Vauļins: „90tajos gados Kļičko neiekļūtu pat starp pasaules desmit labākajiem”

Tu esi izcils sportists par, kuru diemžēl tavā dzimtenē zina maz… Varbūt pastāsti par sevi.

Es piedzimu 1963. gada 13. septembrī Rīgā. Vecāki man vārdu deva Jurijam Gagarinam par godu. Toreiz tas bija ļoti populārs vārds, tāpēc manā klasē bija veseli pieci Juriji un skolotājas bija spiestas mūs saukt pēc uzvārdiem. Nu lūk, tā kā Jurijs Gagarins bija pirmais kosmosā, man bija tā iespēja kļūt par pirmo bokseri, kurš no PSRS devās uz ASV, lai aizvadītu profesionālā boksa cīņas. Tas bija tālajā 1989. gadā.

Kā tu nokļuvi boksā?

Es dzīvoju Brasā – tas ir rajons Rīgā. Bet tā kā tēvam piešķīra dzīvokli citā rajonā, mēs bijām spiesti pārvākties. Jauns rajons, jauni cilvēki, jauna skola un jauni paziņas. Vienmēr centos turēties sava vecākā brāļa kompānijā, bet tā kā biju divus trīs gadus jaunāks, mani izmantoja kā izsūtāmo zēnu. Man nebija autoritātes. Lai paceltu savu prestižu pierakstījos boksa sekcijā. Man bija ļoti labs treneris , kurš pats savas sportista karjeras laikā aizvadīja vairāk kā trīssimts cīņu. Viņš savos audzēkņos ielika to, ko nevarēja sasniegt pats.

Kā sauc tavu treneri?

Vladislavs Dzenis. Lai viņam vieglas smiltis. Viņš pakļuva zem vilciena. Bet principā viņš bija lielisks cilvēks. Treneris iemācīja mīlēt sportu ne tikai man, bet arī daudziem citiem saviem audzēkņiem. Piemēram, republikas skolu čempionātā mūsu skola uz mājām atveda sešas zelta medaļas no divpadsmit iespējamām, kas ir neslikts rezultāts. Tajā laikā šajos čempionātos piedalījās ap piecdesmit skolu. Ļoti daudz boksa klubu bija Rīgā, taču spēcīgas komandas bija arī Liepājā un Daugavpilī.

Es tik ļoti iemīlēju sportu, ka katru dienu divas stundas pirms skolas, ap sešiem no rīta, kopā ar treneri skrēju 5 km krosu. Skrēju ziemā un vasarā. Pateicoties tam es biju ļoti labā fiziskajā formā. Trenējos kopā ar par sevi divus trīs gadus vecākiem zēniem, plus man bija papildus treniņi, tāpēc manā vecuma grupā man nebija pretinieku. No četrdesmit piecām aizvadītajām cīņām es ne reizi nezaudēju, bet kad izgāju uz vissavienības arēnas tad gan man dažus zaudējumus sarūpēja. Uz amatieru boksa ringa esmu aizvadījis 247 cīņas un tikai 10 no tām esmu zaudējis.

Pastāsti par saviem sasniegumiem amatieru boksā…

Mēs startējām PSRS kausos, kur es biju komandas kapteinis. Mēs trīs reizes kļuvām par PSRS kausa uzvarētājiem, bet trīs reizes palikām otrie. Es 1982. gadā uzvarēju PSRS jauniešu čempionātā un iekļuvu jauniešu izlasēs, kuras sastāvā kļuvu par Eiropas čempionu. Automātiski mani iekļāva arī pieaugušo izlasē. Arī pie večiem pēc uzvaras PSRS čempionātā automātiski nopelnīju ceļazīmi uz Eiropas čempionātu, kurā es uzvarēju. Pēc uzvaras Eiropas čempionātā automātiski tiku iekļauts Eiropas izlasē, kuras sastāvā uzvarējām pasaules kausā. Lai arī mans augums ir 192 cm, svēru tikai 81 kg. Biju ļoti labā formā – vienos muskuļos. Pēc uzvaras pasaules kausā pārgāju uz smagsvariem.

Kā tu nokļuvi ASV un, kad tu pievērsies profesionālajam boksam?

Tūlīt izstāstīšu… 1986. gadā uzvarēju vissavienības spartakiādē un it kā plānoju beigt sportista gaitas. Pievērsos biznesam – mēs šuvām džinsus un kreklus. Lietas gāja no rokas, pārdevām visu. Pelnīju tik daudz naudas, ka sports priekš manis sāka kļūt neinteresants, jo pēc uzvaras spartakiādē vairāk domāju par finansiālo nodrošinājumu nevis sportiskajiem sasniegumiem. Man bija lielisks dzīvoklis Jūrmalā un mašīna…

Tajā laikā tev jau bija ģimene?

