Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:134, Did:0, useCase: 0

Liene Jansone: "Spēlēšana izlasē ir emocionāla atkarība!"

Liene Jansone: "Spēlēšana izlasē ir emocionāla atkarība!"
Latvijas valstsvienības kapteine Liene Jansone
Foto: Romāns Kokšarovs, "Sporta Avīze", f64

"Atceros, kā Aivars Vīnbergs uzaicināja mani trenēties kopā ar Agnesi Brašmani, Ievu Tāri, Aneti Brici. Ārprāts! Mājās nācu raudādama. Nebiju noķērusi Brices piespēli, citai ne to izdarīju, neiemetu, kad vajadzēja. Septiņpadsmit gadu vecumā tas bija lielākais pārdzīvojums manā dzīvē," gatavojoties Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēm, intervijā stāsta Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības kapteine Liene Jansone.

Izlases vēsturē ir četras basketbolistes, kuras spēlējušas četros Eiropas čempionāta finālturnīros pēc kārtas – Gunta Baško-Melnbārde, Liene Jansone, Zane Tamane un Zane Eglīte. Visas četras valstsvienībā aizvadījušas vairāk nekā 100 spēļu.

Liene Jansone piektien, 8. jūnijā, kļuva par piekto Latvijas spēlētāju, kura sarkanbaltsarkano rindās guvusi 1000 un vairāk punktu. Centra spēlētājas rēķinā 113 spēlēs ir 1004 punkti. Vairāk ir tikai Anetei Jēkabsonei-Žogotai (1934), Guntai Baško-Melnbārdei (1463), Ievai Tārei (1406) un Ievai Kubliņai (1310).

No 2005. gada vasaras Jansone valstsvienības krāsas aizstāvējusi katru gadu. Kopā ar Zani Tamani abas izlases nometnē ieradušās astoto gadu pēc kārtas. Smaidīga, pozitīva un komunikabla – tāda ir Liene. Eiropā nav daudz tādu spēlētāju.

Esi teikusi, ka tev visvairāk patīk spēlēt Spānijā. Vai tā joprojām ir?
Esmu spēlējusi daudzās valstīs. Visilgāk – četrarpus gadus – pavadīju Amerikā. Profesionāli esmu spēlējusi Izraēlā, Itālijā, Spānijā, Čehijā un Francijā. Pēc trīs gadiem Spānijā, visur, kur braucu, mēģinu salīdzināt. Spānija tā iepatikusies un piesaistījusi, ka vienmēr to atceros. Ceru un gribu tur uzspēlēt vēl. Aģenti un spēlētājas stāsta par krīzi. Valstī ir trīs lieli klubi, pārējie cīnās par pastāvēšanu. Ja nesanāks, spēlēšu, kur būs iespējams. Tagad ir tā – ja ir darbs, jāņem to ciet un jābrauc.

Aģents zina manas vēlmes un pirmās iespējas meklē Spānijā. Šajā valstī patīk cilvēki – gan komandās, gan ārpus tām. Spēlēju interesantās, atšķirīgās pilsētās. Hondarribija – tuvu Francijai, ar franču ietekmi. Salamanka – valsts vidū, Lugo – ziemeļrietumos Galisijā. Tur ir cilvēki ar lielu sirdi, sirsnīgi. Tas iepatikās. Valsts pieņēma mani un otrādi.

Tu ieteiktu Spāniju pirmās Eiropas pieredzes iegūšanai?
Kā pirmo izvēli – nē. Tā ir viena no labākajām Eiropas līgām, kur parasti brauc jau pazīstamas ārzemju spēlētājas, ar vārdu. Pati pēc Amerikas aizbraucu uz Izraēlu, kur līmenis nav tik augsts, taču kā jaunā spēlētāja varēju sevi parādīt. Uztaisīju sev statistiku, spēles laiku un to varēja pamanīt. Klubi novērtēja, ka varu spēlēt Eiropas līmenī, tāpēc otrajā gadā varēju braukt uz Spāniju. Tur mani jau zināja.

Spānija, Francija, Itālija – kura no trīs līgām vērtējama augstāk?
Līmenis ir līdzīgs. Tajā pašā laikā katra no līgām ir atšķirīga. Francijā klubiem nav lielākie budžeti, taču visas 14 komandas spēkos ir gandrīz vienādas. To komplektācija būtiski neatšķiras, stiprāki sastāvi ir tikai Buržai un Monpeljē. Pārējās divpadsmit komandas bija praktiski identiskas. Nekad nevarēja pateikt, kurš uzvarēs. Piemēram, Lionas komandas sastāvā bija fantastiskas spēlētājas. Visi teica, ka klubs būs ja ne “Top 4”, tad vismaz sešniekā. Beigās viņi izkrita uz otro divīziju. Tas vien pierādīja spēku samēra līdzvērtību.

