Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:135, Did:0, useCase: 0

Rozītis par sezonu, gaidāmo debiju ACB līgā un rasisma problēmu pasaulē

Andrejs Siliņš

Rozītis par sezonu, gaidāmo debiju ACB līgā un rasisma problēmu pasaulē
Dāvis Rozītis. Foto: diariovasco.com

Trīs sezonas pavadījis “LEB Oro” jeb Spānijas 2. līgā, Dāvis Rozītis 30 gadu vecumā ir gatavs debijai Eiropas spēcīgākajā un prestižākajā vietējā čempionātā ACB līgā. Vieta tur izcīnīta pašu spēkiem, bet koronavīrusa pandēmijas dēļ vēl jāsagaida, vai ACB līgas klubi balsojumā atbalstīs Rozīša “Gipuzkoa” un Toma Leimaņa “Valladolid” komandu pievienošanos elitei. Sarunā ar Sportacentrs.com 213 centimetrus garais Rozītis atskatās uz aizvadīto sezonu un stāsta par pavadīto laiku Spānijā, ko izgaismo Princeses kausa izcīnīšana šogad un spēlēšana pērnās sezonas “Final Four” turnīrā. Tāpat Havaju universitātes absolvents dalās pārdomās par šobrīd pasaulē aktuālo.

Kad sarunājām interviju, teici: “Medijiem vienmēr laiku atrodu”. Tev vienmēr bijusi tāda pieeja saskarsmei ar medijiem?
- Jā, jo medijiem sabiedrībā ir svarīga loma. Domāju, ka sportisti bieži to nenovērtē. Cenšos pieiet šai lietai profesionāli. Varbūt, ja tu ar mani gribētu runāt brīvdienā, tad es pieklājīgi atteiktu, bet, ja tas notiek tepat pēc treniņa, tad kāpēc ne? Tu dari savu darbu, es - savu.

Kāda bija mediju uzmanība Spānijā? Vari salīdzināt gan ar Spāniju, spēlējot citās komandās, gan citām valstīm, kur esi bijis.
- Amerikā vispirms biju Losandželosā [Dienvidkalifornijas universitātē], tur uzmanības mums bija mazāk, jo apkārt bija daudz profesionālā sporta komandu. Havaju universitātē vairāk, jo tur profesionālā sporta nav. Spānijā pirmajās sezonās bija diezgan liela uzmanība, bet šogad Sansebastjanā ne tik daudz. Pilsētā bija “La Liga” komanda [“Real Sociedad”], tiek tika visa uzmanība. Šogad bija vairāk dažādu PR pasākumu nekā iepriekšējās komandās, bet tāda neitrālo mediju interese bija mazāka.

”Gipuzkoa” ir klubs, kas pēdējos gados mocījās ACB līgas apakšdaļā un pērn izkrita no līgas. Vai atgriešanās elitē tika uzstādīta kā vienīgais pieņemamais sezonas iznākums?
- Skaļi par to neviens nerunāja, bet būtībā jā - tas bija mērķis. Komanda tika savākta diezgan ambicioza un visiem no pirmās dienas bija mērķis atgriezties ACB līgā. Kluba vadība to nemaz skaļi neteica, bet tas šķita pašsaprotami. Visi arī saprata un visiem uz to dega acis.

Un kā līdzjutēji pieņēma reizes, kad neizdevās uzvarēt?
- Līdzjutēju bija daudz un arī viņi bija saprotoši. Mums visas sezonas garumā nebija zaudējumu sērijas, nebija bedres. Jā, kādu spēli arī zaudējām, bet visi turpināja atbalstīt.

