Buškevics: "Esmu izsalcis pēc basketbola"

Esi aizvadījis jau vairākus treniņus Latvijas otrajā izlasē. Kādi iespaidi?
Varbūt citi domā, ka tagad esmu pazemināts pakāpē vai tamlīdzīgi, bet es tā neuzskatu. Līdz ar visu situāciju, kas radās pagājušajā sezonā. Es trenējos ar "Ventspili" un, kad beidzās sezona, es pats trenējos. Man šī uzaicināšana uz otro izlasi ir tikai pluss, varu sākt ātrāk atkal trenēties. Kad visiem sezonas beidzās, man bija tieši pretēja izjūta – ka tūlīt jāsākas. Treniņi ir interesanti. Jauns man pašam nekas nav, bet tiek pasniegts ļoti interesanti. Treneris saka, ka nedēļu tikai ar kreiso roku darbosimies – dribls, piespēles, pik'n'rolls, viss, viss... Pēc tam jau sāksim ņemt elementārās sadarbības. Viss tiek atstrādāts. Domāju, ka jaunajiem ir daudz kas interesants, varbūt kādam ir arī kaut kas jauns, bet es tikai atsvaidzinu jau zināmas lietas. Domāju, ka ar šo situāciju esmu ieguvējs.

Kā vispār skaties uz otrās izlases ideju kā tādu?
Tā ir ļoti laba ideja. Lietuvai jau sen ir otrā izlase, viņi spēlē universiādēs. Pasaulē tā ir izplatīta prakse, tagad tas ir atnācis arī pie mums. Jaunajiem spēlētājiem tikai pluss –papildu stimuls, iespēja iemācīties ko jaunu.

Kāds iespaids par treneri Trajkoviču?
Ir dažādi cilvēki – vieni klausās un pēc tam aprunā, nezinot to cilvēku. Bet, kad tu iepazīsti cilvēku un redzi, ka "jā, viņš saprot kaut ko", tad attieksme mainās. Pirmie treniņi ir bijuši garāki, jo sākumā varbūt nesanāk kaut kas, un tad viņš vairāk paskaidro. Respekts? Man pret visiem treneriem ir respekts. Ne pie viena neiešu un neteikšu kaut ko sliktu. Viņš dara savu darbu, es savu. Izskatās, ka visiem pret treneri ir pietiekams respekts. Bet tas jau arī no katra cilvēka atkarīgs.

Kāda ir tava situācija ar lielo izlasi?
Es ar treneri tā konkrēti neesmu runājis par to. Sākumā gan viņš mums visiem teica, ka pieciem, pat sešiem būs iespēja tikt augšā un cīnīties, lai tiktu sastāvā pirmajā izlasē.

Parasti ir bijis tā, ka Kristaps Valters jau nostādīts pirmā saspēles vadītāja vietā, tad nāk Blūms un tikai tad Buškevics...
Vienmēr tā ir bijis, tāpēc, ka treneris ir bijis vietējais, kurš skatījies pēc kaut kādiem saviem kritērijiem. Uzskatu, ka man netika dotas tādas iespējas kā pārējiem gan pirms atlases cikliem, gan Eiropas čempionātiem. Neskatos uz viņiem [Valteru, Blūmu] tā, it kā viņi būtu soli augstāk par mani. Protams, man nekad nav bijis viegli, vienmēr ar darbu bijis jāpierāda, es varu būt tikai par to priecīgs. Ja es mazliet atslābinos, no kaut kurienes nāk signāls vai kaut kas notiek, kā, piemēram, ASK notika, un tas man liek padomāt un turpināt strādāt. Ceru, ka tikšu augšā pirmajā izlasē un man tiks dotas vienlīdzīgas iespējas. Ja tieku izmantots mazāk nekā pārējie un ar mani nerēķinās, izjūtas nav patīkamas, protams. Es vispār uzskatu, ka viss notiek, kā jānotiek, un par to īpaši nedomāju – ja nav, nav. Jāturpina spēlēt un jādomā par savu karjeru.