Itālijā ir vairāk klubu ar plašākām finanšu iespējām. Taranto un Skio atrodas pakāpienu augstāk par citiem, taču pārējo komandu divcīņās iznākumu prognozēt nevar. Spānijā iespaidu atstājusi krīze, taču visi klubi vēlas spēlēt un cīnās, kā var.

Vari pateikt, kurā pārstāvētajā klubā bijusi labāka organizācija?
Dzirdēts daudz runu, ka algas netiek maksātas laikā. Man tādu problēmu nekad nav bijis. Nesaprašanās notika ar trīs gadu līgumu Čehijas klubā “Gambrinus Brno”. Pēc pirmā gada braucu prom. Līgumu nelauzu, jo panācām abpusēju vienošanos. Vienu komandu izcelt nevaru. Katrā valstī jāņem vērā vietējās īpatnības, tai skaitā kluba prezidenta ietekmi komandā. Viņu attieksme ļoti atšķiras. Daži vadītāji ar komandu tiekas tikai sezonas beigās

Hondarribijas kluba prezidente bija visur. Maza sieviete ar kārtīgu raksturu. Nāca uz treniņiem, brauca līdzi, visu kontrolēja. Spēlētājām viņa bija kā māte. Tas likās par daudz, taču viņa šo lomu tiešām uzņēmās. Interesējās par spēlētāju personībām, raksturiem. Un, tiešām, komandā tika sapulcētas personības. Komandas spēkam bija nozīme, taču, zvanot viņai, aģentiem bija jāraksturo cilvēki.

Nebija iespējams ar viņu nerunāt. Prezidente aicināja pusdienās un vakariņās, rīkoja tematiskos pasākumus. Tas radīja ģimenes sajūtu, jo viņa gribēja par visu gādāt. Citur attieksme bija vairāk pakļauta subordinācijai – es esmu prezidents un darba devējs, es tev maksāju laikā, tev jāizdara savs darbs! Brīžos, kad nebija rezultāta, sekoja pārrunas. Spēlējot profesionāli, jābūt gatavam darba devēja un izpildītāja attiecībām.

Bija klubi, kuru vadība spiedienu uz spēlētājām izdarīja visu laiku?
Spēcīgos klubos ar augstiem mērķiem to varēja just vairāk. Piemēram, Salamanka. Eirolīgas klubs, kur no tevis gaida labu sniegumu katrā spēlē. Pat, ja neizcelies, prasa simtprocentīgu atdevi. Salamankā un Brno to pieprasīja no visām rezervistēm, pēc katras spēles. Augstā līmenī jābūt pastāvīgam ieguldījumam. Individuālu pārrunu parasti nebija, vadība rīkoja tikšanos ar visu komandu. Citreiz tika pieaicināts prezidents un kluba sponsori. Uzskatu, ka tas ir normāli. Klubs iegulda daudz naudas un, ja nesaskata atdevi, attiecīgi rīkojas. Spēlētājas tiek uzklausītas atsevišķos gadījumos, lai noskaidrotu, kā uzlabot situāciju. Viss tiek izrunāts.

Ir gadījušās situācijas, kad spēlētājas nesatiek savā starpā vai ar treneri. Parasti seko trenera maiņa vai kāda meitene tiek atlaista. Galu galā, basketbols ir darbs, kuru cilvēki vēlas izbaudīt, nevis pavadīt sezonu strīdos un konfliktos.

Kas Tev ārzemēs sagādā prieku ārpus komandas?
Priecē ciemiņu apmeklējumi. Maniem vecākiem, kuri ir basketbola treneri, raksturīga interese par darba organizāciju ārzemēs. Esmu priecīga tādu iespēju sagādāt. Katru gadu spēlēju citā vietā, kas visu padara vēl interesantāku. Sākumā vecāki aizbrauca uz Ameriku. Viņiem bija liels brīnums – redzēt, kā Amerikā organizēta studentu sportistu dzīve. Vecāki katru reizi interesējas par iespējām apmeklēt treniņus un parasti tas izdodas. Pašai arī ir patīkams piedzīvojums. Kad netieku uz mājām Jaunajā gadā, patīkami, ja atbrauc kāds ģimenes loceklis. Tas ir forši!