Jā, biju jau precējies un mūsu puikam bija trīs gadiņi. Tā lūk nolēmu boksa cimdus kārt uz nagliņas, taču treneris man teica: „Jurij, padomā vēl pirms pieņem gala lēmumu. Pāragri visu mest pie malas, jo sāksies braucieni pa visu pasauli.” Treneris man piedāvāja aizvadīt pāris cīņas ārzemēs. Es nodomāju, kāpēc gan ne? Mums šeit viss bija deficīts: magnetafoni, televizori, arī drēbes bija problēma. Domāju, aizbraukšu ārpus valsts robežām un atvedīšu suvenīrus.

Tāpat kā pussmagajā svarā, arī smagsvaros man bija labi panākumi. Uzvarēju visos starptautiskajos turnīros smagajā svarā, kuros piedalījos un mani noskatīja amerikāņu promouteris Lufens Sina. Viņš tolaik atbrauca uz PSRS un sporta komitejai piedāvāja darījumu: viņš kļūs par visas savienības boksa komandas ekskluzīvo menedžeri. Viņam par šo iespēju bija jāsamaksā miljons dolārus.

Viņš organizēja sparingus un savilka plusiņus tiem bokseriem, kurus viņš vēlas sponsorēt. Tas bija gada sākums, pirms Eiropas un pasaules čempionāta. Sina teica: „Viss ir labi, taču Jurijs Vauļins man patīk vislabāk. Gribu šo puisi savākt jau tagad.” Protams, tur mētājās ar rokām, sakot: „Piedodiet, mums priekšā Eiropas un pasaules čempionāti, mēs nevaram…” Beigu beigās es netiku ne uz Eiropas, ne uz pasaules čempionātu, jo menedžeris aizlaidās uz ārzemēm ar visu līgumu. Es tiku piespiests pie sienas. Kad Maskavā satiku to promouteri es viņam teicu: „Paklau, te tiek likti koki riteņos uz katra soļa. Kamēr jūs te kārtojāt darīšanas, puiši aizbrauca boksēt uz Japānu, bet es paliku šeit. Tāpēc vēlos tikt skaidrībā…. Darām tā – jūs uztaisiet priekš visas manas ģimenes uzaicinājumu un es braucu boksēt uz ASV.” Tā arī tika izdarīts. Un jau burtiski pēc pāris mēnešiem biju Ņujorkā.

Kurā gadā tad īsti ieceļoji ASV?

Tas bija 1989. gada decembris. Jau nākamajā dienā par manu ierašanos tika uzfilmēts sižets. Kad es pēc sižeda demonstrēšanas TV gāju pa ielu, pie manis nāca klāt cilvēki un spieda manu roku, likās, ka cilvēki neskatās nevienu citu kanālu kā to, kurā rādīja mani. Bija dīvaina sajūta, kad uz ielas mani atpazina. Mani pirmie sparinga partneri Amerikā bija Ridiks Bouvs, kurš vēlāk kļuva par pasaules čempionu un Mičs Grīns, kurš ringā atstāvēja visus atvēlētos raundus ar MaikuTaisonu. Bija grūti.

Pastāsti par savām gaitām profesionālajā boksā? Ir kādi tituli?

Kļuvu par Ņujorkas pirmā smagā svara čempionu, bet tas bija karjeras izskaņā. Principā, lai arī man pašam bija nedaudz virs 90 kg, startēju smagsvaros, kur man pretī nāca pretinieki, kuri bija smagāki par 20,30, 40 kg. Tā ir liela starpība. Smagsvaros aizvadīju trīspadsmit cīņu, bet pēc tam pārgāju uz pussmago svaru, kurā pēc trīs cīņu aizvadīšanas pasaules reitingā ierindojos pirmajā pozīcijā. Un tad sākās problēmas. Neviens nevēlas boksēties ar kreili. Kādas sešas cīņas tika atceltas pēc tam, kad mani pretinieki apskatījās manu cīņu video ierakstus. Problēmas bija pat treniņos, jo gatavojies cīņai jebkurš meklē sev sparinga partnerus, taču, kad pāris reizes sadod viņiem pa mizu, viņi vairs nevēlas stāvēt ar tevi pāros. Tāpēc bieži bija tā, ka cīņām gatavojos tikai strādājot pie boksa maisa un ķepām. Sparinga partneru vienkārši nebija.