Iepriekš Spānijas 2. līgā spēlēji “Ourense” un “Lleida” - klubos, kas pārsvarā spēlējuši tikai otrajā līgā. Nonākot “Gipuzkoa”, kas ilgus gadus pavadījis ACB, bija jūtama atšķirība organizācijas ziņā?
- Nē, arī iepriekš viss notika ļoti profesionāli. “Lleida” biju tikai mēnesi, tur nesanāca visu tik labi vēl izzināt, bet “Ourense” viss notika līmenī. Kādreiz klubs bijis ACB līgā, bet rocība nav tāda, lai savāktu komandu, kas būtu gatava tur atgriezties. Pagājušajā sezonā pārsteidzām visus, tiekot “Final Four”. Protams, mums pašiem kā spēlētājiem bija ambīcijas, bet domāju, ka ne vadība, ne līdzjutēji negaidīja, ka tiksim tik tālu. Arī organizācijas līmenis bija labs - iespēju robežās centās sagādāt visu, pēc kā radās vajadzība.

Kā tiki līdz līgumam ar “Gipuzkoa”?
- Tas jāprasa aģentam… Domāju, ka diezgan labi nospēlēju iepriekšējo sezonu un esmu viens no labākajiem centra spēlētājiem “LEB Oro” līgā. Tika vākta ambicioza komanda un klubs nolēma man piedāvāt līgumu.

Tavs treneris bija kādreizējais Argentīnas izlases spēlētājs Marselo Nikola. Ir atšķirība, vai galvenais treneris pats ir bijis garais spēlētājs (Nikola bija spēka uzbrucējs) vai mazais?
- Domāju, ka jā, ir jūtama atšķirība. Piemēram, tagad izlasē ar mums strādā [Roberta Štelmahera asistents] Uvis Helmanis, kurš pats bija garais spēlētājs. Var just, ka viņš pievērš garajiem pastiprinātu uzmanību. Arī Sansebastjanā varēja just, ka treneris vairāk uz kļūdām norāda garajiem, mums bija uzlikts augsts standarts, pēc kā tiekties. Taktiskā ziņā viss bija sabalansēti - bija gan labi vieglie uzbrucēji, gan metēji, gan garie.

Iemācīja kādu knifiņu?
- Uzreiz tā nevaru iedomāties, bet man kopumā patika viņa spēles filozofija, tā sakrita ar manu filozofiju. Vairāk uzmanības pievēršu aizsardzībai un viņa aizsardzības sistēmas bija tādas, kas man patīk - garajiem pret “pick’n’roll” sadarbībām nebija jāspēlē agresīvs “step-out”, situācijās, kad palikušas sešas vai mazāk sekundes, pie blokiem mainījāmies… Man patika, jo zināju, ko no manis prasa, un zināju, ka varu izdarīt to, ko no manis prasa.

Kad šis klubs piedāvāja līgumu, pētīji to, kas ir treneris, vai biji gatavs braukt jebkurā gadījumā?
- Klubs vispirms parakstīja līgumu ar treneri un tad sāka komplektēt sastāvu. Treneris pats man zvanīja, izrunājām dažādas lietas, viņš teica,ka gribētu mani redzēt komandā. Manuprāt, ir svarīgi, ka nonāc vietā, kur tevi vēlas un gaida tieši treneris.

Pieļauju, ka pēc labām iepriekšējām sezonām šis nebija vienīgais variants karjeras turpināšanai.
- Ja godīgi, nemaz nezinu. Varbūt šis nebija vienīgais piedāvājums, bet aģents pateica tikai par šo variantu. Mans mērķis ir tikt ACB līgā. Lai tur nokļūtu, ir dažādi veidi. Kāds var parakstīt līgumu ar ACB klubu uzreiz, bet man sevi vispirms bija jāpierāda “LEB Oro”.

Izcīnīts Princeses kauss (ACB līgā izspēlētā Karaļa kausa ekvivalents otrajā līgā), sezona pabeigta otrajā vietā līgā, kas ļauj klubam atgriezties ACB līgā - sezona izdevusies?
- Princeses kausa izcīnīšana bija vēsturiska, jo mēs bijām pirmā komanda pēc daudzu gadu pārtraukuma, kas izcīnīja kausu izbraukumā. Ļoti patīkamas sajūtas.