Brīvajā laikā cenšos izrauties no rutīnas – aizbraukt un apskatīties valsti. Jūtos daudz redzējusi. Man veicies spēlēt interesantās vietās. Piemēram, Venēcija – iesēdies mašīnā un pēc desmit minūtēm esi pilsētas centrā, uz ūdens.
Komo ezers bija fantastiskākā vieta, kur varēju spēlēt. Mana māja bija kalnā virs pilsētas. Izejot uz balkona, priekšā atklājās augstu kalnu ieskauts ezers ar fantastiskiem skatiem. Uz turieni raujas pat Holivudas aktieri. Radās iespēja redzēt Džordža Klūnija māju. Brīvajā dienā ar meitenēm visu izpētījām, lai gan tur bija sarežģīti piekļūt. Māju atradām un uzzinājām vēl daudz jauna.

Francijas sezonas beigās notika lieliska tikšanās Parīzē. Kopā ar Ievu Kubliņu satikām volejbolistus Tomu Šmēdiņu, Armandu Celitānu un Viktoru Koržeņēviču. Iepriekš runājām skaipā. Visiem sakrita brīva nedēļas nogale un tā izvērtās fantastiski. Dienu pavadījām pilsētā, ar kuģīti braucām pa Sēnas upi. Tādas lietas izdaiļo dzīvi. Mēģinājām atslēgties un izbaudīt piedāvātās iespējas. Tā varu saukt ilgi.

Tu noslēdz līgumu ar klubu, augusta beigās aizbrauc uz treniņnometni. Pēc pirmajām trīs dienām vari pateikt, kāds izvērtīsies gads?
Ar trīs dienām nepietiek, tas nav nekas. Tik īsā laikā var tikai aptvert, kur esi. Vajadzīgas vismaz divas nedēļas, kamēr apgūsti ceļu līdz mājām un zālei. Šogad pat ar sezonu nepietika, lai saprastu, kā varam uzvarēt kādu spēli. Dažās komandās klikšķis notiek uzreiz, bet parasti vajag vairāk nekā divas nedēļas. Klāt nāk iejušanās komandā un valsts maiņa, pielāgošanās vietējai kultūrai. Grūtāk klājās Francijā. Tur vietējie cilvēki nav kļuvuši tik tuvi kā, piemēram, Spānijā. Ja nav tuvības sajūtas, arī dzīvē klājas grūtāk. Lai iejustos, cenšos paņemt labāko.

Tiekoties pirmais iespaids ir svarīgākais?
Pirmās sekundes paliek atmiņā. Tie ir brīži, kad mani sagaida vai iebraucu jaunā vietā. Tādas situācijas atceros. Nervozitāte un uztraukums ir katru reizi. Neziņa, kas būs, kur dzīvošu, tāpēc pirmās tikšanās mirkļi ir spilgti. Tas notiek dabiski. Sēžoties lidmašīnā, uztraukums atgriežas, jo vienmēr gribi, lai ir labi.

Atceros katru reizi, kad izkāpu no lidmašīnas. Skatos, vai sagaidītājs uzrakstījis manu vārdu, vai ir kluba treniņtērpā un atbilst norādītajām pazīmēm. Šie brīži atmiņā ir nofotografēti, kā tas būtu noticis vakar. Atceros visus cilvēkus, ar kuriem braucu uz zāli un dzīvokli. Sagaidītāji zina, ko gaida, un nekad nav kavējuši. Lielāks pārsteigums ir man. Noder vietējo tradīciju zināšana – vai dot sagaidītājam divas vai trīs bučas, vai iztikt ar formālu sasveicināšanos.

2011. gada jūnijs. Katovicē kopā ar Sabīni Niedolu. Latvija pēc pirmajām četrām spēlēm ceturto reizi pēc kārtas iekļuvusi Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā. Foto: Romāns Kokšarovs

2012. gada 8. maijs. Valstsvienības treniņnometnes sākums Olimpiskajā sporta centrā. Foto: Raitis Puriņš

2012. gada 27. maijs. Labdarības spēle pret Lietuvu. Foto: Romāns Kokšarovs

Kopā ar Guntu Baško-Melnbārdi, Zani Tamani un Zani Eglīti esi spēlējusi četros finālturnīros pēc kārtas. Pa trīs reizēm tas paveikts kopā ar Aneti Jēkabsoni-Žogotu, Ievu Kubliņu un Aiju Brumermani. Padalies savos iespaidos!
Gunta ilgus gadus man bijusi tuvākais cilvēks izlasē. Esam gājušas viena otras pēdās. Mācījāmies un spēlējām vienā koledžā. Viņa aizbrauca uz Izraēlu, es arī. Vēlāk abas spēlējām Spānijā. Izlasē visus gadus bijām istabas biedrenes. Gunta trīs gadus bija valstsvienības kapteine, tagad tā esmu es.

