Arī Venēcijā priecājas par spēlēšanu pret Ventspili

Ilgā atgriešanās elitē

Jāsaprot, ka "Ventspils" pēc budžeta iespējām varētu apsteigt varbūt vien pāris no "play-off" kvalifikācijā nokļuvušajām komandām, taču sporta skaistums slēpjas tajā, ka ne vienmēr finansiālā puse nosaka komandas sniegumu un spējas laukumā. Piemēram, cita Itālijas komanda "Openjobmetis Varese", kam ir reizes trīs lielāks budžets, no Ventspils aizbrauca ar -35 un beigās vispār netika pat līdz FIBA Eiropas kausa izslēgšanas turnīram. Varbūt arī tas raisīja optimismu Ventspils līdzjutējos, sagaidot pirmajā "play-off" kārtā pretī citu komandu no Itālijas.

Venēcijā gan stāsts ir pavisam citāds, nekā tas ir Varēzē. "Umana Reyer", "Reggio Emilia", "Dinamo Sassari" un "Sidigas Avellino" ir nākamās finansiālā ziņā spējīgākās komandas aiz Eirolīgā spēlējošās Milānas, kam esot ap 18 miljonu eiro budžets. Četrām nosauktajām tas ir reizes trīs mazāks, taču arvien ievērojami lielāks nekā jebkurai Latvijas komandai jebkad bijis vienas sezonas ietvaros. Protams, no tā barojas ne tikai galvenā komanda, turklāt nodokļu slogs ir citādāks (tiesa, arī tur klubi meklē veidus, kā likuma ietvaros izlavierēt ar mazākiem izdevumiem), bet ar visu to Venēcijas iespējas uz mūsu fona ir iespaidīgas. Vietā gan būtu beisbola leģendas Pīta Rouza sacītais: "Ir vecs teiciens, ka ar naudu nevar nopirkt laimi. Ja varētu, es sev nopirktu pa četriem hitiem katrā spēlē."

Venēcijas sporta klubs dibināts pirms 145 gadiem, bet basketbola sekcijai drīz būs visi simts (šobrīd 92). Garajos gados piedzīvoti gan spilgti brīži (Itālijas tituli 1942, 1943; Korāča kausa fināls 1981), gan sāpīgi kritieni (kulšanās pa sesto līgu vēl 1996./1997. gada sezonā). 2006. gadā klubu iegādājās uzņēmējs Luidži Brugnaro, kurš piesaistīja sev piederošā "Umana Holding" finanses, rūpējoties gan par vīru, gan sievu basketbola komandu uzturēšanu. Kungiem tobrīd tika uzstādīts viens mērķis - atgriezties A sērijā. Lai to paveiktu, neraugoties uz lielajām finanšu iespējām, bija vajadzīgi pieci gadi - vispirms jau divi, lai tiktu no trešās līdz otrajai līgai.

Atgriežoties "LegaDue" jeb otrajā līgā, prasības nemazinājās un pēc ne visai izteiksmīga sezonas sākuma 2008. gada 10. decembrī klubs paziņoja par Latvijas valstsvienības uzbrucēja Kristapa Janičenoka nolīgšanu. Līdz tam bijis bez darba, Janičenoks, kurš iepriekš jau bija sevi pieteicis A sērijā un pat uzspēlējis Eirolīgā, pamazām tuvojoties sezonas ekvatoram, vairs negribēja gaidīt un piekrita doties uz Venēciju, lai kļūtu par vienu no komandas līderiem. Komanda finišēja tikai 11. vietā, bet Janičenoks, kuram, kā runā, tas bija lielākais līgums karjerā, palika arī uz nākamo sezonu. Tajā viņam Venēcijā piebiedrojās arī Gunta Baško-Melnbārde, kura ar dāmu komandu spēlēja virslīgā (nākamajā sezonā vairākus mēnešus komandā spēlēja Liene Jansone).

