Ilze Jākobsone: "Vācijā dabūju iekšā pirmajā treniņā"

Žiperīgā saspēles vadītāja 2018. gadā spēra nākamo soli karjerā – pēc vēsturiska Latvijas-Igaunijas līgas sudraba Liepājā pievienojās “Prodep” aģentūrai un pirmo reizi devās spēlēt uz ārzemēm. Par Ilzes pieturvietu kļuva Freiburga – pilsēta Bādenes-Virtembergas federālajā zemē, tuvu Francijas un Šveices robežām.

Jākobsone pierādīja, ka ir komandas spēlētāja. Tas atspoguļojās gan individuālajā statistikā – vidēji 11,7 punkti un 6,0 rezultatīvas piespēles izslēgšanas spēlēs, gan, vēl svarīgāk, “zivju dzeņu” rezultātos. “Eisvogel” pēc atgriešanās virslīgā izcīnīja piekto vietu un sparīgi cīnījās “play-off”.

Pirms gada stāstīji par darba gadiem Liepājā. Kā Tev gāja Vācijā?
Braucot uz Freiburgu, bija milzīgs satraukums. Pirmais gads ārzemēs, prom no mājām. Viss svešs, cita valoda, dažādas domas – kā būs, vai varēšu? Mani sagaidīja galvenā trenere Hanna Balhauza – no lidostas braucām uz pirmo treniņu.

Trenere jautāja – vēlies atpūsties vai trenēties? Atbildēju, ka vēlos mazliet izkustēties. Viņas atbilde – bišķi te neviens nekustas. Atbraucot uz zāli, pirmais pārsteigums. Paņēmu līdzi botas, dvieļus, riktīgi priecīga. Ieeju iekšā un prasu – kur mūsu ģērbtuves? Ģērbtuves nav!

Katru dienu visu ņēmām līdzi. Pirmā reakcija – kā var nebūt ģērbtuve? Izrādījās, ka Vācijā ir citādi. Zāle piederēja universitātei. Trenere iedeva iekšā jau pirmajā treniņā. Komanda – daudz jaunu meiteņu un trīs profesionāles. Pirmās dienas pagāja, sākām gatavoties sezonai.

Profesionāles – Tu, divas amerikānietes un bosniete?
Sākumā bija divas amerikānietes (Kelly Moten, Kristen Gaffney), viena kanādiete un viena bosniete. Mirna Paunoviča dzīvo Vācijā jau vairāk nekā 10 gadus. Nedēļu vai divas pirms sezonas sākuma kanādiešu centra spēlētāja lauza līgumu un aizbrauca, nesagaidot, kamēr komanda atradīs aizvietotāju.

Palikām ar vienu centru, bet Mirna piedalījās tikai mājas spēlēs. Viņa mūs izglāba, kamēr atbrauca otra kanādiete – Ādžeja (Audrey-Ann Caron-Gudreau).

Pēcspēles sarokošanās ar Freiburgas līdzjutējiem. Foto: USC Eisvogel

Komanda pateicas līdzjutējiem

Izslēgšanas spēļu sauklis “Time is now”

Ilze Jākobsone: teicama pirmā sezona Vācijā

Komanda ļoti jauna. Nevienai vēl nav 30, bet bosnietei 42 gadi.
Mirna – šausmīgi foršs cilvēks. Viņa man palīdzēja. Zināju – ja būs grūti treniņos vai spēlēs, palīdzēs. Mirna zina, kā ir dzīvot prom no mājām. Teica – Ilze, ja tev ir vajadzīga mamma, zini, kur nākt. Viņa bija mūsu komandas mamma.

Gluži kā Kristīne Gulbe (Silarāja), kura Liepājā bija Tava “lielā māsa”.
Tikai ar lielāku mātišķu piesitienu (smaida).

Ģērbtuves nav. Masāža, dušas?
Vācijā pieņemts, ka basketbola komandām nav sava fizioterapeita. Jābrauc uz slimnīcu, jāgaida kopējā rindā uz masāžu. Tā pieejama divreiz nedēļā, noteiktos laikos. Nevarējām tikt, kad vēlējāmies.

