Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:133, Did:0, useCase: 3

Sergejs Bazarevičs: "Vētram Hjūstonā radās lielākas problēmas nekā man"

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Sergejs Bazarevičs: "Vētram Hjūstonā radās lielākas problēmas nekā man"
Pirmais Krievijas basketbolists NBA un Samaras "Krasnije Kriļja" galvenais treneris Sergejs Bazarevičs
Foto: www.bcred.ru

"Basketbolā ir daudz paziņu, taču ar Gundaru Vētru kļuvām par īstiem draugiem. Kopā esam izgājuši cauri dažādiem piedzīvojumiem, taču tie mūs tikai satuvinājuši," intervijā par pirmo aizokeāna pieredzi, spēlēšanu kopā ar Valdi Valteru, pieredzi VTB līgā stāsta pirmais Eiropas saspēles vadītājs NBA un Samaras basketbola kluba "Krasnije Kriļja" galvenais treneris Sergejs Bazarevičs.

Sestdien Bazarevičs četrdesmit astoto dzimšanas dienu varēja sagaidīt labā noskaņojumā. “Krasnije Kriļja” 14. martā kļuva par otro klubu vēsturē, kas FIBA Eiropas kausa izcīņas “Četru Finālu” sasniedzis bez zaudējumiem (bilance 14-0). 2005. gada sezonā līdzīgs sasniegums izdevās Deivida Blata trenētajai Sanktpēterburgas “Dynamo” vienībai, kura pēc 18-0 skrējiena sezonas noslēgumā izcīnīja galveno trofeju.

Samaras klubs netiek pieskaitīts Krievijas “lielā piecnieka” - CSKA, Himki, Kazaņa, Krasnodara, Sanktpēterburga – komandām, taču izcilā saspēles vadītāja rokās kļuvis par nopietnu spēku. 2012. gada 12. maijā, neraugoties uz daudzajiem savainojumiem, “Krasnije Kriļja” savā laukumā izcīnīja Krievijas kausu, sagraujot Jekaterinburgas un Vladivostokas klubus ar vairāk nekā divdesmit punktu pārsvaru.

Pārvarot iepriekšējās sezonas problēmas, “Krasnije Kriļja” šosezon liek ar sevi rēķināties visiem. VTB līgā samarieši līdz februāra vidum panāca bilanci 11-3, ilgi pirms regulārās sezonas beigām nodrošinot vietu A grupas labāko komandu četriniekā.

Bazarevičs prot pārsteigt arī sarunā. Pretēji ekspresīvajam Panovam vai rosīgajam Pašutinam pirmajā brīdī ar salīdzinoši lēno un nesteidzīgo runas manieri rada miegainu iespaidu, taču intervijas gaitā šo priekšstatu apgāž. Tāpat kā īsajās video sarunās “Krasnije Kriļja” mājas lapā, garlaicība pāriet piecu minūšu laikā. Bazarevičs izrādās teicams stāstnieks. Vienkāršs, gudrs, ar asu prātu un pamatotu viedokli. Pusstundu vēlāk kļuva pa īstam interesanti.

"Maskavas "Dynamo" man ir vairāk nekā komanda"

Itālijā Boloņa, Lietuvā – Kauņa. Vai Samaru var uzskatīt par vienu no Krievijas basketbola pilsētām?
Agrāk domāju, ka jā. Tagad drīzāk nē. Mans kritērijs – vai pilsētā izaug labi jaunie basketbolisti. Sanktpēterburgā tādu ir pietiekami daudz. Saratova līdz tam netika, jo Rodionovs atveda spēlētājus no visurienes. Basketbola attīstība nenotika, pateicoties vietējām basketbola skolām, tiesa, Rodionovam bija basketbola internāts. Arī vietējo Samarā nav daudz, divi spēlētāji no pērnā gada.

Cilvēki uz spēlēm nāk maz. Vietējā prese par mums raksta, jo sasniedzam labākus rezultātus nekā citas Samaras komandas, taču lielu interesi nejūtu. Kādu laiku vietējam futbola klubam bija labākais apmeklējums Krievijā. Pats esmu maskavietis un gribētu redzēt uzlabojumus infrastruktūras jomā. Piemēram, CSK VVS zāle pirmssabrukšanas pazīmes parādīja jau pirms divdesmit gadiem.

