Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:135, Did:0, useCase: 0

Peiners: "Esmu izdarījis pareizo izvēli"

Peiners: "Esmu izdarījis pareizo izvēli"
Žanis Peiners
Foto: superleague.ua

„Spēlēs, kurās zaudējam, vairāk uzņemos, lai mēģinātu salauzt spēles gaitu, līdz ar to pats vairāk iemetu, bet pagaidām vēl nav sanācis izvilkt kādu spēli,” par debijas sezonu Ukrainas superlīgā Agra Galvanovska un Artūra Štālberga trenētajā „Mykolaiv” vienībā sarunā ar Sportacentrs.com stāsta Žanis Peiners.

Žanis Peiners šajā sezonā Ukrainas superlīgā vidēji 32 ar pusi minūtēs guvis 15,8 punktus, atdevis četras rezultatīvas piespēles, izcīnījis 3,3 atlēkušās bumbas, pārtvēris 1,2 bumbas un pieļāvis 2,2 kļūdas. „Mykolaiv” ar divām uzvarām sešās spēlēs pagaidām ieņem desmito vietu 14 komandu konkurencē. Nedēļas nogalē Nikolajevs vienība aizvadīja neveiksmīgas spēles Ukrainas kausā, nespējot kvalificēties ceturtdaļfinālam. Ar Žani gan sarunājāmies vēl pirms šiem mačiem, kad Ukrainas kausā bija aizvadītas spēles pret „Halychyna” (72:67) un „Hoverla” (52:87).

- Aizbraucām tikai deviņi cilvēki, jo viens spēlētājs salauza degunu, bet [Mateo] Kedžo samežģīja potīti. Pirmajā spēlē pretinieks bija diezgan stiprs, bet mēs arī ar septiņu spēlētāju rotāciju uzvarējām. Uz otro spēli Kedžo jau varēja spēlēt pusklibs. Pirmo ceturtdaļu uzvarējām, tad pazuda enerģija un spēks, bet pretinieki tieši sāka skriet. Pārbrauciens bija smags – ar vilcienu, ar autobusu, tad vēlreiz ar autobusu. Izbraukums kopā bija piecas dienas un starp spēlēm bija tikai viena brīvdiena. Tas bija jūtams, no soliņa nebija pienesums un vienkārši nolūzām.

Mājaslapā nebija nekādas ziņas par šīm spēlēm. Cik nopietni pieiet kausa izcīņai?
- Kausā nekāds konkrēts mērķis nav dots. Var just, ka šim turnīram te nav tik liela nozīme. Arī citas komandas tik ļoti nekoncentrējas kausa izcīņai. Protams, mājās visi grib uzvarēt savu skatītāju priekšā, bet visiem galvenais ir superlīga. Nav tā, ka pa galvu, pa kaklu visi raujas, superlīgā attieksme tomēr ir citādāka.

Superlīgā divas uzvaras sešās spēlēs un desmitā vieta tabulā. Kāda iznākusi līdzšinējā sezona?
- Divas spēles sanāca zaudēt tikai pašās beigās. Vienā zaudējums papildlaikā, otrā vēl minūti līdz beigām bijām vadībā, viņi iemeta, mēs neiemetām un zaudējām, lai gan visu spēli cīņa bija punkts punktā. Vairāk par četriem punktiem neviena komanda nebija vadībā ne brīdi. Ja vienu no šīm būtu uzvarējuši, bilance būtu 3-3, un vieta tabulā būtu augstāka. Ja abas, tad vieta būtu vēl augstāka. It kā veicas stiprākajiem, tāpēc jācer, ka turpinājumā mums veiksies vairāk. Zaudējām „Donetsk” un „Budivelnik”, kas ir ļoti spēcīgas komandas, lai gan pret Doņecku bija nelielas cerības. Pagaidām laikam bilance ataino spēku samērus, bet domāju, ka būs labāk, jo spēle kļūst arvien labāka.

