Ošenieks: Ārsti teica - ja pēc pieciem gadiem gribi normāli staigāt, nespēlē

Konkretizē, lūdzu, kāds tieši ir tavs savainojums?
- Nav tā, ka es nevarētu šobrīd vispār spēlēt. Tā gluži nav. Ceļgala kauls berzējas gar augšstilba kaulu, un skrimšļi drūp. Šobrīd celis ir iekaisis. Tikos ar ārstiem, un viņi teica, ka tur neko nevar darīt. Mani sašpricēja, domāja, ka varbūt palīdzēs, bet nepalīdz. To nevarot izārstēt. Ja turpināšu tagad spēlēt, tad beigās vispār nevarēšu paiet. Augstā līmenī spēlēt bez lielām sāpēm būtu ļoti grūti, jo celim jāpanes ļoti lielas slodzes. Tāda ir tā diagnoze...

Jau sezonas laikā spēlēji ar apsaitētu labo ceļgalu. Tā paša iemesla dēļ?
- Jā. Sezonas laikā spēlēju caur sāpēm, bet pēdējā mēneša laikā celis iekaisa, jo kauli rīvējās, un skrimšļi drupa. Celis sapampa tā, ka beigās vairs vispār nevarēju paspēlēt. Uztaisījām magnētisko rezonansi un tad arī to visu konstatēja.

Paziņojums par karjeras beigšanu nāca pēkšņi. Vai pašam bija ilgas pārdomas?
- Satikos ar diviem ārstiem, kas ir operējuši NBA un NHL spēlētājus, un viņi teica, ka šī ir trauma, ko nevar izārstēt. Mans celis ir tā saaudzis, ka kauli vienmēr berzīsies viens pret otru. Ja es uz tiem turpināšu likt lielas slodzes, pēc pāris gadiem nevarētu vairs pat normāli staigāt. Un skrimšļi neaug, tos nevar ataudzēt... Ja tiktu pie līguma, vēl varētu nākamsezon spēlēt kaut kur caur sāpēm. Būtu jātaisa muskuļu terapijas un vingrinājumus. Ja tagad sāpju līmeni vērtētu ar 9 no 10, tad to varētu samazināt līdz 5 no 10. Bet skrimšļi tik un tā turpinātu drupt, un ar laiku es vairs nevarētu pastaigāt. Runāju ar galveno treneri [Ričardu Pitino] un, ja es gribu būt treneris, kas ir viens no maniem mērķiem dzīvē, tad labāk būtu sākt pēc iespējas ātrāk. Jo ātrāk sāc, jo vairāk iespējas izsisties.

Pitino zina, ko runā - pats ir jauns treneris.
- Jā, viņam ir 31 gads. Viņam bija spēlētājs ar līdzīgām problēmām, bet izdomāja spēlēt profesionālu basketbolu, beigās nevarēja vairs īsti labi pastaigāt un arī trenera karjeru neizdevās attīstīt, jo jau bija vecāks un viņam bijis grūtāk to uzsākt.

Tev ir no dabas specifiski saauguši kauli vai tās ir kāda iepriekšējā savainojuma sekas?
- Pirms sešiem gadiem man bija operācija, kad atrāvās saite, kas iet pāri ceļgalam. Visu saskrūvēja atpakaļ, bet nepareizi saauga, un ceļgals iegāja nepareizā gultnē, un sāka rīvēties kauli.

Lēmumu beigt spēlēt nolēmi viens pats vai, konsultējoties ar vēl kādu?
- Runāju ar ģimeni. Nav tā, ka izdomāju - beigšu karjeru un viss. Būtībā lēmums ir tāds, ka nākamgad sākšu trenēt un mēģināšu ārstēt celi. Varbūt dakteri izgudros kaut ko jaunu, ka skrimšļus var audzēt un kaut ko vēl var saārstēt, bet nu... Ja es gribu pēc pieciem gadiem normāli staigāt un varēt paskriet, tad teica, ka labāk ir nespēlēt.

Pirms diviem gadiem tiki iekļauts izlases kandidātu lokā. Vai pirms lēmuma pieņemšanas nerunāji ar treneri Bagatski?
- Nē, neesam runājuši. Kad biju izlasē, tieši ceļa traumas dēļ nevarēju turpināt. Bija tas pats - skrimšļi berzējās viens pret otru, un celis iekaisa. Tagad ir bišķi trakākā stadijā.

