Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Sabīne Dukāte: "Prezidents interesējās – kā tev veicas Kanādas izlasē?"

Sabīne Dukāte: "Prezidents interesējās – kā tev veicas Kanādas izlasē?"
Sabīne Dukāte Kanādas čempionāta "Astoņu finālā"
Foto: Robin Kasem

"Nevarēju pacelt kreiso roku pāri galvai. Pārsvarā strādāju ar labo roku. Sākumā ar abām – fizioterapeits kustināja abas puses un centās iekustināt pleca muskuļus. Puslaikā gāju ārsta kabinetā, lai lauztu roku," aizsardze Sabīne Dukāte Latvijas sieviešu basketbola valstsvienībā debitēja pēc smaga savainojuma un trīs neparastām sezonām Kanādā.

Viņa nolika malā tenisa raketi un paņēma rokās basketbola bumbu. Piecpadsmit gadu un sešu mēnešu vecumā pievienojās profesionālai komandai, kura līdzekļu trūkuma dēļ bija atlaidusi labākās leģionāres. Vēlējās spēlēt Toronto, bet nokļuva “mežonīgajos rietumos”. Kanādas vadošā sporta televīzija “Sportsnet” martā veltīja viņai sešas minūtes garu sižetu.

Sabīnes Dukātes piedzīvojumi Kļavas lapas zemē ir spilgtāki par Holivudas scenārijiem. Tajos nav nekā izdomāta, taču tie šķiet neticami. Ventspilniece pirmajā sezonā “Saskatchewan Huskies” rindās kļuva par Kanādas čempioni. Trīs gadu laikā divas reizes uzvarēja valsts spēcīgākajā reģionālajā līgā un astoņas reizes tika atzīta par universitātes nedēļas labāko sportisti. Kā viņa to spēja?

Lielajā basketbolā tu tiki “iemesta” 2009. gada sākumā. TTT sezona izvērtās pavisam citādi, nekā plānots. Eirolīga, visu laiku lielākais budžets, taču vienu mēnesi pēc pirmās oficiālās spēles sākās Rīgas klubu lielākā sponsora – “Parex bankas”– sabrukums. Spēlētājas līdz gadu mijai par gaidāmajām pārmaiņām nezināja, taču pēc Ziemassvētkiem lielākā daļa profesionāļu devās prom. Palika jaunas un vēl jaunākas spēlētājas.
Jaunākās bijām trīs – es, Agate Geka un Guna Lagzdiņa. Starp citu, Guna ir jaunāka par mani (smejas; Bauskā dzimušajai Agatei sešpadsmitā dzimšanas diena bija 22. martā, ventspilniecei Sabīnei 16. augustā un tukumniecei Gunai 3. septembrī – Sportacentrs.com). Gadu jaunākā Krista Brīdiņa, šķiet, pievienojās nākamajā sezonā.

Ko atceries no tās sezonas?
Neko daudz, man pat nebija sešpadsmit gadu. Komandā palika četras pieredzējušas spēlētājas – Dita Krūmberga, Aija Brumermane, Zane Eglīte un igauniete Merike Andersone. Mani “iemeta”, taču tas bija diezgan liels pagodinājums – treneris Ainārs Čukste izvēlējās mūs paņemt komandā, lai dotu iespēju progresēt. Pie Čukstes nospēlēju gandrīz gadu – līdz 2009. gada novembrim, kad komandas grožus pārņēma Aigars Nerips.

TTT rindās biji trīs gadus.
Pēc tam trīs gadus Lietuvā un trīs gadus Kanādā (skaļi smejas).

Kāpēc pārgāji uz Lietuvu?
Rīgā biju jaunā spēlētāja, bet klubam tobrīd nebija iespēju finansiāli palīdzēt. Sāku skatīties apkārt un saņēmu piedāvājumu no Marijampoles (pilsēta Lietuvas dienvidos, netālu no Polijas robežas, tās sieviešu basketbola komanda 2016. gadā kļuva par Baltijas līgas čempioni, bet 2017. gadā izcīnīja pirmo nacionālo titulu).

Uz Lietuvu devos kopā ar Ievu Veinbergu. Viss patika, arī treneris Stasis Žaliabarštis mūs novērtēja atzinīgi un pirmo sezonu nospēlējām kopā. Nākamajās divās sezonās spēlēju Rimvīda Samulēna vadībā (pērn komandu pārņēma Gintauts Žibūda – Darjuša Songailas pirmais treneris).

Pirmajā sezonā spēlēju maz, jo mums bija ļoti pieredzējusi komanda. Sezonas beigās laukumā tiku vairāk. Nākamajā gadā vairākas spēlētājas beidza karjeru vai aizgāja uz citām komandām. Mainījās treneri un sastāvs tika atjaunināts. Atbildu trenera Samulēna spēles redzējumam, tāpēc laukumā tiku daudz.