Ļoti novērtēju, ka Latvijā daudz rūpējas par spēlētājām – cepuri nost! Fizioterapeiti un personāls daudz dod. Tāpat masāža, ģērbtuves, dzīvošana. Nodrošināts process – tas dod emocijas un morāli nenospiež. Arī Liepājā – Agnese (Rāte) mūs pilnībā apčubināja, plus dzīvojām lieliskās vietās.

Freiburgā dzīvojām ārpus pilsētas. Ceļā jāpavada 40-60 minūtes vienā virzienā. Divreiz dienā jābrauc cauri sastrēgumiem. Tas morāli nogurdina.

Dzīvojāt mājā vai dzīvoklī?
Viena amerikāniete, kura klubā spēlēja otro gadu, mitinājās centrā. Pārējās – smējāmies, ka dzīvojam “zirgu stallī”. Mājā, kuras īpašniecei pieder milzīgi zirgu staļļi. Jokojām, ka cilvēki šeit iet pastaigāties ar zirgiem. Īpašniece dzīvoja pirmajā stāvā, mēs otrajā. Zirgi – aiz sētas.

Kā bija ar smaku?
Smaka bija spēcīga. Sākumā neierasti. Vēlāk jokojām – jābrauc atpakaļ uz mājām, nevaram dzīvot bez smakas (smejas). Komandas biedres – ārzemnieces – bija ļoti foršas. Visas grūtības uztvēra ar ironiju, daudz jokojām.

Amerikānietes un kanādietes, kuras Freiburgā spēlēja pirmo gadu, arī bija pārsteigtas par apstākļiem?
Jā, viņas nāk no universitātēm, kurās nodrošināts viss nepieciešamais – fizioterapeiti, ledus vannas, pirtis. Freiburgā sākumā nesapratām, kur lai atjaunojas. Divas masāžas nedēļā parasti ir par maz.

Agrāk domāju, ka sportisti bez masāžām un atjaunošanās procedūrām nevar iztikt. Izrādās – muļķības. Jāpiespiežas un vari izdarīt.

Vācijā, ja grafikā masāžai ierakstītas 30 minūtes – viss, čau?
Būtu labi, ja tās būtu 30 minūtes. Pieņemšana slimnīcā notiek pēc pieraksta – nāk nākamais pacients un ilgāk nevar tevi pieņemt. Tā nav fizioterapeitu vaina, vienkārši Vācijā tāda sistēma. Arī citās komandās. Freiburgā savs fizioterapeits bija tikai futbola komandai.

Trenere Balhauza vasarās strādāja ar Vācijas U18 un U20 izlasēm. Klubā tev bija jāievirza jaunās meitenes?
Trenere kādu laiku dzīvoja Spānijā. Gribēja spēlēt ļoti ātru basketbolu – nekādas ilgas izspēles. Pārej pa laukumam, ja ir situācija, apspēlē. Ja ir situācija, met!

Jā, trenere vēlējās, lai palīdzu otrajai saspēles vadītājai Paulīnei (Pauline Mayer), taču... Vācietes it kā pieņem palīdzību, bet izturas rezervēti. Latvijā meitenes vienmēr uzklausa – ja runā ar vecāku, nekad neko pretī nesaka pat, ja nav taisnība. Vācietes ļoti daudz iebilda.

Beigās mēs, ārzemnieces, nedevām padomus. Ja pateicām, uzreiz sekoja – bet! Vienmēr vajadzēja paskaidrot, kāpēc. Nezinu, kādēļ, taču vāciešiem vienmēr vajag izskaidrot.

Freiburgā bija savādāks un ātrāks basītis ar ļoti smagiem treniņiem. Tas nāca kā pārsteigums – nebiju strādājusi ar tādām slodzēm. Manuprāt, tas norūda un padara labāku.

Uzsvars uz intensitāti vai garumu?
Uz abiem – trenējāmies smagi un ilgi. Divas stundas no rīta, divas vakarā. Dienvidū nepalikām pilsētā, pēc katra treniņa braucām uz mājām. Vienmēr izbraucām uz zāli stundu pirms treniņa. Sastrēgumi – neprognozējami.