Saku Guntai paldies! Viņa man ir labs piemērs, kādai jābūt kapteinei. Redzēju, kā viņa visu dara, kā uztraucas, kā domā, lai komandai būtu labi. Tagad man ir vieglāk, jo sagataves jau bija. Guntai vēlu sekmīgu spēli tālāk. Lai nākamajā sezonā izdodas tikt pie laba līguma. Pēdējais gads viņai bija uz gaidīšanas robežas, taču beigās viss izdevās labi. Novēlu vasarā labu atpūtu, lai var savākties un spēlēt vēl pāris gadus.

Būt noskumušam ir katra cilvēka dabā, taču Guntai ir ļoti stiprs raksturs. Viņa neizrāda skumjas, slēpj tās. Gunta ir ārkārtīgi enerģiska. Brīnos, kur viņa gūst spēku, taču tas Guntai ir iedzimts un viņa to atdod citiem. Gunta nevienam nenoskaudīs.

Ar Ievu Kubliņu agrāk man bija maz kontaktu, taču pēdējos gados esam sadraudzējušās. Gads Francijā mūs satuvināja vēl vairāk. Biežāk varējām satikties un parunāties. Žēl, ka viņa ar Guntu šogad nespēlē izlasē, taču tas ir viņu personiskais lēmums. Netaisos to apstrīdēt. Zinu, ko viņas jūt, kam iet cauri un kāda atpūta viņām nepieciešama. Ieva turpina mūs atbalstīt. Zinu, ka viņa mani sapratīs un iegūšu pozitīvu lādiņu. Tas ir forši. Tuvināšanās notika nepiespiesti un dabiski. Draugus neizvēlas, viņi vienkārši ir.

Anete Jēkabsone-Žogota. Savstarpēji tuvas nekad neesam bijušas kā ar Guntu un Ievu, bet, savstarpēji satiekoties – viņa Olimpiskajā centrā no rītiem iziet rehabilitāciju – vienmēr bijis labs kontakts. Satiekoties vienmēr parunājamies. Anete ir sirds cilvēks. Forša, vienmēr apjautājas, kā mums iet.

Anete grib daudz izdarīt un daudz izdarīs. Savainojums viņai nav nekāds šķērslis. Prieks, ka viņa ieguvusi līgumu nākamajai sezonai. Rudenī viņa varēs skriet, ārdīties, mest. Laukums ir viņas stihija. Tur var redzēt īsto Aneti. Ārpus laukuma viņa ir pilnīgi savādāka.

Zane Tamane ir sirsnības iemiesojums. No viņas nekad nedzirdēsi ļaunu. Ja notiks kas slikts, viņa atradīs veidu, kā visu pateikt labākiem vārdiem. Jāgaida nākamie jaunumi. Ja veselība ļaus un būs gribēšana, ļoti viņu gaidu (saruna notika 26. maijā).

2005. gada Eiropas čempionātu sāki uzreiz no finālturnīra. Vai komandā izdevās labi iekļauties?
Līdz 2004. gadam skola Amerikā man bija pirmajā vietā. Sākumā mana angļu valoda nebija tik laba, tāpēc pirmajā gadā iekrājās kredītpunktu parāds. Lai to nokārtotu, vasaras bija jāpavada Amerikā. Šī iemesla dēļ nevarēju spēlēt Eiropas čempionāta kvalifikācijā. Vasarā izrunājos ar Krauliņa kungu. Viņš zvanīja un teica, lai atbraucu, taču tas nebija iespējams. Atbraucu vēlāk un apmeklēju spēles, bet komandai pievienoties bija par vēlu. Zināju, ka pēc koledžas spēlēšu profesionāli. Man bija skaidrs, ka mēģināšu iekļūt izlasē, lai kaut ko sasniegtu. Tobrīd biju jauniņā, pirmsācēja un man vajadzēja sevi pierādīt.

Izdevās labi!
Izdevās ļoti labi!

Finālturnīra sākumā vairāk bija neziņa vai griba pierādīt, ko varat?
Pirms Eiropas čempionāta Turcijā zaudējām lielākajā daļā pārbaudes spēļu, tomēr izdevās visu pielāgot galvenajam turnīram. Vēl pirms izbraukšanas sastapāmies ar zināmu nolemtību, ka nekas nebūs labi. Prieks, ka nepadevāmies tādam noskaņojumam. Aizbraucām uz Turciju un nostartējām fantastiski, izcīnot sesto vietu. Ja kāds tobrīd pateiktu, ka varam tikt četriniekā un aizbraukt uz Olimpiādi... Tobrīd sestā vieta šķita griesti, bijām pārlaimīgas.

Turcijas atmiņas ir ļoti spilgtas. Fani bija sakrāsojušies, ar karogiem. Fotografēšanās pēc pēdējās spēles bija sajūsmas pilna, kā sasniedzot augstāko punktu. Man tā bija pirmā vasara ar izlasi un neticējās, ka varētu spēlēt vēl labāk. Izrādījās, ka varēja!