Līdzjutēji gan Nikolajevā, šķiet, nešķiro, vai komandai iet spēle vai ne – tribīnes vienmēr pilnas.
- Jā, vienmēr, un tā tas esot jau gadiem. Komanda gadiem nav tikusi izslēgšanas spēlēs, bet cilvēki tik un tā nāk un atbalsta. Tas ir pozitīvi un patīkami.

Esi rezultatīvākais komandā, tev ir lielākais spēles laiks komandā. Vai var secināt, ka esi labi iejuties, pirmo reizi spēlējot ārpus Latvijas?
- Jā, mani apmierina viss. Treneris uzticas, liels spēles laiks, varbūt vienīgi pašam savs sniegums ne līdz galam apmierina. It kā nav slikti, bet ir lietas, kas citus gadus sanāca labāk. Mazliet neesmu drošs par metienu, tāpēc mēdzu vairāk līst cauri, kas var novest pie kļūdām. Tagad būs jauns spēlētājs (amerikāņu aizsargs Džeremijs Grīns - A.S.), nāksies dalīt spēles laiku, jo vienam ukrainim jebkurā gadījumā jābūt laukumā. Nekas, ja tas mums nozīmēs vairāk uzvaras, tad būs labāk gan komandai, gan man pašam – visiem.

Ja paskatās statistikā, tad laikam skaidrs, ar ko neesi apmierināts pats savā sniegumā – 61,8% soda metienos...
- Tieši tā. Tas man tā neraksturīgi, nekad iepriekš tā nav bijusi problēma. Citas sezonas bijis daudz labāk. Pirmajā gadā Latvijas Universitātē vispār metu pie 90 procentiem. Tad šķita, ka tas ir tik vienkārši, bet tagad kaut kas ir nojucis. Nav vairs tā pārliecība, kas bija agrāk, katrs sodiņš citādāks. Varbūt lielāka spriedze, nav vairs tik liela pārliecība, kāda bija, spēlējot LU. Tagad gan pēdējās spēlēs atkal bija labi, arī treniņos krīt, jācer, ka noturēšu. Pirms tam domāju par to, kā izmest, par tehniku, bet tagad jau vairāk domāju par iemešanu nevis tehniku, kā to izdarīt.

Tās 32 minūtes ik spēli laukumā nav par daudz, nezūd kvalitāte?
- Īstenībā nē. Ja spēlēju pa viens un divi, esmu daudz ar bumbu, tad aizsardzībā sedzu trešos numurus. Mums ir mazāki spēlētāji, kas var nosegt saspēlniekus, tāpēc man nav tik daudz jāpresē mazie. Citreiz, protams, arī man jāsedz pirmie numuri, bet nevis, lai presētu pa visu laukumu, bet vienkārši neļautu izmest brīvu metienu. Esmu garāks, man ir garākas rokas, to ir vieglāk izdarīt. Ja ir spēles, kur ir jākrampē pretinieks, tad uzbrukumā esmu mierīgāks. Spēki kaut kā jāsakoriģē, jo 32 minūtes abos galos uz maksimumu, protams, nevar nospēlēt. Ne tikai es, bet neviens.

Agresīva aizsardzība ir „Mykolaiv” stilā? Kādu basketbolu komanda spēlē?
- Pret stiprākām komandām mēģinām spēlēt lēnāk, jo skriešanā pretinieks varētu mūs apspēlēt uz meistarību. Tādos mačos spēlējam pragmatiskāk, bet pret sava līmeņa komandām it kā mēģinām spēlēt garākas sadarbības. Ja pretinieks tās ir labi izskautojis un neļauj saņemt, pārejam uz vienkāršāku spēli, lai mazinātu kļūdu skaitu. Spēlējam vairāk „pick’n’roll”, dodam postā ceturtajam numuram. Jaunais spēlētājs ir metējs, kurš var izskriet aiz blokiem un mest. Uzreiz pēc viņa atbraukšanas ņēmām jaunas sadarbības pakārtotas tieši viņam. Domāju, spēle būs daudzveidīgāka tagad. Ir daudz dažādu taktisko gudrību, mainām sadarbības uz katru spēli atkarībā no pretinieka. Štālbergs un Galvanovskis ir ļoti gudri taktiskajā ziņā, tāpēc sagatavotība uz katru spēli mums ir ļoti laba. Vienīgais – kā mēs to izpildām laukumā. Meistarība tomēr daudz izsaka.

