Serdžo Skariolo: "VEF nevar nenovērtēt"

Himku klubs ir otrais Krievijas pārstāvis ULEB Eirolīgā. Savā debijas gadā Eiropas spēcīgākajā turnīrā Skariolo vadītā komanda jau izcīnījusi piecas uzvaras (bilance 5-3) un nodrošinājusi vietu Top16. Rīgā klubs ieradās ceturtdien pēc uzvaras pār Oldenburgas vienību un piektdien aizvadīja divarpus stundas ilgu treniņu Daugavas sporta namā.

Sergio SCARIOLO

Dzimis 1961. gada 1. aprīlī Bresčijā, Itālijā
Absolvējis Milānas Universitātes Juridisko fakultāti.
Profesionāls basketbola treneris no 1980. gada.
Gada treneris Itālijā (1994) un Spānijā (2000, 2009)
Čezāres Skariolo fonda prezidents no 2008. gada marta.

Karjera

1980 – 1983 „Simmenthal Brescia” galvenā trenera palīgs
1984 – 1989 „Scavolini Pesaro” galvenā trenera palīgs
1989 – 1991 „Scavolini Pesaro” galvenais treneris
1991 – 1993 „Billy/Hyundai Desio” galvenais treneris
1993 – 1997 „Fortitudo Bologna” galvenais treneris
1997 – 1999 „Tau Ceramica” galvenais treneris
1999 – 2002 „Real Madrid” galvenais treneris
2000 – 2002 „Real Madrid” ģenerālmenedžeris
2003 – 2008 „Unicaja Malaga” galvenais treneris
2008 – „Khimki” galvenais treneris
2009 – Spānijas valstsvienības galvenais treneris

Sasniegumi

1985 Pasaules armiju basketbola čempionāta uzvarētājs
1990 Itālijas čempions, „Scavolini Pesaro”
1999 Spānijas kausa ieguvējs, „Tau”
2000 Spānijas čempions, „Real Madrid”
2005 Spānijas kausa ieguvējs, „Unicaja”
2006 Spānijas čempions, „Unicaja”
2009 Eiropas čempions

Viesnīcas virpuļdurvīs pirmās parādās kluba krievu, lietuviešu un spāņu zvaigznes, pa vidu amerikāņiem nāk treneri un personāls, bet Skariolo parādās pēc nelielas pauzes. Viņš izvelk savu telefonu, dažas minūtes pārskata ienākušās ziņas un ir gatavs sarunai. Buon giorno, Signor Scariolo!

Itālijā izveidojās pirmās profesionālās basketbola līgas Eiropā, taču tagad tās savas vadošās pozīcijas zaudējušas. Kāpēc tā noticis?
Kā vienmēr, iemeslu bija daudz. Pirmkārt, klubu menedžments tajā laikā bija ļoti tuvredzīgs, jo izmantoja mājas tirgus priekšrocības, bet negatavojās nākotnei. Tāpat bija laiks, kad basketbolā iesaistījās lielas ģimenes, gan ar naudu, gan kaislību un mīlestību pret spēli. Laika gaitā viņas nogura, jo klubi neizveidoja stabilus pamatus. Tas attiecas uz spēļu apmeklējumu, mārketingu, TV tiesību pārdošanu. Cilvēki nogura zaudēt savu naudu. Tagad situācija Itālijā ir nedaudz labāka nekā pirms diviem trīs gadiem, bet nav tāda kā divpadsmit, piecpadsmit vai divdesmit gadus atpakaļ. ACB līga bez jautājumiem uzskatāma par labāko līgu Eiropā.

Kā uz Spānijas un Itālijas fona izskatās Krievijas Superlīga?
Klubu investīciju apjoma ziņā Krievijas Superlīga ir viena no vadošajām līgām Eiropā. Klubi daudz maksā treneriem, daudz maksā spēlētājiem. Par līgas un spēlētāju izaugsmi to pašu nevaru teikt. Īpaši, ja runājam par jaunu, labu spēlētāju veidošanos, jaunu, labu treneru „ražošanu”, jaunu, labu tiesnešu izveidi, jaunu, labu menedžeru rašanos. No šī skatpunkta situācija nav tik laba. Novēlu Krievijas basketbolam koncentrēties sevis paša uzlabošanai, jo tagad risinājums ir dot iespējas cilvēkiem, bet cilvēki ne vienmēr tam ir gatavi, iespējas tiek izniekotas. Ko varu darīt es? Turpināt strādāt, uzlabojot manus spēlētājus, krievu spēlētājus. Šogad Krievijas valstsvienībā spēlēja daudz puišu no manas komandas. Krievija šobrīd nav labākā komanda, bet klubs cenšas dot savu ieguldījumu.