Ja Karaļa kauss tiek izspēlēts pēc “Final 8” principa, tad Princeses kausā ir tikai viena spēle - divas labākās komandas pēc pirmā sezonas apļa izspēlē kausu savā starpā. Tam ir arī kāda papildus nozīme bez prestiža?
- Liela nozīme! Princeses kausa uzvarētājs tiek pie mājas spēļu priekšrocības izslēgšanas turnīrā. Lai kurā pozīcijā pabeigtu regulāro turnīru, tāpat vienmēr saglabā mājas spēļu priekšrocību. Šosezon tas bija īpaši svarīgi, jo līga bija ļoti līdzvērtīga. Ja pagājušosezon “Real Betis” un “Bilbao” bija izteiktas favorītes un savu statusu arī attaisnoja, tad šogad līga bija ļoti sabalansēta. Pirmās sešas komandas bija ar reālām ambīcijām iekļūt ACB līgā.

Dāvis Rozītis un Sansebatsjanas komanda pēc triumfa Princeses kausā. Foto: as.com

Bet par sezonu kopumā? Izdevusies?
- Noteikti! Protams, ir dīvains šāds sezonas nobeigums, bet dīvains tas ir visiem. Varbūt kāds teiks - nav godīgi, ka mēs tikām pie vietas ACB. Es teikšu tā - arī regulārajai sezonai ir nozīme. Varbūt kāds domāja, ka saņemsies uz “play-off”, bet uzskatu, ka jābūt stabilam visas sezonas garumā. Tādi mēs arī bijām un nopelnījām vietu.

Pašam statistikas ziņā sezona nedaudz vājāka nekā iepriekšējā. Tā ir cena, ko jāmaksā, lai spēlētu augstāka līmeņa komandā?
- Pilnīgi noteikti. Jebkurš spēlētājs no manas komandas būtu bijis līderis jebkurā citā komandā. Līdzīgi kā izlasē - savs ego jānoliek malā kopējā labuma vārdā. To varēja redzēt jau no sezonas pirmajām dienām - visi pieņēma lielo mērķi tikt ACB līgā un bija gatavi nolikt malā savu ego šī mērķa vārdā. Komandas iekšienē to izrunājām un nebija tā, ka kāds sezonas laikā mēģinātu spēlēt uz savu statistiku…

Tiešām visas sezonas garumā iztikāt bez tāda veida satricinājumiem, ka kāds nav apmierināts ar savu lomu?
- Varbūt kādreiz kādam šķita, ka viņš netiek izmantots pietiekami un ka varētu dot lielāku pienesumu. Tad komandas iekšienē, tikai spēlētāju lokā, to izrunājām un mēģinājām nākamajā spēlē šo spēlētāju pameklēt vairāk. Tas notiek arī dabiskā veidā - ja redzam, ka kādam spēle aizgājusi, viņš iemetis vairākus metienus pēc kārtas, tad meklējam viņu arī turpinājumā.

Noslēdzi divu gadu līgumu. Vai tas nozīmē, ka nākamsezon paliksi komandā un debitēsi ACB līgā?
- Šobrīd tā izskatās. Man ir garantēts līgums, ja tiekam ACB līgā. Vēl gan nav līdz galam droši, jo vēl priekšā ACB komandu balsojums par to, vai mūs uzņemt.

Tas ir stāsts par to, ka komandas, kurām teorētiski vajadzētu izkrist no ACB līgas, ir gatavas tiesāties, lai paliktu, jo sezona netika pabeigta. Līdz ar to balsojums būs par līgas paplašināšanu līdz 20 komandām.
- Jā, līdz ar to 18 komandām, kas paliek nākamsezon, jābalso par to, vai uzņem klāt vēl divas. Sanāk, ka tas ir gan līgas, gan visu komandu lēmums, jo līgu veido komandas. Līgas vadība pateikusi, ka uzņem mūs, bet komandām jāveic balsojums. Ja nemaldos, tad 12 komandām jānobalso par.