Cik zinu, Marijampolē tev bija citāda loma nekā pārējās komandās.
Jā, tur vairāk spēlēju kā aizsardze-uzbrucēja – otrais un trešais numurs. Treneris Samulēns mani vairāk redzēja kā dinamisku spēlētāju, nevis tikai metēju. TTT stāvēju stūros, gaidot metiena iespēju.

”Saskatchewan Huskies” basketbolistes 2016. un 2017. gadā kļuva par Kanādas spēcīgākās reģionālās līgas “Canada West” čempionēm. Foto: Saskatchewan

2016. gada sezona kļuva par Saskatūnas komandas sapņa piepildījumu – “Huskies” uzvarēja gan “Canada West” finālturnīrā, gan Kanādas čempionātā

Turpinājumā mainījās attiecību stāvoklis, komanda un valsts. Kā nokļuvi Kanādā?
Pēc trešā gada Lietuvā biju pazaudējusi mīlestību pret basketbolu. Īsti negribēju spēlēt, taču mans toreizējais draugs iebilda. Teica, ka man jāspēlē un, iespējams, jāapvieno to ar izglītības ieguvi. Viņam tolaik bija Kanādas darba vīza.

Sākām rakstīt vēstules Kanādas treneriem. Vispirms “Ryerson” universitātei Toronto (desmitā lielākā universitāte valstī, vairāk nekā 40 tūkstoši studentu). Tā ir lielpilsēta, kur dzīvo daudz latviešu un lietuviešu – tas varētu atvieglot iejušanos Kanādā.

“Ryerson” trenere atbildēja, ka nezina, ko varētu man piedāvāt mācību jautājumos un sadzīvē. Viņa ieteica vienu nedēļu pagaidīt. Nedēļa pagāja, atbildes nebija. Tuvojos līnijai – starp braukšanu un nebraukšanu, spēlēšanu un nespēlēšanu.

Sezona tuvojās, sāku meklēt citus trenerus. Atradu mājas lapu, kurā bija uzskaitīti visi Kanādas izlašu treneri. Ieraudzīju valstsvienības galvenās treneres Lisas Tomaidis (Lisa Thomaidis) profilu un uzrakstīju viņai. Rakstīju arī citiem treneriem, taču viņi atbildēja, ka nevar atbalstīt finansiāli.

Kanādā nav daudz universitāšu, kuras var piedāvāt apmaksāt studijas un vienlaikus segt dzīvošanas izmaksas. Lisa atbildēja diennakts laikā. Šaubījos, taču viņa teica – brauc! Trenere bija pārsteigta, domāja, ka viņu kāds grib izjokot.

Sarakstījāmies apmēram nedēļu, runājām “Skype”. Trenere tajā laikā ar Kanādas izlasi atradās Eiropā. Pirmā prioritāte – sakārtot dokumentus skolai, lai varētu sākt studijas. Otrkārt, jātiek galā ar finansiālo pusi, lai varētu ierasties Kanādā ar tūrista vīzu.

Kanādas pilsonības birojs (Citizenship and Immigration Canada), kā arī augstskolas atzīst IELTS testu (International English Language Testing System). Latvijā testu iespējams kārtot divreiz gadā. Biju palaidusi to garām – nākamais tests tika rīkots pēc sešiem mēnešiem.

Radās ideja – davai, brauc kā tūriste. Kanādā iespējams nokārtot IELTS katru otro nedēļu, arī “Saskatchewan” universitāte piedāvā šādu iespēju. No sarakstes sākuma pagāja divas nedēļas un es jau sēdēju lidmašīnā uz Kanādu. Tas bija neticams pavērsiens!

Vai trenere bija redzējusi video ar tavu spēli?
(Sajūsmināti) Viņa piekrita un nopirka biļeti, neko neredzot. Un tad, pēdējā brīdī – vai tu vari atsūtīt savus “highlights” un statistiku? Biju tādu iespēju paredzējusi – man bija Lietuvā uztaisīts video ar labākajām epizodēm. Aizsūtīju pilno statistiku klubā un Latvijas jaunatnes izlasēs.

Video pati sagriezi?
To uztaisīja Lietuvā pazīstams cilvēks. Trenere, ieraugot video, bija pārsteigta – tu joko? Tiešām nevēlies turpināt spēlēt Eiropā?

Kad ierados Kanādā, lidostā mani sagaidīja divas komandas biedrenes. Tikai – viņas reāli nezināja ne manu vārdu, ne kā izskatos (smaida). Trenere joprojām atradās Eiropā un sniedza sekojošu raksturojumu – Sabīne, tumši mati, piecas pēdas un deviņas collas gara.