Esi universāls spēlētājs, vari spēlēt vairākās pozīcijās. Kā tu tiec izmantots?
- Pēdējā spēlē, kad Kedžo bija savainojies, pat pa ceturto numuru. Tas gan tā minimāli. Pārsvarā pa otro numuru, bet, kad [Kšištofs] Šubarga, mūsu saspēlnieks, ir uz soliņa, tad man jāspēlē kā pirmajam. Kādas desmit minūtes sanāk spēlēt saspēles vadītāja pozīcijā, lai gan dažreiz, ja esam reizē laukumā un man spēle ir labāk aizgājusi, es spēlēju pa viens, viņš – pa divi. Atkarīgs arī no sedzēja. Ja mani sedz kāds mazāks pretinieks, dažreiz man iedod arī postā uzspēlēt, bet pārsvarā spēlēju „pick’n’roll”, vai nu pats uzbrūku vai atmetu piespēles.

LU tevi mēdza izmantot pa ceturto tieši aizsardzībā, lai būtu jāsedz mazāk kustīgi spēlētāji. Vai Galvanovskis tādu paņēmienu nav izmantojis?
- Pie blokiem aizsardzībā bieži mainos tieši ar ceturtajiem numuriem, tad sanāk, ka palieku pret lielo. Pagaidām īpaši mani iespiest groza apakšā nav mēģinājuši, varbūt kādas pāris reizes. Mums ir labs centrs un, ja sanāk zaudēt pozīciju, viņš labi palīdz, ļoti bieži uzliek blokšotu. Latvijā tomēr ceturtie numuri bieži bija mazāki par mani, šeit tomēr visi ir lielāki un jaudīgāki.

Kijevā tagad lieli nemieri, vai tas kaut kādā veidā atsaucas arī Nikolajevā?
- Mums ir krievu pilsēta, kurā neviens nerunā ukraiņu valodā. Viņi ir apmierināti ar pašreizējo valdību un nerīko nemierus. Cik skatos internetā un ziņās, tad jā, to var just. Bijām Ļvovā, kas ir viena no ukrainiskākajām pilsētām, tur visi ir ļoti nacionālistiski noskaņoti.

Kādi iespaidi par Ukrainas superlīgu?
- Spēcīga līga, negaidīju, ka būs tik spēcīga. Komandām ir ļoti lieli budžeti. Dzirdēju, ka minimālajam jābūt miljons dolāriem, lai varētu spēlēt superlīgā. Neesmu drošs, vai tā ir taisnība, bet visas komandas ir labi nokomplektētas. Tikai vienā komandā nav ārzemnieku, pārējās visās ir pa četriem vismaz, un visi ir laba līmeņa. Vietējie maz kur spēlē vadošās lomas, pārsvarā visi ir rezervisti un vairāk dara melno darbu. Kopējais līmenis ir labs, komandas var atļauties meistarīgus ārzemniekus. Par treneru darbu grūti spriest, bet arī tur pieaicināti daudz ārzemnieki – latvieši, serbi, lietuvieši. Līga ir spēcīga, un no 14 komandām 13 uzskata, ka viņām jābūt „play-off”. Katra var uzvarēt katru, un to pierāda arī „Budivelnik”, kam ir jau trīs zaudējumi (saruna notika pirms ceturtā „Budivelnik” zaudējuma - A.S.).