Lielie klubi, kas spēlē Eirolīgā, ir pret šādu ideju, jo tas nozīmētu pie jau tā blīā kalendāra vēl vairāk spēļu regulārajā sezonā… Ja komandai jāpaliek 2. līgā, tev personīgi tas maina kaut ko?
- Zinu to, ka, ja spēlējam ACB līgā, tad man ir garantēts līgums. Domāju, ka, ja būs jāspēlē 2. līgā, tad arī pats klubs pārskatīs budžetu un līgumus.

2. līgā spēlēji tikai ar vienu mērķi - tikt ACB līgā. Vai tev bija kāds labs piemērs par to, ka šādā veidā izdevies izsist ceļu līdz ACB?
- Ceļi var būt dažādi. Pabeidzot koledžu, man nebija tik spoža statistika, tāpēc bija jāsāk karjera Latvijā. Ja statistika būtu bijusi labāka, varbūt būtu bijusi iespēja sākt uzreiz citur Eiropā, no kurienes pēc tam varētu tikt ACB līgā.

Spēlēšana ACB līgā tev vienmēr bija galvenais mērķis?
- Bērnībā, protams, visi sapņo par NBA. Dzīvojot un pieaugot, pielāgo savus sapņus un mērķus. Viena lieta ir vienkārši sapņot, cita lieta - sapņot reālistiski. Jādraudzējas ar realitāti. Skaidrs, ka 30 gados es NBA vairs nespēlēšu, tāpēc skatos nākamo reālo mērķi.

Bet kurā brīdī tieši ACB līga kļuva par galveno fokusa punktu?
- Pēc koledžas gribēju sākt spēlēt stabilā klubā - gan basketbola, gan finansiālā ziņā. Koledžā es dzīvoju nabadzīgi. Bija reizes, kad kavējās stipendijas čeks, tāpēc nedēļas nogale bija jādzīvo uz roltoniem. Nevēlējos prasīt palīdzību vecākiem. Tāpēc pēc koledžas gribēju dzīvot kā cilvēks - kaut ko nopelnīt un spēlēt labā līmenī. Gribēju sākt kaut kur Eiropā, bet ārpus Latvijas nesanāca tikt pie komandas. Pēc trešā gada Latvijā mēģināju tikt uz ārzemēm. Jebkur. Par Spānijas 2. līgu biju dzirdējis labas atsauksmes - gan par spēles līmeni, gan apstākļiem un organizāciju. Parādījās iespēja un piekritu. Tad, kad aizbraucu, tikai tad sapratu, ka ceļš uz ACB līgu no šejienes ir tiešām reāls. Pēc pagājušās sezonas teicu aģentam, lai īpaši neapsver nemaz citus variantus, ja vien kāds neatnāk ar mega labu piedāvājumu. Izvēlējos šo ceļu - tikt ACB līgā, uzvarot “LEB Oro”.

Ja tomēr nebūtu līgums uz nākamo sezonu, vai būtu gatavs uzkavēties 2. līgā vēl sezonu?
- Šajā brīdī laikam savu lomu nospēlētu finansiālā puse. Man patīk spēlēt “LEB Oro”, te ir labs spēles līmenis, daudz līdzjutēju, laba atmosfēra, bet - man ir jau 30 gadi. Domāju, ka mierīgi varētu spēlēt šeit vēl trīs četras sezonas, bet vairs ne uz sapņu rēķina. Ja būs labs piedāvājums, tad apsvēršu, bet kopumā gribētu spēlēt augstākā līmenī.