2010./2011. gada sezonā Venēcijai beidzot izdevās sasniegt ilgi kāroto mērķi - otrā vieta regulārajā sezonā un vicečempiones tituls vēlāk izslēgšanas turnīrā garantēja atgriešanos A sērijā pēc 17 gadu ilga pārtraukuma. Jau pirmajās divās sezonās izdevās nostabilizēties pirmajā astoņniekā un kopš atgriešanās tikai reizi (2014) nācies palikt ārpus vietējā čempionāta "play-off". Tiesa, uzreiz nākamajā sezonā komanda izcīnīja otro vietu regulārajā turnīrā, bet pusfināla sērijā atzina Ojāra Siliņa un "Reggio Emilia" pārākumu. Komandu pilsētā mīl un atbalsta, ļaudis rada lielisku atmosfēru skaistajā mājas arēnā, un varbūt arī komandas pirmā iekļūšana pusfinālā palīdzēja kluba īpašniekam Brugnaro 2015. gada vasarā kļūt par Venēcijas mēru.

Leģendu nomaina ilggadējs asistents

Pagājušajā sezonā Venēcijas komanda atgriezās Eiropas apritē, ULEB Eiropas kausā pārvarot regulāro turnīru un iekļūstot "Last32" kārtā (tur spēlēts pret Jāņa Timmas pārstāvēto "Zenit"). Pirms šīs sezonas klubs tā kā gatavojās turpināt startēt ULEB otrā līmeņa turnīrā, taču Itālijas federācijas un FIBA spiediena rezultātā no šīs ieceres atteicās. Negribot palikt bez starptautiskās arēnas, Venēcija un Sasari, kas arī spēlēja ULEB Eiropas kausā, pievienojās jaunizveidotajai FIBA Čempionu līgai.

Un te nu esam nonākuši līdz šodienai, kad "Umana Reyer" kā viena no Itālijas spēcīgākajām komandām izslēgšanas turnīra kvalifikācijā stāsies pretī ventspilniekiem. Kā viena no panākumu atslēgām pēdējās sezonās bija leģendārā trenera Karlo Rekalkati nolīgšana 2014. gadā. Rekalkati lielākais panākums plašajā trofeju sarakstā ir Atēnu olimpiskā sudraba medaļa, vadot Itālijas izlasi 2004. gadā. Trīs gadus vēlāk treneris tika iekļauts Itālijas Basketbola Slavas zālē, bet arī tik leģendāra personība nav pasargāta no atlaišanas, strādājot pie ambicioziem īpašniekiem.

Pagājušās sezonas vidū, komandai uz brīdi izkrītot no "play-off" zonas, Rekalkati tika atbrīvots no amata. Šāds vadības lēmums raisīja skaļas diskusijas līdzjutēju vidū, taču atbalstu komandai padarīja tieši vēl lielāku. Rekalkati vietu ieņēma Valters De Rafaels, kurš kā asistents klubā strādā jau kopš 2011. gada un beidzot nobriedis pieņemt galvenā trenera izaicinājumu, jo tieši viņam klubs piedāvāja turpināt darbu arī šajā sezonā - vairs ne kā aizvietotājam, bet oficiāli galvenajam atbildīgajam.

"Da Rafaels ir tiešām labs treneris, viņa vadībā komanda spēlē acij tīkamu basketbolu - otro labāko Itālijā aiz Milānas," itāliešu portāla crampisportivi.com un eurobasket.com autors Andrea Čenterani sarunā ar Sportacentrs.com norāda uz "Reyer" vidēji gūtajiem 83 punktiem mačā Itālijas čempionātā. Čempionu līgā gan rezultativitāte ir būtiski zemāka - 73,8 punkti ir vien 24. rādītājs visā turnīrā. "Nezinu, vai viņi līdz šim bija daudz dzirdējuši par Ventspili, bet nav šaubu par trenera Da Rafaela darbu, lieliski sagatavojot komandu šiem mačiem."