Lidostā ieradās Laura Dellija (Laura Dally) un Megana Lindkvista (Megan Lindquist). Nāk un nevar saprast – tā esmu es vai neesmu. Viņas atšķīrās no pārējiem sagaidītājiem – vienīgās izskatījās pēc sportistēm. Man nebija citu ziņu par viņām kā vien – 6`1 un blondi mati, vārds Laura.

Tolaik nesapratu – kas ir 6`1 (sešas pēdas un viena colla, aptuveni 185cm)? Neko – ieraudzīju divas sportiskas meitenes, pamāju. Izrādījās, ka abas ir manas komandas biedrenes.

Dellija spēlē Kanādas izlasē.
Vairāk nē. Pagājušajā gadā profesionāli spēlēja Vācijā, taču pēc tam izlēma strādāt ārpus basketbola. Pirmās divas nedēļas nodzīvoju pie Lauras – kamēr atradām, kur dzīvot.

Sabīne Dukāte un Libija Epoka – Kanādas otrā simboliskā piecinieka dalībnieces – kopā ar treneri Lisu Tomaidis

Kanādas čempionāta “Astoņu finālā”. Foto: Robin Kasem

Pirmās sezonas scenārijs bija kā filmā.
Vai ne? Visspilgtāk atmiņā palicis pirmais treniņš. Trenere atbrauca no Eiropas, komandai bija fitnesa testi – jāskrien uz laiku. Beigās apsēžamies uz grīdas, atsildāmies. Trenere jautā – kāds ir mūsu sezonas mērķis? Laura – divas zelta medaļas un divi zaudējumi.

Reāli tā arī notika. Sezonas gaitā zaudējām divas spēles un paņēmām abus divus zeltus – “Canada West” līgā un nacionālajā čempionātā. Kad izcīnījām Kanādas zeltu...sēdi un domā – nopietni? Piegāju pie Lauras – vai tu saproti, ka visu pareģoji? Viņa – es pat neatceros.

Man tas paliks atmiņā. Spēlētāja pirmajā dienā pasaka, ka uzvarēsim visos turnīros un piedzīvosim neveiksmes tikai divās spēlēs. Pirmā reakcija – varbūt mēs neesam tik labas? Vēl nebiju aizvadījusi nevienu spēli, nezināju konkurences līmeni. Taču viss notika, gads aizgāja “pa gaisu”.

Kanādas galvenā studentu sporta organizācija ir “Canada Interuniversity Sports” (CIS), kura nesen nomainīja nosaukumu uz “U Sports” – lai saīsinājumu varētu vienādi rakstīt gan angļu, gan franču valodās. CIS apvieno vairāk nekā 50 komandu, kuras sadalītas vairākās līgās. Stiprākā līga ir “Canada West”.
(Smejas) Jā! Man tā arī iekrita. Tāpēc sākumā biju skeptiska par uzvaras iespējām – spēlējam labākajā līgā. Zināju, ka mums ir daudz piektā gada spēlētāju ar pieredzi, laba trenere, taču tajā pašā laikā... Kanādā biju jauniņā un pirmajā sezonā spēlēju par saspēles vadītāju, ko nekad nebiju darījusi. Tikai “Rīdzenē” spēlēju kā pirmais numurs, taču pavisam atšķirīgā līmenī.

“Huskies” vajadzēja saspēles vadītāju, jo gadu pirms manis trīs pirmie numuri pabeidza skolu. Atceros – meitenes nebija pieradušas pie piespēlēm. Nesen smējāmies – tik daudz iemetusi ar bumbu pa degunu vēl nebiju nekad. Nekas, saspēlējāmies.

Iejusties komandā bija ļoti viegli. Zinu, ka daudzās profesionālās komandās paiet laiks, kamēr sāc just savus spēlētājus. “Saskatchewan” meitenes kopā atradās ļoti ilgi. Šķita, neiejutīšos, taču viņas mani pieņēma kā savā ģimenē. Mēģināja ievest treneres izveidotajā kultūrā.

Trenere Saskatūnā strādā deviņpadsmito gadu.
Viņa izveidoja “Huskies” basketbolu. Sākumā gāja pieticīgi – labi, ja viena uzvara gadā. Pagāja laiks, komandai parādījās sponsori, trenere kļuva pieprasīta. Radās iespēja tikt pie labākām spēlētājām. Manā pirmajā gadā viņa sasniedza, ko vēlējās.

Vai tas bija pirmais tituls Kanādā?
Jā, pirmais komandas vēsturē.