Lasīju, ka “Krasnije Kriļja” nav tieši saistīti ar priekštecēm “Stroiteļ” un CSK VVS.
Tā komanda tiek poziconēta, taču cilvēki daļēji palikuši tie paši. Kādreiz pats spēlēju CSK VVS sastāvā.

Uzņēmējs Andrejs Išuks turpina atbalstīt basketbolu?
Viņš deva naudu “Volgaburmash SGAU” sieviešu basketbola vienībai (vēlāk spēlēja Maskavā ar CSKA nosaukumu, taču nebija saistīta ar vīriešu klubu un 2008. gada nogalē bankrotēja). Vienā brīdī tā bija teju spēcīgākā komanda Eiropā, taču radusies sajūta, ka pazudusi bez pēdām. Manuprāt, Išukam vairs nav nekāda sakara ar basketbolu.

Pirms atnākšanas uz Samaru trenējāt galvaspilsētā. Kāpēc nācās pārcelties?
Pēdējos četrus gadus strādāju Maskavas “Dynamo”. Tā bija mana kārtējā atgriešanās galvaspilsētas klubā. Kādreiz tur spēlēju, vēlāk biju spēlējošais treneris. “Dynamo” pavadīju vienpadsmit gadus. Strādāju kopā ar Svetislavu Pešiču, izcīnījām trešo vietu. Vēlāk biju Deivida Blata palīgs. Brīdī, kad vadība atteicās no ārzemniekiem un nolēma veidot krievu komandu, uzticējās man. “Dynamo” man ir vairāk nekā vienkārša komanda, jo tajā izveidojos kā spēlētājs. Basketbola ziņā vienmēr jutos komfortabli, lai gan naudas ziņā regulāri radās problēmas.

“Dynamo” visu laiku nedaudz pietrūka, lai uzvarētu. Bieži bijām otrie, taču sasniegtais pajuka. Gadā, kad komandā spēlēja Moņa un Bikovs, radījām nelielu sensāciju, bez ārzemju spēlētājiem sasniedzot ceturto vietu. Piektajā spēlē par bronzu zaudējām “Unics”. 2011. gada sezonā budžets saruka vēl vairāk, kavējās algu izmaksas. Cerējām uz Maskavas mēra atbalstu, jūnijā šķita, ka atrasts jauns sponsors, taču pēkšņi viss beidzās. “Dynamo” palika spēlēt Augstākajā līgā. Nācās meklēt jaunu vietu. Piedāvājumi bija no Krasnodaras un Samaras. Izvēlējos otro. Mani interesēja tikai galvenā trenera pozīcija, par otro palikt vairs nebūtu interesanti.

"Ja klubs startē vienā turnīrā, ir lielāka iespēja iespēlēt jaunos basketbolistus"

Komplektāciju pārsvarā veicu pats, taču tā sākās vēlu. Oriģinālais plāns neizdevās, patraucēja krievu spēlētāju limits. Sezonas sākumā ļoti labi spēlēja Jevgeņijs Koļesņikovs, taču sekoja savainojumu vilnis.

Krievijā ir grūtības ar krievu spēlētājiem. Vecais limits deva iespaidīgas priekšrocības bagātajām komandām, jo vadošie krievu spēlētāji tiek neticami pārmaksāti. Tirgus nav liels, izvēle – ne tik liela, kā gribētos. Pārkaršana. CSKA ir milzīgas iespējas, nākamie rindā stāv Himki. Viņi pārvilina labākos spēlētājus ar iespaidīgām algām. Samarai nav tāda budžeta kā Krasnodarai vai Sanktpēterburgai, kā arī Kazaņai.

Izeja – bija jāatceļ limitu vai jāaudzina savus spēlētājus. Jā, vēlāk viņus var pārpirkt, taču kādu laiku jaunie spēlētāji būs kluba rīcībā. Svarīga piezīme – ja klubs startē vienā turnīrā ar 34 spēlēm, iespēja iespēlēt jaunos basketbolistus ir lielāka. Turpretī, ja vienā čempionātā jāizspēlē 16, citā – 18 spēles, tāda varbūtība samazinās, jo katras spēles nozīme palielinās. Tādā formātā iespēlēt jaunpienācējus ir grūti. Labs piemērs – Samarā aug Ņikita Balašovs (viens no desmit labākajiem jaunajiem spēlētājiem VTB līgā).

