Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:131, Did:0, useCase: 0

Ārzemnieki Latvijas basketbolā (1.daļa): atlases un izvēles process

Toms Mālmeisters
Toms Mālmeisters

Ārzemnieki Latvijas basketbolā (1.daļa): atlases un izvēles process
Fakundo Kampaco savulaik atteica VEF piedāvājumam. Foto: EPA/Scanpix

‘’Cirks ir beidzies,’’ teica Lietuvas basketbola kluba Utenas ‘’Juventus’’ direktors Eimants Skerse pēc tam, kad šī gada septembrī tikai pēc sešām dienām klubs lēma atlaist 29 gadus veco talantīgo amerikāņu basketbolistu Glenu Raisu. Šo dienu laikā Raiss paspēja pārkāpt pašizolācijas noteikumus, publiski kritizēt kluba sniegtos apstākļus, doties izklaidēties un veikalā baudīt alkoholiskus dzērienus, par tiem nesamaksājot, treniņos ierodoties vai nu alkohola reibumā vai ar alkohola dvašu, kā arī citiem pārkāpumiem. Šis gadījums lika paraudzīties arī uz tiem leģionāriem, kas Latvijā bijuši un spēlējuši basketbolu.

Uzrunājot ‘’VEF Rīga’’, BK ‘’Ventspils’’, BK ‘’Ogre’’ un BK ‘’Liepāja’’ pārstāvjus, pirmajā “Ārzemnieki Latvijas basketbolā” daļā šo rindu autors analizēja leģionāru atlases procesu, ar kādu mērķi piesaista šos basketbolistus, kā arī aģentu lomu.

Kopš 1992. gada, kad pēc neatkarības atgūšanas tika izveidota Latvijas basketbola līga (LBL), tajā piedalījušās dažādas komandas, taču nemainīgi, lai pastiprinātu atsevišķas pozīcijas, kopš 1992./1993. gada sezonas ir piesaistīti leģionāri. Tolaik ‘’Brocēni’’, ‘’Princips’’ un RTU piesaistīja pirmos ārzemniekus, katras vienības rindās piesakot vienu viesspēlētāju. ‘’Broču’’ sastāvā bija centrs no Azerbaidžānas Eišadogli Gadaševs, ‘’Princips’’ pirmais ASV leģionārs Latvijā Mikijs Džeksons, bet RTU vienīgais līdz šim no Francijas atbraukušais – Marks Sanoners. Atsevišķos rakstos par leģionāru tēmu redzams, ka Džeksons aicināts vairāk ažiotāžas un popularitātes dēļ, neradot lielu pievienoto vērtību komandas sniegumam. Kopumā kopš 1992. gada līdz šai sezonai Latvijā viesojušies aptuveni 450 leģionāri no 28 dažādām pasaules valstīm. Visvairāk no ASV, kam seko Lietuva un Krievija, taču Latvijā spēlējuši arī basketbolisti no tādām valstīm kā Meksika, Brazīlija, Nigērija, Senegāla un Jamaika. Ja lielākā daļa šeit ir bijuši uz vienu sezonu, netrūkst atsevišķu gadījumu, kad basketbolists mūspusē spēlējis trīs un pat četras sezonas.

Kāpēc ārzemnieki un kā norit izvēles process?

Atšķirībā no lielbudžeta klubiem Eirolīgā, kam ir iespējas nokomplektēt sastāvus pat no 12 dažādu valstu pārstāvjiem, Latvijas klubi primāri vispirms komplektē sastāvus ar latviešu basketbolistiem un tās pozīcijas, kurās nav piesaistīti kvalitatīvi vietējie spēlētāji, tiek ‘’lāpītas'' ar ārzemniekiem. Lielākoties tās bijuša saspēles vadītāja un centra pozīcijas, taču arī uzbrucēja un spēka uzbrucēja posteņos bieži vien meklēti papildspēki ārpus Latvijas. BK ‘’Ogre’’ galvenais treneris Nikolajs Mazurs atklāj, ka parasti sevis vadītās komandas Latvijā un ārzemēs maksimāli komplektējis no vietējiem basketbolistiem.