Un sākumā ieradies valstī ar tūrista vīzu.
IELTS testu pietiekamā līmenī nokārtoju pēdējā brīdī. Mani pieteica skolai. Pirmajā gadā nemācījos klātienē, bet tālmācībā – online. Nevajadzēja iet uz mācību klasēm, neredzēju pasniedzējus. Lai varētu spēlēt, man vajadzēja iegūt 18 kredītpunktus.

Lai mainītu uzturēšanās statusu un iegūtu studentu vīzu, nācās braukt uz ASV-Kanādas robežpunktu. Izbraukt no valsts, iebraukt un nokārtot dokumentus. Atceros, kad ielidoju Kanādā un gāju cauri muitai – man kādas 110 reizes pajautāja, vai braukšu projām no valsts.

Uz kurieni tev bija jābrauc?
Pietika ar tuvāko robežpunktu. Iekāpu mašīnā – sešas stundas vienā virzienā. Pateica, brauc taisni augšā un ej apkārt! Tā neko pieredze. Robežpunktā saņēmu studenta vīzu ar visiem zīmogiem un braucu sešas stundas atpakaļ. Vienīgais priekšnosacījums – vispirms jāizbrauc no valsts. Pasē jābūt atzīmei, ka esmu atstājusi Kanādas teritoriju.

Vajadzēja papildu dokumentus?
Vajadzēja pasi un divus apliecinājumus, ka esmu pieņemta skolā un komandā. Treneres vēstule bija kā papildu drošības līdzeklis, ja ar pirmo būtu par maz.

Vai nākamajos gados studenta vīzu vajadzēja atjaunot?
Studenta vīza tiek izsniegta uz četriem gadiem. Ja nepieciešams piektais gads, zvani uz vīzā norādīto telefona numuru un termiņš tiek pagarināts. Studijas parasti ilgst 4-5 gadus. Ņemot vērā, ka varu spēlēt piecus gadus, pēc nākamās sezonas vīzu vajadzēs pagarināt.

Vai Kanādā var saņemt pilnu stipendiju?
Man ir pilna stipendija. Manā komandā lielākajai daļai spēlētāju ir pilna stipendija, tikai jāatbilst akadēmiskajām prasībām – jāiekļaujas vidējā atzīmē. Ja atzīme ir nedaudz zem vidējā, var sameklēt sponsoru, kurš nosedz daļu izmaksu. Ja sponsora nav, izdevumus jāsedz pašai.

Viss orientēts ap skolu. Kā mācīsies, tādu stipendiju iegūsi. Ja iegūsti augstāku atzīmi par vidējo, saņem gan universitātes, gan Kanādas mēroga stipendiju – jo esi studējošais sportists.

Ja ir pilnā stipendija, vari atļauties noīrēt māju vai dzīvokli?
Nē, saņemu papildus palīdzību. Visiem ārzemju studentiem studijas maksā trīsreiz dārgāk nekā kanādiešiem. Ja neesi dzīvojis valstī, par tevi nav maksāti nodokļi un vecāki arī nav maksājuši. Kamēr studēju, valsts caur skolu atgūst nesamaksātos nodokļus. Tāpēc jāmaksā trīskārša cena.

Ja man būtu pastāvīgās uzturēšanās atļauja, varētu maksāt tādu pašu maksu kā kanādieši. Tādu atļauju var iegūt pēc diviem nostrādātiem gadiem, taču viņi nevēlas mainīt statusu. Izdevīgāk ir, ja persona mācās ar studentu vīzu, nekā atļauju.

Vai tas padarīja pirmo gadu grūtāku?
Finansiāli pirmais gads bija ļoti grūts. Studijas bija apmaksātas, bet, biju ieradusies ar bijušo draugu – universitāte nevarēja palīdzēt ar ēdināšanu un iedzīvi. Sanāktu maksāt par diviem cilvēkiem, bet viņš summā nav iekļauts. Otrajā gadā tas atkārtojās.

Trešajā gadā universitāte palīdzēja ar iedzīvi un pati strādāju uz pusslodzi. Ja radās mazāki darbi, piemēram, nometņu rīkošana, universitāte varēja mani piesaistīt.

Kur tu strādā?
Universitātes fitnesa centrā. Sākumā klientu apkalpošanā (Customer service). Nokārtoju vienu klasi un varēju sēdēt aizmugurē – palīdzēt cilvēkiem ar vingrinājumiem – vai būt “spoterim”. Tagad vairāk sēžu aizmugurē.