Teici, ka ārzemnieces bija profesionāles. Vietējās meitenes saņēma stipendijas?
Domāju, ka stipendijas varēja būt pamatpiecinieka spēlētājām. Maksāja vienai vai divām. Augstākā izglītība Vācijas publiskajās universitātēs ir bez maksas.

Treniņos bija arī individuālais darbs?
Rīti sākās ar fiziskiem vingrinājumiem – trepītes, konusi, sprinti. Sekoja svari un metieni. Dažreiz tikai metieni un svari. Vakarā galvenā uzmanība komandas lietām. Visu laiku koncentrējāmies uz sevi, nevis pretiniekiem.

Mazās spēlētājas individuāli strādāja ar galveno treneri, centri ar trešo treneri Pīteru. Individuālais darbs patika, trenerei bija dažādi vingrinājumi prasmju attīstībai.

Atgriešanās sezona virslīgā – komandai gāja ļoti labi!
Šī bija pirmā sezona pēc spēlēšanas otrajā līgā. Mums – četrām ārzemniecēm – nebija vienalga. Zinu, ka ir spēlētājas, kuras atbrauc un izdara savu darbu, neliekoties ne zinis par komandas sekmēm. Mēs nemēģinājām tikai atsist algu. Spēlējām labi, uz emocijām.

Vienu uzvaru pirmajā aplī atņēma, jo viena komanda decembrī izstājās finanšu problēmu dēļ. Un tad bija augšstilba saites savainojums.
Saite iekaisa un sākumā nevarēju pateikt vainu. Pusotru mēnesi vai divus spēlēju ar sāpošu kāju. Kādam treniņam sekoja lēcieni. Sabruku un pateicu, ka nevaru. Saņēmu norīkojumu pie ārsta. Nācās vienu mēnesi pavadīt bez spēlēm un dzert zāles.

Varēju atbalstīt komandu no malas. Tas nebija slikti, jo bija problēmas ar soliņu. Vienmēr saku – esot uz soliņa, tev jābūt daļai no komandas. Palīdz, ja komandas biedres atbalsta ne tikai labos brīžos un plusos. Kopā jāturas arī mīnusos. Bļaustījos.

Kā soliņš reaģēja?
Pavilkās! Vajadzīgs cilvēks, kurš sāk. Ir normāli, ja citi cilvēki neaurē kā es – visu laiku, taču arī pievienoties tāpat ir labi. Aiziet ķēdes reakcija un tas ir labi.

Ko teici angliski?
Standarta frāzes – aiziet, uz priekšu, aizsardzību! Ja vajadzēja, individuāli pateicu minūtes pārtraukumos.

Klubs nodrošināja apdrošināšanu savainojuma laikā?
Tādā ziņā sistēma ir sakārtota.

Ilze Jākobsone slēgtajā spēlē pret Krieviju 2019. gada 25. maijā. Foto: Renārs Koris, Oksana Džadana, USC Eisvogel

Epizode slēgtajā spēlē pret Krieviju

Basketbola diena “Spicē” 2019. gada 26. maijā

Kopā ar Eiropas čempionāta talismanu Piku

Laukumā biji pamata saspēles vadītāja. Trīsdesmit minūtes un vairāk – kādreiz nebija par daudz?
Sezonas sākumā spēlēju ap 25 minūtēm. Pirms “play-off” katrai spēlētājai bija individuāla saruna ar treneriem. Teicu trenerei, ka esmu spēlētāja, kura pazaudē ritmu, ja liek iekšā-ārā. Pateicu, ka labāk spēlēju uz riktīgu pulsu. Trenere atbildēja, ka to ievērojusi.

Beigās dabūju pulsu un varēju ieiet ritmā. Ja ilgāk aizķertos izslēgšanas spēlēs, būtu pavisam labi.

Neraugoties uz to, mājās vienā ceturtdaļfināla spēlē uzvarējāt vairākkārtējās Vācijas čempiones “Wasserburg”. Tā bija labākā spēle sezonā?
Jā, mājās nospēlējām lieliski, gūstot lielu prieku par uzvaru. Viena lieta, kas Vācijā ļoti patīk – jebkura komanda var uzvarēt jebkuru. Nezini, kā nospēlēsi pret pēdējās vietas īpašniecēm. Tik spēcīga līga ir liels pluss – visu laiku jābūt gatavai, ātrai, spēcīgai. Jāvar iemest.