Izjuti bailes un respektu pret Franciju, Spāniju, Krieviju?
Bija bail, tobrīd mūs neviens nezināja. Turcijā, spēlējot pret Turciju, biju pamatīgi pārbijusies. Mājinieces, traka atmosfēra, taču spēles pret lielvalstīm un zvaigznēm lika nospēlēt labāk. Bijām jauniņās, kuras vēlējās sevi pierādīt. Gribējām parādīt, ka esam labas un varam nospēlēt kā komanda.

Anete bija vilcēja, taču viena viņa neko neizdarītu, ja pārējās nespēlētu. Visas to sapratām. Neviena neapvainojās, nemēģināja vilkt uz savu pusi. Centāmies būt vienas nozīmes spēlētājas. Lai tālāk tiktu komanda. Lai tiktu vietā, kur bijām.

Toreiz un tagad komanda veidojas paaudžu maiņas apstākļos. LBS to novērtē?
Gan spēlētājas, gan federācija mēģina darīt savu darbu, lai gala rezultāts būtu visiem patīkams un vasaras beigās visi būtu apmierināti par padarīto. LBS vēlas labākus rezultātus. Mums ir savas prasības. Tā būs vienmēr. Mums ir izdevies labi nostartēt, būt apģērbtām, būt formās, būt laikā. Esam savlaicīgi ieradušās uz visiem turnīriem, nesavārot nekādus mēslus. Vadība grib labākus rezultātus, mēs – labāku attieksmi. Līdz šim visi ir centušies. Te runāju par iepriekšējiem gadiem. Tagad esam darba sākumā, kad puses mēģina saprast vajadzības un ir daudz savstarpēju jautājumu.

Tev patīk būt kapteinei?
Pirmajā nedēļā, kad notika iesildīšanās treniņi, treneris pasauca malā un teica, ka esmu pelnījusi veikt šos pienākumus. Biju priecīga un laimīga. Tas ir forši. Trīs nedēļas vēlāk pienākumu kļuvis vairāk. Piedalāmies pasākumos, akcijās, gatavojamies spēlēm. Daudz jāuzņemas un jāizdara, visur jābūt. Tas nav viegli, taču neko nenožēloju, jo gribu te būt.

Kapteine nav tikai nosaukums. Tas ir vārds, kurš sev līdzi nes atbildību. Treniņos esi cilvēks, kuram jāsavāc pārējos pat, ja pašam ir ļoti grūti. Mute sausa, kājas nenes, taču jāsaņemas. Jāatrod īstais brīdis un īstie vārdi. Treniņā jārāda piemērs. Man ir azarts, turklāt gūstu atbalstu no meitenēm.

Daudz palīdz Kristīne Kārkliņa. Ja jūtu, ka man nav labākā diena vai jāiet tālāk, viņa ir nākamais cilvēks, kura uzņemas. Pirmajā spēlē ar Lietuvu viņa daudz izdarīja. Ja nogurumā un stresā aizmirstu pateikt, viņa man atgādina: “Liene, nobļaujies!” Saņemu atbalstu, neesmu viena. Teicu visām meitenēm, ka var droši nākt pie manis un teikt, kas nav izdarīts.

Tu teici, ka meitenes sākušas azartiski.
Trešajā nedēļā uzkrājās nogurums, jo treniņi bija smagi. Gribasspēks un azarts saglabājies, tikai brīžiem ir grūti saņemties. Treniņi turpinās no divām līdz divarpus stundām. Pirmajās divās nedēļās Olimpiskajā centrā pēc mums laukumā nāca volejbolisti vai “VEF Rīga”, tāpēc zāli vajadzēja atstāt. Tagad nekādu laika ierobežojumu nav. Treneris Nerips to izmanto un no mums izspiež pēdējo sulu (smejas). Meitenes turas, par spīti nogurumam.

Turpinu iepazīt treneri Neripu. Viņa idejas un motivēšanas paņēmieni ir savādāki. Piemēram, viņš mūs pārsteidz ar ģērbtuvē pielīmētiem saukļiem. Katrai uz skapīša izdrukāts kāds teiciens. Pirmās nedēļas liecina, ka atrastas dzirdīgas ausis. Pagaidām papildus motivācija nav tik svarīga, jo meitenes treniņus apmeklē kārtīgi.

Reiz savācu komandu, pasakot, ka ir grūti, bet vienai otrai jāpalīdz un jāsaņemas. No redzētā daudz uzkrāts atmiņā. Īstajā brīdi tas nāk ārā un zinu, kā to pielietot. Man par to nav iepriekš jādomā. Esmu gatava katrai situācijai.