2018. gada 11. marts – “Huskies” otro reizi trīs gadu laikā sasniedza Kanādas čempionāta finālu, šoreiz tiekot pie sudraba godalgām

“Saskatchewan Huskies” sporta programmā ir 15 komandas – septiņas vīriešiem, astoņas komandām. Kura ir populārākā – ledus hokejisti?
Grūti pateikt, meiteņu basketbols ir augstu pieprasīts. Citādi kā parasti – pirmajās divās vietās atrodas hokejs un amerikāņu futbols. “Huskies” futbolistiem sezona ir īsāka – viņi spēlē vasarā. Kad sezona beigusies, nāk un atbalsta mūs.

Ventspilī sniegs ir reta parādība, Saskačevanā?
(Smejas) Pie jūras ar sniegu tā pašvakāk, bet Saskačevanā ir pamatīgi mīnusi. Vietējie teica, kā es atbraucu, “uzsila”. Pēdējos trīs gados ziema bijusi siltāka nekā jebkad. Aukstākā temperatūra, ko piedzīvoju, bija -30-32 grādi pēc Celsija.

Trakākais – Saskatūna atrodas līdzenā vietā. Nav ne kalnu, ne augstceltņu. Ja vējš pūš, tad riktīgi. Tā, ka negribi iet ārā no mājas. Ja ir -30C un sāk pūst vējš... Aizej uz skolu un tev jau pieaugušas baltas skropstas.

Mani vienmēr fascinējis, cik ļoti kanādieši pieraduši pie aukstuma. Ziemā staigā, brauc ar riteņiem. Nebija sapakojušies kā es pirmajā gadā – tā, ka varēja redzēt tikai acis.

Toties nav mitruma.
Kontinenta iekšienē aukstums izpaužas pavisam citādi.

Vējš sapūš sniegu?
Jā, pēdējos trīs gados sniega bijis ļoti daudz. Vienmēr pati tīrīju sniegu pie mājas, lai tiktu ārā.

Vai kādreiz sniega dēļ netiki uz treniņu?
Tāds variants nedrīkst būt – jālec kupenām pāri (smejas). Neesmu piedzīvojusi “aizliegto” temperatūru – uz skolu jāiet vienmēr, uz treniņiem vienmēr jāierodas. Latvijā, ja ir -30C, bērni var neiet uz skolu, Kanādā jāiet. Nekad neesmu dzirdējusi, ka bijis citādi. Saskatūnā ir krasākās temperatūras izmaiņas – karstākās vasaras un aukstākās ziemas. Kontinentālais klimats.

Valsts liela, konkurenti tālu.
Visur lidojam. Izbraukuma spēles vienmēr tiek sapārotas – katrā vietā divreiz pēc kārtas. Spēlējam piektdienās un sestdienās. Ja nav pārāk tālu un vēlu, lidojam vakarā atpakaļ. Vai arī svētdienu rītos. Tikai fināli mēdz būt svētdienās, taču arī turpinās 4-5 dienas.

Trešais gads – otro reizi tikāt Kanādas čempionāta finālā.
Tikām, diemžēl zaudējām gan “Canada West”, gan nacionālā čempionāta finālā.

Un tajā pašā laikā – gan tu kā otrais numurs, gan Libija Epoka (Libby Epoch) kā pirmais numurs – bijāt savainotas.
Sezonas sākumā pārrāvu kreisā pleca saites un visu sezonu spēlēju ar savainojumu.

Izvēles iespējas bija?
Apmeklēju ķirurgu un izskatīju visas opcijas. Man bija pleca plīsums, taču kauli netika bojāti. Ķirurgs teica – ja turpināšu tos stiprināt un nesāpēs, varu spēlēt. Tiklīdz sāk sāpēt, uzreiz jātaisa operācija. Bet, ja varu izturēt sāpes un slodzes, drīkstu turpināt.

Bija jābūt uzmanīgai, jo nevarēju pilnvērtīgi darbināt kreisās puses muskuļus. Nevarēju pacelt kreiso roku pāri galvai. Pārsvarā strādāju ar labo roku. Sākumā ar abām – fizioterapeits kustināja abas puses un centās iekustināt pleca muskuļus. Puslaikā gāju ārsta kabinetā, lai lauztu roku.

Savainojums prasīja ļoti daudz. Kreisā roka sāpēja, bet spēles laikā par to nedrīkstēju domāt. Jākoncentrējas. Trenere zināja, kā jūtos. Ja pasaku nē, tad tiešām nevaru, taču citādi atdevu sevi visu. Kaut kā izturēju visu sezonu ar sāpēm.

Leikoma plīsums mēdz būt ļoti dažāds. Uz dažiem ķermeņiem neiedarbojas – ļoti daudz basketbolistu spēlē ar pleca plīsumu un nav nekādu kustību traucējumu. Man nepaveicās – plīsums nobloķēja kreiso pusi.