Vai spēlēšana 2. līgā nozīmē arī upurēšanos finansiālā ziņā? Varbūt citā valstī spētu nopelnīt vairāk?
- Nē, domāju, ka pēdējos nevaru teikt, ka es būtu ļoti upurējies. Jā, varbūt citur būtu nedaudz vairāk, bet man patīk, ka ir viena spēle nedēļā. Atceros, kā bija Latvijā, kad vienā nedēļā bija jāspēlē gan LBL, gan Baltijas līgā - bija ļoti grūti. Un šeit finansiālā ziņā ir daudz labāk nekā toreiz Latvijā, nemaz nerunājot par to, kā ir tagad Latvijā. No otras puses - tu esi prom no mājām…

Spānijā pavadīti trīs gadi. Vēl nejūties kā otrajās mājās?
- Esmu iedzīvojies, man patīk Spānija kā valsts, patīk cilvēki, patīk ēdiens. Uzreiz pateicu aģentam, ka negribu spēlēt valstīs, kur ir stipri citādāks ēdiens un kultūra. Gribēju spēlēt tur, kur ir pazīstams ēdiens un laba dzīves kvalitāte. Tā, lai ir droši. Teicu, ka, lai arī kādu naudu piedāvātu, negribu spēlēt Turcijā, Izraēlā un tādās vietās, kur mēdz būt konflikti.

Tas ir tik būtiski?
- Jā, to pateicu uzreiz, vienalga, par kādu naudu.

Piesauci Turciju. Tā tomēr ir vieta, kur basketbolisti var nopelnīt lielu naudu.
- Nevienam neko nepārmetu par spēlēšanu tur un nenosodu Turciju, bet tā ir mana personīgā izvēle. Uzskatu, ka riska cena ir pārāk augsta. Ja esi kādā pilsētā, kur pēkšņi notiek teroristu uzbrukums, tu mierīgi vari gadīties nepareizajā vietā nepareizajā laikā. Tur tāda iespēja ir lielāka nekā Spānijā.

Vienīgajā spēlē regulārajā sezonā pret uzvarētājiem “Valladolid” zaudējāt ar četru punktu starpību (77:81). Bija pārliecība, ka būtu izdevies uzvarēt līgā?
- Jā, jo atbildes spēlei bija jānotiek mūsu mājās. Pirms paziņoja par sezonas beigšanos, pastāvēja variants, ka mums savā starpā būtu jānospēlē vēl viens mačs un tad sekotu “Final Four” turnīrs.

Līgā spēlēja vairāki latvieši: Toms Leimanis, Andris Misters, Kaspars Vecvagars, Dāvis Geks - kā viņiem klājās?
- Misters bija ļoti apmierināts ar savu dzīvi “Melilla” klubā un pilsētā. Geks savā komandā ir jau pārbaudīta vērtība, kuru gaidīja atplestām rokām un viņš pēc pieredzes Lietuvā atkal izbaudīja spēlēšanu. Arī Vecvagaram esot bijis labs treneris un apstākļi, arī Tomam paticis savā komandā.

Tas ir ceļš, ko vari ieteikt citiem - caur “LEB Oro” mēģināt izsist vietu ACB līgā?
- Jā, bet droši vien konkrētā vecumā. Subjektīvi uzskatu, ka gados jaunajiem ir grūti, jo šeit no tevis prasa uzreiz. “LEB Oro” ir profesionāls basketbols - vai nu tu spēlē vai tavā vietā meklē citu. Jāsaprot, ka tas ir bizness.

Pagājušogad ar “Ourense” uzspēlēji “Final Four”. Pastāsti par šo pieredzi - kur tas notika, kāds bija ažiotāžas līmenis?
- “Final Four” turnīru atjaunoja pēc ilgāka pārtraukuma, jo līdz tam bija izslēgšanas turnīrs ar sērijām. Man ļoti patika, jo nebija tik garš “play-off”. Jā, likmes ir lielākas, jo uzvarētājus nosaka vienā spēlē, bet fiziski jūties labāk. Sezonā finišējām septītie, bet ceturtdaļfinālā uzvarējām un tikām “Final Four”.

