Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Liene Jansone: "Spānijā mums palīdzēs!"

Liene Jansone: "Spānijā mums palīdzēs!"
Liene Jansone
Foto: Romāns Kokšarovs, "Sporta Avīze"

Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības spēlētāja Liene Jansone intervijā eSports.lv stāsta par ASV, Izraēlā un Spānijā basketbola gaitās piedzīvoto un iegūto.

Liene Jansone
Dzimusi 1981. gadā
Augums: 188 cm
Pozīcija: Spēka uzbrucēja

Lienes Jansones karjera
2001 – 2004 Sjēnas koledža (NCAA), Ņujorka, ASV
2004 – 2005 „Hapoel Haifa/Motzkin”, Haifa, Izraēlas virslīga
2005 – 2006 „Yaya Maria Breogan” (LF, Spānijas virslīga), Lugo, Galīsija, Spānija
2006 – 2007 „Perfumerias Avenida” (LF), Salamanka, Spānija
2007 – 2008 „Hondarribia Irun” (LF), Iruna, Basku zeme, Spānija

Lienes Jansones sasniegumi un balvas
1998 – 1999 Latvijas U-18 valstsvienība
1999 – 2000 Latvijas U-20 valstsvienība
2001 NCAA MAAC konferences gada „Rookie” debitante
2001 NCAA MAAC konferences turnīra vērtīgākā spēlētāja
2003, 2004 NCAA MAAC konferences Gada Spēlētāja
2005 Sestā vieta Eiropas čempionātā Turcijā
2006 Spānijas virslīgas LF Bosman Gada (labākā ārvalstu) Spēlētāja
2006 Spānijas virslīgas ārvalstu spēlētāju simboliskā piecnieka dalībniece
2006 Spānijas Superkausa fināliste
2007 Spānijas virslīgas fināliste
2007 Eiropas čempionāta pusfināliste un ceturtās vietas ieguvēja

Liene, pagājuši četri gadi pēc koledžas beigšanas. Kā iet pārējām, vai uzturi kontaktus?
Mana gada spēlētājas Sjēnas koledžā bija pārsvarā eiropietes. Es biju no Latvijas, viena bija no Šveices, no Izraēlas un vēl. No viņām visām basketbolā esam palikušas divas, ieskaitot mani. Protams, arī Gunta Baško, taču tas neskaitās, jo viņa Sjēnā ieradās gadu iepriekš.

Amerikānietes, kas beigušas koledžu un kurām basketbols nav sirdslieta profesionālā līmenī, atradušas darbu. Viena no mūsējām kļuva par All Star regbijā. Joprojām sazināmies, apmaināmies ar informāciju, kas un kur notiek.

Katru vasaru, ja man ir brīvs laiks starp sezonu un izlasi, vai izlasi un sezonu, mēģinu aizbraukt uz Ņujorku, kura ir netālu no Sjēnas koledžas, Ņujorkas štatā. Lielākā daļa kolēģu mitinās ap Ņujorku, turpat ir amerikāņu latvieši. Tomēr pavadīju tur četrarpus gadus, tas nav tā, tikai aizbraukt ciemos vai paviesoties.

Ko uzskati par savu lielāko panākumu Amerikā?
Pirmajā koledžas gadā uzvarējām NCAA konferencē, lai gan bijām „underdog” – to, kam nevajag uzvarēt, statusā. Uzvarējām pēdējā sekundē, tas gads man paliks atmiņā kā spilgtākais notikums. Protams, neskaitot pagājušo vasaru izlasē, kad uzvarējām Franciju, tas pārspēj visu! Taču pirmajā gadā Amerikā uzvarēt čempionātā un vēl kā jaunpienācējai dabūt MVP – vērtīgākās spēlētājas balvu – bija lieliski. Tā bija zvaigžņu stunda un tikām „Marta trakumā”.

Tur izkritām pirmajā kārtā, jo pretī nāca stipra komanda „Villanova”. Kopējās sajūtas tomēr bija lieliskas. Vienā vietā spēlēja četras komandas, atmosfēra uzreiz ir pilnīgi savādāka. Konkurence lielāka, žurnālistu vairāk un, lai gan zaudējām, ļoti labi nocīnījāmies.