Un organizācijas līmenis?
- Zāles lielākajā daļā vietu ir apšaubāmas (smejas). Šauras, veco laiku būvēs, līdzjutēju vietas ļoti maz, toties vienmēr visas aizņemtas, tāpēc atmosfēra ir patīkama. Labāk nekā spēlēt lielā arēnā, kur būtu tikpat daudz skatītāju, bet tukšums. Viesnīcas gan visur ir labas, arī ar ēšanu viss kārtībā. Mūsu klubā organizatoriski visi jautājumi tiek paveikti, viss ir laikā, pagaidām nekādu problēmu nav bijis.

It kā nodrāzta tēma, bet visiem joprojām interesē – kā tavs ķermenis reaģē uz tik lielu spēles laiku?
- Spēlēs it kā viss ir kārtībā, neko nejūtu. Treniņos ik pa laikam ir pārsitieni, lai gan par aritmijas lēkmēm tās nenosauksi. Treneris Agris ir ļoti saprotošs. Kad atbraucu, pirmajās pāris nedēļās bija dažas lēkmes, un viņš man samazināja slodzes, īsākus sprintus, vingrinājumus. Ja kaut ko jūtu, pasaku, un treneris iedod atpūtu. Par šo jautājumu nav nekāda stresa. Spēļu laikā jūtos labi, varu spēlēt daudz. Protams, pēc spēlēm dažreiz ir sagurums, tāds kā tukšums, galva sāp pēc spēlēm. Tas ir normāli, galvenais, lai ar sirdi viss kārtībā. Nekādu jaunu trauksmes pazīmju nav, būtībā viss ir tā, kā vienmēr bijis.

Sagatavošanās posmā treniņi bija smagāki nekā ierasts?
- Bija pa divarpus trīs stundām. Vasarā biju labā formā uz izlasi, trenējos, bet sākās pārsitieni. Bija jāpaņem pauze un divas nedēļas biju mājās, nevarēju neko darīt. Grūti bija ieiet atkal ritmā, kad ierados Nikolajevā. Bija lielas slodzes, karstums, netrenētība – viss kopā. Tagad gan esmu formā, normāli jūtos, trenējos un nav arī vairāk fizisko treniņu, vairāk taktiskie.

Karstums ir viens no atslēgas faktoriem, kāpēc sākas lēkmes.
- Jā, bet šeit nav tik liela atšķirība, salīdzinot ar Latviju, kādi trīs četri grādi.

Attiecībā uz šo jautājumi ir kāds konkrēts punkts vai paraksts līgumā?
- Atsevišķu parakstu par to, ka pats atbildu par savu veselību, neliku, bet līgumā ir rakstīts, ka sirds problēmu gadījumā klubs var jebkurā laikā atbrīvoties no manis un otrādāk – varu beigt spēlēt jebkurā brīdī, ja tas ir sirds jautājums. Bija pārbaudes, dakterim šis tas nepatika, bet viss bija normas robežās un atļāva spēlēt.

Ņemot vērā arī kausa izcīņu, sanāk diezgan aktīvs spēļu ritms. Iepriekš spēlējot LU, tik bieži nesanāca spēlēt. Vai pielāgošanās tam nesagādā problēmas?
- Spēļu ritms nē, bet pārbraucieni gan. Jābrauc tālu, ceļi ļoti slikti. Treniņi līdz ar to ir mazāk un vieglāki. Decembris būs ļoti grūts – 6., 8., 11., 15., 18. datumos spēles, sanāk ik pa dažām dienām. Droši vien tagad spēļu biežumu varēs izjust vairāk, bet ir klāt viens jauns spēlētājs, rotācija plašāka, viss būs OK. Īpaši, ja būs uzvaras.