Pirmajos gados, kad tevi vēl nezina profesionālajā basketbolā, vai labs starts Eiropas čempionātā meitenēm ir palīdzējis dabūt labākus līgumus?
Noteikti, labs starts izlasē dod iespēju atrast labāku komandu ar labāku līgumu.

Daudzās Eiropas komandās notiek paaudžu maiņa. Vai kopumā nacionālo izlašu prestižs Eiropā ir augsts?
Tiešām šajā gadā ir pamanāma izteikta paaudžu maiņa. Tas ir labi, ka jaunajām spēlētājām tiek dota iespēja sevi pierādīt Eiropas sacensībās. Izlasē spēlē un tiek tikai 12 labākās valsts spēlētājas. Būt izlasē, piedalīties augsta līmeņa sacensībās ir sasniegums jebkurai spēlētājai.

Gunta Baško-Melnbārde un Ieva Kubliņa spēlēja Latvijā. Vai un kad varētu Latvijas komandā redzēt Lieni Jansoni?
Nekad neko nevar zināt. Laiks, apstākļi un prioritātes mainās! Ja kādreiz par to pat nedomāju, tagad visas iespējas ir reālas. Spēlēt gribas un iekšā vēl ir, tālāko rādīs dzīve.

Piekrīti, ka izlasē svarīgākā ir pašmotivācija?
Jā! Ja tādas nav un nezini, kāpēc te esi, labāk nevajag nākt. Klubā zini, ka brauc uz darbu, par kuru tev maksā. Izlasē nāc savā brīvajā laikā. Vasarā, kuru varētu izmantot visos iespējamos veidos, bet esi izlēmusi būt šeit. Tas nav viegli. Te ir darbs, kuru dari bez atlīdzības, valsts vārdā. Būt vasarā Latvijā un būt izlasē – man tā ir kļuvusi par emocionālu atkarību.

Desmit dienas nometnē trenējās Sabīne Dukāte, Kitija Laksa, Kate Krēsliņa, trīs nedēļas – Dita Rozenberga. Jauno meiteņu piesaiste bija vērtīga?
Tas ir ļoti labi. Viņas redz, kam jāgatavojas nākotnē, iegūst pieredzi. Viena lieta ir spēlēt tikai sporta skolā, cita lieta – pāriet augstākā līmenī. Sapratu, ka meitenes bija sajūsmā. Nāca ģērbtuvē lielām acīm, trīcošām rokām. Darīja un mēģināja. Prieks, ka viņām dota iespēja to izbaudīt un būt ar mums.

Atceros, kā Aivars Vīnbergs uzaicināja mani trenēties kopā ar Agnesi Brašmani, Ievu Tāri, Aneti Brici. Ārprāts! Mājās nācu raudādama. Nebiju noķērusi Brices piespēli, citai ne to izdarīju, neiemetu, kad vajadzēja. Septiņpadsmit gadu vecumā tas bija lielākais pārdzīvojums manā dzīvē.

Kapteines uznāciens. Foto: Romualds Vambuts

Principiāla cīņa pret Lietuvu. Foto: Romāns Kokšarovs

Latvijas valstsvienības kapteine Liene Jansone pārbaudes spēlē pret Lietuvu. Foto: Romāns Kokšarovs

Liene Jansone kopā ar ģimeni. Foto: Renārs Koris

Tavā ģimenē ir četri basketbola treneri. Iepriekšējā vasarā bija trīs galvenie treneri.
Tas nozīmēja, ka mēs neredzējāmies. Dažbrīd nebijām satikušies tik ilgi, ka sazvanījāmies un mēģinājām visu saplānot, lai kādā brīdī pulcētos kopā. Lai pabūtu ģimenes sabiedrībā. Izstāstītu, ko nestāstīsi nevienam. Tas paliks mūsu ģimenē. Vajadzīgi brīži, lai izlādētos un saņemtu pozitīvu enerģiju. Iepriekšējā vasarā tiešām redzējāmies reti, jo visi bija galvenie treneri. Prieks, ka viņi cenšas un visi tiek piesaistīti lieliem mērķiem. Par to priecājos. Atbalstu, kad varu. Cenšos vienmēr aiziet uz spēlēm, tāpēc vasaras ir interesantas.

Esmu izteikta tēva meita. Pilnīgi atsitusies viņā. Man ir labākais tēvs pasaulē, no kura esmu ņēmusi piemēru.