Nācās vairāk spēlēt uz metienu?
Pārsvarā spēlēju uz piespēli vai metienu – esmu tāda tipa spēlētāja.

Kas sedza atveseļošanās izdevumus?
Kanādā ir pilnā apmaksātā veselības apdrošināšana – apmaksāti ārstu pakalpojumi un ārstēšanās. Man ļoti paveicās ar ārstējošo ķirurgu. Jau pēc elektromagnētiskās rezonanses zinājām, ka taisīšu operāciju. Pierakstījāmies rindā.

Zināju, ka būs iespēja doties uz Latvijas izlasi. Tādā gadījumā operācija bija jātaisa uzreiz pēc sezonas. Ar treneri aizgājām pie ķirurga un runājām par iespējamiem datumiem. Divi varianti – 13. vai 26. marts. Otrais datums bija brīvs, pirmajā – pierakstījies puisis.

Puisis izteicās, ka varētu pārcelt savu operāciju vēlāk. Ķirurgs teica – pierakstīšu tevi 26. martā, bet piezvanīšu puisim. Ja viņš būs ar mieru pārlikt vēlāk, varēsi nākt 13. martā. Pēc pāris dienām zvanīja māsiņa. Divpadsmitajā martā spēlēju, trīspadsmitajā – gulēju uz ķirurga galda (smejas).

Cik ilgs ir ieteicamais atveseļošanās laiks?
Rehabilitācijai nepieciešami 3-4 mēneši. Pirmais mēnēsis – četras nedēļas – jāstaigā pleca sargā. Tā ir kā piestiprināta soma ar kastīti vidū. To nedrīkst kustināt, nevar gulēt uz viņa, nevar pieglaust ķermenim – tam jāatrodas pārdesmit centimetru attālumā.

Naktī var noņemt?
Nē, biju salaulāta uz četrām nedēļām (smejas). Vienmēr par visu cenšos jokot. Pagājušajā vasarā izšķīros no bijušā drauga, tāpēc jokoju, ka četras nedēļas ar sargu ir manas ilgākās attiecības.

Kad varēji atsākt skriet?
Pēc sešām nedēļām – maijā – atļāva mazliet un lēnām skriet. Plecam bija jāiejūtas kustīgā pozīcijā, bet svarīgākais – atgūt kustību sajūtu. Skriet šķita dīvaini, jo plecs nekustējās – sākumā bija stīvs.

Un kontakta spēle?
Augustā, kad atbraucu uz izlasi. Pagaidām esmu uz robežas. Fizioterapeite teica, ka esmu gatava, bet Kanādā kontakts vēl nebija atļauts. Apmeklēju trīs treniņus, taču bez blokiem (un aizsegiem). Visur bija jāiet apakšā, nedrīkstēju saņemt pilnus triecienus.

Kad braucu uz Latviju, man teica – tu ej iekšā un kontaktā. Tā arī notika – pirmais kontakts bija 6. augustā (saruna notika 16. augustā).

Šī laikam bija pirmā reize, kad saņēmi Latvijas basketbola savienības atbalstu – apmaksātu aviobiļeti, uzturēšanos. Vai mēģināji nokļūt izlasē jau pērn?
Tas notika pirms diviem gadiem – pēc pirmās sezonas Kanādā. Finansiāli nevarēju atļauties atbraukt uz Latviju, jo mums gāja ļoti grūti. Trenere domāja – laist vai nelaist mājās. Emocionāli grūts lēmums. Viņa domāja, ka, aizbraucot uz Latviju, neatgriezīšos. Jo pabeidzu pirmo sezonu augstākajā punktā.

Trenere zināja, ka pēc panākuma varu atrast darbu Eiropā. Diemžēl pirmajā gadā nesanāca atbraukt. Otrajā – neuzaicināja. Šogad atrakstīja izlases direktors Edijs Eglītis. Galveno treneri Zībartu pirmo reizi satiku šovasar – pie viņa nekad nebiju spēlējusi. Viņš vienmēr trenēja vecākas meitenes.

Noteikti palīdz tas, ka jaunatnē esi spēlējusi ar Ditu Rozenbergu un citām meitenēm.
Tieši tā. Savā pēdējā gadā Rīgā spēlēju arī kopā ar Guntu Baško (2011. gada novembrī un decembrī) un Aiju Brumermani. Tajā laikā biju labos draugos ar Ievu Vītolu un Līgu Šurkusu, kad viņa vēl spēlēja. Pazīšanās palīdz, lai gan daudzus gadus esmu bijusi ārā no Latvijas aprites.