Pirmie mēneši profesionālajā boksā bija šausmīgi. Gandrīz katru nedēļu boksēju citā pilsētā – Ņujorkā, Rino, Maiami, Misisipi, Lasvegasā utt. Ar katru cīņu pretinieki palika arvien stiprāki un stiprāki. Protams, viena no spilgtāk atmiņā palikušajām cīņām ir mačs ar WBO pasaules čempionu Tomiju Morisonu, kurš filmējās filmā „Rokijs 5”. Es pēc punktiem uzvarēju visos piecos raundos, taču taktiskas kļūdas dēļ es šajā cīņā zaudēju. Viņam bija ļoti gudrs treneris, kurš Tomijam teica, lai aizmirst par aizsardzību un atbild ar sitienu man pa aknu. Viņam bija labs kreisas sitiens korpusā. Trīs reizes pēc sitieniem pa aknu nonācu nokdaunā un zaudēju. Lai arī aknu nav iespējams uztrenēt, turējos līdz pēdējam. Nākošajā dienā pēc cīņas pār Tomija Morisona galvu nāca negāciju vilnis, jo cilvēki uzskatīja, ka viņam tikai paveicās, jo pirms tam zaudēja „vienos vārtos”.

Ja es profesionāļos sāktu no pirmā smagā svara, kā to darīja Holifīlds, savāktu visas jostas un tad uzņemot svaru pārietu uz smago svaru, nevis otrādi, tad es desmitniekā ielīstu bez liekām problēmām. Taču mans menedžeris nemaz nevēlējās manī klausīties un es dabūju no sākuma cīnīties smagsvaros un tikai karjeras izskaņā pārgāju uz kruīzeriem. Izrādījās viņam nebija taisnība un es pazaudēju savu laiku un iespēju kļūt par čempionu. Ja mans promouters pieņemtu pareizo lēmumu, es boksā varētu sasniegt daudz vairāk. Bet par cik man nebija normāla menedžera, nebija laba trenera, es savu sapni kļūt par pasaules čempionu nerealizēju.

Ko tu domā par MMA (Mixed Martial Arts), cīņas sporta veidu , kas mūsdienās ieguvis strauju popularitāti?

Agrāk MMA bija aizliegts daudzās valstīs un štatos, taču viņi noteikumus padarīja daudz maigākus un šis sporta veids palika aizvien populārāks. Cilvēki sāka izrādīt aizvien lielāku interesi par piedalīšanos šāda veida sacensībās. Šis sporta veids sevī iekļauj boksu, cīņu, kikboksu utt. Viennozīmīgi MMA ir daudz skatāmāks par boksu. Vienkārši boksā vairs nav lielu vārdu, kas piesaistītu skatītājus. Agrāk, kad arēnās notika smagsvaru boksa mači ielas bija tukšas, bet tagad tikai retais bokseris var savākt pilnas halles.

Cik zināms arī tu pats esi aizvadījis vienu MMA cīņu un tu vēl joprojām esi vienīgais Latvijas pārstāvis, kurš startējis zem UFC karoga.

Tas notika 1997. gadā šovā „UFC 14”. Toreiz tie noteikumi bija ļoti nežēlīgi, taču mūsdienās MMA noteikumi kļuvuši daudz saudzīgāki. Lai startētu MMA ir vajadzīga pieredze cīņā parterā, kas priekš bokseriem bija liela problēma. Cīnījos ar Džo Moreiru un piedzīvoju zaudējumu pēc punktiem.

Tavuprāt, kāpēc MMA popularitātes ziņā pamazām sāk panākt boksu?

Kā jau teicu, boksā vairs nav lielu vārdu. Agrāk boksā bija vismaz divdesmit bokseru, kurus zināja visi. Nosauciet man vismaz piecus mūsdienu smagsvarus…! Bez brāļiem Kļičko neziniet nevienu? Es arī. Trūkst labu bokseru, tāpēc viegli būt čempionam, jo nav konkurentu. Bokss zaudē popularitāti, tāpēc visi pievēršas MMA un K-1.

Tavuprāt brāļi Kļičko mūsdienās ir vienīgie vērā ņemamie smagā svara bokseri?

Neapšaubāmi, šobrīd viņi ir labākie. Taču es gribētu paskatīties uz Kļičko, ja viņiem būtu iespēja boksēties 90to gadu sākumā. Nedomāju, ka viņi aizsistos pat līdz pasaules spēcīgāko bokseru desmitniekam.

Kāpēc tu paliki ASV nevis atgriezies dzimtenē?

Pēc līguma uz ASV devos uz trim gadiem, jo naudu, ko man šeit maksāja bija vairāk nekā varēja iztērēt. Bet, kad sabruka PSRS un Latvijas atdalījās no Krievijas, tur palika grūti dzīvot krieviski runājošajiem, man vieglāk bija palikt ASV. Šeit uzsākt dzīvi kā imigrantam bija daudz vienkāršak kā dzīvot Latvijā. Es biju iekrājis naudu, man bija pazīšanās, kā arī es pārvaldīju valodu. Nevienam es neko nebiju parādā un ne pie kā nebiju piesiets.

Izmantotie resursi:
RUNYweb.com - Америка Сегодня - Новости США на...
Sherdog.com: UFC, Mixed Martial Arts (MMA)...