Kā jau teicu, 2012. gada sezona izvērtās diezgan briesmīga, jo daudzi spēlētāji slimoja un guva savainojumus. Brīžos, kad mazāk nekā pieci spēlētāji bija savainoti, šķita, ka esmu ticis pie spēlētāju pārprodukcijas (smejas). Kad sākās savainojumu vilnis, sākām labāk spēlēt. Daži treneri saka, ja rotācijas iespējas samazinās, atlikušie spēlētāji saņemas un uzlabo sniegumu. Īsti tam nepiekrītu, jo mums vajadzēja (ar uzsvaru) sākt spēlēt labāk.

Mums ir savs stils, taču, lai pieveiktu labāk nokomplektētas komandas, jānospēlē tuvu maksimumam. Visu laiku to izdarīt nav iespējams, turklāt mūsu rīcībā nav pārāk daudz ieroču. Spēlējot labi, pieveicām “Khimki” un “Unics”, taču rezervju trūkuma apstākļos robeža starp uzvaru un zaudējumu ir trausla. Pērn viena no prioritātēm bija Krievijas kauss, jo kluba vadība vēlējās to rīkot Samarā.

"Labākās karjeras Eiropā izveidoja spēlētāji, kuri sāka no apakšas"

Lokauta laikā bija gadījumi, kad amerikāņu basketbolisti priekšlaikus atstāja savas komandas. NBA spēlētāji dažreiz vienkārši ņem un aizbrauc projām no Eiropas klubiem. Kā notika Samarā ar Džo Aleksanderu?
Cilvēki atbrauc uz noteiktu laiku, taču ņemt spēlētāju uz dažiem mēnešiem nav īsti labi. Pirmkārt, netieši samazini pārējo spēlētāju vērtību un liec viņiem justies sliktāk. Miljons piemēru. Timofejs Mozgovs pēc lieliski aizvadīta Eiropas čempionāta nevarēja iejusties Himkos, pārstāja spēlēt. Kad aizbrauca, pārējiem klājās grūti un komanda ar grūtībām atguva līdzsvaru.

Pirms 2012. gada sezonas sapratu, ka mums būs grūti pārvarēt divus kvalifikācijas turnīrus – VTB līgā un Eiropas Izaicinājuma kausā. Manuprāt, sezonu sākt ar “play-off” ir nepareizi. Tas vairo stresu, turklāt atstāj sekas neveiksmes gadījumā. Himkiem pērn vajadzēja uzvarēt (kvalifikācijā) un spēlēt Eirolīgā, taču viņu situācijā svarīgākais turnīrs notika pašā sezonas sākumā. Milzīgs risks, spiediens. Starp kvalifikācijas turnīriem bija tikai divu dienu pauze, “EuroChallenge” netikām.

Aleksanders kādā brīdī sāka neadekvāti uzvesties, taču līgumā bija punkts, ka varam pārtraukt saistības. Pastāv leģenda, ka NBA spēlētāji var atbraukt un radīt starpību komandas spēlē. Parasti tā nenotiek, turklāt sezonas vidū iekļauties komandā nav labākais variants. Spēlētāji labi, var izšaut vienā spēlē, taču uzreiz pastiprināt komandu nevar. Tas liecina, ka līmeņu atšķirība starp NBA un Eiropu samazinājusies. Tajā pašā laikā vēlētos lielāku interesi par vietējo basketbolu. Piemēram, mājas lapā sports.ru vairāk komentāru ir par NBA nekā Krievijas čempionāta spēlēm. Piesaista šovs, labs mārketings, viss pievilcīgi uztaisīts.

Kur rodas atšķirība? Manuprāt, šobrīd NBA kļuvis ļoti viegli izcelties vienā atsevišķi ņemtā spēlē, šķiet, tam pašam Mozgovam vienā spēlē bija 23+12. Tam ir vairāki iemesli. NBA spēle turpinās 48 minūtēs – tas nozīmē vairāk laika savākt labu statistiku. Šeit visi to uztver ar aizturētu elpu (dziļi ieelpo). Proporcionāli sadaliet spēles laiku un sapratīsiet, ka Eiropā tie būs 15, nevis 23 punkti. Par piecpadsmit punktiem neviens ģībt nesāks. Kad paraksti NBA spēlētāju, to uztver kā sensāciju – o, VIŅŠ atbrauks, ko tikai neizdarīs pret visiem!