Februārī netiki iekļauts izlases sasaukumā. Bija vilšanās?
- Grūti pateikt. Vairāk koncentrējos uz kluba mērķiem. Uzskatu, ka biju labā formā. Tieši februārī un martā sāku spēlēt labāko basketbolu sezonā, jutos ļoti labi. Bet par izlasi jāprasa trenerim vai ģenerālmenedžerim. Ja mani uzaicinātu, noteikti labprāt brauktu.

Kad piedāvāja braukt uz kopīgiem treniņiem tagad vasarā, uzreiz piekriti? Dzīvo Rīgā šajā laikā vai braukā?
- Ir patīkami, ka ir šāda iespēja. Ir grūtāk tikt zālēs un pie treniņu apstākļiem, kādus vajadzētu, lai gatavotos sezonai. Braukāju no Cēsīm.

Kā sevi nodarbināji pandēmijas laikā?
- Visu laiku trenējos, jo nebija skaidrības, vai sezona netiks atsākta. Nolīgu personīgo treneri online režīmā un mājās aizvadīju treniņus. Darīju lauku darbus. Uzturēju sevi formā, cik labi vien varēju.

Diezgan regulāri kaut ko ieraksti savā “Twitter” kontā. Tavs pēdējais ieraksts ir par ASV kosmosa uzņēmuma “SpaceX” kosmosa braucienu. Tevi interesē kosmoss?
- Nē, mani interesē notikumi pasaulē. Sekoju ziņām, kas notiek globāli. Daudzi draugi, kas ikdienā par to nerunā, atsūtīja ziņas, ka tūlīt startēs “SpaceX” un tajā brīdī sapratu, ka tas radījis lielu ažiotāžu. Šīs raķetes palaišana lika kaut uz brīdi pasaulei aizmirst citas lietas, kas šobrīd notiek. Piemēram, rasisma jautājums gan Amerikā, gan citur pasaulē.

Amerikā esi pavadījis piecus gadus. Jūti saikni ar to, kas šobrīd notiek ASV (protesti pret policijas vardarbību un visatļautību)?
- Saprotu, kāpēc tas notiek, un piekrītu tiem, kas protestē, bet man grūti iejusties viņu vietā, jo esmu baltais. Nejutu neko tādu pret sevi ne Losandželosā, ne Havaju salās - tie ir štati ar liberāliem uzskatiem. Esmu redzējis, esmu dzirdējis no komandas biedriem par to, ka republikāņu štatos tas ir jūtams - policijas pārspīlēta uzmanība.

Karīms Abduls Džabars skaistā esejā nupat rakstīja: “Rasisms ir kā putekļi vai ziedputekšņi, ko neredzi. Līdz ar lukturīti izgaismo gaisu un tad ieraugi, cik daudz putekļu ir gaisā. Rasisms ir iesakņojies sabiedrībā.” Gan dzīvojot ASV, gan Spānijā, kur arī ir daudz tumšākas ādas krāsas cilvēku, redzi, ka rasisms joprojām ir aktuāla problēma?
- Jā, noteikti. Ja tā nebūtu aktuāla problēma, cilvēki par to nerunātu un nerīkotos tā, kā šobrīd rīkojas. Nav dūmu bez uguns. Ja protesti notiek, tad tiem ir pamats. Mums Latvijā to ir grūtāk saprast, jo mums ir ļoti maz tumšādaino cilvēku. Kā sabiedrība esam pieraduši redzēt tādus pašus, kādi esam mēs. Un tai pašā laikā man ir tumšādainie draugi, kas ciemojušies pie manis Latvijā, un teikuši tikai pozitīvas atsauksmes par mūsu sabiedrību. Ka Amerikā jau būtu apturēts, kamēr Latvijā policija pat neskatās virsū. Varbūt pat mums ir labāka situācija, jo mēs viņus uztveram kā viesus. Manuprāt, Eiropas Savienības robeža strādā labi un sliktie kadri šeit nemaz netiek iekšā.