"Reyer" ir ļoti bīstama komanda no distances un komanda, kurai patīk kustināt bumbu un sameklēt ekstra piespēli (no deviņiem spēlētājiem, kuri laukumā vidēji pavada vismaz desmit minūtes, tikai Ortneram vidēji ir mazāk par vienu rezultatīvu piespēli, turklāt viņam no visiem deviņiem mazākais spēles laiks). Itālijas čempionātā Venēcija vidēji spēlē izmet 28 trīspunktniekus (1. rādītājs), iemet 10,9 trīspunktniekus (2.) un trāpa 39,1% no visiem izmestajiem (4.). Čempionu līgā gan tik labi nav veicies - trāpīti vien 31,4%, kas bija tikai 31. rādītājs regulārajā sezonā un zemāks arī par ventspilnieku iespēto (35,3%). Tiesa, mests no tālienes daudz (28,9 - 2. rādītājs turnīrā) un arī iemests daudz (9,1 - dalīts 6. rādītājs). Trīspunktniekus droši met gandrīz visi spēlētāji, izņemot pamata centru Jamelu Haginsu un jau minēto rezerves centru Ortneru, toties, laukumā esot arī 211 centimetrus garajam veterānam Resam, no tālienes var mest un, kas svarīgi, ar augstu precizitāti arī iemest viss piecinieks. Tas savukārt paplašina laukumu jeb atbrīvo rokas individuālā spēlē spēcīgajiem amerikāņiem.

Sjēnas mantojums

Šajā sezonā "Reyer" izcēlusies ar kādu Itālijas komandām neierastu lietu - lai gan sākusies jau sezonas otrā puse, komandā nav notikusi neviena izmaiņa, salīdzinot ar to, kāds sastāvs bija jau sezonas sākumā. Un varbūt tieši tas bijis iemesls tam, ka sniegums no spēles uz spēli uzlabojies, un komanda demonstrējusi ļoti saturīgu sniegumu. Pēc diviem sadarbības gadiem vasarā komanda šķīrās no pieredzējušā saspēles vadītāja Fila Gosa, bet vietā paņēma nedaudz jaunāku un ar nedaudz spožāku CV - Markezs Heinss vairākas sezonas spēlējis Eirolīgā un pārstāvējis tādus grandus kā "Maccabi", "Panathiniakos" un citu valstu bagātākās komandas. Heinss noteikti ir komandas atpazīstamākais spēlētājs un lielākā zvaigzne.

Heinss ir tikai viens no vairākiem pašreizējiem Venēcijas spēlētājiem, kuri savulaik pārstāvēja Itālijas grandu Sjēnas "Montepaschi". Pēc tam, kad "Mens Sana" bankrotēja, uz romantisko Venēciju pārcēlās virkne ne mazāk romantiskās Sjēnas pilsētas spēlētāju. Šobrīd no tiem komandā arvien ir austriešu centrs Benjamins Ortners, kurš Itālijā spēlē jau vairāk nekā desmit gadus. Bijušais Itālijas izlases centrs Tomass Ress, kura māsa Katrīna spēlē WNBA, 36 gadu vecumā tieši Venēcijā turpina savu karjeru, tiesa, lielāks ieguldījums no viņa šobrīd jau ir ģērbtuvēs un mikroklimata veidošanā. No Sjēnas un Venēciju vienlaicīgi ar diviem iepriekš nosauktajiem 2014. gadā pārcēlās arī amerikānis Džefrijs Vidžiano, kurš nu jau pēc deviņiem Itālijā pavadītiem gadiem kļuvis arī par Itālijas pilsoni. Visi šie vīri ir ar nopietnu pieredzi Eirolīgā, Resam ir pat Eirolīgas "Final Four" pieredze (2008, 2011) un divas bronzas medaļas. Visi nosauktie ar bijušo Gruzijas izlases aizsargu Heinsu Sjēnā spēlēja kopā pēdējo pussezonu, aizvedot smagu finansiālo problēmu mākto komandu līdz Itālijas vicečempiones godam.