Labie piemēri?
Labākās karjeras Eiropā izveidoja spēlētāji, kuri sāka no apakšas, gāja soli pa solim. Holdens sāka “Brocēnos”, Čaks Eidsons Francijā, Kīts Lengfords – Itālijas otrajā līgā. Viņi iegulda darbu un ir samaksātās naudas vērti. Arī tāds amerikāņu uztverē pārvērtēts spēlētājs kā Lengdons nospēlēja samērā labi.

"Basketbola līgai jābūt stāstam, kuru vari veidot dienu pēc dienas"

Sergejs Ivanovs 2012. gada janvārī paziņoja, ka vēlas izveidot Austrumeiropas līgu. Kuram virzienam devāt priekšroku – VTB līgai vai PBL?
Bazareviča viedoklis – diviem čempionātiem nav jābūt. Sevišķi apstākļos, kad tajos piedalās atšķirīgas komandas ar dažādām bumbām un noteikumiem. Gara distance atļauj attīstīt jaunos spēlētājus, īsās distancēs to paveikt ir grūtāk. Treneriem tāpat pietiek stresa, tāpēc jauno iespēlēšana svarīgās spēlēs tikai rada nevajadzīgus uztraukumus. Jābūt vienām sacensībām.

VTB līgā spēlēt ir pietiekami interesanti. Piemēram, varu aizbraukt uz Kijevu, kur neesmu bijis turpat 20 gadus, paviesoties Kauņā. Tas ir aizraujošāk nekā lidot uz Surgutu vai Vladivostoku. Domājot par Krievijas basketbolu, sarežģīti aptvert, kā viss funkcionēs. Pērn šķita, ka “Žalgiris” un “Lietuvos rytas” piedāvātajā variantā nespēlēs, jo nepametīs nacionālo čempionātu. Tagad notiek tuvināšanās Adrijas līgas modelim. Astana un Minska ļoti vēlas spēlēt, jo šīm komandām ir viegli upurēt nacionālos čempionātus, kur spēlē tikai daži klubi.

Jābūt stāstam, kuram vari sekot dienu pēc dienas. Notikumam, kurš uzbūvēts kā ziepju opera. Kā NBA. Tikties ar vienu un to pašu komandu divu turnīru ietvaros nav labi. Tas atbaida svārstīgos līdzjutējus. Viņi nesaprot, kāpēc ar vienu un to pašu komandu jāspēlē te Krievijas čempionātā, te VTB līgā.

Pats vēlos redzēt līgu, kurā Krievijas klubiem būtu liels spēļu skaits un plaša pārstāvniecība. Diezgan nožēlojami, ka nacionālā čempionāta augstākajā divīzijā spēlē tikai 10 komandas – valstī ar 140 miljoniem iedzīvotāju. No vienas puses, vietējos spēlētājus aizsargā ārzemnieku limits, taču nav daudz vietu, kur spēlēt un krievu treneriem trūkst augstākā līmeņa spēļu prakses.

Vietējiem nav, kur trenēt, viņu vietā nolīgti ārzemnieki. 2011. gada sezonā Krievijas čempionātā strādāja trīs krievu treneri, 2012. gada sezonu sāka trīs un tikai pēc Homiča slimības “Triumph” komandtiltiņā nonāca Vasilijs Karasjovs. Finanšu ziņā spēlētājiem nodrošināti lieliski apstākļi, taču izaugsme klibo. Hvostovs un Žukaņenko “Dinamo” rindās progresēja, taču CSKA, “Khimki” un “Unics” rindās līdzīgi spēlētāji vairāk laika pavada uz soliņa.

"Pirmā iespēja noslēgt līgumu NBA radās 1991. gada vasarā"

1986. gadā “Atlanta Hawks” draftēja Valēriju Tihoņenko, vēlāk komandai pievienojās Ukrainas zvaigzne Aleksandrs Volkovs, pēc astoņiem gadiem tur aizbraucāt jūs. Kāpēc tieši Atlanta interesējās par krievu spēlētājiem?
Atlantas jautājumā ne ar vienu nekonsultējos, “Hawks” beigās mani tikai izpirka. Plānoju braukt uz “Golden State Warriors”, taču līgums Itālijā neatļāva realizēt nodomu. Runāju ar tēvu un dēlu Nelsoniem. Tas bija ideāls variants – Donijs toreiz bija kluba otrais treneris – jo visi redzēja un gribēja manu dalību, nevis paļāvās uz nejaušību. Zināju viņu personīgi, jo Nelsons jaunākais daudzus gadus bija Lietuvas izlases konsultants, labi pazina Marčuļoni. Komunikabls cilvēks, māk ar visiem atrast kopīgu valodu.