Ja tiksi lielajā izlasē, visu vasaru būsi pavadījis treniņos...
Es jau divus mēnešus bez stresa atpūtos. Jā, trenējos ar Ventspili, bet tas ir citādāk, kad nav spēļu, tu nepiedomā tik ļoti. Es esmu izsalcis pēc basketbola un gatavs visu vasaru trenēties. Pie tam pēc otrās izlases treniņiem būs desmit dienas brīvas. Protams, ja esi strādājis, nevar atkal pavisam atlaist, kaut ko jau darīšu, ja būs iespēja tikt zālē.

Vairāki pirmās izlases kandidāti šaubījās par savu līdzdalību izlasē šovasar. Kāpēc tā, tavuprāt?
Nu...Domāju, ka tā ir mazliet izlaidība. Attieksme pret izlasi no jaunajiem spēlētājiem ir citādāka, ne tāda, kā vajadzētu, kā bija kādreiz. Jaunajiem varbūt ir citas domas, par vasaras līgu, par vēl kaut ko, nav tas cīņasspars. Arī tie, kam nav nekas cits vasarā paredzēts. Mazliet izlaidušies, domā, ka gan jau, jāatpūšas... Domāju, ka jāatpūšas tiem, kam ir jau solīds vecums. Piemēram, Helmanim, bet uzskatu, ka viņš arī var turpināt spēlēt ļoti labā līmenī un palīdzēt gan izlasei, gan kādam klubam. Mēnesi pēc sezonas vari atpūsties un tad trenējies, nevis izdomāt "ai, gan jau tiks". Attieksme no jauno puses ir citādāka. Piemēram, man pietiek ar divām nedēļām pēc sezonas un jau prasās atkal tikt zālē. Ja spēlētājs ir jauns un viņam tā nav, un viņam vajag atpūsties un izlaist atlases ciklu, tad es nezinu... Visi spēlēja gan atlases ciklā, gan tālāk, ja tiek. Visi piedalās. Nevis tā, ka vieni izcīna tikšanu uz čempionātu, citi brauc. Kad sāku spēlēt izlasē, reāli esmu piedalījies gandrīz visur. Piedalījāmies atlases ciklā, izcīnījām visi kopā tikšanu uz čempionātu, un tad ir tāda sajūta, ka esmu izcīnījis un tagad jābrauc.

Pieminēji Helmani. Buļs teica, ka Helmanis jau prasījis, kad var nākt uz zāli un trenējas visu laiku.
Jā, viņš trenējas. Sazvanījos ar viņu, apjautājos, kā iet. Viņš prasīja, kā mums treniņi, teicu, lai nāk šurpu un trenējas. Viņš vēl izdomās, jo viņam vēl neprasās. Varbūt emocijas par sezonu nav visai labas. Bet svaros viņš iet. Domāju, ka ikviens spēlētājs mazliet atpūšas un tad jau prasās kaut kas – vai uz svariem iet, vai zāli... Rīgā uz zāli gan atnākt ir daudz sarežģītāk nekā Ventspīlī.

Labi, nedaudz atgriežamies pagātnē. Kas īsti notikās ar tavām attiecībām ar ASK no tava skatu punkta?
Pilnīgi konkrēti es arī nezinu, kas un kāpēc notika. Sniegums sezonā sāka kristies. Bija izšķirīgās spēles ULEB kausā ar frančiem un vāciešiem. Mēs ar Gati [Jahoviču] saslimām – viņam pneimonija, man bronhīts. Mēs izkritām no ierindas, pēc tam atkal kāds, un bija posms, kad zaudējām Ventspilij, "Baronam", plus vēl Lietuvas astotajai komandai... Protams, ka treneriem un vadībai bija kaut kas krasi jāmaina. Par visu notiekošo - gan ar spēles laiku, gan, ka zaudējam – es arī nebiju apmierināts un varbūt no manas puses tā neapmierinātība bija vairāk izteikta. Trenerim bija kaut kas jāmaina, un kārts krita uz mani. Godīgi sakot, pēc tās pēdējās spēles es jau jutu to, bet devu desmit procentus, ka tas varētu notikt. No rīta atnāca īsziņa, ka treneris grib ar mani runāt, ierados, tur bija visa vadība un pirmais jautājums bija "kā mēs šķiramies – kā draugi vai ienaidnieki?" Izrunājāmies. Beigās pateicu, ko domāju – ka Butauts ir mans treneris, kura dēļ iešu laukumā un atdošu visu, labprāt visu laiku spēlētu pie šī trenera. Bet lēmums bija pieņemts, un mēs šķīrāmies kā draugi. Bija versija, ka mana neapmierinātība negatīvi pāriet uz visu komandu, bet tikko komandas biedri uzzināja visi bija šokā, kas par iemeslu. Visi zvanīja, prasīja "kas notiek?", nevarēja saprast, bet es arī nerakos. Man neinteresē, kas, ko un kā dēļ. Atbraucu uz Rīgu uz fināliem, un cilvēki runāja tādas lietas, ka nu... ka es pavedinot uz nedarbiem un kaut ko tādu (smaida).

