Lielo mielo, sīko rīko

Basketbolā ir līdzīgi, tikai medību vietā svarīga sava groza nosargāšana un pretinieka pārspēšana. Sen un uz neatgriešanos pagājuši laiki, kad augstākā līmeņa klubu komandās visi runāja vienā mēlē vai apvienojās cīņai pret kādu pašpasludinātu ļaunumu. 2008. gadā laukumā vieno basketbola valoda, nevis ādas krāsa, reliģiskā piederība vai valsts pārstāvniecība.

Atkāpe. Augstāk un tālāk lasāmais nav attiecināms uz valstsvienībām, lai gan piederības robežas sportā kļuvušas trauslas. Piemēram, grūti noslēpt saviļņojumu un aizkustinājumu, iepazīstoties ar Olimpiskā karognesēja, Sudānā dzimušā amerikāņu vieglatlēta Lopesa Lomonga stāstu. Taču atgriežamies pie komandu sporta veidiem.

Šoruden bieži pārcilāts jautājums par leģionāru ieguldījuma īpatsvaru Latvijas sporta spēļu komandās. Tostarp, un jo īpaši, Latvijas klubu basketbolā. Kā tas var būt, ka „savējo” ieguldījums procentuāli ir tik mazs? Kā likums, piesaukti gūtie punkti vai iemestie vārti, piemirstot, ka statistikas ailēs ir virkne citu rādītāju, bet uzvaras procentus veido komandas gars, savstarpējā saskaņa, pašatdeve un daudz citu ārēji pat nesaderīgu rādītāju. Norvēģu dižgaru Ibsenu citējot, „Tev piedots tiks, ja nevarēji, bet mūžam ne, ja negribēji”.

Piemērs ir „TTT Rīga” – Venēcijas „Umana Reyer” trešdienas spēle Itālijā. Atšķirībā no iepriekšējām divām spēlēm, bija redzams - komanda grib uzvarēt, cīnoties līdz galam. Pēdējās minūtēs neizkarot padošanās karogu. Un visvairāk gatavas iet, krist, nepadoties, celties un uzvarēt bija rīdzinieču tovakar rezultatīvākās spēlētājas – Esense Kārsone un Tatjana Troina.

Apskatīsimies apkārt. FIBA Eirolīgā spēlē 24 komandas. 2008. gada 13. aprīlis, Brno. Maskavas apgabala „Spartak” otro gadu pēc kārtas triumfē turnīrā. Pamatsastāva divpadsmitniekā astoņas leģionāres plus amerikāniete ar Krievijas pasi (K. Millere). Izraudzītais par tālu no realitātes? Ejam tālāk! Zaudētājām Brno „Gambrinus” četras leģionāres, trīs – Žirkova, Meiga, Vaitmora – starta piecniekā. Tas nekas, ka uz soliņa savu līdzjutēju klātbūtnē sēž, Toma Mahera vārdiem, superzvaigznes Vesela, Večerova un Mačova-Horākova.

Pēdējā reize, kad kādam klubam Eirolīgā izdevās uzvarēt gandrīz – ar uzsvaru uz gandrīz – tikai ar pašu spēkiem, bija 2000. gadā, kad pie sava otrā FIBA klubu titula tika Natālija Heikova un jau pieminētā Žirkova. Un pat tad kopā ar desmit Slovākijas spēlētājām uzvaru sasniedza divas viesspēlētājas, Moldovā dzimusī Natālija Sviščeva un no Dņepropetrovskas Ukrainā nākusī Jeļena Marenčikova. Nevis vienkārši sasniedza, bet sāncenšu „Bourges” grozā iemeta 39 no 67 punktiem! Taču tas notika ilgi pēc TTT zelta laikmeta un īsi pirms Šabtaja, Prohorova un citu klubos iepludinātās naudas ēras. Fon Kalmanoviča otrais Eirolīgas panākums pēc 1999. gada triumfa ar „Žalgiri” nāca 2003. gadā Jekaterinburgā, vietējam UGMK pie titula tiekot, pieredzējušo Baranovu un nākamo Šabtaja sievu Arhipovu apvienojot ar amerikāņu zvaigznēm Grifitu un Miltoni-Džonsu. Tālakajos Bufāra, Grudina, Bobrovska un Heikovas vadīto vienību panākumos viesspēlētājas bija arvien redzamākās lomās, atgādinot vīru ULEB Eirolīgā novēroto.

2008. gadā bez leģionārēm var atļauties iztikt tikai atsevišķas WNBA komandas, kurām katru gadu arvien talantiem bagātīgāku jauno spēlētāju ražu piedāvā 338 NCAA pirmās divīzijas komandas. Eirolīgā šāda prakse ir izmirusi. Gan klubiem, kuri skaita pirmo vai otro gadu turnīrā (horvātu Šibenikā ir sešas leģionāres, slovāku Košicē četras un tikai lietuviešu „Teo”, kuru Eirolīgas vēsture gan krietni garāka, trīs), gan komandām no valstīm ar plašām augsta līmeņa spēlētāju rezervēm – Itālijā, Francijā, Spānijā.

Netaisnīgi? Dzīvojam reālā pasaulē, ne vēlmju domāšanā. Vajag panākumus, atver maku. Taču ne visu nosaka nauda un pat ne tās daudzums. Ja vietējais piedāvājums ir mazāks par pieprasījumu, nākas meklēt citus variantus. Un nav nekā saldāka kā uzvarēt zem dzimtā valsts vai kluba karoga. Klubu basketbolā gadījumos, kad gan viesspēlētājas, gan pašu mājās piedzimušie, bet dažkārt citur izkoptie talanti vienlīdz sparīgi cīnās cits par citu un visi kopā par uzvaru. Tad nebūs jāraksta, ka vietējā čempionātā visi tiek grauti, bet „grandu” priekšā padodamies pirms cīņas.

Ready or not, Fugees, Youtube video