Lai arī lielākoties pieejas ir līdzīgas, detaļās tomēr katram klubam ir sava pieeja. Selekcija norit vasaras periodā no jūnija līdz augustam un, lai izvēlētos to vienu basketbolistu, par ko medijiem tiek paziņots kā par jauno kluba papildinājumu, vidēji tiek izvērtēti aptuveni 100 (!) basketbolisti uz vienu pozīciju. ‘’Ogres’’ galvenais treneris Nikolajs Mazurs izvēles procesu salīdzina ar veikalu, kur no daudzām līdzīgām precēm izvēlies vienu. Pirmie divi nozīmīgie kritēriji leģionāru selekcijā ir saprast savas budžeta iespējas un pozīcijas, kurās nepieciešams papildinājums. Tā, piemēram, ‘’VEF Rīga’’ galvenais treneris Jānis Gailītis to ilustrē ar piemēru: ‘’Ņemsim saspēles vadītāju. Tu negribi tādu, kurš nemāk mest no distances vai ir īsāks par 185 cm.’’

Attiecībā par budžeta iespējām visi aptaujātie atzina, ka mēģina lūkoties tādu basketbolistu virzienā, kas ir nedaudz virs plānotā budžeta, tādējādi sarunu gaitā ar aģentu kaulējoties par cenas nolaišanu vēlamajā apmērā. Spēlētājus klubiem piedāvā aģenti, ģenerālmenedžeri vētī NBA vasaras līgu, sev pazīstamākās NCAA koledžas. Kā atzina ‘’Liepājas’’ valdes loceklis Normunds Atvars, ir bijuši gadījumi, kad treneris ar asistentu devušies uz ASV vai kādu Eiropā notiekošo nometni, lai tiktos ar spēlētāju, treneri un iepazītu viņu tuvāk. Visi aptaujātie klubu pārstāvji vienbalsīgi atzina, ka neskatās tikai uz basketbolista meistarību laukumā, bet arī ārpus basketbola cilvēciskajām īpašībām. ‘’Ventspils’’ ģenerālmenedžeris Ralfs Pleinics vulgāri atzina, ka svarīgi, lai šis basketbolists nav pauts pa dzīvi: ‘’Lai nav slikts cilvēks, motivēts kaut ko sasniegt. Mūsu filozofija ir atrast tādus, kas grib uz šejieni braukt un no profesionālā viedokļa atdodot sevi visu.’’ Nikolajs Mazurs piebilst, ka būtiski saprast, vai spēlētājam ir ģimene, vai tā ir viņa rookie sezona Eiropā, vai viņš vecajā kontinentā jau ir pāris gadus spēlējis... Tas ir svarīgi, jo komplektācijas laikā klubam un galvenajam trenerim jāizdara maksimāls darbs, lai leģionārs ar īsāko adaptācijas laiku ir gatavs simtprocentīgi sevi pierādīt. Tikmēr Jānis Gailītis uzsver, ka pēdējās sezonas ‘’VEF Rīga’’ gatava dot iespējas arī tiem ārzemju basketbolistiem, kas grib pierādīt sevi un pacelties augstākā līmenī. Līdz ar to tiek ņemtas vērā arī tādas cilvēciskās īpašības kā darba ētika, motivācija un briedums.

Kā būtisks faktors tiek minēta atsauksmju iegūšana no pēc iespējas vairāk personām. Pārsvarā notiek komunikācija ar latviešu spēlētājiem, kas jau ir spēlējuši kopā ar vēlamo kandidatūru, atsauksmju iegūšana no bijušajiem treneriem, komandas biedriem, informācijas ievākšana internetā. Nikolajs Mazurs atklāj, ka pēta arī spēlētāja body language : kā reaģē uz dažādām situācijām spēlē, vai uzņemas iniciatīvu saspringtās spēļu galotnēs un vai ir gatavs uzņemties līdera loma vai tieši otrādi - baidās no tās. Tikmēr VEF galvenais treneris Jānis Gailītis uzskaitījis gadījumu vienā no rekomendācijas iegūšanas reizēm no kāda trenera, kas viņam uzreiz licis aizmirst par šo spēlētāju: ‘’Internets ir plašs, ja redzam, ka ir bijuši kādi izvarošanas gadījumi vai kas tamlīdzīgs, tad mēģinām izvairīties, jo mums ir svarīgs mūsu tēls. Bija reize, kad zvanīju vienam trenerim uz Izraēlu, un viņš man uzreiz pateica, lai nemaz to džeku, kuru gribēju, neaiztiekam. Pateica, ka ar viņu mēs neko neuzvarēsim, esot pilnīgi nekontrolējams, vienu dienu grib trenēties, citu nē.''

Aģentu loma atlases procesā

Pat par Latvijas izlases komplektāciju šad un tad ir nācies no konkrētiem personāžiem Latvijas basketbola vidē dzirdēt, ka ‘’tur jau aģents ietekmējis’’ un pielicis pirkstu, lai kāds basketbolists, kurš, iespējams, to līdz galam nav pelnījis, tajā tiktu iekļauts.

