt tas, ka es to visu daru tīri priekš sevis. Es nedomāju uzvarēšu vai zaudēšu. Man patīk un gribās cīnīties. Tas vairāk ir tāpēc, lai pierādītu to, ka es arī varu un protu cīnīties, ne tikai vadīt federāciju.

Tu jau vairākus gadus sadarbojies ar treneri Vladu Černavski, vai jums šīs sadarbības laikā ir bijušas kādas domstarpības?

Nē, nekad. Mūsu starpā nav domstarpību. Man vispār ne ar vienu tādu nav. Arī sadarbībā ar visiem klubiem tādas nav bijušas. Šajā sportā visi ir pozitīvi.

Vai ir kāds rituāls, kuru veic pirms cīņas?

Ieeju baznīcā, aizdedzinu svecīti.

Tev uz muguras ir diezgan paliels tetovējums, vai tam ir kāda saistība ar cīņu? (tetovējumā attēlota nāve, kas tur rokās atslēgu)

Tā ir mana draudzene! (smejas)

Tātad nav?

Protams, ka nē. Tā ir vienkārši draudzene, kura man vienmēr ir blakus, ir klusa un neko neprasa!! (atkal smejas)

Runājot par draudzenēm, kas ir tas, no kā tev ir nācies atteikties sporta dēļ?

No daudz kā… Tusiņi, atpūta. Arī vasarā nav brīvā laika tik, cik gribētos. Gatavojoties sezonai, no daudz kā jāatsakās un jāvelta laiks treniņiem. Gatavojoties cīņai, nekur nevar braukt.

Cīņu sportā ir arī starpsezona?

Nē, sportista brīvais laiks ir atkarīgs no tā kā iekrīt cīņas. Piemēram, pagājušā gada vasaras beigās man bija sacensības Austrijā, tāpēc visu vasaru vajadzēja pavadīt gatavojoties tām. Jā, arī privātajai dzīvei pārāk daudz laika neatliek, taču ja labi grib, visu var uzspēt.

Cik bieži tu trenējies?

Man katru dienu ir pa trīs treniņiem dienā. Viens treniņš ilgst apmēram pusotru stundu. No rīta braucu uz boksu, tad uz svaru zāli un tad braucu cīkstēties. Pa dienu mēģinu noskriet apmēram 7 km, katru dienu, izņemot sestdienas un svētdienas.

Tātad cīņu sports aizņem ļoti daudz laika. Vai tas tev ir kā pamatdarbs?

Nē, man tas vienkārši patīk. Tas nav pamatdarbs. Mēģinu apvienot, bet brīvā laika praktiski nav. Protams, ir diezgan grūti apvienot profesionālo sportu ar darbu, bet tā kā mans darbs ar sportu iet roku rokās, ar visu sanāk tikt galā.

Kādi ir tavi mērķi nākamajam gadam?

Droši vien vajadzētu piedalīties vēl kādā cīņas sambo čempionātā un atvest mājās kādu medaļu. Federācijas ietvaros, nākamgad martā paredzēts astoņstūris jeb cīņas būrī. Tā būs liela atrakcija. Ar šī pasākuma palīdzību centīsimies cīņas pacelt vēl augstākā līmenī. Arvien vairāk cilvēku iesaistās šajā sporta veidā. Ja salīdzina ar pagājušo gadu, varu teikt, ka bija ļoti maz sportistu, kas pieteicās un vēlējās piedalīties mūsu cīņās, tad šogad interesentu ir tik daudz, ka mēs vairs nevaram izdomāt kur nu kuru likt. Sportistu paliek arvien vairāk un visi tiecas uz mūsu šovu. Laikam tāpēc, ka līmenis ar katru gadu aug. Šobrīd esam vienīgie Latvijā, kas kaut ko tādu organizē, tādēļ mums nav konkurentu. Visi, kas aug un trenējas, tiem ir kur tikt—parādīt sevi.

Visi "WFCA Baltija" organizētie pasākumi notiek tikai Rīgā?

Mēs esam organizējuši cīņas arī Liepājā un Ventspilī. Nākošgad arī organizēsim Liepājā, nāks klāt arī Daugavpils. Katrā Latvijas pilsētā ir pietiekoši daudz vietējo sportistu, kas ņemas un taisa komandu cīņas. Paredzams, ka strādāsim pēc komandu formulas, piemēram, cīnīsies Liepāja pret Rīgu. Visiem tas sāk palikt interesanti.

Ja tik labi veicas, varbūt Ir doma to attīstīt arī citās Baltijas valstīs?

Jā, noteikti, bet šobrīd mēs to vēlamies kārtīgi attīstīt tieši Latvijā, pēc tam jau varbūt domāt arī par citām valstīm.