Pārējos gadus „Marta trakumā” netikām, vienu reizi vēl spēlējām WNIT – Women National Invitational gandarījuma turnīrā. Tur pirmajā raundā uzvarējām Sirakūzas, tikām tālāk un tas bija labs sasniegums.

Gunta aizbrauca uz Ameriku, Tu aizbrauci uz Ameriku, Gunta aizbrauca uz Izraēlu, Tu aizbrauci uz Izraēlu. Tas izvērtās kā loģiska cēloņsakarība?
Bija arī citi varianti.

Koledžā bija likums – neviens aģents nedrīkst ar tevi runāt pirms pēdējās spēles nospēlēšanas. Koledžā viss beidzās martā-aprīlī, noslēdzoties čempionātiem. Sekoja aģentu zvani ar piedāvājumiem, katram ir valstu loks, līdz pienāk izvēles brīdis. Sākumā teicu nē, bet pēc vairākiem noraidījumiem, kad sirds bija pilna, jo tik daudz nācās atteikt, pēdējam piekritu. Aģents ir cilvēks, kuram tu uzticies, no kura atkarīga tava karjera. Vienojos ar amerikāņu aģentu no „Prodep” aģentūras Maiku Kaundu, kuram katrā valstī, tostarp Spānijā un Izraēlā, ir savs pārstāvis, kuram jārūpējas par spēlētājām, lai izsekotu visam līdzi.

Braukšana uz Izraēlu nebija Guntas iespaidā, jo tobrīd mums katrai bija cits aģents. Tagad mūs pārstāv viena aģentūra, tajā brīdī bija savādāk. Bija aģenta ieteikums labāk iesākt tādā valstī kā Izraēla, kur var iegūt spēles laiku. Tur sevi var pierādīt eiropietes, kas spēlējušas Amerikā, jo spēles stils atšķiras. Devos tur spēlēt, sākot profesionālo karjeru un man paveicās, jo nākamais solis līdzinājās sapnim.

Jau teici, ka Izraēla bija laba pāreja no Amerikas uz Eiropas basketbolu...
Spēlēšanas stils Izraēlā ļoti atšķīrās no Eiropas un vienlaikus bija brīvāks. Tur ir daudz amerikāniskā, jo Izraēlā spēlē ne mazums amerikāņu. Arī aģenti labi zināja Izraēlu un izmantoja savu pieredzi, bija savstarpēja uzticība, jo viņi zina, ko dara. Tagad, pienākot brīdim, kad jādomā par nākamo sezonu, man ir miera sajūta. Zinu, ir cilvēks, kas strādā manās interesēs. Mierīgi gaidu (smaida).

No Izraēlas līdz Spānijai nebija ilgi jāgaida?
Biju atbraukusi mājās, jau mazliet atbrīvojusies. Sekoja zvans, Tev ir iespēja spēlēt Spānijā un teicu, jā, labprāt. Piedāvājums spēlēt Spānijā – tas bija wow! Jutu, ka esmu spērusi pareizo soli, braucot uz Izraēlu uzreiz pēc koledžas.

Aģenti zināja, kādas ir manas vēlmes, kur gribētu spēlēt. Biju arī redzējusi spāņu izlasi, man patika viņu stils un redzēju, ka varu tur iekļauties. Tagad pat ir jocīgi – visas jau ir draudzenes. Pirms tam vēlējos būt daļa no tā un tagad tas piepildījies.