Kā tu vērtētu savu studentu basketbola karjeru?
- Ieguvu par brīvu izglītību ļoti labā skolā Amerikā. Satiku savu nākotnes sievu. Basketbolā ieguvu daudz draugus, ļoti daudz sakarus. Laukumā katru dienu cīnījos, smagi strādāju. Vienmēr jau gribas labāk, bet domāju, ka ar savu karjeru esmu apmierināts. Varbūt ne līdz galam, gribējās vēl vairāk, bet... kā sanāca, tā sanāca.

Šķita, ka šosezon beidzot biji līdz galam iejuties komandā, atradis savu lomu, pie minūtēm tiki, statistika krājās. Vai šī bija labākā sezona?
- Pirmo sezonas pusi gāju pamata pieciniekā, spēlēju diezgan labi. Otrajā sezonas pusē sāka sāpēt celis, un tad arī minūtes sāka rukt arvien vairāk un vairāk, līdz beigās vispār vairs nevarēju paspēlēt. Ja ņem vērā laiku, kad spēlēju, tad jā - šis bija labākais gads Amerikā.

Kāda ir tava nākotne, stipendija taču saglabājas?
- Jā, Amerikā ir tā - ja tev savainojums ir tāds, ka nevari vairs spēlēt to sportu, par ko esi ieguvis stipendiju, tev tik un tā atmaksā visu par tik ilgu laiku, cik tev palicis studijām. Man ir palicis vēl viens gads - jāpabeidz šis un nākamgad sākšu mācīties maģistrantūrā. Tā man vienu gadu ir apmaksāta, bet pēc tam būtu pašam jāmaksā. Runāju ar treneri, viņš teica, ka varu nākamgad mācīties par treneri pie viņa un pēc tam viņš palīdzēs atrast darbu kādā koledžā kā asistentam.

Tad vismaz šobrīd paliksi basketbolā nevis centīsies tikt pie darba savā profesijā?
- Mācos biznesa un sporta menedžmentu. Ir iespēja tikt Minesotas "Timberwolves" mārketinga un pārdošanas jomā, kur man ir labi sakari. To arī apsvēru, bet sākumā mēģināšu iet trenera ceļu un skatīšos, kā ies. Es vēl esmu jauns, vēl īsti nezinu, ko gribu darīt dzīvē. Ļoti mīlu basketbolu, tāpēc domāju palikt tajā. Esmu to darījis visu dzīvi un ļoti labi saprotu. Lai ko es beigās darīšu, palikšu basketbolā.

Izklausās, ka dzīvi pēc skolas plāno Amerikā?
- Jā, tā tas ir. Šeit esmu nomācījies četrus gadus, esmu saticis ļoti daudz cilvēkus, kas var palīdzēt dzīvē, varu iegūt darbu. Domāju, ka citur būtu grūti atrast darbu, jo visi mani sakari ir šeit. Dzīvē pārsvarā viss ir atkarīgs no sakariem, un man tie ir šeit.

Ar kādām izjūtām dodies uz savas komandas spēlēm?
- Ir ļoti sāpīgi. Komandas biedri atbalsta, bet pašam iekšā ir baigā škrobe. Nebija tā, ka būtu bijusi pēdējā spēle, kurā varēju atdot sevi visu un pēc tās pateikt, ka esmu izdarījis visu, ko varēju. Sanāca, ka vienkārši ķermenis neļauj spēlēt. No gada vidus lēnām mana sezona izdzisa...

Oto Ošenieks

Dzimšanas datums: 1990 gada 19. marts
Augums: 203 cm
Svars: 99 kg
Pozīcija: Uzbrucējs
NCAA komanda: Minesotas universitātes "Golden Gophers"
Statistika 2013/2014: 28 spēles, 19 minūtes, 5,6 punkti, 2,9 atlēkušās bumbas
Latvijas izlasē: U18 2008. gadā (7. vieta), U20 2010. gadā (11. vieta), 2012. gadā kandidēja uz vietu pieaugušo izlasē.