Cik liela iespēja bija ieraudzīt tevi šosezon spēlējam nevis Ukrainā, bet Latvijā vai ULEB Eirokausā?
- Sākumā visi trīs varianti („Ventspils”, Ļubļanas „Olimpija” un „Mykolaiv”) bija aptuveni vienādi. Šķita, ja izlasē sanāks nospēlēt un iejusties, ja būšu gatavs tam līmenim, ir vērts mēģināt braukt uz „Olimpiju”. Tas tomēr ir klubs ar skaļu vārdu, kas spēlē Eirokausā un Adrijas līgā. Tad, esot izlasē, sākās pārsitieni un sapratu, ka neesmu tam gatavs un nav vērts braukt un riskēt pie nepazīstama trenera. Palika Ukraina un Ventspils. Agris jau sen zvanīja, interesējās par mani un jutu, ka pie viņa man sanāks nospēlēt labāk, uzticēsies vairāk. Līmeņa un naudas ziņā abi piedāvājumi bija līdzīgi. Pagaidām šķiet, ka noteikti esmu izdarījis pareizo izvēli. Treneris uzticas, ļauj daudz spēlēt, palīdz, cilvēcīgi attiecas pret spēlētājiem.

Pret „Budivelnik” 24 punkti, pret „Donetsk” 19 un 7 piespēles, pret „Khimik” 10+7+6. Vai pret Eirokausu komandām ir īpaša motivācija?
- It kā nē, visās spēlēs gribas parādīt labāko sniegumu. Kāpēc sanācis labāk tieši šajās spēlēs? Nezinu. Varbūt aizsardzības bijušas citādākas. Tās bija spēles, kurās nācās uzņemties vairāk. Spēlēs, kurās zaudējam, vairāk uzņemos, lai mēģinātu salauzt spēles gaitu, līdz ar to pats vairāk iemetu, bet pagaidām vēl nav sanācis izvilkt kādu spēli.

Topos gan tev ir sanācis tikt!
- Tas gan (smejas). Vienā spēlē pēdējā ceturtdaļas sekundē iemetu no otra laukuma gala, bet kamera jau bija pārvirzījusies uz vidu. Var redzēt, ka bumba ielido grozā, bet ne to, kurš un no kurienes iemeta.

LU tev sanāca daudz un bieži ņemt spēli uz sevi. Vai tikpat bieži ir arī Nikolajevā?
- Treneri bieži saka, lai uzņemos vairāk, lai biežāk metu no distances un pustālos, bet te ir labāki partneri, kuriem varu atmest pēc tam, kad uzvelku uz sevi aizsargu. Katrs grib kaut ko iemest, negribu, lai kāds apvainojas. Ja komandai tā ir labāk, tad varu tā spēlēt. Ja komandai neiet un vajag līderi, vienmēr esmu gatavs uzņemties un izmest arī savus metienus.

Šobrīd no „play-off” atpaliekat par divām uzvarām. Cik liela iespēja, reāli vērtējot spēku samērus, beidzot „Mykolaiv„ iekļūt izslēgšanas spēlēs?
- Mums izspēlētas mazāk spēles nekā pārējiem. Lai tiktu, varētu būt nepieciešams uzvarēt apmēram 50% spēļu regulārajā sezonā. Iespējas ir labas. No piektās līdz 12-13 komandai visas ir līdzīgas, daudz izšķirs veiksme, katrai uzvarai ir liela vērtība. Tas, ka mums neizdevās uzvarēt divas spēles galotnēs, beigās var maksāt daudz cīņā par „play-off”, bet domāju, ka viss vēl priekšā. Mums veidojas laba komanda, sniegums uzlabojas.

Artūrs Štālbergs, „Mykolaiv” treneris:

Žanis ir iejuties komandā un demonstrē līdera cienīgu sniegumu. Jāuzlabo metiens no distances, bet kopumā esam apmierināti ar viņa sniegumu. Ar saspēles vadītāja funkcijām viņš tiek galā un bieži rada pretiniekiem grūtības tieši sava auguma un individuālās meistarības dēļ. Ukrainā un Eiropā kopumā nav daudz saspēles vadītāju ar augumu virs diviem metriem. Kopā ar poļu saspēles vadītāju Šubargu viņš ir bieds jebkuram pretiniekam.