Pateicoties viņam, esmu izaugusi laba meita. Ziedonis nežēlos neko. Viņš atdos sevi visu, līdz pēdējam. Tas ir spēkā, runājot par visiem tēva audzēkņiem. Mana nonākšana basketbolā ir abu vecāku nopelns. Kad biju maziņa, mamma bija pirmā oficiālā trenere. Tēvs vienmēr bija zālē un skatījās. Viņš visu laiku bija otrais treneris, kurš atstāsta, izskaidro un sabar.

Tavs māsas vīrs Nikolajs Mazurs atgādina mūžīgo dzinēju.
Viņš ir hiperaktīvs. Nikolajs grib visu. Viņam vajag visu un Nikolajs vēlas izpildīt visu pēc labākajiem nodomiem. Redzu, kā viņš skrien, raujas, grib visu pagūt. Pat, ja pirmā dienas puse ir aizņemta, viņš vakarā ieradīsies pie komandas pat spēles vidū. Galvenais, lai neaptrūkst gribasspēks un enerģija. Nikolajs ir cita gadagājuma treneris ar citu domāšanu. Interesanti vērot, kā viņš apspriežas ar pārējiem ģimenes locekļiem. Filozofijas atšķiras, sarunas izvēršas ļoti interesantas. Māsa Līga trenē mazas meitenes. Viņai ir sava teikšana un Līga dalās savā pieredzē. Četras personības, četri treneri. Man ir, ko klausīties.

Par izlasi arī spriež?
Interesējas par visām spēlētājām un treneriem. Visi nāk uz spēlēm. Kad kādam iekrīt spēle, svētki ir visai ģimenei. Kad tētim Rīgā bija fināli, visi gājām uz “Rīdzenes” zāli. Ja savējie atnāk, ir forši. Koļa ar Jāni Gailīti spēlēja Dubultamatieru līgā. Tāds atbalsts ir vajadzīgs.

Trīs pilsētas

Ankara, Turcija
Mans pirmais brauciens ar izlasi uz lielo Eiropas čempionātu. Karsts laiks ārā. Zālē tik karsti nebija. Nezināju, kas mani sagaida un tas kļuva par lielu pārdzīvojumu. Ankarā mums bija traki fani sarkanos kreklos, ar karogiem un apzīmētām sejām. Nāca visur. Sagaidīja pirms un pēc spēlēm. Bija riktīgi karsti (čukstus).

Madride, Spānija
Tā ir mana pilsēta, mana vieta. Tur labprāt brauktu atpūsties vai pavadīt nedēļas nogali. Pastaigāt pa ielām, izbaudīt laiku, ielas un cilvēkus. Tur ir vairāki draugi. Madridē notika Olimpiskā kvalifikācija. Pavadījām fantastisku nedēļu. Uzreiz tikām uz Olimpiskajām spēlēm. Atbrauca vecāki, draudzenes, bijušās komandas biedrenes. Nelidojām kopā ar čarteri uz mājām.

Madridē izbaudīju sajūtas, ka esam tikušas uz Olimpiādi. Vienīgi vakarā nesanāca nosvinēt ar komandu, jo mani izsauca uz dopinga kontroli. Kad ierados viesnīcā – ups, šampanietis jau bija izdzerts (smejas). Man bija sava jautrība!

Telaviva, Izraēla
Izraēla bija pirmā Eiropas valsts, kur spēlēju (neuzskatu, ka norādīt Izraēlu pie Eiropas būtu kļūda, jo sākumā Eiropa veidojās ap Vidusjūras civilizāciju). Klubs bija stundas attālumā no Telavivas, Haifā. Gāja ļoti interesanti. Otras tādas valsts un pilsētas nav. Mamma sākumā teica: nebrauc, jo uztrauc politiskā situācija. Uzturēšanās Izraēlā izvērtās par piedzīvojumu. Sākot ar reliģijas noteikumiem. Piektdien jāizslēdz elektriskā gaisma un tās iedegšana ir kā grēks. Bija interesanti apskatīt vēsturiskās vietas. Aizbraukt uz Jeruzalemi, redzēt Raudu mūri un vietas, kuras saistītas ar Jēzu.

Telaviva ir visaizņemtākā, vissatraucošākā pilsēta. Dzīvība non-stop. Pilsēta, kas nekad neguļ. To var pielīdzināt Ņujorkai. Četrus gadus mācījos tuvu Ņujorkai. Izraēlā viss turpinājās līdzīgi. Bija jāpierod, ka apkārt staigā cilvēki ar automātiem. Ne katram ir tāda iespēja. Aizbraukt ceļojumā ir viena lieta, tur dzīvot – pavisam cita.