Pārņēmāt klubu iepriekšējās sezonas vidū. Vai iznāca satikties ar iepriekšējo galveno treneri Ķēstuti Kemzūru?
Nesanāca satikt Ķēstuti, jo pēc viņa aiziešanas un pirms manas atnākšanas septiņas astoņas dienas galvenā trenera pienākumus veica asistents. Viss notika pēkšņi, vispirms tika nokārtotas lietas ar Ķēstuti un tad septiņas desmit dienas notika sarunas ar mani. Maskavā netikāmies.

Kā klubs atšķiras no pērnā gada modeļa?
Šīgada komanda ir daudz labāk uzbūvēta, lai gan iztērējām daudz, daudz mazāk naudas. Salīdzinot ar pērno gadu, atalgojums spēlētāju algām saruka par vairāk nekā 50 procentiem. Samazinājums bija milzīgs. Tajā pašā laikā tikām pie spēlētājiem, kuri labāk iekļāvās komandā, labāk atbilda idejām. Kopumā gājis pat labāk nekā cerējām. Esam iekļuvuši Eirolīgas Top 16, esam otrajā pozīcijā Krievijas superlīgā aiz CSKA. Savstarpējā spēlē ilgi bijām vadībā, lai gan palikām bez tādiem nozīmīgiem spēlētājiem kā Garbahosa. Taču nepietiek ar to, ka dominējam visu spēli, nākamreiz mums viņi jāsakauj, lai parādītu, ka esam konkurētspējīgi. Konkurētspējīgi, jo uzvaram nevis esam tuvu klāt.

Klubs Eirolīgā spēlē pirmo gadu. Vai no šī skatpunkta panākumi Krievijas Superlīgā ir svarīgāki?
Nē, iekļūt Eirolīgas Top16 neapšaubāmi bija pirmais sezonas mērķis. Svarīgas ir nacionālās sacensības, Krievijas kauss, Krievijas Superlīga. VTB Kauss nedaudz šajā kategorijā neietilpst. Trīs pēdējo vidū Superlīga ir nedaudz svarīgāka. Kad Eiropas kausos pretiniekam ir divreiz lielāks budžets, ir grūti mest visu vienos svaru kausos, jācenšas būt konkurētspējīgiem visās sacensībās. Tad dažos turnīros vari nostartēt labāk.

Tāda ir mūsu situācija. Kad ierados, „Khimki” bija ļoti ambiciozs projekts. Sākoties finanšu krīzei, tā palēnināja visu. Tagad jāturpina izdzīvot labākajā līmenī. Cerams, pēc gada finanšu krīze būs beigusies un varēs atgriezties pie ambiciozās perspektīvas, kāda mums bija, kad ierados.

Tātad plāni bija pat lielāki?
Protams. Kad samazini budžetu par 50 procentiem, tas rāda – kaut kas nav labi.

Kā sadalāt spēles laiku Kabezasam un Lopesam?
Tas ir spēkā arī nacionālajā izlasē, turklāt tur pamatpiecniekā laukumā ar domu par nākotni dodas Rikijs Rubio. Kabezass un Lopess, viņi ir dažādi. Rauls ir ģeniāls saspēles vadītājs, piespēļu devējs. Karloss vairāk aizsargs un metējs. Tas ir atkarīgs no situācijas, no pretinieka. Viņi parāda un atnes komandai garu, konkurētspēju, kopbūšanu, labu garastāvokli katram. Svarīgi būt saziņā, lai lietas vērstu uz labu, veidotu gaišu mentalitāti.

Vai Krievija jūs pārsteigusi?
Krievija ir ļoti, ļoti tradicionāla valsts, ar bagātu kultūru. Protams, tā ir valsts, kas mainās. Joprojām krīzes situācijā, ja runājam par mentalitātes maiņu, mainot veco pret jauno. Domāju, pārmaiņas nav beigušas. Varbūt tās būs galā pēc desmit gadiem, kad būs izveidojusies jauna, moderna mentalitāte. Citādi Krievijai ir milzīgi dabas resursi, visas izejvielas.

Pirms trīs dienām Stambulā notika Pasaules čempionāta izloze. Nojaušu, ka otrdien saņēmāt daudz zvanu...
Jā, man bija preses konference un video konference, zvanu bija tiešām daudz (smaida).

D grupā spēlēs Francijas, Kanādas, Lietuvas komandas. Daži vārdi par pretiniekiem?
Grupa nav viegla, īpaši tāpēc, ka Lietuva spēlēs labāk nekā Eiropas čempionātā Polijā. Viņiem vienkārši būs vairāk labu spēlētāju. Jasikēvičus, Kaukenas, Šiškauskas nepiedalījās Eiropas finālturnīrā. Mums jāiet spēli pa spēlei. Polijas čempionāts pierādīja, ka nevaram nokļūt finālos, neizspēlējot priekšsacīkstes. Jāiet soli pa solim un jākoncentrējas vienam pretiniekam vienā laikā.