Izraēlā un Amerikā vairāk spēlēji par centru, Spānijā un Eiropā kā ceturtais numurs?
Amerikā spēlēju zem groza, augumi tur ir mazāk izteikti un biju spēka centrs. Gadiem ejot, treneris atzina, ka varu arī mest, izrādās, Liene var mest tālos metienus! Man atļāva „iet ārā”. Izraēlā treneris jau man uzticējās kā ceturtajam numuram, mest un iet garām. To attīstīju arvien vairāk, jo Eiropā augumu atšķirības ir daudz pamanāmākas. Tur ir meitenes virs 1m90, 195, man ir 190 un zem groza ar to pietrūkst. Reizēm arī Spānijā treneris palūdza, vai nevaru iet iekšā, ja ar citu spēlētāju tika lauzts līgums. Labāk patīk spēlēt par ceturto numuru, kad varu iet iekšā un ārā, ieskriet kustībā, nevis spēlēt ar muguru (pret grozu). Ja komandas labā tas ir jādara, var abus.

Tālos sāki mest jau pirms Amerikas?
Latvijā, spēlējot jaunatnes komandās, Juglas sporta skolā izmēģināju visu, sākot ar uzbrūkošo aizsargu, ceturto, piekto. Aizbraucot uz Ameriku, man to neļāva. Teica, te ir trīs sekunžu laukums un tur tev jāatrodas jebkurā situācijā. Ir metiens vai nav, bumba jādod iekšā un viss, ārā iet neļāva. Ja treneris tā pateica, nācās to likt malā, biju nobijusies, lai visu pareizi izdarītu. Ar laiku iejūties, treneris tevi vairāk pazīst, ļauj aiziet tālāk no groza, pēc tam vēl tālāk.

Izraēlā vienubrīd spēlēju par trešo, jo sanāca vairākas maiņas, mums bija pārāk daudz centru un es biju centrs ar metienu. Viena spēle, otrā, izmet vienu, otru, trešo metienu un tad aizgāja, ieguvu garšu. Tajā brīdī treniņprocesā bija grūti, citās vietās jāskrien un, kad mani pārcēla atpakaļ par ceturto, atkal skrēju par par daudz.

Pirmais gads Spānijā bija ideāls ar lielo spēles laiku?
Pat negaidīju, ka spēlēšu tik daudz, nebija tādu noteikumu. Aizbraucot tur, treneris redzēja, kā var mani izmantot un to darīja. Gads bija ļoti labs un tālāk iekļuvu All Star. Nākamais klubs Salamankā bija augstāk rangā, ar citu politiku, laukumā tiku retāk. Taču nesūdzos par spēles laiku, galvenais, ja labi nospēlējām kā komanda.

Šogad Irunā atkal spēlēji vairāk?
Bija jāvelk komanda un daudz jāspēlē, darot visu ceturtā numura darbu, kā paredzēts noteikumos. Centos, pašai sanāca, komandai kopumā neizdevās kā gribējās. Kāda starpība, ko pats izdari, ja gala rezultāts nav patīkams?

Arī treneris tika nomainīts?
Nomainīts un gads klubam neizdevās tā, kā runāja pirms sezonas, cik laba komanda būsim. Iesākām sekmīgi, vidū nebija ne saspēlēšanās, nekas. Tagad nejūtos, ka būtu visu izdarījusi, lai gan to nevar arī divi vai trīs cilvēki. Nebija pašas komandas, pat iztiekot bez nopietniem savainojumiem. Vienkārši pietrūka „klikšķis”, kad visas saiet kopā vienai lietai. Savācot kopā jaunas spēlētājas no visurienes, nekad uzreiz nezini, vai sanāks, tāds ir sports. Netikām izslēgšanas spēlēs, taču nenokritām otrajā divīzijā.

Kā jau teici, otrajā gadā spēlēji Spānijas „cream of the crop” komandā – Salamankā.
Vienā no divām top komandām un iekļuvām Spānijas finālā. Pirms izslēgšanas spēlēm teica, ka būs 3:0 Valensijas „Ros Casares” labā. Izvilkām līdz 2:2, pēdējā spēlē gāja punkts punktā, tomēr zaudējām Valensijā. Kopumā pieredze bija laba, cīņa laba un tāda pati Salamankas-Valensijas cīņa izvērtās šogad. Skatījos spēles televīzijā, uzliku datorā tiešraidi, tomēr tur spēlē visas draudzenes.