Par Lieni

Kristīne Kārkliņa, kapteines vietniece
Liene ir jauks un pozitīvs cilvēks. Ar viņu ir viegli komunicēt, jo vienmēr ir atvērta diskusijai. Manuprāt, kapteines pienākumus pilda ļoti labi. Daudzpusīga spēlētāja laukumā, kurai ir dažādi trumpji, kā apspēlēt pretinieces. Cilvēks ar komandas garu. Vienmēr pateiks, vai izdarīs kaut ko smieklīgu, dažreiz arī pašai nezinot.

Ieva Kubliņa, 122 spēles Latvijas valstsvienībā
Lieni zinu jau sen. Esam kopā spēlējušas gan jaunatnes izlasēs, gan sieviešu izlasē. Patīk, ka Liene laukumā cenšas būt pozitīva un atbalsta savas komandas biedrenes. Kad spēlēju kopā ar viņu, man tas bija svarīgi. Dažreiz viņai pietrūkst stingrības, jo Liene grib būt laba pret visiem. Domāju, ka šis gads varētu to mainīt, jo kā kapteinei un līderei viņai nāksies pateikt arī kādu skarbāku vārdu :) . Tie, kas Lieni pazīst tuvāk, zina, ka viņa ir interesanta personība. Nekad nevar zināt, ko no viņas sagaidīt :) . Brīžiem tas ir kaitinoši, garlaicīgi – nekad. Viņa ir jautra, draudzīga. Esam kopā labi pavadījušas laiku brīvdienās un ārpus basketbola laukuma. Liene ir cīnītāja un viegli nepadodas. Vēlu gan viņai, gan visām meitenēm izturību, veselību un veiksmi kvalifikācijas turnīrā. Lai izdodas tikt uz Eiropas Čempionātu! Turēšu īkšķus!

Anete Jēkabsone-Žogota, 116 spēles Latvijas valstsvienībā
Liene ir jautrs un pozitīvs cilvēks. Viņa mīl kustēties mūzikas pavadījumā. Tas Lienei sanāk tikpat labi kā spēle basketbola laukumā. Viņa daudz smaida un prot parūpēties par labu noskaņojumu.

Zane Eglīte, spēlējusi četros Eiropas čempionāta finālturnīros, 106 spēles Latvijas valstsvienībā
Liene ir kā enerģijas spridzeklītis - kad viņa ir labā garastāvolī, ļoti viegli "pavelk" līdzi apkārtējos. Prot izsaukt jautrību ap sevi. Ne vienu reizi vien Liene ir likusi man smieties. Īpaši labi viņai padevās mazināt spriedzi ģērbtuvē pirms spēlēm, parodējot kādu dziesmu vai vienkārši uzdejojot :) . Tajā pat laikā Liene ir ar atbildības sajūtu, nopietni attiecas pret svarīgām dzīves situācijām.

  +7 [+] [-]

, 2012-06-07 14:18, pirms 7 gadiem
Te ir darbs, kuru dari bez atlīdzības, valsts vārdā. Būt vasarā Latvijā un būt izlasē – man tā ir kļuvusi par emocionālu atkarību.

Jāpārsūta Spruktam un vēl dažiem fruktiem.

  +1 [+] [-]

, 2012-06-07 15:05, pirms 7 gadiem
Kur tik daudz var sarakstiit?

  +3 [+] [-]

, 2012-06-07 15:17, pirms 7 gadiem
jā, tas tik bija mūsu zelta 5 - nieks > Jēkabsone - Žogota, Baško, Tamane, Kubliņa un Jansone

 +10 [+] [-]

, 2012-06-07 16:32, pirms 7 gadiem
Biedriņš: Nespēlēšana izlasē ir atkarība

     [+] [-]

, 2012-06-07 19:18, pirms 7 gadiem
Spēlēšana izlasē man ir emocionāla nepieciešamība!

Andris Biedriņš

p.s. Laikam tiko pamodos, tātad sapņoju

     [+] [-]

, 2012-06-07 19:20, pirms 7 gadiem
[quote jocker]
Biedriņš: Nespēlēšana izlasē ir atkarība
[/quot

noķērām vienu eidosu

neizlasīju komentārus pirms rakstīju

  +1 [+] [-]

, 2012-06-11 03:13, pirms 7 gadiem
Labs Novik!

Žēl, ka Tu neraksti tik sīkumainus rakstus par vīriešu basketbolu(spēlētājiem), ļoti gribētos tos palasīt..

     [+] [-]

, 2012-06-11 04:29, pirms 7 gadiem
Jā,Liene ir paraugs kā izlase ir gods un prieks spēlet.Īsta patriote.

     [+] [-]

, 2012-06-11 08:42, pirms 7 gadiem
Prieks par Indiāni

     [+] [-]

, 2012-06-11 22:46, pirms 7 gadiem
es teiktu, ka emocionāla atkarībā ir zaudēt CIENĪGI