Vienbalsīgi visu klubu pārstāvji, kuri palīdzēja šī materiāla tapšanā, uzsvēra – strādājam tikai ar aģentiem, kas gadu gaitā sevi pierādījuši un ar kuriem esam pārliecināti par veiksmīgu sadarbību. Un tomēr kļūdas bijušas, atzīst klubi - ne vienmēr zināmie aģenti var piedāvāt to basketbolistu, kuru komanda vēlas. ‘’Ventspils’’ ģenerālmenedžeris Ralfs Pleinics kā sen zināmu problēmu min, ka aģentiem galvenais ir pārdot: ‘’Viņi daudz blefo. Aģenti runā ar vairākām komandām vienlaicīgi un kas iedod vairāk, tur arī basketbolists dodas. Ir mums bijuši gadījumi, kad pēdējā brīdī nolec, pasakot, ka brauks citur.’’ Normunds Atvars kā zināmu problēmu saredz, ka tiem aģentiem, kam ir daudz basketbolistu, tos nepārzina un nemaz neseko viņu gaitām pastiprināti, kamēr nav noslēgts finansiāli ienesīgs līgums: ‘’Aģentūra ne vienmēr pārzina basketbolistu reālo meistarību vai fizisko formu un tad var būt brīnumi. Un tad nākas viņiem atvainoties, jo attālināti pārstāv spēlētāju.’’ Atvars min arī piemēru, kad aģentūras šmaukušās ar spēlētāju auguma centimetriem, īpaši centriem: ‘’Atbrauc čalis, kuram ir 200cm, bet rakstīts mums, ka 208cm un viss, mums neder un viņš mums ir iesmērēts.’’ Tikmēr Jānis Gailītis uzsver, ka grūtāk ir strādāt ar nezināmiem aģentiem, jo līguma parakstīšana norit ilgāk, un šie aģenti vēlas izspiest pēc iespējas vairāk no kluba. Nikolajs Mazurs tikmēr piebilst, ka gadījumā, ja aģents piemāna un ‘’iesmērē’’ traumētu spēlētāju, tad attiecīgi ar šādu aģentu vairs nestrādāsi.

Un tomēr, par spīti vairākām sliktām pieredzēm, visi uzsver, ka šajos laikos visi aģenti strādā rūpīgāk un vēlas, lai ar viņiem būtu ilgtermiņa sadarbība. Ralfs Pleinics uzsvēra, ka viņš ieklausās aptuveni četros - piecos ārzemju aģentos, kuri viņu līdz šim nav pievīluši. Tikmēr Nikolajs Mazurs šobrīd lielāku akcentu licis uz tiem aģentiem, kas individuāli strādā ar spēlētājiem, jo mazbudžeta klubos ir svarīgi, lai aģentam būtu kontakts ar spēlētāju un lai atbildētu par ‘’preci’’. Tikmēr Normunds Atvars atzīst interesantu šā gada tendenci – katru dienu tiekot saņemti piedāvājumi, kur spēlētāji gatavi braukt arī bez algas, pie tam mēģinot tulkot savus piedāvājuma tekstus latviski.

Kāpēc tik daudz lietuviešu?

Analizējot tos leģionārus, kas Latvijas līgā līdz šim spēlējuši, nevarēja nepamanīt, ka bez ASV basketbolistiem kā nākamā populārā valsts, no kuras Latvijā ierodas spēlēt basketbolu, ir Lietuva. Varētu šķist visai loģiski – basketbols kā reliģija, trenējas krietni vairāk bērnu, nekā Latvijā, taču tas tāpat liek uzdot jautājumu klubu pārstāvjiem – kāpēc? Jāatzīst, sākotnēji gan lietuvieši nebija naski uz ārzemnieku gaitām Latvijā – pirmie leģionāri no Lietuvas Latvijā ieradās vien ap 2000.gadu.

Galvenais faktors, ko atzīst visi – pazīstama mentalitāte un mēs zinām, ko varam sagaidīt no lietuviešu basketbolista. Cīņasspars, sportiskais gars, niknums un nepiekāpība abos laukuma galos – šīs ir tikai dažas no īpašībām, kas tika pieminētas. Protams, svarīgs faktors – iedzīvošanās. Vide ir zināma, tā ar neko diži neatšķiras no Lietuvas, tāpat virtuve ir pazīstama, kas nav mazsvarīgi. Nikolajs Mazurs uzskata, ka Latvijā tie, kas spēlē labi, brauc prom, un lietuviešu vidējais līmenis ir gluži vienkārši augstāks. Jānis Gailītis uzsver, ka, lai arī ir bijuši slikti gadījumi, lietuvietis ir drošs šāviens: ‘’Viņiem pirmkārt ir plašs piedāvājums. Viņi ir visās līgās, paskatīsies un redzēsi, ka, sākot ar Itālijas 2. līgu, viņi ir visur. Ļoti daudz spēlētāju.’’