Aizstāvēt Pasaules čempionu titulu ir izaicinājums?
Nedomāju, ka mums ir kaut kas jāaizstāv. Jebkurš turnīrs sākas no nulles. Mēs sākam no nulles, ikviens sāk no nulles. Savienotās Valstis pilnībā mainījušas gatavošanos, mentalitāti, pieeju. Tas izpaudās, gatavojoties Olimpiskajām spēlēm pēc neveiksmes iepriekšējā Pasaules čempionātā Japānā. Viņi pilnībā mainījās, runāju ar D`Antoni, Kolandželo. Un tagad, pēc jaunākajām Olimpiskajām spēlēm, pārspēt ASV būs ļoti, ļoti sarežģīti. Ir teiciens, ka vienā spēlē viss iespējams, tomēr tas būs ļoti, ļoti grūti izdarāms.

Vai varat nosaukt piecas konkurētspējīgākās līgas Eiropā?
Spānija, Itālija, Grieķija, Krievija...(ietur pauzi). Tālāk, domāju, nāk virkne turnīru – Lietuva, Francija, Adrijas līga, Vācijas līga.

Pirms Eiropas čempionāta mediju rokasgrāmatās tika jokots, ka jūsu sieva, pirmās Spānijas zelta komandas dalībniece un EuroBasket Women 1993 uzvarētāja, var sniegt jums zelta recepti. Saņēmāt kādu padomu?
Viņa bija viena no tiem, kuru pamudināja mani apvienot divus darbus - klubā un valstsvienībā. Viņa nav vienkārši spāniete, viņa ir ļoti, ļoti izteikta spāniete. Viņa ir ļoti lepna un bija ļoti lepna, ka sāku vadīt Spānijas izlasi. Taču joprojām, zālē un mājās, vietā, kur novietojam visas izcīnītās medaļas, kausus un plakātus, vienīgā izcīnītā Eiropas čempiones zelta medaļa piederēja viņai. Tā bija vēl trīs mēnešus atpakaļ. Tagad salikām tās kopā, lai bērni vairāk nevarētu teikt „Hei, tēti, kur ir tava zelta medaļa?” Tagad visas zelta medaļas ir tur un tās ir līdzvērtīgas.

Kas bija spilgtākais brīdis pēc atgriešanās no Polijas? Pulcēšanās Sibeles laukumā?
Viss notika ļoti emocionāli. Bijām pie karaļa, pie prezidenta, cilvēki pulcējās Sibeles laukumā, viss bija ļoti labi. Tas viss notika vienā dienā. Spēlētājiem un man pašam bija – nekavējoties – jāatgriežas savos klubos. Viss tika koncentrēts vienā dienā, bet izjūtas paliek. Īpaši tāpēc, ka attiecības ar spēlētājiem ir lieliskas. Pat brīdī (čempionāta) sākumā, kad bija tik daudz savainojumu, izjutām spiedienu un bija grūti no tā tikt ārā. Kopā tikām pāri.

Vai sekojat sieviešu basketbolam?
Nedaudz sekoju. Jāseko plašā lokā NBA, Eirolīgai, nacionālajām līgām, bet nedaudz sekoju sieviešu basketbolam. Protams, pievēršu uzmanību Spānijas valstsvienībai, nedaudz „Ros Casares”. Valensijas ģenerālmenedžeris bija mans bijušais asistents, vēl viens asistents strādā Ibizas sieviešu klubā, ir „Palacio Congresso” galvenais treneris, daži draugi.

Ko zināt par Rīgas VEF? Vienreiz jau esat spēlējuši...
Ļoti ātra komanda ar labiem metējiem. Ņemam viņus vērā un mums jābūt gataviem. Jāuzvar atlikušās spēles VTB kausa grupu turnīrā. Jābūt gataviem. Pirmajā spēlē Maskavā uzvarējām ar ielu rezultāta starpību, bet šobrīd tam nav nekādas nozīmes. Tagad būs pavisam cita spēle, tas ir ļoti atšķirīgi un mums jābūt gataviem.

Ir Ziemassvētku laiks. Jūs dibinājāt Čezāres Skariolo fondu. Vai spēlētāji un basketbola sabiedrība to atbalsta?
Fonds tika izveidots par godu manam tēvam un vienlaikus ar mērķi palīdzēt bērniem, kuriem ir leikēmija. Iespēju robežās spēlētāji atsaucas ļoti labi. Sports ir devīgs. Vienīgā problēma, apkārt ir tik daudz bezpeļņas organizāciju. Tas ir labi, bet grūti palīdzēt visiem. Tāpēc cilvēki domā, ka viņiem dažreiz palīdz, dažreiz nē. Citreiz viņi (sportisti) atbalsta manu fondu, atsevišķos gadījumos citus fondus.

Autors pateicas basketbola klubiem "VEF Rīga" un "Khimki" par atbalstu intervijas tapšanā, personīgi Lailai Spaliņai, Artūram Šēnhofam, Valērijam Kaļiņinam un Olgai Krilovai.