1994. gada Pasaules čempionātā, kurš notika Toronto, Dons Nelsons bija “Dream Team 2” treneris. Labas Gribas spēlēs Sanktpēterburgā sarunāos ar Doniju, bet Kanadā tikāmies, šķiet, pirms pusfināla. Tad arī ieguvu reālu iespēju izmēģināt spēkus NBA.

Faktiski pirmā izdevība radās 1991. gada vasarā, kad kopā ar Gundaru Vētru spēlējām NBA vasaras līgā, pārstāvot “Houston Rockets”. Iepriekšējā rudenī PSRS izlasei bija turneja ASV. Pēc tam saņēmām uzaicinājumu, turklāt tikt spēlēt varēja jau toreiz (1991. gada sezonā NBA komandu sastāvos atradās Volkovs, kurš savainojuma dēļ gandrīz netika spēlēt “Atlanta Hawks” sastāvā, un Marčuļonis “Golden State Warriors”). Mazliet pietrūka. Vētra nedaudz runāja angliski, es – gandrīz nemaz, turklāt mums nebija aģenta. Tikai pēc diviem vai trīs mēnešiem uzzināju, ka man gribēja piedāvāt līgumu.

Kad Sanktpēterburgā satiku Doniju, teicu – jā, man bija laba iespēja, tagad vairs neesmu tik jauns. Viņš ieteica nepadoties (don`t give up). “Ja Pasaules čempionātā spēlēsi tikpat labi kā tagad, tevi ievēros.” Nelsonam izrādījās taisnība, diemžēl, pie viņa nokļūt neizdevās.

"Amerikā uzvedāmies kā bērni mežā"

Kā veicās vasaras līgā?
Mani un Vētru uzaicināja Džons Hilerijs. Nodibinājām kontaktus. 1991. gada vasarā izlasei bija pārbaudes spēles Brazīlijā. No turienes komanda aizlidoja uz Puertoriko, mēs devāmies uz Hjūstonu. Sākumā aizvadījām turnīru Sanantonio – trīs spēles, vēlāk braucām uz Vasaras līgas cīņām Losandželosā. Pēc tam kopā atgriezāmies Maskavā.

Viss izvērtās lieliski un dīvaini vienlaikus. Sākumā vispār nerunāju angliski, bet laukumā katrs spēlēja pats par sevi. Man bija daudz vieglāk nekā Gundaram, jo nevajadzēja gaidīt piespēli. Pats ņēmu bumbu un metu, kamēr viņš varēja skriet sešas vai septiņas minūtes, nesaņemot piespēli. Spēles laikā tikai dažas reizes sanāca pieskarties bumbai, turklāt treneri aktīvi mainīja spēlētājus.

Tiku paņemts kā trešais saspēles vadītājs. Laukumā iznācu otrās ceturtdaļas beigās. Iemetu – atceros, lai gan pagājuši vairāk nekā 20 gadi – divpadsmit punktus septiņās vai astoņās minūtēs. Trāpīju gandrīz visu. Gāju uz ģērbtuvi, nodomāju, nu, tagad es parādīšu, ko varu! Savākšu divdesmit punktus! Mani prieki ar to beidzās, jo laukumā vairāk netiku izlaists ne reizi. Līgā pastāvēja daudz noteikumu, te bija jālaiž vienu spēlēt, te citu. Pieredze bija interesanta, piemēram, “Rockets” galvenā trenera palīga pienākumus veica Rūdijs Tomjanovičs.

Līgas zvaigznes toreiz spēlēja vasaras līgā?
Tāpat kā šodien – nē. To aizliedz ilgtermiņa līgumos ierakstītie noteikumi. Spēlēts tika diezgan rupji, manuprāt, rupjāk nekā tagad. Neatceros, ka kādam būtu prasījis padomus. Droši vien vajadzēja to darīt. Amerikā uzvedāmies kā bērni mežā. Nesapratām, ka bez aģenta gandrīz neko nav iespējams izdarīt.