Pamainīji gatavošanos spēlēm, zinot, ka katra spēle būs cīņa?
Izmantoju standarta lietas. Vācijā spēles dienā nebija rīta metienu treniņi. Rītos kārtīgi izgulējos, lai nav jāguļ diendusa. Pusdienas, kafija, šokolāde. Neko nemainīju. Galvenais, lai ir mūzika – tā mani vienmēr labi noskaņo.

Ar treniņiem viss bija kārtībā. Dažreiz izmantojām puszāli. Par spēļu organizāciju – vāciešiem cepuri nost! Varam mācīties, kā jāvāc cilvēkus uz spēlēm. Biļete – 10 eiro, manuprāt, tā ir liela summa sieviešu basketbolam.

Freiburgā bija labākā atmosfēra Bundeslīgā. Daudz cilvēku un tradīcijas varēja novērot arī izbraukumos – karsējas, saukļi. Atmosfēra mājas spēlēs bija fantastiska. Bravo! Lieliski, ka var uztaisīt mājas spēles par foršiem pasākumiem.

Iesūtījām dīdžejam savas dziesmas un spēlēs atskaņoja mūsu skaņu celiņu. Dažreiz atbrauca pūtēju orķestris.

Māsa Zane palīdzēja sameklēt aģentu. Draugs Ralfs iedvesmoja. Cik lielu atbalstu šosezon saņēmi?
Ļoti lielu. Sazvanījos gandrīz katru vakaru. Draugs brauca ciemos. Galvenais, ka zini – tuvākie tev tic. Dzīvē viss nav viegli, jātiek pāri grūtībām. Ja tiec pāri, būs vieglāk. Liels paldies visiem par atbalstu!

Vācu valodā ielauzījies?
Sākumā bija paredzētas valodas apmācības, taču treneri ātri saprata, ka smagajā treniņu grafikā ar pārbraucieniem tas nav iespējams. Dažreiz mājupceļā visu laiku pavadi guļot, lai varētu atjaunoties.

”Troņu spēles” Rīgā tuvojas

Ilze iemēģina “Spices” grozu

Ilze “Spicē”

Metiens no otrā stāva

Atgriežoties pie “play-off”. Ja pareizi sapratu, kanādiete Gudro nepiedalījās pēdējā spēlē.
Viņa pēdējā mājas spēlē saņēma sitienu ar elkoni pa galvu un pilnībā izslēdzās. Ar Kelliju un Kristenu pieskrējām klāt, redzot, ka viņa ir nokdaunā. Kanādieti ar “ātrajiem” aizveda uz slimnīcu, savainojums bija diezgan smags. Grūti spēlēt bez viena no garākajiem centriem visā līgā. Viņa savāca ļoti daudz atlēkušo bumbu. Žēl, ka tā notika.

Teici, ka laba kompānija.
Bija baigi forši. Sākumā šķita, ka būs grūtāk – varēja just, ka komandā ir eiropietes un amerikānietes. Beigās sadraudzējāmies un kļuva daudz vieglāk. Smiekli, joki – runājām, ka būtu forši kādreiz spēlēt kopā.

Rīgā jau trenējies no maija sākuma?
Jā, nācām pie trenera Ivara (Ikstena) uz fiziskās sagatavotības treniņiem.

Sastāvs kļuvis jaunāks – kāds iespaids par pirmo nedēļu?
Manuprāt, ir baigi forši. Kad spēlē ārzemēs, ļoti novērtē spēlēšanu mājās starp savējiem. Mājīguma un kopības sajūta – klimats komandā ir lielisks. Meitenes var pasmieties viena par otru – tas tikai uzlabo noskaņojumu.

Lielākie ieguvumi no pirmā gada ārzemēs?
Ātrāks un fiziskāks basketbols. Cita kultūra, ieskaitot valodu. Treškārt, jauni draugi un kontakti. Turpinājums sekos!