Eirolīgas izslēgšanas turnīru pieredze ar "Panathinaikos" ir arī bijušajam Grieķijas izlases amerikānim Maiklam Bramosam, kurš Venēcijā spēlē otro sezonu pēc kārtas. Pirms tam gadu Bramoss bija spiests izlaist, jo 2014. gada vasarā guva smagu savainojumu NBA vasaras līgā, bet nepilnus divus metrus garais spēlētājs bija tajā "Pao" komandā, kas izcīnījusi līdz šim pēdējo Grieķijas čempiontitulu.

Itāliešu žurnālists Čenterani vērš uzmanību uz vēl trim ārzemniekiem, kuri ir starp galvenajiem rezultāta veidotājiem. Melvins Edžims Itālijā pirms pāris sezonām sāka profesionāļa karjeru Itālijā, kad līdz šim pēdējo sezonu A sērijā aizvadīja bijusī Eirolīgas komanda Romas "Virtus". Pagājušās sezonas izskaņā Edžims atgriezās, pievienojoties Venēcijai un vasarā pagarināja līgumu arī uz šo sezonu. 31 gadu vecais Hrvoje Peričs, kurš uzspēlējis arī Horvātijas izlasē, Eirolīgā un ACB līgā, Venēcijā nobāzējies jau ceturto sezonu. Savukārt amerikāņu aizsargam Tairusam Makgī "Reyer" ir jau trešā komanda Itālijā pēdējos divos gados, bet 188 centimetrus garais spēlētājs arvien nav atmetis ar roku sapnim par NBA un, jādomā, arī šogad, jau trešo vasaru pēc kārtas un īpaši pēc tik sekmīgas sezonas, mēģinās sevi pierādīt aizokeāna klubiem.

Itālijas izlasi "Reyer" pārstāv 23 gadus vecais aizsargs Stefano Tonuts, kurš noteikti labi atceras Latviju, Ingu Jakoviču un Andreju Gražuli. Tonuts bija Itālijas izlases sastāvā 2013. gada Eiropas čempionātā, kad latvieši vispirms uzveica Itāliju, bet finālā itālieši revanšējās un izcīnīja vēsturisku panākumu. Toreiz Tonuts palika Amadeo Della Valles ēnā, bet šodien viņš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem jaunās paaudzes spēlētājiem valstī un pagājušajā vasarā piedalījās olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā.

"Umana Reyer" 2017

* - Čempionu līgā gūtie punkti+izcīnītās bumbas+atdotās piespēles.

Venēcijas komanda mājas spēles aizvada uz sauszemes esošajā piepilsētā Mestrē, kur dzīvo nepilni 90 tūkstoši iedzīvotāju. Trīs ar pusi tūkstošu ietilpīgā arēna celta septiņdesmito gadu beigās, bet pirms pieciem gadiem tika atjaunināta. Ja kāds ventspilnieks plāno doties uz Mestri atbalstīt savu komandu, var iepazīties ar manu braucienu arī uz šo arēnu pirms diviem gadiem: Kā basketbolu svin Itālijā?

Ja Latvijā kāds priecājās par "Reyer" ielozēšanu pirmajā "play-off" kārtā, tad Itālijā prieks par ventspilnieku dabūšanu pretī bija vēl lielāks. Jāsaprot, ka gan "Ventspilij", pārvarot jebkuru Čempionu līgas "play-off" kārtu, gan VEF, tikai iekļūstot VTB līgas "play-off" turnīrā, tas jau ir panākums Latvijas basketbolam, jo finansiāla pamatojuma tam nav. Mēs varam pārspēt bagātākos klubus tikai ar labāk izdarītu paši savu darbu - sākot no menedžmenta, turpinot ar treneriem un noslēdzot ar spēlētājiem.