Salamankas fani ir labākie ne tikai Spānijā, arī salīdzinot ar Francijas klubiem. Kad šosezon kopā ar klubu atgriezos Salamankā, mani sagaidīja ar dāvanām, apdāvināja. Cilvēki ir ar tevi kopā, atbalsta, atmiņas ir mīļas. Pērn uz pēdējo spēli Valensijā viņi brauca ar 12 autobusiem, ap tūkstotis līdzjutēju. Domāju, ka uz šāgada pēdējo spēli devās 12-15 autobusi ar atbalstītājiem (Valensija sērijā līdz divām uzvarām uzvarēja ar rezultātu 2:1), tas ir iespaidīgi. Tas pats arī Valensijā, pat ja nav pilna zāle, kopā ar Salamankas līdzjutējiem ir pilns.

Spānijas lielos attālumos pārvarējāt vairāk lidojot vai ar autobusu?
Lielāko tiesu ar autobusu, jo vairākas komandas atrodas vietās, kur blakus nav lidostu. Bija astoņu, divpadsmit stundu pārbraucieni, attālumi tiešām pamatīgi. Var autobusā „patusēties”, paskatīties filmas, uzspēlēt kārtis, ne jau katru dienu brauc autobusā. Lidot sanāk uz Kanārijām un Ibicu, savādāk nevar, jāpeld (smejas).

Spānijā, saliekot sportisko un sadzīvisko pusi, ir viena no labākajām vietām, kur spēlēt basketbolu?
Neapšaubāmi. Mīļa vieta ir Madride. Tajā pašā laikā, ja tur dzīvotu, būtu savādāk. Tagad varēju uz Madridi braukt nedēļas nogalēs, darīt ko savādāku.

Spānijā visur ir interesanti. Lugo, Galīsijā bija savādāk, Salamankā pavisam citādi un Bilbao, Basku zemē, vēlreiz atšķirīgi. Viena valsts, kas ir ļoti daudzveidīga. Basku zemē cīnās par brīvību, ir daudz politikas, lietas, ko ārpusē un iepriekš nezini. Zeme ar citu karogu, kur labāk nestaigāt sarkanās drēbēs, jo zinās, ka esi spānis. Daudz interesantu nianšu tāpat kā Izraēlā, kur ir jūdaisma ticība, piektdienās sestdienās viss ir slēgts, bez gaismām, nevar lietot elektrību. Ielas tiek slēgtas, mašīnas nevar braukt. Ejot pa ielu un jautājot kādam vīrietim, viņš var neatbildēt, jo nevar ieskatīties acīs sievietei. Interesanta vēsture.

Salamankā klubs bija profesionālāks, šogad ģimeniskāks. Kluba prezidente bija sieviete, viņas vīrs otrs prezidents un viss ritēja ģimeniskā noskaņojumā. Biežas komandas vakariņas, kā vienā lielā ģimenē. Salamankā atnāci, bija jāizdara savs darbs, treniņš. Izdari, esi labais, neizdari, sliktais, atkarībā no spēles. Spānijā apmierina gan sportiskais, gan personīgais, sadzīve, kultūra un valsts. Laba vieta!

Spānijā spēlēji kopā ar Rūtu Railiju, kas šopavasar divus mēnešus spēlēja TTT un ir viena no sešām spēlētājām, kas uzvarējušas NCAA, WNBA un Olimpiskajās spēlēs. Droši vien guvi pozitīvus iespaidus?
Tikai vislabākos. Pirmajā gadā Spānijā treniņprocesā sanāca spēlēt 1 pret 1. Tika skatīts, kā un ko, viņas attieksme, jo Rūta daudz saniegusi un guvusi autoritāti. Īpaši svarīgi tas biji pirmajā gadā, kad esi jauns, gribi daudz sasniegt un pilnveidoties, tā bija vērtīga pieredze.