Kad atbraucu, šķita, ka esmu riktīga jauniņā. Jāiepazīstas ar meitenēm, treneri, jo jaunatnē vienmēr spēlēju pie Aināra Čukstes vai Aigara Neripa. Mani uzņēma labi, super (smejas). Jācīnās, komandā ir daudz mazo spēlētāju.

Sabīnes Dukātes debijas spēle Latvijas valstsvienībā 2018. gada 19. augustā. Aizsardze pret Ukrainu sameta astoņus punktus un izdarīja vienu rezultatīvu piespēli. Foto: Juris Bērziņš-Soms

Sabīne Dukāte spēlē pret Ukrainu. Foto: basket.lv

Vai tu varēji aiziet uz tenisu?
Arī (smejas). Droši vien, ka ne Kanādā. Man Latvijā bija labi rezultāti. Teniss ir ārkārtīgi dārgs sporta veids. Ja sāktu braukt uz ārzemju turnīriem līmeņa uzlabošanas nolūkā, mani vecāki to vienkārši nevarētu atļauties. Lai tenisā izsistos, jāiegulda ļoti daudz naudas un daudz jābraukā. Paskatoties no tās puses, teniss mani nebūtu aizvedis tādā līmenī.

Līdz kādam vecumam spēlēji tenisu?
Sāku pirmajā klasē un tā sešus gadus. Vecajos, zaļajos kortos pie Ventspils Olimpiskā centra (tagad tos maina). Ziemā – manēžā ierīkotajā kortā. Kādreiz spēlējām arī basketbola hallē, kamēr korts nebija pabeigts.

Esi uzspēlējusi pret kādu pazīstamu tenisisti?
Grūti pateikt. Viena pazīstama meitene aizgāja uz tenisa skolu, bet lielajā sportā par viņu neesmu dzirdējusi. Teniss ir vienīgais sports, ko skatos.

Kanādas basketbols pēdējos gados guvis ievērojamus panākumus – NBA visvairāk ārzemju spēlētāju ir no Kļavas lapas zemes, sieviešu valstsvienība uzvarēja Ameriku čempionātā, abas izlases ir “Top 10”. Bet, neskaitot NBA, valstī nav profesionālas līgas – labākās jaunās spēlētājas dodas uz NCAA vai pelna maizi Eiropā. Kāds ir tavs redzējums?
Ļoti priecātos, ja Kanādas meitenēm rastos iespēja profesionāli spēlēt dzimtenē. Talantīgu meiteņu valstī ir ļoti daudz. Viņām šķiet, ka spēlēšana Eiropā ir nesasniedzama. Ka jābūt zvaigznei un nevari tikt pat pie iespējas pamēģināt.

Šeit, Eiropā, ir citāda sistēma. Tu audz sporta skolā (vai klubā) un vari pāriet profesionālā līmenī. Un zini, ka profesionāli spēlēt (Francijā vai Itālijā) var ne tikai pirmajā līgā. To var darīt arī trešajā līgā vai citādi. Kanādas meitenes par to nezina, viņām šķiet, ka ir tikai virslīga. Mazāk iespēju.

Saskatūnā šogad būs pirmā profesionālā basketbola komanda vīriešiem. Tas būs interesanti. Ja izdosies izveidot profesionālu līgu vīriešiem, iespējams, kādu dienu tāda būs arī sievietēm. Kanādā izaug ļoti labas basketbolistes – daudzas spēlē WNBA vai vadošajās Eiropas līgās.

Salīdzinot pret kopējo basketbolistu skaitu, Kanādā ir ļoti maz profesionālu spēlētāju. Eiropā spēlēšana profesionālā līmenī ir daudz pieejamāka – augam un varam darīt, ko mīlam. Kanādieši aug, zina, ka iegūs izglītību, un vienlaikus mīl basketbolu, taču saprot, ka nevarēs to darīt kā darbu.

Kanādieši spēlē prieka pēc un vienmēr to dara ar prieku.

Mākslas un zinātņu studente. Ko tu studē?
Pirmajos divos gados mācījos kinezioloģiju (fizioterapiju), taču šogad nomainīju uz psiholoģiju. Piektajā kursā man aiz muguras būs trīs studiju gadi psiholoģijā. Nevarētu teikt, ka krasi mainīju studiju virzienu, jo psiholoģiju jau sākumā izvēlējos kā otro izvēli.

Nolēmu mainīt pamata virzienu, jo kinezioloģijas studiju pabeigšanai pietrūkst vairāk nekā pusgads. Viņi ļoti vēlas, lai pabeidzu piecu gadu studijas ar pilnu izglītību, tāpēc veicām rokādi. Kinezioloģija paliek, tikai nepabeigta.