Ar veselību Žanim viss ir kārtībā. Bija dažas mikrotraumas, kas liedza pāris dienas piedalīties treniņprocesā, bet saistībā ar sirdi pagaidām nav bijušas nekādas problēmas un treniņi nav izlaisti. Treniņprocess netiek speciāli piemērots Žanim, bet esam sarunājuši ar viņu, ka gadījumā, ja jūt jebkādus simptomus par sirdsdarbības traucējumiem, dosim atpūtu. Domāju, ka tas ir vairāk psiholoģisks jautājums un, ja Žanis nebaidīsies un par to nedomās, problēmu nebūs.

LBL viņš sevi pierādīja LU sastāvā, kur bija līderis ar zaļo gaismu jebkurā epizodē. Šobrīd viņam ir jāiemācās spēlēt sistēmā un jāpierod pie taktiskā basketbola gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Jebkurā spēlē Žanim tiek pievērsta liela uzmanība no pretinieku komandas – tiek likti pretī labākie sedzēji, tiek izmantotas dažāda aizsardzības sistēmas, lai viņu apturētu. Tas viss nozīmē, ka viņš var spēlēt augstā līmenī. Atliek izlabot tās lietas, kas pašlaik pieklibo un turpināt attīstīties. Potenciāls ir. Par cik procentiem to izmantos, tas jau ir viņa paša ziņā.

  +2 [+] [-]

, 2013-12-09 13:30, pirms 5 gadiem
lai veicas

  +1 [+] [-]

, 2013-12-09 13:37, pirms 5 gadiem
veiksmi!tiesham patikami skatiities kaa speelee!

  +1 [+] [-]

, 2013-12-09 13:45, pirms 5 gadiem
Nu nezinu...nepatīk, ka tā riskē. Pašam ir bijušas sirds problēmas, aritmija, pārsitieni, pirmo vasaru vispār nedrīkstēja ne saulē iet, ne peldēt, ne ar riteni mīties, kur nu vēl skriet, vai celt ko smagāku, sirdij uzreiz bīstami. pagājuši 3 gadi, bet joprojām ir pa laikam ieduras un ir šādas tādas problēmas pie slodzēm...pašam jau ir tā dīvaini ap dūšu, kad ir tās sāpes un izmaiņas, bet nu nepametīs jau to, kas patīk. Peineram tas pats. Bet tomēr, viņš ir profesionālis un tās ir nesalīdzināmas slodzes ar manām...nepatīk tas. sajūtas kā uz adatām noskatoties. veselību.

     [+] [-]

, 2013-12-12 09:15, pirms 5 gadiem
Pilnīgi piekrītu, džeks jauns perspektīvs, bet ... laikam katram savs ceļš ejams. Lai augstākā vara stāv klāt!
resnais putns rakstīja: Nu nezinu...nepatīk, ka tā riskē. Pašam ir bijušas sirds problēmas, aritmija, pārsitieni, pirmo vasaru vispār nedrīkstēja ne saulē iet, ne peldēt, ne ar riteni mīties, kur nu vēl skriet, vai celt ko smagāku, sirdij uzreiz bīstami. pagājuši 3 gadi, bet joprojām ir pa laikam ieduras un ir šādas tādas problēmas pie slodzēm...pašam jau ir tā dīvaini ap dūšu, kad ir tās sāpes un izmaiņas, bet nu nepametīs jau to, kas patīk. Peineram tas pats. Bet tomēr, viņš ir profesionālis un tās ir nesalīdzināmas slodzes ar manām...nepatīk tas. sajūtas kā uz adatām noskatoties. veselību.