Rūtai nokļūstot Latvijā un divus mēnešus spēlējot TTT, saņēmu pirmo e-pastu – Lieneee! Sazinājāmies gandrīz katru dienu. Lai gan ilgi nebijām spēlējušas kopā, viņa atcerējās, ka esmu no Latvijas un man par to bija prieks. Nevis tā, ka vienkārši bijām komandas biedrenes, viņa man jautāja, kur iet, ko redzēt, manas mīļākās vietas. Godīgi atbildēju, ka nevarēšu visu pateikt, jo Rīgā esmu uz brīdi un tad galvenais ir ģimene. Spēlēt kopā ar Railiju Spānijā bija vērtīgi. Vēlāk, kad viņa jau bija prom, pievienojās Ilze Ose-Hlebovicka, šogad spēlēju kopā ar Zani (Tamani).

Par spēlēšanu Irunā ar Zani uzzinājāt vienlaicīgi?
Sanāca tā, ka nezinājām to līdz pēdējam brīdim. Zane pēc sezonas aizbrauca pie vīra ģimenes, es biju savās lietās. Ziņa nāca beigās. Komandā spēlēs Zane? Jā, nekādu problēmu, plus mīnus noslēdzām ap to pašu laiku.

Man bija personiski iemesli to paziņot vēlāk, jo piedalījos izslēgšanas spēlēs, Zanei sezona jau bija beigusies. Izrādot cieņu Salamankas faniem, negribēju play-off laikā pateikt, ka braukšu uz citu klubu. Bija vienošanās ar aģentu, ieturēt mazu pauzi un, sezonai ejot uz beigām, darīt informāciju zināmu. Protams, saglabāt to ne vienmēr izdodas, dažreiz informācija izplatās ātrāk.

Pirms diviem gadiem izmēģināji spēkus WNBA komandas Ņujorkas „Liberty” treniņnometnē...
Tā kā koledžas laikos spēlēju Ņujorkas štatā, viņi varēja sekot līdzi un zināja par manām gaitām. Pēdējās sezonas beigās, aprīlī bija iespēja aizbraukt uz Ņujorku un patrenēties. Taču pirms tam, februārī, salauzu roku. Atlika astoņas nedēļas un rokai bija liels lūzums, kura sadziedēšana prasīja laiku. Toreiz pirms drafta izdevās aizbraukt uz trīs dienām, spēlēt 5 pret 5. Man apstāstīja un izrādīja visu.

Medisonskvērgārdenas arēnā?
Nē, treniņzāle ir 20 minūtes ārpus Ņujorkas, lai varētu mierīgi trenēties, projām no cilvēkiem un visa. Aizbraucu uz trīs dienām, vēl bija sāpes un nebiju neko darījusi. Abpusēji sapratām, ka tobrīd nesanāks un draftēt cilvēku, kas nav gatavs, nevar.

Aizbraucu uz Izraēlu, sezona izdevās, tālāk uz Spāniju, izlasē un izrādījās, ka viņi turpināja man sekot, gadiem, panākumiem, tam, ka spēlēju kopā ar Rūtu Railiju. Viņai aizbraucot uz Ameriku, man nezinot, bija notikušas dažas sarunas. Protams, kā vienmēr, zinot Railiju, viņa bija pateikusi pašu labāko.

Saņemot zvanu no WNBA, vairums lietu bija jaunas un nesaprotamas. Sistēmu vislabāk saproti uz vietas, jo, dzīvojot un spēlējot Eiropā, par to nerunā. Arī amerikānietes speciāli nestāsta, kāda ir vide un noteikumi. Tas ir jāpārbauda uz savas ādas. Aizbraucot redzi, ka ir 22 vai 25 spēlētājas, nevis 12 vai 15, līgums nav garantēts un es biju „rookie” – jaunpienācēja.

Ir noteikumi, ka katru nedēļu spēlētāju skaits iet mazumā, paliek 20, 17, tad ir 15. Es paliku līdz brīdim, kad bija jāsāk braukt uz pirmssezonas spēlēm. Tobrīd beidzās sezona Eiropā, atbrauca Barbara Ferisa, veterānes – centra spēlētājas. Treneri zināja, ko viņas spēj. Pienāca brīdis, kad man pateica paldies. Sēdēju un man nebija ne mazākās nožēlas, sapratu, ka esmu tur bijusi, pieredze bija laba. Kontakti saglabāti, man raksta treneri, Šamika Kristona, kas spēlē „Liberty”, atceras mani, aprunājamies, viss turpinās.