Tev parādījās sekotājas. Pirms gada Kalgari sāka mācīties vēl divas latviešu meitenes – Liene Stalidzāne un Laura Grabe.
Ziemassvētkos aizbraucu uz Kalgari. Tagad studentu sportā ir vairāk eiropiešu – divas portugālietes spēlē “Regina” komandā. Treneri sāk skatīties, kā piesaistīt Eiropas spēlētājas. Pirmajā gadā biju, iespējams, vienīgā eiropiete visā valstī. Amerikānietes Kanādā bijušas vienmēr.

Vai plāno spēlēt profesionāli?
Ir doma pamēģināt, vai varu izsisties Eiropā. Otrā iespēja – pēc izmēģināšanas atgriezties Kanādā un turpināt mācības. Pabeigt kinezioloģijas studijas vai apgūt augstākā līmenī psiholoģiju – pāriet uz “counseling”. Kanādā pastāv iespēja atrast darbu, kurš apmaksā mācības, bet par sadzīvi jārūpējas pašai – protams, var strādāt vēl vienā darbā.

Teici par Lauru Delliju un Lisu Tomaidis. Kuri cilvēki vēl bijuši tavi atbalsta punkti Kanādā?
Noteikti mana otrā trenere Megana Pinski (Megan Pinske) un Džeklina Lavala (Jacqueline Lavallee). Un Eli (Ali Fairbrother). Visas četras treneres mani atbalsta. Katru dienu par mani interesējas, raksta. Grib palīdzēt lietās, kuru pietrūkst.

Vienmēr esmu saņēmusi lielu atbalstu – to jānovērtē. Arī meitenes daudz atbalstījušas – viņas zina, ka visu gadu esmu projām no vecākiem un neredzu nevienu paziņu. Piesaista mani savām ģimenēm.

ASV pēc “Title IX” stāšanās spēkā – vienāds finansējums vidusskolu un augstskolu sportam, neatkarīgi no dzimuma – kļuva populāri uzticēt komandas trenerēm-sievietēm. Vai Kanādā ir līdzīgi?
Manuprāt, 50:50. Mūsu trenerei 19 gadu laikā vēl neviens palīgs-vīrietis nav bijis. Trenere iesaista darbā bijušās spēlētājas kā “assistant coach”. Viņai noteikti nav nekādu iebildumu pret treneriem-vīriešiem. Vasarā viena trenere aizgāja citur, savukārt jauno satikšu tikai pēc atgriešanās.

Vai tev piedāvāja pieņemt Kanādas pilsonību, lai varētu spēlēt kā kanādiete?
(Smejas) Jānodzīvo Kanādā deviņi gadi. Pēc pirmās sezonas bija smieklīgs atgadījums. Nāku iekšā skolā, pretī nāk prezidents. Viņš, “Kā tev iet Kanādas izlasē?” Es, “Esmu no Latvijas – nevaru spēlēt Kanādas izlasē”. Abi smējāmies – viņš sajauca mani ar Lauru Delliju.

Smējos, “Paldies, labprāt”. Manuprāt, trenere nekad neuzspiestu tādu izvēli. Lai kas notiktu, vienmēr palikšu latviete. Pat, ja iegūšu otru pilsonību, pirmā vienmēr paliks Latvijas pilsonība. Kanādā ir pietiekami daudz labu spēlētāju, kuras var pārstāvēt izlasi.

Tu vēlies spēlēt Latvijas izlasē.
Tas ir liels pagodinājums. Paldies par uzaicinājumu un iespēju mēģināt sevi pierādīt. Pēc savainojuma ir grūti, jo četrus mēnešus neesmu trenējusies. Bijis daudz individuālo treniņu, taču ne komandā. Strādāju pie tehnikas, kamēr meitenes arī vasarā trenējās komandā.

Visas iespējas – jācīnās un jādara, ko vari. Un jāmēģina tikt iekšā. Sastāvs ir trenera izvēle. Būs labi – jāmēģina vēlreiz vinnēt Kanādā.

  +1 [+] [-]

, 2018-08-22 21:06, pirms 3 mēnešiem
piecas collas un deviņas pēdas?

Vai nebūtu jābūt otrādi? Citādi sanāk, ka viņa ir garākais cilvēks pasaulē...

  +2 [+] [-]

, 2018-08-22 22:49, pirms 3 mēnešiem
Paldies, bija interesanti lasīt. Ar tādu uzņēmību kā Sabīnei var tālu tikt, to arī novēlu.

     [+] [-]

, 2018-08-23 00:52, pirms 3 mēnešiem
Sabīne Niedola arī būtu noderīga, tikai kārtīgi jāpierunā!!!
Ticu, ka nakts laikā viņa ir top8 LV spēlētāja.