Oficiālais iemesls bija par mikroklimata bojāšanu, bet tam nu nekādi negribējās ticēt...
(smaida) Nē, nē, tāpēc jau es saku – kad džeki uzzināja, visi bija šokā. Es esmu gandrīz vienīgais, kas uztur jautrību komandā. Protams, tā jautrība tiek uzturēta visādi paķerot kādu...

Varbūt kāds apvainojās un pasūdzējās?
(smejas) Nē, nē, es domāju, ka no spēlētāju puses tur nekas nebija.

Nesen komandā bija ieradies Mažutis, varbūt lietuvietis vienkārši izvēlējās lietuvieti?
Pirms ieradās Mažutis un Pavičs, treneris pasauca mani un [Arni] Vecvagaru, pateica, lai mēs neuztraucoties, mūsu funkcijas paliek tādas pašas, ka viss kārtībā, un viss turpinās. Mažuti vispār ņēma kā otro numuru it kā, bet beigās sanāca tā, kā sanāca. Pats sāpīgākais bija tas, ka man bija iespēja aizbraukt pirms Jaunā gada uz Eirolīgas klubu, bet es viņiem pateicu, ka nevaru pamest treneri, kurš man uzticas, un komandu, tā kā atteicos. Bet, kā jau pirms tam teicu, viss notiek, kā jānotiek.

Kurš klubs tas bija?
Tas bija grieķu "Aris", viņi piedāvāja līgumu līdz sezonas beigām. Bet, kā ir, tā ir.

Mažutis parasti laukumā izskatās tāds uzvilkts...
Es jau pret viņu spēlēju, kas biju "Rytas". Bija grūti, leišos atļauj tā, tik agresīvi spēlēt. Latvijā ir drusku citādāk, tāds aizsardzības stils netiek pieļauts ar pielīmēšanos klāt un turēšanu. Viņš ir darba rūķis, spēlētājs, kuram varbūt nav paveicies ar komandām, bet viņš to visu mēģina izdarīt ar darbu. Mēs ar viņu runājām komandas pasākumā, kad sezona beidzās, viņš atvainojās, viņš arī neesot zinājis, ka tā. Es viņam teicu: "Ko tu satraucies? Kādā sakarā tu tur, tu tikai darbi savu darbu. Labi strādā un atstrādā uz laukuma. Par to tev vispār nav jāuztraucas." Bet viņš jutās tā, ne pārāk... Domāju, ka viņš ar darbu sasniegs daudz. Galvenais ir trāpīt pie pareizā trenera un izskatās, ka tas ir izdevies.

Pēc atlaišanas vēl ar kādu no ASK runāji par šo situāciju?
Visa vadība bija klāt jau pie atlaišanas, man bija svarīgi zināt par finansiālo pusi no Visvalda [Klintsona] un nekas cits mani tad vairs neinteresēja. Pirms Baltijas līgas "Final Four" uzrakstīju Visvaldim, lai veicas, bet tā vairāk neko. Pēc tam lasīju [Ģirta] Kalniņa viedokli, ka ar tiem pašiem resursiem, kas ir, viņi iztiks. Redz, neiznāca.