"Spēlējot "Warriors", rastos citas iespējas"

Kas iespaidoja NBA debijas reizē 1994. gadā?
Atlantu toreiz trenēja Lenijs Vilkinss. Atbraucot, visvairāk pārsteidza nevis spēles līmenis, bet organizācija. Viss, kas notiek ap spēli. Pirms tam mana ārzemju pieredze nebija liela, divus gadus spēlēju Turcijā. Piemēram, CSKA, vēlāk Maskavas “Dynamo”, sāka izmantot čartera pakalpojumus, taču šeit joprojām nav daudz lietu, kas NBA bija jau toreiz.

Sapratu, ka atsevišķās spēlēs līmenis var būt diezgan zems. Skatoties televīzijā, rodas sajūsma, taču 82 spēļu maratonā gadās vienkārši nejēdzīgas, briesmīgas spēles. Tas kļuva par savdabīgu atklājumu. No otras puses, īsti neiekļāvos Lenija Vilkinsa spēles plānā. Protams, Oklendā man rastos citas iespējas, jo “Warriors” ātrā spēle atbilda manam stilam. Atlanta sludināja skriešanu, taču pati nekur netaisījās skriet. Jā, intensitāte bija, tomēr Austrumos spēle bija daudz lēnāka.

Rietumos skrēja gan “Warriors”, gan citas komandas. Kad Nelsons “play-off” ar Biedriņu ierindā apspēlēja “Dallas Mavericks”, daudzi nodomāja “johaidī”. Savukārt Austrumos spēle balstījās uz aizsardzību, saspēli. Vilkinsam bija labi palīgi. Divdesmit deviņu gadu vecumā biju gandrīz vecākais debitants līgā – vēlāk par vecāko kļuva Sabonis, taču viņi centās mani apmācīt iepriekš nemācītās lietās. Agrāk neviens neko tādu nebija teicis. Tagad to novērtēju un cenšos paskaidrot saviem spēlētājiem.

Daudzas lietas uzzināju pirmo reizi. Ja vērtē starptautisko pieredzi, Atlantā ierados kā zvaigzne, jo divas reizes tiku iekļauts Pasaules čempionāta simboliskajos piecniekos. Realitātē virkne lietu man kļuva par jaunumu. Iegūto pieredzi izmantoju līdz šim brīdim. Vēlāk redzēju un lasīju daudz.

Toreiz eiropieši NBA nenozīmēja neko. Desmit gadus vēlāk jutos pārsteigts, izlasot, ka kļuvu par pirmo Eiropas saspēles vadītāju līgā. Jā, zināju, ka esmu pirmais spēlētājs no Krievijas, taču minētais fakts izbrīnīja. NBA karjera izvērtās īsa, tomēr pati nokļūšana tur bija notikums. Eiropiešu bumu aizsāka vairāku spēlētāju, piemēram, Novicka, sekmīgais sniegums. Sākās pārspīlējumi, kuri vairākus spēlētājus pazudināja.

Varat ieteikt kādu labu basketbola grāmatu?
Dela Harisa “Uzvarošā aizsardzība” (Del Harris, “Winning defense”). To var lasīt kā aizsardzības Bībeli. Sākumā daudzas lietas ņēmu no turienes. Iegūstot pieredzi, secināju, ka pati spēle nedaudz pamainījusies.

Neskaitot Vētru, ar kuriem Latvijas treneriem un spēlētājiem sanācis sadarboties?
Ainara Zvirgzdiņa un mani ceļi nepārklājās, lai gan viņš kādu laiku trenēja “Dynamo” sieviešut komandu. Kopā ar Igoru Miglinieku spēlējām gan CSKA, gan izlasē. Lai gan pastāvīga kontakta nav, tiekamies labprāt. Kad pārstāvēju otro izlasi, vairākās treniņnometnēs dzīvoju vienā numurā ar Kārli Muižnieku. Turpinu attiekties pret viņu ar lielām simpātijām.

Vētru iepazinu, kad spēlējām Varšavas līguma valstu armiju spartakiādē. Man bija 21 gads, viņam deviņpadsmit. Čempionāts notika Čehoslovākijā. Nezināšanas dēļ palaidām garām ekskursiju uz ekskavatoru rūpnīcu un saņēmām rājienu no delegācijas vadības. Tolaik visur līdzi braukāja kagebešņiki (čekisti no Valsts Drošības komitejas). Padomju Savienība, kā nekā.