Pēdējos gados gan Lietuvā ir paceltas algas un cēlies līgas vidējais līmenis, līdz ar to arī lietuviešu plūsma uz Latviju ir samazinājusies, taču kopš 1992. gada šeit spēlējuši vairāki top līmeņa lietuvieši, sākot ar Antanu Kavaļausku, Daiņu Adomaiti, Steponu Babrausku un citiem.

Spēlētāji ne tikai no Eiropas un ASV

Latvijā nav spēlējuši basketbolisti tikai no ASV un Lietuvas, bet arī krietni tālākām valstīm un citiem kontinentiem, kā, piemēram, Senegālas, Jamaikas, Azerbaidžānas un Meksikas.

‘’VEF Rīga’’ pēdējos gados spēlējuši divi basketbolisti no Meksikas – Pako Kruss un Alekss Peress, abiem pēc sezonām Rīgā nokļūstot jau augstāka līmeņa komandās (Peress īsu brīdi pārstāvēja Kauņas ‘’Žalgiris’’). Jautājot Jānim Gailītim, kā nonācāt līdz basketbolistiem no Meksikas, rīdzinieku galvenais treneris stāsta: ‘’Skatījāmies uz to tirgu jau tad, kad galvenais treneris bija Ramūns Butauts, taču argentīniešus. Gribējām Fakundo Kampaco (šobrīd – Madrides ‘’Real’’: autora piezīme), bet mums pateica – veči, viņš uz nopietnāku komandu vēlas iet. Principā redzējām, ka šajā tirgū varam dabūt kaut ko, daudz neriskējot, jo tur tas basketbols ir citādāks. Pako Kruss bija vienas aģentūras spēlētājs, kuram vajadzēja parādīties Eiropā. Pie mums viņš ieradās, kad galvenais treneris bija Karloss Frade.’’

Pēc veiksmīgā gada ar Krusu komandas sastāvā, ‘’VEF Rīga’’ izveidojās veiksmīga sadarbība ar kādu aģentu Dienvidamerikā. Tikmēr stāsts par Aleksa Pereza nonākšanu Latvijā bijis krietni sarežģītāks: ‘’Mēs viņu gribējām divus gadus, taču nesanāca. Vienu reizi izvēlējās par labu Turcijai, un tad viņam bija problēmas ar ģimeni mājās. Kad tās beidzās, tad beidzot varēja mums pievienoties. Pagāja divi gadi, lai viņu dabūtu.’’

Otrajā raksta daļā tiks aprakstīta leģionāru iedzīvošanās Latvijā un sadzīves problēmas, kuru dēļ atsevišķi spēlētāji priekšlaicīgi pametuši Latviju, kā arī aptaujāto klubu pārstāvju pozitīvie un negatīvie piemēri leģionāru izvēlē.

  +1 [+] [-]

, 2020-11-09 13:13, pirms 2 mēnešiem
labs raksts!

  +1 [+] [-]

, 2020-11-09 13:27, pirms 2 mēnešiem
pa lielam ,šī tēma jau visur ir izstaipīta,bet tik un tā bija interesanti izlasīt ,paldies autoram. Vismaz nav par samaksu kā delfos

  +1 [+] [-]

, 2020-11-09 13:40, pirms 2 mēnešiem
Labs raksts
Gribētu dzirdēt stāstus par mellajiem un viņu izdarībām šeit LV

  +3 [+] [-]

, 2020-11-09 13:45, pirms 2 mēnešiem
ainars_vindulis_4034643 rakstīja: Labs raksts
Gribētu dzirdēt stāstus par mellajiem un viņu izdarībām šeit LV
Atsevišķi stāsti būs lasāmi 2. daļā.

  +2 [+] [-]

, 2020-11-09 17:52, pirms 2 mēnešiem
interesants raksts.

  +1 [+] [-]

, 2020-11-10 00:14, pirms 2 mēnešiem
Loti labs darbins!
Butu vel interesantak uzzinat ko karjera iegriezas 90 gadu legionariem, ari 2000 gadu un musdienu.tapat butu interesanti, ko tagad dara un ar ko nodarbojas vaitsaids, fergusons , timonss un citi 90 gadu legionari...

     [+] [-]

, 2020-11-10 19:10, pirms 2 mēnešiem
Interesants pētījums. Gaidu turpinājumu! 👍