Amerikas ietekmē seko līdzi citiem sporta veidiem?
Laika neatliek. Nelāgi teikt, bet reizēm nezinu, kas notiek Latvijā. Pateicoties tam, ka mana mamma ir basketbola trenere un ir apritē, sazinoties daudz uzzinu par TTT, Cēsīm, Avantis. Citādi esi savā apritē, savā līgā, sezonā. Protams, sekoju līdzi, kā iet Anetei, Ievai, Guntai, pirmais gads Ditai.

Runājot par citiem sporta veidiem, patīk vīriešu teniss. Neieejot azartā, vairāk relaksējoties. Kad ir sagurums, labprāt skatos un ir iecienītākais spēlētājs, favorīts no Šveices.

Kā pārslēdzies pēc Spānijas sezonas valstsvienības lietās?
Šoreiz nebija jāpārslēdzas, viss notika uzreiz. Visas zinājām, ka pēc sezonas beigām jādodas uz mājām, viss turpinās.

Parasti, kad atgriezies mājās, ir ģimenes laiks, sevis laiks. Kad no rītiem astoņos noskan modinātājs, ir sajūta, ka jāceļas, jāauj botas, atkal jāskrien. Pirmajā nedēļā bija psiholoģiski grūti. Atver acis, esi mājās, jūti brokastu smaržu un rosību. Tagad esam savā starpā, ir sava aura un noskaņojums, apņēmība kā nekad. Laika it kā nav daudz un emocionāli ir grūti. Viss tiek darīts mūsu labā, lai būtu atguvušās un ar jaunām emocijām. Bija saglabājušies iespaidi par sezonu un tagad nepieciešamas jaunas emocijas.

Kā kopumā vērtē izmaiņas izlasē pēdējo trīs četru gadu laikā?
Kad 2005. gadā izcīnījām sesto vietu Eiropā, likās wow! Tad mainījās sponsoru un federācijas interese, arī skatītājiem, daudzi sāka domāt, ka ir vērts aiziet uz sieviešu spēlēm, nav nemaz tik slikti. Pagājušvasar paveiktais pierādīja – ir vērts gan atbalstīt, līdzi just, ziedot, papūlēties un ielikt vairāk, cīnīties un iziet pasaulē. Izskanēt Latvijas vārdam basketbolā. Pašas esam to izdarījušas.

Atceros, ka 2005. gada vasarā pirmaja preses konferencē Gunta sēdēja pie plikas sienas bez atbalstītāju logo...
Jā, jā, tas ir mainījies. Tajā pašā laikā apzināmies, ka vīriešu basketbols ir populārāks, lielāks, grandiozāks. Nemetām plinti krūmā, pašas, neko daudz nesolīdamas, esam to izdarījušas kopā ar cilvēkiem, kas mums ticēja. Nekad nebūtu iedomājusies, ka jau pirms četriem gadiem varētu būt sestās Eiropā. Atceroties pagājušo vasaru, pat tikai paskatoties bildes, emocijas arī tagad laužas ārā. Domāju, ka Madridē emocijas būs vēl lielākas un savādākas.

Spānija palīdzēs?
Un kā vēl! Atbalsta draugi, viņi būs Madridē un sēdēs ar latviešiem kopā. Priecājos, ka mani draugi jau zināja, kā jākrāsojas sarkanbaltsarkanās krāsās, saprot, ka tas nav vienkārši ierindas turnīrs. Jāsarūpē tikai Latvijas krekli.

  +9 [+] [-]

, 2008-05-26 22:05, pirms 10 gadiem
Interesanta intervija, veiksmi Lienei!
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +8 [+] [-]

, 2008-05-26 22:46, pirms 10 gadiem
mūsu meitenes ir labākās, veiksmi Lienei.

  +4 [+] [-]

, 2008-05-27 10:09, pirms 10 gadiem
Malacīte,lai veicas!!!!

Tev jābūt autorizētam,