Abduls Džabars arī rakstīja, ka 30 gadu laikā kopš Rodnija Kinga brutālās piekaušanas Losandželosā nekas nav mainījies. Jau tagad mierīgie protesti mēdz pāraugt masu nekārtībās. Vai redzi, ka 2020. gadā ASV varētu atkārtoties tik lieli civiliedzīvotāju dumpji, kā tas notika 1992. gadā, kad Kinga pāridarītājus tiesa attaisnoja?
- Domāju, ka nē, bet jāsaprot, ka kādam ir jāuzņemas līdera loma ASV valdībā. Cilvēki ir jānomierina un jāsaprot, ka pārmaiņas var būt tikai miermīlīga dialoga ceļā. Ir skumji, ka viss nonācis līdz nekārtībām un vardarbībai. Tam nevajadzēja tik tālu nonākt.

Sportistiem ir jāiesaistās un jābūt sabiedrības viedokļu līderiem arī jautājumos ārpus sporta?
- Jebkuram cilvēkam ir balss, jebkuram drīkst būt viedoklis. Tas nostiprināts Satversmē ne tikai pie mums, bet visās demokrātiskās valstīs. Sportists arī ir cilvēks ar savu viedokli, vienkārši sportistam varbūt ir lielāka platforma, kur izteikt savu viedokli. Tiesības izteikties visiem ir vienādas. Viedokļi var atšķirties, bet tāpēc nav jākļūst par ienaidniekiem. Sportistiem noteikti ir tiesības un, ja uzskata, ka kaut kas nenotiek pareizi, pat pienākums izteikties.

Saprotu, ka arī tu būtu gatavs iesaistīties, lai palīdzētu risināt sabiedrībai aktuālus jautājumus?
- Protams. Šobrīd eju basketbola ceļu, bet, kad beigšu šo lietu, noteikti iesaistīšos vairāk. Pirms pēdējām pašvaldību vēlēšanām man piedāvāja iet sarakstā Cēsīs, bet atbildēju, ka šobrīd gribu palikt politiski neitrāls. Kādu dienu jā. Manuprāt, esmu izglītots, esmu redzējis pasauli, labi protu artikulēt sevi un man nav bail izteikties. Man ir stingra vērtību sistēma un nebaidos aizstāvēt savu viedokli.

     [+] [-]

, 2020-06-05 18:53, pirms 5 mēnešiem
Ja spēlēs ACB, tad pēkšņi izlasei kļūs interesants? Labi vismaz, ka Štālbergs prom...

  +1 [+] [-]

, 2020-06-06 19:48, pirms 5 mēnešiem
Dāvis varbūt arī nav pats talantīgākais Latvijas basketbolists, bet var just, ka viņš zināmu laiku ir pavadījis skolā. Katram, protams, ir tiesības uz viedokli, bet viņš tiešām māk artikulēt savas domas izvērstāk nekā vienā nepaplašinātā teikumā. Par politiku, lai skatās pats...ir bijušie basketbolisti, kas dažādām sekmēm startējuši Latvijas politikā - Krištopāns, Bondars. Iespējams, no sākuma jāpatrennējas reģionālā līmenī, līdzīgi kā tagad LEB

     [+] [-]

, 2020-06-07 19:40, pirms 5 mēnešiem
Laba intervija. Viens prātīgs Cēsu puika ar labu izglītību, kuram vēl kādi gadi basketbola laukumā noteikti jāpavada. Pēc tam? Nu, pirms iet lielajā politikā, pašam sev jāatbild, vai tik liela gribēšana runāt vienu, domāt otru un darīt trešo... Tāda nu ir Latvijas prakse.