Ļoti labas attiecības izveidojušās ar Armandu Krauliņu, kurš mani no CSKA uzaicināja uz “Dinamo”. Būtībā devos tieši pie viņa, taču tajā brīdī Krauliņu atlaida. Pie viņa biju spēlējis otrajā izlasē. Interesants cilvēks. Ceru, ka nevienu neaizmirsu.

Trīs pilsētas

Bursa, Turcija
Deviņdesmito gadu sākumā tā bija izteikti islāmiska pilsēta. Mana sieva teica, ja izej ārā šortos, visi skatās uz taviem ceļgaliem. Bursā nopelnīju pirmo nopietno naudu profesionāļa karjerā. Pirms tam pusgadu spēlēju mazā Stambulas komandā “Yildirim Spor”. Salīdzinoši, “Tofaš” ir grands, tāpēc līgums bija ievērojami lielāks. Ieguvu Turcijā draugu, kurš pēdējos septiņus gadus veica Izmiras “Karšijaka” menedžera pienākumus – Nihats Malats. Izmirietis, tolaik spēlēja “Tofaš” sastāvā. Draudzējāmies ar ģimenēm. Viņš man palīdzēja visos jautājumos.

Kobe, Japāna
Pirmo reizi iekļuvu Padomju Savienības izlasē. Divdesmit gadu vecumā uzvarēju Universiādē. Valdemārs Homičs finālā pret amerikāņiem iemeta neticamu tālmetienu. Bumba vēl lidoja, kad viņš jau sāka skriet pa laukumu un svinēt, it kā zinot, ka trāpījis.

Universiādē noteikumi nav tik stingri kā Olimpiskajās spēlēs. Toreiz sacensībās varēja piedalīties līdz 28 gadu vecumam, tāpēc komandas sastāvā bija arī Valdis Valters. Turnīrā faktiski piedalījās Padomju Savienības izlase, izņemot CSKA spēlētājus (biju vienīgais no armijas kluba). Lielākā daļa studentu izlases spēlētāju – Sabonis, Valters, Tihoņenko, Kurtinaitis, Homičs, Belostennijs, Volkovs – tovasar uzvarēja Eiropas čempionātā. Uz soliņa sēdēja Marčuļonis, Uborovs, Koroļovs un es. Puiši, kuri pirms brauciena uz Japānu uzvarēja Eiropas U20 čempionātā. Gribēju spēlēt, taču priekšā atradās nākamie Olimpiskie čempioni.

Studentu ciematā dzīve bija jautra. Polietilēna maisiņus piepildījām ar ūdeni un apmētājām garāmgājējus. Sportiskajā ziņā augstāko klasi parādīja Sabonis, turklāt pateicoties saspēles vadītājam Valdim Valteram. Tas bija kaut kas! Domāju, ka Sabonis kopā ar Valteru aizvadīja vienu no savām labākajām spēlēm. Tas bija pirms viņa savainojuma. Valtera piespēles bija fantastiskas, viņu saspēle – neaizmirstama.

Toronto, Kanāda
Pasaules čempionāts Toronto savā ziņā bija manas karjeras virsotne. Domāju, ka 1993. un 1995. gada Eiropas čempionātos nospēlēju vēl labāk. Pirmajā reizē līdz zelta medaļām pietrūka viens punkts. Ja uzvarētu, nopelnītu MVP balvu. Neuzvarējām muļķīgas sagadīšanās dēļ. Savukārt divus gadus vēlāk, jau pēc NBA sezonas, nospēlējām izteikti neveiksmīgi.

1993. gada Eiropas čempionātu, kurš notika Vācijā, neviens Krievijā televīzijā neredzēja. Zem Krievijas karoga spēlējām pirmo reizi. Neviens neko negaidīja, uzmanības nebija. Sastāvā pārsvarā atradās jaunie spēlētāji, nedaudz vecāki bijām mēs ar Suharevu. Toronto uzmanības centrā atradās no NBA spēlētājiem veidotā ASV izlase, savukārt man izdevās teicami nospēlēt.