Kā vērtē pats savu sezonu līdz brīdim, kad tiki palaists no ASK?
Es vērtēju neitrāli, nekādā ziņā kaut kā negatīvi vai tamlīdzīgi. esportā bijāt visi vērtējuši spēlētājus, viens bija mani ierakstījis pie regresa sadaļas, tad bija tā... Tas bija pirms tam, kad mani atlaida, vēl bija palikuši divi mēneši. Parasti jau beigas ir svarīgas. Ja tu esi uz viļņa, tev izdodas parādīt sevi, varbūt kļūt par uzvaras kaldinātāju. Galvenais ir tā aste, kurai jāpārkāpj. Sākumā, kad Kērtiss [Miledžs] bija savainojies, mani lika sākumā, uzskatu, ka labi spēlēju. Viņš atgriezās un tika likts kā pirmais [saspēles vadītājs], tikām mainīti... Man arī šosezon nepatika drusku tā sistēma. Pagājušosezon bijām savākti septiņi astoņi spēlētāji, ar kuriem treneris rotēja, pārējie bija jaunie. Šogad bijām visa komanda, kas var spēlēt. Sistēma bija tāda, ka piecas minūtes viens, tad nākamais. Bet ne vienmēr tajās piecās minūtēs rodas iespējas. Tikko jau esi iegājis spēlē, tevi maina nost, tad sanāk tā raustīšana – tas man nepatika. Sekoja slimība – mēs ar Jahoviču sešas dienas zem antibiotikām nogulējām slimnīcā. Tad bija grūtāk, jo forma jau bija lejā, vajadzēja dabūt augšā. Varbūt tas sniegums nebija tik labs, kā pašam gribētos un kā trenerim gribētos.

Gadu iepriekš tieši pa to laiku ļoti uzspīdēji, pat iegūstot Zvaigžņu spēles MVP, šogad tādu uzplaiksnījumu tā īsti nebija...
Šogad nebija Zvaigžņu spēle (smejas). Ja būtu Zvaigžņu spēle, varbūt būtu citādāk, bet, ja tu spēlē komandā, par kuru visi balso, tad ir grūti tikt Zvaigžņu spēlē. (smaida)

Kad palaida vaļā no ASK, pats teici, ka ir jau vēl valstis, kur var pieteikt jaunus spēlētājus. Kāpēc tomēr paliki?
Jā, varēja spēlēt vēl Spānijā, Grieķijā, Turcijā... Kaut kādi varianti bija, bet ne tādi, lai gribētu braukt. "Aris" arī vairs nepiedāvāja. Domāju, labi, palikšu mājās pie ģimenes. Nogurums nebija, septiņas dienas vēl biju Rīgā, kamēr sakārtoju visas lietas un tad braucu uz Ventspili. Sazvanījos ar treneri Okornu, ar kuru biju strādājis kopā "Rytas". Pajautāju, vai varu ar viņiem padarboties, viņš bija ļoti priecīgs un bija ar mieru. Biju kā pilnīgs komandas loceklis, tikai nevarēju spēlēt.

Kādas domas par Okornu?
Komandā visi spēlētāji viņu respektēja, klausīja, domāju, ka viņš ir liels taktiķis. Viņš zina, kā un ko apspēlēt, kā pretinieku spēlētājus izslēgt no spēles, uzskatu viņu par gudru treneri. Ja nebūtu kļūdas komandas selekcijā, būtu vairāk sasniegts. Pie tam viņiem jau arī budžets nebija tāds, lai varētu paņemt, ko grib. Sākumā atlaida Gilkristu, tad ar vienu Gabrānu vajadzēja spēlēt. Un atkal – viss notiek, kā jānotiek. Proti, vienu atlaida, otram radās iespēja, un viņš to izmantoja simtprocentīgi.

Pa 35 minūtēm spēlē visu sezonu ir grūti un beigās jau Maknamara pat dažbrīd spēlēja vairāk.
Loģiski, ka ir grūti. Par Maknamaru – ir grūti amerikānim, kurš studentos spēlējis, pirmajā pusgadā ir grūti atrast savu spēli. Tas pats bija ar [Meiru] Četmenu – viņš jau bija uz atlaišanas robežas, cik es dzirdēju, bet saprata, ko grib un spēle aizgāja. Tagad spēlē Krievijā labos klubos un augstā līmenī. Maknamaru no sezonas sākuma nevarēja paņemt, jo viņš ir ļoti dārgs spēlētājs, jo Amerikā bija zvaigzne studentos. Grieķi viņu paņēma, necik ilgi tur nebija tika atlaists, jo nevarēja vēl atrast spēli. Atnāca uz Ventspili, sākumā arī nevarēja, nevarēja, bet beigās jau bija tā, ka viņš sāka kā pirmais. Ļoti labi aizvadīja pusfināla spēles. Ja būtu kāds laiciņš vairāk, viņš varētu spēlēt vēl labāk. Domāju, ka tie, kas runā [sliktu par Maknamaru], tie neko nesaprot no basketbola.

Arī ar Baksteru bija interesanti...
Jā, es arī nebiju vispār redzējis tādu spēlētāju, kurš visu laiku ir viens pats sevī. Kad biju komandā, vienu reizi, kad visi bija prom, viņš ar mani izrunājās. Viņš teica, ka jūtas vientuļš tāpēc, ka neviens ar viņu nekur neaiziet. Bet pats it kā pie tā bijis vainīgs, pirms tam visus nolicis, ka viņš ir vienīgais, kas kaut ko dara. Diezgan smieklīgi. Beigās viņš vienkārši pats pieņēma lēmumu trenēties vai netrenēties. Treneri arī skatās, ar kuru vajag auklēties, kuru vajag likt pie vietas un likt strādāt. Kad viņš bija prom, varēja redzēt, ka komanda tiešām atdzīvojas. Kad viņš bija ģērbtuvē, neviens nerunāja, tāpēc, ka visus jau bija apvainojis ar savām rīcībām un runām. Gājieni bija dīvaini. Bet cilvēkā nevar ielīst iekšā, kas viņam un ko. Pirms pleijofiem viņš teica, ka viss, sezona beigusies, jābrauc prom. Es viņam saku: "Paklausies, tu esi komandas līderis. Tu gribi kaut ko izcīnīt? Pa sezonu tu uztaisi sev statistiku un tagad, kad jācīnās par medaļām, tu atmet ar roku." Mēģināju virzīt uz pretējām domām...

Izklausās pēc attaisnota stereotipa par amerikāņu spēlētājiem – kad nāk pavasaris, domā tikai, kā ātrāk tikt mājās.
Jā, tieši tā. Bet ilgi nebiju redzējis tādu amerikāni. Viņu jau ir daudz un var trāpīt uz visādiem, nevienam nav garantijas. Treneriem ir savā starpā jāsazvanās un jāuzzina, kurš ir kāda līmeņa spēlētājs. Lai nav tāds, kurš ULEBā uztaisa statistiku un viņam vairs nekas neinteresē, ka tikai gaidīt lielāku kontraktu.

ASK un "Ventspils" aizvadīja diezgan viduvējas sezonas ULEB kausā. Pats esi spēlējis Eirolīgā. Kas pietrūkst Latvijas klubiem, lai tiktu līdz tam līmenim, vai tās ir tikai finanses?
Domāju, ka ar organizāciju viss ir kārtībā, ir vajadzīgas finanses. Ir vajadzīgi labi vietējie spēlētāji, kuri nebrauks prom, bet paliks. Leišiem ir ļoti daudz labu spēlētāju gan "Žalgirī", gan "Rytas". Kaut gan tagad arī viņiem tie, kas ir parādījuši kaut ko, dodas prom – Jasaitis, Javtoks, Delininkaitis. Jānotur savējie un loģiski, ka nenoturēsi, ja maksāsi mazāk nekā viņš var citur dabūt. Protams, jāpievāc klāt attiecīga līmeņa pārējie spēlētāji un tur visur vajadzīgi ir līdzekļi. Nezinu, vai tagad Latvijas klubi būtu gatavi tērēt tādas naudas. Visa organizācija un pārējais ne ar ko neatšķiras.

Bet desmit līdzvērtīgi spēlētāji tā kā nav tavs ideālais komandas modelis, jo rotācija pārāk liela...
Jā, uzskatu, ka septiņiem astoņiem jābūt... Labi, paskatāmies uz CSKA, viņiem Eirolīgā trīs vēl malā sēž civilās drēbēs. Krievijā vāc spēcīgus vietējos spēlētājus, klāt nopērk, kādu grib ārzemnieku, galvenais, lai iederas komandā. Viņi uzskata, ka Krievijas čempionātā uzvarēs tie, kam spēcīgi vietējie spēlētāji, un tad viņi naturalizē (smejas).

Kā vispār skaidro CSKA fenomenu?
Komandā ilgi kopā ir vieni spēlētāji. Esmu skatījies un lasījis intervijas ar [CSKA treneri] Mesinu un citiem kluba pārstāvjiem – viņi vāc spēlētājus, kuri izvilkt maču, kuri iederas komandā, var uzņemties iniciatīvu, kuriem ir cīņasspars un kuri nepadosies, spēlētājus ar raksturu.

Varbūt jāizveido viens spēcīgs klubs Rīgā?
Domāju, ka tik un tā ir vajadzīgi divi spēcīgi klubi, jo vajadzīga konkurence. Nezinu, vai tiem jābūt diviem Rīgas klubiem vai kaut kā citādāk, bet vairākiem spēcīgiem ir jābūt. Protams, diezgan liels pluss ir Baltijas līga un varbūt tajā sakarā var taisīt vienu spēcīgu klubu, jo tur jau ir divas Eirolīgas komandas.

Vai ir jau piedāvājumi nākamajai sezonai?
Pagaidām aģenti skatās, meklē un tikko kaut kas būs man tiks ziņots, bet vēl nav nekas zināms.

Kāda iespēja redzēt tevi "Ventspilī"?
Nu, nezinu, nekad neko nevar zināt. Esmu runājis ar Ventspils kluba vadības cilvēkiem, un viņiem vēl nekas nav skaidrs par nākamo sezonu. Tieši tāpēc arī neko vēl nevar piedāvāt. Domāju, ka vairāk skatīšos aiz robežas. Varbūt atradīšu kādu komandu, kas spēlē kādā kausā, kurai ir ambīcijas un mērķi...

"Baronam" arī ir ambīcijas.
Tas ir labi, ka ir ambīcijas. Galvenais, lai pēc šiem panākumiem tagad baigi nesadomāties un turpināt savu ceļu. Galvenais nepārvērtēt sevi un turpināt iecerēto, un tad jau viss sanāks.

LBL fināls. Uzvarēja tiem, kuriem jāuzvar?
Objektīvi skatoties, jā. Līdz ar visiem savainojumiem ASK, līdz ar sastāvu, kāds bija "Baronam" un kāds ASK, tad tā var teikt, ka uzvarēja tam, kuram bija jāuzvar. Ja ASK būtu gan Valters, gan Vecvagars ierindā, tad būtu grūti prognozēt. Ne "Barons", ne ASK sērijā nerādīja pārliecinošu sniegumu. Bija kritumi un kāpumi. Skatītājiem interesanti, bet spēlētājiem citādāk. Ja "Baronam" būtu citā laikā tas FIBA fināls, arī tad ASK nekas nesanāktu, jo "Barons" bija labi saspēlējušies, diezgan pielikuši savā sniegumā, viņiem bija emocijas. ASK tika finālā, malači, apsveicu. Bet, ja vēl traumējas pamatsastāva cilvēki, tad ir grūti...

Vai esi domājis, ko darīt pēc basketbolista karjeras?
Ir brīži, kad sāc aizdomāties. Kad nav komanda, un vai tu varēsi pēc tam turpināt tāpat, bet es esmu pārliecināts par sevi, ka varēšu turpināt un ne tai sliktākajā līmenī. Protams, tu vari dabūt savainojumu laukumā un vari dabūt ārpus laukuma, neviens no tā nav pasargāts, tas tā ir jebkurā profesijā. Ja visu laiku par to domāsi, tad jau nekā... Jādomā pozitīvi un tik uz priekšu, jātiecas vēl pēc nesasniegtiem mērķiem! (smaida)