Tagad galvenais informācijas iegūšanas avots ir internets, toreiz līdzīgas funkcijas veica televizors. Basketbols toreiz veica izrāvienu televīzijā. Krievijā notika 10 labāko valsts sportistu noteikšana un es ierindojos piektajā vietā. Uzreiz aiz slēpotājiem, kuri uzvarēja visās sacensībās. Vēlāk tik augstu netika neviens basketbolists. Pat Kiriļenko. Vienīgi 2007. gadā, pēc Krievijas uzvaras Eiropas čempionātā, viņš iekļuva labāko trijniekā.

Toronto atrados lielā stresā. Nevarēju aizmigt. Visos turnīros man gāja labi, taču no uztraukuma vaļā netiku. Naktīs pirms spēlēm bieži negulēju, turklāt arī pēc spēlēm guļu slikti. Pat tagad, kad trenēju. Čempionāts kļuva par izturības maratonu, kurā noguru līdz pēdējam. Daži saka, ka tas ir “fun”, taču man nācās saskarties ar milzīgām slodzēm. Daļu spiediena radīju pats, jo gaidīju no sevis daudz. Viss izvērtās labi, taču vienlaikus smagi. Nesanāca pat izbaudīt panākumus, uzreiz gribēju nokļūt NBA. Tā vietā, lai atslābinātos un izbaudītu medaļu saldmi, visu laiku domāju par “Golden State”. Turnīra simboliskajā piecniekā ieguvu otro lielāko balsu skaitu aiz Šakila O`Nīla, taču es, sasodīts, domāju par NBA.

Autors pateicas basketbola klubam "VEF Rīga" par sadarbību intervijas tapšanā.

  -4 [+] [-]

, 2013-03-18 20:11, pirms 11 gadiem
a oriģinālvalodā ir pieejama intervija?

  -2 [+] [-]

, 2013-03-18 20:24, pirms 11 gadiem
Interesanta intervija! Iepriekš domāju, ka pirmais Eiropas saspēlnieks bija basketbola "Mocarts" D.Petrovičs, bet izrādās, ka viņš bija SG. Intervijā var labi redzēt iemeslu, kapēc Vētra spēlēja NVS izlasē Barselonā, par ko tiek noriets no prievīšu puses. Spēlēšana izlasē deva iespēju izsisties līdz NBA.
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  -3 [+] [-]

, 2013-03-18 21:45, pirms 11 gadiem
Pēc bildes tipisks oriental-europidus vulgaris.

  -1 [+] [-]

, 2013-03-19 00:16, pirms 11 gadiem
Charge rakstīja: Interesanta intervija! Iepriekš domāju, ka pirmais Eiropas saspēlnieks bija basketbola "Mocarts" D.Petrovičs, bet izrādās, ka viņš bija SG. Intervijā var labi redzēt iemeslu, kapēc Vētra spēlēja NVS izlasē Barselonā, par ko tiek noriets no prievīšu puses. Spēlēšana izlasē deva iespēju izsisties līdz NBA.
Marčuļonis, Sabonis u.c. lietuvieši nespēlēja okupantu izlasē un tika NBA!!!!!!!!!!!!!!
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +3 [+] [-]

, 2013-03-19 00:47, pirms 11 gadiem
chr1sT rakstīja: Kas ienjeema Berliini un kad, oficiaali, beidzaas 2. p. k. ?
Kāpēc liec bildi ar izretušētiem sazagtiem pulksteņiem, kas patiesībā rotāja tā padomju varoņa rokas?

     [+] [-]

, 2013-03-20 07:14, pirms 11 gadiem
Magiskais bija labaks par so fruktu.
Magiskais tolaik valdija.
90. gadu basis labaks par musdienu.
Neskatisos musdienu basi vairak.

  -1 [+] [-]

, 2013-03-22 19:29, pirms 11 gadiem
chr1sT rakstīja: Nacisti ir labi, bet Sarkanaa Armija okupanti? Izveelies izteicienus!
Jā, PSRS armija okupēja Latviju! Tev tas ir jaunums ? Palasi vēsturi, mazattīstītais slāvu mudak

     [+] [-]

, 2013-03-23 13:41, pirms 11 gadiem
sportists-amatieris rakstīja: Jā, PSRS armija okupēja Latviju! Tev tas ir jaunums ? Palasi vēsturi, mazattīstītais slāvu mudak
https://www.youtube.com/watch?v=r3z...
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja