Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Niedola: "Izvēlos Eiropu" (1. daļa)

Niedola: "Izvēlos Eiropu" (1. daļa)
Sabīne Niedola
Foto: fibaeurope.com

"Man ir mērķis, joma, kurā gribētu augt un augt. Darīt, lai sasniegtu pēc iespējas vairāk," izvēloties turpināt profesionālo attīstību Francijā, saka Liepājas basketbola skolas audzēkne, spēka uzbrucēja Sabīne Niedola.

„Liepājas metalurga” basketbolistēm sezona sākās neveiksmīgi. Desmit zaudējumi pirmajās vienpadsmit spēlēs un pēdējā, septītā vieta LSBL kopvērtējumā. Nākamajos četros mēnešos liepājnieces izcīnīja uzvaras deviņās no trīspadsmit spēlēm, pakāpās uz ceturto vietu un nodrošināja vietu „play-off”. Tas kļuva iespējams, pateicoties komandas līderes Sabīnes Niedolas spilgtajam sniegumam. Latvijas valstsvienības kandidāte sasniedza labākos rādītājus cīņā par atlēkušajām bumbām, punktu gūšanā, metienu bloķēšanā un ieguva labāko lietderības koeficientu līgā, apsteidzot piecas spēcīgākās leģionāres. Jūnijā Niedola absolvēs Liepājas 15. vidusskolu un rudenī sāks profesionāles karjeru Eiropā, pārstāvot Francijas klubu „Nantes Rezé Basket".

Tiekamies Liepājas Olimpiskajā centrā. Sabīne ir patiesa un atklāta. Runājam trīsarpus stundas.

SABĪNE NIEDOLA

• Dzimusi 1991. gada 29. aprīlī
• Augums: 182
• Pozīcija: spēka uzbrucēja
• Klubs: Liepājas metalurgs
• Vecāki: Inita un Andris Niedoli, māsa Agnese, vecvecāki Silvija Niedola, Argita Kripa un Rūdolfs Kripa
• Mācās Liepājas 15. vidusskolā
• Treneri: Ināra Biciņa, Līvija Alpe-Lūka, Daiga Jansone, Mārtiņš Zībarts, , Mudīte Zandere, Nikolajs Romaņenko, Aivars Vīnbergs, Ainars Zvirgzdiņš, Kārlis Muižnieks, Ziedonis Jansons
• Latvijas valstsvienībā debitējusi 2009. gada 14. maijā, uzvara pār Lietuvu 74:68. Piedalījusies 12 spēlēs, guvusi 46 punktus; Eiropas čempionātā piedalījusies 6 spēlēs, guvusi 26 punktus
• Nr. izlasē Eiropas čempionātā: #4, „Liepājas metalurgs” #21

SASNIEGUMI

2010 Latvijas Sieviešu basketbola līgas pusfināliste (bilance spēlēs 10-9, regulārajā sezonā 9-6, „play-off” 1-3)
2010 LSBL sezonas labākā spēlētāja cīņā zem groziem, vidēji spēlē izcīnot 11,7 atlēkušās bumbas (89 aizsardzībā, 134 uzbrukumā)
2010 LSBL sezonas rezultatīvākā spēlētāja, vidēji spēlē gūstot 28,3 punktus (19 spēles, 537 punkti)
2009 Septītā vieta Eiropas U18 čempionātā Sēderteljē, Zviedrijā un turnīra simboliskā piecnieka dalībniece (treneri Daiga un Ziedonis Jansoni)
2009 Septītā vieta Eiropas čempionātā Latvijā (treneri Ainars Zvirgzdiņš, Kārlis Muižnieks, Julian Martinez Alman)
2009 LSBL pusfināliste, bronzas medaļu ieguvēja, „Liepājas metalurgs” (trenere Līvija Alpe-Lūka)
2009 LSBL regulārās sezonas vērtīgākā spēlētāja, „Liepājas metalurgs”
2009 Septītā vieta FIBA Eiropas aptaujā par 2008. gada labāko jauno Eiropas basketbolisti
2008 Pirmā vieta Eiropas U-18 čempionātā B divīzijā Maķedonijā (treneri Mārtiņš Zībarts, Mudīte Gūtmane-Zandere, Līvija Alpe-Lūka)
2008 Sestā vieta Eiropas U-20 čempionātā A divīzijā Itālijā (treneri Aivars Vīnbergs, Nikolajs Romaņenko)
2007 Septītā vieta Eiropas U-16 čempionātā A divīzijā Valmierā (treneri Daiga Jansone, Līvija Alpe-Lūka, Ziedonis Jansons)
2006 Otrā vieta Eiropas U-16 čempionātā B divīzijā Somijā (treneri Mārtiņš Zībarts, Daiga Jansone)

Sabīne Niedola Eiropā

TurnīrsSMin.2pm%3pm%SM%BUBAABRPPPKļ.PBBMPVid.
U16 2006B816.433/5066.00/00.013/2259.12.94.17.00.91.61.91.00.1799.9
U16 2007829.455/10552.40/00.049/6872.15.99.415.33.12.92.91.61.515919.9
U20 2008834.848/9650.02/366.740/5967.85.68.614.30.61.82.82.50.014217.8
U18 2008B823.859/8470.20/20.022/3171.04.06.610.60.91.32.50.80.414017.5
EBW 200967.012/1675.00/00.02/540.01.02.03.00.50.70.50.20.0264.3
U18 2009930.963/11554.83/742.952/7371.24.36.410.83.32.92.72.80.718720.8

Sabīne Niedola Latvijā

GadsSMin.2pm%3pm%SM%BUBAABRPBMKļ.PBPPVid.
20073017:263.4/6.4530.0/0.101.6/2.7593.43.56.91.00.51.91.01.68.4
20083926:317.1/12.8550.1/0.2504.0/5.7704.97.512.31.70.52.41.62.518.3
20093534:359.5/16.7560.3/1.4215.4/7.6713.38.912.22.51.13.52.32.425.3
20101933:2810.4/17.8580.1/0.9117.2/10.0724.77.111.72.41.53.62.92.128.3

VIEDOKĻI (1. daļa)

Ināra BICIŅA, Liepājas sporta skolas trenere
Gāju pa klasēm un vācu bērnus basketbola nodarbībām. Sabīne pieteicās, uzreiz izceļoties ar ļoti labām fiziskām dotībām, centību, mērķtiecību. Viņa trenējās pie manis un varu teikt tikai labus vārdus.

Uz trenēšanos Sabīni nekad nav bijis jāskubina. Nekas nav bijis par grūtu, visu dara ar prieku. Pati klāt nenāca, ko liku, to darīja. Vienmēr bijusi līdere, sadzīvē jauka, sirsnīga, paklausīga, saprātīga, ļoti jauka audzēkne. Strādātāja un darītāja. Visus uzklausa un nav nekādu problēmu.

Sabīnes vecāki vienmēr nāca un skatījās spēles, nekādas iejaukšanās nebija. Ļoti jauka ģimene, paši sportiski cilvēki. Uz treniņiem un spēlēm meitene devās pati, jau no bērnības Sabīne ir ļoti patstāvīga.

Pienāca laiks, kad Sabīni uzaicināja uz „metalurgu” un viņa sāka tur trenēties kopā ar labākajiem Liepājas spēkiem. Pagājušā gadā viņa trenējās pie 1990. gadā dzimušām meitenēm ar „Liepājas metalurga” treneri. Šogad ir mazliet grūtāk, jo vecākā grupa (1991. gadā dzimušās spēlētājas) un nedaudz jaunākās basketbolistes strādā kopā ar „metalurgu”, jaunatnē nākot tikai uz spēlēm. Sacensties jaunatnē ir Sabīnes pienākums, viņa to darījusi visu laiku. Attiecības ar pārējām meitenēm bija normālas, nevis izteikti draudzīgas. Strīdu nekad nav bijis.

Spilgtākie brīži saistās ar Sabīnes spēlēšanu laukumā. Izdarītais brīžiem liekas neticams. Bija liels prieks par Sabīnes spēli Eiropas čempionātā. Viņai ir jāturpina progresēt. Pamatīgi pielikt var visur, īpaši aizsardzībā. Vēlu Sabīnei daudz mācīties un nokļūt pareizajā vietā pie pareizajiem cilvēkiem, kuri uzticas.

Līvija ALPE-LŪKA, „Liepājas metalurga” galvenā trenere
Sabīne ļoti agri sāka treniņus kopā ar virslīgas komandu, paralēli spēlējot arī Latvijas jaunatnes basketbola līgā un „Liepājas metalurga” otrajā komandā. Jaunajām, talantīgajām spēlētājām tika dota liela brīvība attīstīties, turklāt vecākās meitenes jaunās ļoti atbalstīja un uzmundrināja.

Viņa jau sākumā bija ļoti centīga. Sabīnes kroņa numurs ir atlētiskā cīņa par atlēkušajām bumbām. Treniņos daudz strādāts pie metieniem, bet vienmēr jāvēlas vairāk. Runājot par auguma parametriem, viņa ir āra spēlētāja, taču, spēlējot tikai otrā un trešā numura pozīcijā, nevar tik labi izmantot savu galveno trumpi. Pavērojot Sabīnes rezultatīvās spēles, tajās viņa cīnījusies ceturtajā pozīcijā.

Uzskatu, ka komandai sezona ne īsti izdevās. Martā klājās ļoti smagi. Vai spēlējām Rīgā vai mājās, mums visas spēles ir izbraukumā, jo daudzas meitenes ikdienā nedzīvo Liepājā, spēles notiek pusastoņos vakarā. Lai tiktu izslēgšanas spēlēs, visu laiku bija jāuzvar. Kad to izdarījām, jau pēc pāris dienām sākās „play-off” cīņas.

Paskatoties tehniskos rādītājus, var vēlēties labāku sniegumu gan komandai, gan Sabīnei. Daudz kļūdu, neiemestu soda metienu, garām metieni brīvās situācijās, ar tādiem rādītājiem uzvarēt nevar. Komandai bija zemākais metienu realizācijas procents visā līgā, īpaši pēdējās spēlēs. Vairāk gaidīju no daudzām spēlētājām. Ja mūsu nosacītie centra spēlētāji visās spēlēs salasa padsmit punktus, kas var būt? Neviena, tai skaitā Sabīne, „play-off” nenospēlēja savu labāko spēli. Sabīne atklāti teica, ka bijis nogurums, viņai skola, citām meitenēm sesijas augstskolās.

Spēlējot tikai jaunatnes komandā, ar talantu vien par izcilu spēlētāju izveidoties nevar. Nepieciešams izcīnīt vietu savas tuvākās komandas pamatsastāvā, ko Sabīne paveica. Nekas nebeidzas, viss turpinās. Pats svarīgākais ir veselība. Basketbolistiem sīki savainojumi ir nepārtraukti, te pēda, te disks, te plauksta.

Ģimenes atbalsts Sabīnei ir pozitīvs. Sabīnes tēvs visu laiku ir klāt, tāpat mamma. Kad viņa bija jaunāka, brīžiem tas šķita par traku. Ne tik daudz nāca klāt un runājās, cik bļaustījās. Gājis visādi, taču tas pieder pie lietas.

Jāuzsver viņas kā cilvēka labās, pozitīvās īpašības, ļoti cienu Sabīni par viņas aktivitāti. Komunikabla, atsaucīga, vienmēr jautra. Tas ļauj viņai iekļauties jebkurā kolektīvā, kas ir ļoti svarīgi komandu sporta veidos. Uzskatu, ka Sabīne ar zināmu cieņu izturas pret visiem treneriem, cenšoties no katra paņemt noderīgo.

Nākotnē svarīgi, pie kāda trenera viņa tiks, ko tas no viņas gaidīs un ko prasīs. Kā izveidosies attiecības. Katrs putns, kurš izlido no ligzdas, vienmēr ar zināmām trīsām sirdī gaida, kas nu būs. Viss ir viņas pašas rokās. Novēlu, lai izdodas!

Līga ALILUJEVA, „Liepājas metalurga” kapteine un Liepājas sporta skolas trenere, Latvijas vicečempione D2 grupā (1998. g. dz. un jaunākas meitenes)
Sabīnes pievienošanās komandai bija liels pluss. Līdz decembrim bijām priekšpēdējā un pēdējā vietā LSBL kopvērtējumā, viņas parādīšanās pagrieza mūsu spēli citā virzienā.

Bijām iemācījušās saspēlēties savā starpā. Ar Sabīnes ierašanos tas mainījās, jo viņa darīja visu. Guva punktus, cīnījās par bumbām un vairoja komandas izredzes tikt tālāk. Bija liels prieks, jo no pēdējās vietas uzkāpām līdz „play-off” un iekļuvām pusfinālā.

Man vienmēr bijušas ļoti draudzīgas attiecības ar Sabīni. Esam atradušas kopīgu valodu, saprotu, ko viņa vēlas. Viņa ir gudra, apņēmīga. Līdere, jo zina, ko grib. Pārējām meitenēm bija grūtāk. Bija grūti pieņemt, ka viņa ir spēcīgāka, atšķiras spēles līmenis, dažreiz radās savstarpējas nesaskaņas. Komandas vārdā pateicos Sabīnei par izdarīto.

Skeptiķi, kritiķi domā, ka viņai sakāpis galvā, spēlē slikti un dara to viena pati. Tā nav! Vienmēr esmu viņai teikusi, lai tādās runās neklausās, jo tā ir tikai skaudība. Sabīne nelielās. Kad jautājām, kā gājis, viņa teica, ka varējusi nospēlēt labāk, pasakot lietas, kuras jāuzlabo.

Novēlu Sabīnei spēlēt labā klubā un turpināt iecerēto. Lai viņa ir uzņēmīga piepildīt sapņus, izmanto savu milzīgo enerģiju pareizā vietā, parādot, kas viņa ir. Turpinot iesākto, Sabīne sasniegs daudz. Viņa var!

SEZONA 2010

Sabīne, 2009. gadā „Liepājas metalurgs” izcīnīja bronzas medaļas Latvijas sieviešu basketbola līgā, šogad cīņā par trešo vietu ar 1-3 zaudēja „RTU/Merks” komandai. Uzvarējāt regulārās sezonas pēdējās divās spēlēs un pirmajā „play-off” sacensībā, sekoja trīs zaudējumi. Tavuprāt, kas notika?
Sezonas neveiksmīgais sākums lika maksimāli mobilizēties regulārās sezonas pēdējām spēlēm. Divus mēnešus dzīvojām, lai tiktu „play-off”, par izslēgšanas spēlēm kā tādām nedomājot. Rēķinājām visus punktus, domājām, kā jānospēlē Daugavpilij un citām komandām. Prāti divus mēnešus bija tik ļoti nogurdināti, ka ķermeņi izšķirošajās spēlēs vairs nevilka.

Pirmkārt, apsveicu RTU/Merks komandu ar uzvaru un trešo vietu. Viņām, kā jau jebkuram, tas ir ļoti liels panākums. Viņas nedaudz vairāk bija pelnījušas uzvarēt, jo rādīja stabilu sniegumu visas sezonas garumā. Sezonas pēdējās spēlēs RTU bija pāris nenozīmīgu zaudējumu, kas neko neizšķīra. „Play-off” komanda parādīja savu labāko sniegumu, spēlētājas bija mobilizējušās. Arī treneris bija labi sagatavojies, skatījās spēli pēc spēles, analizēja. Mēs pagājušajā gadā uzvarējām ļoti grūtā sērijā. Šoreiz RTU spēlētājas bija mazliet pārākas.

Rīgas „Dinamo” hokejisti pēc sezonas teica, ka no janvāra strādāja „play-off” režīmā un izslēgšanas spēles bija tikai „play-off” turpinājums.
Jā, pašas „play-off” spēles atstājām otrajā vietā. Mūsu lielākais mērķis bija tikt „play-off”. Tad – o, mēs tikām! Bija sajūta, ka bronza pati nāks. Tā nenotiek! Pārtraukums pēc regulārās sezonas bija ļoti īss, pāris dienas. Nespējām vairs vilkt, „play-off” režīmā spēle sekoja spēlei. Nolūzām fiziski, neesam tomēr profesionāla komanda. Kad nav spēļu, trenējamies reizi dienā, piecas dienas nedēļā.

Trenere Līvija Alpe-Lūka teica, ka komanda visu laiku spēlējusi kā izbraukumā, jo daļa meiteņu bija Rīgā.
Tā notika visu sezonu. Meitenes, kurām bija jāpārbrauc, ir pie tā pieradušas. „Play-off” lielu atšķirību nebija. Pāris meitenes atbrauca sestdien, mēģinājām iemācīties jaunas kombinācijas. Visi ar to rēķinājās, jo tādā režīmā spēlējām visu sezonu. Tas nebija zaudējuma iemesls.

Kā pēdējās trīs spēlēs izjuti RTU/Merks komandas aizsardzību?
Taktiski katrā spēlē bija arvien grūtāk, jo komandas „play-off” savā starpā netiekas pirmo reizi. Dažreiz sedza divi trīs cilvēki. Spēlētājas ir pazīstamas, taču regulārajā sezonā līdz nākamajai reizei aizmirsušās lietas, ko viņas tieši dara, „play-off” tā nav. Tiklīdz saņēmu bumbu, jutu, ka viņas pie tā ir strādājušas, mēģinot neitralizēt mani.. Mēģināju pamainīt savu spēli. Taču tādā stilā jau spēlējam tik ilgi, ka ir grūti meitenēm pateikt – tagad metiet jūs! Es piespēlēšu, jūs uzbrūciet. Pārslēgties ir grūti. Esmu spēlējusi pie trenera Vīnberga, zinu viņa spēles stilu, kā viņš strādā ar pretinieku komandām un kādus norādījumus dod. U20 čempionātā Itālijā viņš paskatījās video un teica, šo meiteni sedziet tā un mūsu spēlē viņa neko nevar izdarīt. Nebijām tik mobilas, nevarējām pārslēgties uz savādāku spēles stilu. Ir, kā ir.

Uzslavē RTU komandu.
Varu uzteikt viņu komandas spēli. Iepriekš nezini, kuru spēlētāju jāneitralizē, lai noplok viņu komandas gars. Visas, kuras gāja laukumā, varēja iemest, nostrādāt aizsardzībā. Signe Langenfelde turpat visas sērijas garumā bija labākā atlēkušo bumbu vācēja. Tas ir tikai uzteicams, jo viņa ir „mazais” spēlētājs. Viņas cīnījās par katru centimetru, mēs... Pēc nosegšanas apjukām, nezinot, ko pārējām darīt. Pretiniecēm tādu situāciju nebija, katrā spēlē koncentrēties un izšaut varēja citas spēlētājas. Tas bija viņu lielākais pluss.

Neskaitot „Liepājas metalurgu”, regulāri spēlēji Swedbank Latvijas jaunatnes basketbola līgā.
Jaunatnes komandā esmu spēlējusi visu laiku. Kad novembra beigās atbraucu no Amerikas, nodomāju, ka jāspēlē arī šogad, jāpabeidz sporta skolu. Nezinu, vai meitenes mani gaidīja. Jaunatnes grupās ir spēlētāju deficīts, grūti savākt divpadsmit cilvēkus. Jebkurš spēlētājs, jebkurš svaigs spēks, kas var nākt laukumā un pamainīt, tiek gaidīts. Komandai nācās pamainīt stilu, jo pusgadu meitenes spēlēja bez manis. Spēlēja ļoti labi, to rāda rezultāti. Tagad viņām ir sapītākas rokas. Grūti salikt kopā „metalurga” un A grupas kombinācijas, jo gandrīz visas trenējas „lielajā” komandā. Uzzīmējot jaunu kombināciju, vienas spēles laikā to nevar iemācīties. Mēģinām vairāk improvizēt, jaunatnē mainījies spēles stils. Pēc atbraukšanas jutu, ka meitenes palikušas drošākas, vairāk uzbrūk grozam, tik ļoti nerēķinoties ar mani. Paļaujas uz saviem spēkiem, tas ir ļoti liels pluss.

Kopš sāku spēlēt „Liepājas metalurgā”, jaunatnes grupā trenēties iznāca arvien retāk. Pirmajā gadā labākajā gadījumā bija viens treniņš nedēļā. Pēdējos gados pirms spēlēm kopā strādājam labi ja vienu vai divas reizes. Tagad kopēji treniņi ir 1992. gadā un vēlāk dzimušajām meitenēm, es pievienojos ļoti reti. Liela daļa A grupas spēlētāju trenējas pie Līvijas un arī viņām nesanāk trenēties jaunatnē. Sanākam kopā tikai spēlēs.

Kā izdodas savienot treniņus, mācības, spēles un pārbraucienus?
Lielu robu mācībās nebija. Pēc atgriešanās no ASV vajadzēja saraut un pabeigt pirmo semestri, ko arī veiksmīgi izdarīju. Skolotāji, visa skola bija ļoti pretīmnākoši. Nebija tā, ka treniņu dēļ netiku uz skolu vai otrādi. Dzīvoju tādu pašu dzīvi kā līdz šim. Vienīgi bija vairāk darbu mājās, konsultācijas. Komandā izmaiņas nebija jūtamas, bijām jau pietiekami ilgi spēlējušas kopā. Ceru, problēmas neradās.

Strādāji arī individuāli?
Spēlējot Liepājā, individuālu treniņu nav bijis. Tie notikuši vasarā, spēlējot izlasēs. LSBL sezona bija saspringta, spēle pie spēles, trenējāmies katru dienu pusotru stundu. Tā kā neesam profesionāla komanda, rīta treniņu mums nav. Trenažierus varēja apmeklēt brīvajos rītos, kad nebija nodarbību skolā. Tagad, kad ārā paliek siltāks, var paskriet. Cik mēs katra atdodamies treniņā, var redzēt pēc rezultāta. Brīvu treniņu laiku LOC tikpat kā nav, zāle ir ļoti noslogota. Ir spēle, tad divas dienas līdz nākamajai spēlei. Atbrauc no Rīgas vienos naktī, nākamajā rītā jāceļas septiņos, lai ietu uz skolu un vakarā ir treniņš. Vienu dienu treniņš, nākamajā, aiznākamajā dienā spēle.

Pie sevis domāju, varbūt neaiziet, atpūsties varētu būt vērtīgāk nekā mocīt organismu. Katrs spēlētājs jūt, ko prasa ķermenis. Trenere nāk pretī. Saka, ja jūti, ka nevajag, pazīsti savu organismu, esi nogurusi, nenāc. Necenšos to izmantot, bet ir dienas, kad vajadzīga atpūta, pasēdēt mājās vai vienkārši pastaigāt. Padarīt skolas darbus. Ceru, neviens nejūtas apdalīts. Sezonas laikā kavēt skolu iznāca biežāk. Kad spēles beigušās, jādara viss. Tuvojas eksāmeni, jāmācās, ne tikai jāspēlē.

Brīvā laika pietika?
Ikdiena parasti ir vienāda. Reizēm pēc skolas pa taisno jāskrien uz treniņu. Ikdienas ritms parasti ir nemainīgs. Kad nāk spēles, notiek izmaiņas. Svarīgu spēļu dienās skola tiek izlaista, piemēram, pirms pēdējām LSBL spēlēm. Skolotāji to saprot.
Piemēram, ja otrdien ir spēle, rīts ir brīvāks. Vakarā nerunāju tikšanās ar draugiem un ģimeni. Uz priekšu īpaši neplānoju, jo basketbols ir liela daļa manas dzīves. Tas aizņem daudz laika, visi jau ar to rēķinās. Kad pasaku „Nevaru, spēle”, mani saprot.

Izdodas atslēgties no basketbola?
No rīta aizgāju brokastīs pie omītes Silvijas, saucam viņu par Āmiņu. Skatījāmies visādus ierakstus, ko viņa brīvajā laikā aktīvi vāc. Gan ziņu fragmentus, gan Eiropas čempionāta spēles, gan „Metalurga” ierakstus. Viņa nāk uz visām spēlēm, ir visā iekšā.

Mēnesis nav tik ilgs laiks, lai rautos un skrietu, taču ir lietas, kas jādara. Spēles nedalu. Tagad jaunatnē mainījusies sistēma, vairs nav dalījuma divīzijās. Braucam uz visu dienu, kopā spēlē piecas vecuma grupas un, ja vēl zini, ka pārliecinoši uzvarēsi, ar 70 punktu starpību, šķiet, ka diena ir izniekota. Tādos brīžos rodas sajūta, ka neesi neko ieguvis , nav pat gandarījuma par uzvaru, pievienotās vērtības. Basketbolu spēlēt ķeksīša pēc nav pareizi.

LSBL fināli šogad bija aizraujoši kā reti kad – biji par „TTT Rīga”, SK „Cēsis” vai skaistu basketbolu?
Biju par skaistu basketbolu, izteikta favorīta nebija. Pašām gāja „play-off” spēles, taču aktīvi skatījāmies un pārrunājām finālus. No katra var mācīties spēlēt, patika abas komandas. Beigās Cēsis uztaisīja šausmīgu ažiotāžu (ar treneri Zvirgzdiņu), nezinu, vai tas bija reklāmas nolūkos vai, kam tas bija vajadzīgs. Biju par labām spēlēm un, lai uzvar tas, kurš vairāk pelnījis. Cēsis sezonas laikā pret mums bija saudzīgākas, nekrampēja, taču tas neietekmēja manu viedokli.

Izkāpsi otrā krastā, ej tālāk un nebaidies! (Knuts Skujenieks)

2008. gadā Eiropas brīvprātīgā darba (EVS – European Voluntary Service) apmaiņas programmā desmit mēnešus Latvijā dzīvoja maķedoniešu meitene Biljana. Viens no viņas vērojumiem bija, ka Latvijā mātes saviem bērniem dod lielāku vaļu nekā Maķedonijā. Man joprojām ir priekšstats, ka, salīdzinot ar Skandināviju, tādu ierobežojumu, „labu gribot”, ir pārāk daudz. Kā ir Tev? Kas Tevi iedrošinājis, uzrunājis, iedvesmojis? Kad sāki pieņemt patstāvīgus lēmumus mācībās un spēlēs?
Lai kā Latvijā liktos, ka mūs šausmīgi vāc, uzvaktē un tamlīdzīgi mēģina iegrožot, salīdzinot ar Ameriku, astoņpadsmit gados esam pieauguši cilvēki. Tur viņus uzskata par pilnīgiem bērniem, bez vecāku atļaujas nevar vispār neko darīt. Galvenais vārds ir vecākiem, Latvijā šajā vecumā jau esi patstāvīgs. Tas gan atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem.

Basketbols man devis patstāvību. Kad gāju pirmajā klasē, jau vajadzēja braukt uz treniņiem. Tagad iekāpju transportā un aizbraucu. Jau bērnībā jutu, ka man uzticas. Kad tev uzticas un esi vienlīdzīgs ar cilvēkiem, tas dod patstāvību. Tas nācis līdzi ar gadiem, piemēram, ļoti daudzas Liepājas spēles bijušas izbraukumos. Vecāki basketbolā jau ir pieraduši, ka bērni paši iet un paši dara.

Mani vecāki un vecvecāki nāk uz visām mājas spēlēm. Neatceros dienu, kad viņi būtu teikuši, ka negrib nākt. Bijušas tikai situācijas, kad netiek (uz spēlēm). Tas dod papildus grūdienu. Zinu, ka mani atbalstīs jebkurā brīdī, lai arī ko darītu.

Ar vecākiem daudz runājām par iespēju mācīties ASV. Kā tu pati vēlies, tā dari! Vēlāk bija situācija, ka varēju palikt ASV vai braukt atpakaļ. Man teica, izvēlies, kā tev ir labāk, tā ir Tava dzīve. Padomu varu lūgt jebkurā brīdī, bet lēmumus par kopējo attīstību pieņemam kopā. Painteresējos, ko domā vecāki, kā viņi uzskata, taču galīgā izvēle atstāta manā ziņā. Tāpat ir skolā un sadzīvē, saņemu pilnīgu uzticību. Tas ir ļoti labi, jo agri vai vēlu jāiet lielajā dzīvē, tikai citiem tas notiek vēlāk. Man basketbols kopā ar uzticību bijis no mazām dienām. Ja vecāki redz, ka pati varu rīkoties, viņi nebaidās, ka kļūdīšos. Atbalsta, vienlaikus ļaujot izvēles brīvību. Kļūdīties vajag, jo dzīvē viss nav skaisti un rožaini.

Jo ātrāk kļūdies...
...jo ātrāk saproti dzīves realitāti. Visu mūžu nebūs mamma un tētis blakus. Tagad viņi ir iekšā manā dzīvē, bet desmit gadus vēlāk tā var arī nebūt. Attālināšanās ir dabiska, jāsāk pašai veidot patstāvīgu dzīvi. Man to ļauj darīt.

Tu nebaidies kļūdīties, jo zini
Ka vienmēr var atgriezties. Brauc, dari, kā tev šķiet pareizi. Tu zini, ka ir mājas, kur atgriezties. Jūti atbalstu, zinot, ka pamats nepazudīs. Neatkarīgi no tā, vai man iet labi vai slikti.

Teici, ka līdzās basketbolam varēji nodarboties ar vieglatlētiku.
Vieglatlētika bija basketbolam pakārtota iespēja, bet ātri sapratu, ka nevarēšu visu apvienot. Gāju basketbolā, gribēju uzlabot fizisko kondīciju, izrāvienus. Abi sporta veidi ir saistīti, taču nekad nemainītu basketbolu pret vieglatlētiku. Bija vajadzīga bāze, savādāka pieredze, ne tikai tas, ko laukumā māca treneris. Vieglatlētikas nodarbībās pastāstīja par elpošanu, pulsu. Lietām, par kurām ar mani neviens nebija runājis. Tas radīja pamatu, pilnveidoja redzesloku. Parādīja, ka pasaulē nav tikai basketbols.

Vecāki nodarbojas ar ūdens tūrismu.
Pēdējos gados pašai bieži nav sanācis braukt, jo pavasaros notiek „play-off” spēles, bet vasarās biju aizņemta jaunatnes izlasēs. Agrāk līdzi ņēma tētis. Pastāv Latvijas ūdens tūrisma klubs, tiek rīkoti ūdens tūrisma čempionāti ar vairākiem posmiem. Katrs klubs rīko posmu sev tuvākajā upē, ir slaloma nobraucieni straujos ūdeņos, garie braucieni. Piemēram, Valmierā ir slaloma trase. Piedalījos gan individuālajās, gan komandu sacensībās. Ūdens tūrismā visi ir draugi. Sacensību gars pastāv, bet, noliekot laivu, paliek draudzība. Tā ir aktīva izklaide, kura man daudz devusi. Gan spēku, gan iespēju vairāk saprast. Žēl, ka tam nav laika.

Tagad arī gribētu?
Jā. Ūdens tūrisms ir cita dzīve, cita pasaule. Interesanti, ūdens arī patīk. Kādreiz tētim bija izvēle – ūdens tūrisms vai basketbols. Viņš izvēlējās ūdens tūrismu, lai gan basketbolā būtu bijuši labi panākumi. Piedalās upju ultramaratonos, nakts braucienos, Gaujas maucienā. Nav joka lieta braukt 24 stundas pēc kārtas.

Sabīne basketbolā – tas bija viņa sapnis?
Basketbols bija viņa mammas sapnis. Cilvēki, kuriem nebūtu nekādas saistības ar basketbolu, varbūt to nesaprastu, bet tēvam bija vienkāršāk. Pēc katras spēles mājās pārrunājam situācijas, kā vajadzēja rīkoties, apskatām kļūdas, izanalizējam statistiku. Tas ir atmiņā paliekoši, vērtīgi. Kādreiz tētis vēlējās spēlēt basketbolu, arī ome, bet viņiem nesanāca un, iespējams, Dievs šo iespēju iedeva man. Nav tā, ka mājās skatās tikai basketbolu. Ja sports ir asinīs, sacensību gars nāk līdzi. Esam sportiska ģimene. Vasarā vecāki draugiem organizē pārgājienus, izbraucienus ar laivām, tad var divas trīs dienas forši atpūsties. Atslēgties no visa. Man no basketbola, viņiem no darba un skolas.

Jūrā arī esat braukuši?
Ar jūru ir interesanti. Pati neesmu braukusi, bet, tikko parādās lielie viļņi, rafts ir ārā, tētis ar draugiem sazvanījies un jūrā iekšā. Cilvēki zina, ko dara, jo nodarbojas ar to gadiem. Bija kuriozs, kad vietējo avīzi „Kurzemes Vārds” rotāja foto, kurā aktīvie laivotāji brauc jūrā, neskatoties uz lielajiem viļņiem. Cilvēki skatījās kā uz pasaules brīnumu.

Tu esi ūdens cilvēks?
Es esmu ūdens cilvēks. Var iedot dīķi, zaļu pļavu un man būs labi. Un saulīti. Liepājā ir pāris baseinu – astotajā vidusskolā, Hidrolatā, taču tos apmeklēt sanāk reti. Peldēšana ir ļoti vērtīga, taču diena ir tik piepildīta, ka grūti atrast kādu brīdi. Nezinu, cik labi sezonas laikā peldēties baseinā, atslābināt muskuļus, jo spēle seko spēlei. Liepājas olimpiskajā centrā ir džakuzi vanna, sezonas laikā notiek relaksācijas pasākumi, kopā ejam pirtī.

Ko esi mācījusies no negatīvās pieredzes attiecībās ar cilvēkiem?
Esmu sapratusi, ka cilvēki ir ļoti dažādi. Pasaulē nav divu vienādu cilvēku. Esmu divpadsmitajā klasē, man dzīvē ir savs mērķis. Taču ir cilvēki, kuriem tuvojas izlaiduma eksāmeni, sava dzīve būs jāmaina visiem, tomēr viņiem savu mērķu vēl nav. Sākot spēlēt, zināju, ka vēlos būt basketbolā un uz to eju. Ir cilvēki, kuri diendienā vienkārši nodzīvo, nezinu, kur viņi rod sev piepildījumu. Trakākais, ja tev nav nekādu mērķu. Liels vai mazs sapnis, pēc kura tiekties dzīvē. Man ir mērķis, joma, kurā gribētu augt un augt. Darīt, lai sasniegtu pēc iespējas vairāk.

Kā Tev šķiet, vērtīgāk ir mācīties no savām vai citu kļūdām?
Vērtīgāk ir mācīties vispār no kļūdām. Atmiņā visvairāk paliek savas kļūdas, taču uzskatu, ka jāprot paskatīties uz lietām arī no malas. Spēja mācīties no citu kļūdām ir svarīga, jo pašam ne vienmēr visiem, es atvainojos, sūdiem, ir jāiziet cauri. Vērtīgāk ir mācīties no savām kļūdām. Katram dzīvē jāpiedzīvo viss. Kad esi piedzīvojis, tikai tad sapratīsi, kādas sekas tam varētu būt.

Mācoties skolā, kuros brīžos esi izjutusi gandarījumu?
Ļoti daudz sanāk strādāt pašai, ar grāmatu vai internetu. Jebkurā brīdī varu aiziet pie skolotāja un pajautāt, lai paskaidro, taču, kad pati esi to apguvusi un saproti, ka sanāk, tad ir lielākais gandarījums. Esmu gandarīta, ka skolā izveidojušās ļoti labas attiecības ar skolotājiem. Viņi uzticas, par to ir liels prieks. Mācības sanāk kavēt diezgan daudz, bet skolotāji turpina paļauties, zinot, ka neizmantošu viņu labvēlību.

Kurā brīdī saprati, ka basketbols kļuvis par tavu dzīvesveidu?
Kad iekļuvu sastāvā un ar gadu vecākām meitenēm braucu uz U16 čempionātu Somijā. Sastāvā bijām divas liepājnieces – es un Laura Pelše. Tur man nebija daudz spēles laika, bet komanda ieguva otro vietu. Tad sāku domāt par basketbolu kā lielu savas dzīves sastāvdaļu.

Spēlējot pie vecākām meitenēm, nebiju komandas balsts. Viena no līderēm bija Anete Šteinberga, kura izcīnīja vietu zvaigžņu piecniekā un kļuva par turnīra MVP. Tolaik tiku uzaicināta uz „Liepājas metalurga” treniņiem, izlases treneri izrādīja interesi un sāku saprast, ka jāsāk nopietni trenēties. Domāt uz priekšu, ne tikai aiziet uz treniņu un atskriet pusotru stundu.

Ienākot zālē, aizmirsti sadzīves problēmas, nenokārtotus darbus skolā vai strīdus ģimenē. Atnākot uz treniņu, aizmirstu visu, pēc tā atgriežos realitātē. Labi, ka ir vieta, kur vari atslēgties.

Kas tevi saista ārpus basketbola?
Man nav tikai basketbols. Redzu daudz cita, draugi interesējas ne tikai par basketbolu, komandā ir ļoti labas attiecības. Mēnesi, pusotru, kura laikā nav spēļu un treniņu, labprāt pavadu jūrmalā. Tuva jūra, saule un atmosfēra. Svaigs gaiss, ūdens sports, esmu dabas bērns. Patīk atrasties pilnīgos laukos, man nevajag televizoru vai internetu. Varu mazgāties dīķī, visu mūžu esmu bijusi pie dabas un tā man ir tuva.

Liepājā esi trenējusies pie Ināras Biciņas un Līvijas Alpes-Lūkas. Ko paņemsi no viņām?
Trenere Biciņa mani ir izaudzinājusi kā līderi, to teikusi trenere Alpe-Lūka. Varu teikt viņai lielu paldies par uzticēšanos jaunatnes spēlēs. Mazajās grupās vienmēr ir viens dragātājs. Ir cilvēki, kuri mani neatceras no jaunatnes grupām, bet no treneres Biciņas daudz esmu ieguvusi tieši motivācijas, nevis tehnikas ziņā. Viņa apsveic ar katru panākumu, interesējas, kā iet. Nav aizmirsusi, vēl joprojām esmu viņas meitene. Neuzspiež spēlēt trīs reizes pēc kārtas, vienmēr apjautājas, kā jūtos, vai varēšu un nekad neļauj pārpūlēties. Tāpat ir Kristai Krasovskai, Agijai Krugai, jaunajām meitenēm, kuras pie viņas trenējas. Nav spiesta lieta, ja vari, dari.

Pēdējos trīs gadus esmu trenējusies pie Līvijas Alpes-Lūkas. Viņa basketbolā ir daudzus gadus, iemācījusi daudz lietu, atgādina to, ko ļoti daudzi treneri Latvijā jau aizmirsuši. Balstās uz pārbaudītām vērtībām. Vieta komandā man bija jāizcīna, tas deva sapratni, ka ne viss dzīvē nāks viegli. Pirmā trenere mani pazina, uzticējās, „Liepājas metalurgā” savu vietu vajadzēja iekarot no jauna, pierādīt, ka varu. Vienlaikus ļoti daudz dažu mēnešu laikā paņemu no izlasēm.

Sieviešu basketbolu Liepājā atbalstīja „Lauma”. Pienāca brīdis, kad notika paaudžu maiņa. Kad man bija četrpadsmit vai piecpadsmit gadu, trenere Biciņa ieteica izmēģināt mani lielajā komandā. Trenere Alpe-Lūka teica, viņa taču ir maza, ko viņa darīs pret lielām meitenēm profesionālos klubos? Trenere uzticējās. Kas zina, vai tā būtu noticis, ja komandu savā aizgādībā nepaņemtu „Liepājas metalurgs”. Varbūt tāpat kultos jaunatnē un nebūtu otras iespējas sevi pierādīt.

„Liepājas metalurga” sistēmā ir futbola, sieviešu basketbola un hokeja komandas.
Futbolistiem un hokejistiem nosacījumi ir tie paši. Viņi izcīna augstas vietas Latvijas čempionātos, mums tāpat jātiecas pēc augstākiem mērķiem. Zinām, ka tie ir mūsējie, vieno kopējas krāsas – sarkanā un zilā, klubam ir viena vadība. Menedžerim Ilgvaram Šēnam ir rūpes par futbolu un hokeju, jūtam, ka neesam vienas. Agrāk viņš brauca uz katru spēli, tagad jāuzņemas atbildība par visiem sportistiem klubā. Apbrīnoju, ka cilvēks var tā rauties uz visām pusēm, viņš paspēj visu un izdara laikā. Nekādu problēmu nav bijis. Kluba prezidents Zaharjins un pārējie vadības pārstāvji salīdzinoši bieži nāk uz spēlēm, atbalsta, pārdzīvo par mums. Gribas augstākos rezultātus, bet ne vienmēr sanāk. Nebūtu „Liepājas metalurga”, nebūtu pacelts Liepājas basketbols.

Futbolisti 2009. gadā uzvarēja LMT Virslīgā, iznāca apmeklēt kādu spēli?
Biju uz spēlēm gan ar vecākiem, gan meitenēm. Mūsu sezonas noslēguma pasākums bija futbola spēlē. Pirms sacensības puiši pasniedza ziedus, informators paziņoja par izcīnīto bronzu, spēli kopā ar „Liepājas metalurga” priekšniekiem skatījāmies VIP ložā.

Kādi ir tavi izaicinājumi dzīvē?
Izaicinājums būtu darīt lietas, kuras iepriekš neesi plānojis – spontāni. Plānojot, parasti iedomājies, kā tas būs un kā beigās varētu izskatīties. Neplānotām lietām nezini sekas. Domāju, man ir daudz laika, lai pieņemtu ievērības cienīgu izaicinājumu. Pagaidām man ir tikai deviņpadsmit gadu.

Kas tev patīk Liepājā?
Pirmkārt, jūra, jūras tuvums. Liepāja nav tik liela pilsēta, bet nav mazs miests, kur viens otru pazīst. Katru dienu, ejot pa ielu, redzi jaunus cilvēkus. Te ir sava kultūra, piemēram, koncertos runā, var jau redzēt un dzirdēt, ka esi liepājnieks. Manuprāt, atšķiramies, mums ir Liepājas asinis.

Jāaiziet uz molu, jāaizbrauc uz Karostu. Liepājā ir skaistas baznīcas, ievērojamas gan ar koka altāriem, gan kā Trīsvienības baznīca ar lielām ērģelēm. Ļoti skaista ir kanāla promenāde, tiek atjaunots Luī Fontēna īpašums. Ne katrā pilsētā ir ezers kopā ar jūru, no baznīcas torņa var redzēt visu Liepāju. Raksturīga pilsētas iezīme ir sarkanais akmens, tradicionālais bruģis, rokkafejnīca.

Vēju pilsēta. Tas atbilst patiesībai?
Es to vēju vairs nejūtu. Atbraucēji vēju pamana. Saulīte spīd, ripo pa zemes virsu, bet citi saka, ka vējains un auksts. Man patīk kārtīgs vējš, nevis maza pūsmiņa.

Vai jūti, ka Liepāja pirms divdesmit gadiem bija slēgta, militāra pilsēta ar savu sabiedrību un likumiem?
To īpaši neizjūtu, man vēl nav pat divdesmit. Vecmāmiņas stāstījušas par notikušo, tad mazliet jāaizdomājas. Mana dzīve ir Karostas tilta dienvidu pusē. Karosta ir sena, tur palicis daudz graustu, rajoni ar pusgruvušām ēkām. Tur var saprast, kā cilvēki agrāk dzīvojuši, taču tā nav vide, kur esmu uzturējusies. Karosta ir vieta ar citiem dzīves likumiem, citur Liepājā to neizjūt. Vietējiem tas neliekas īpaši, taču skatītājiem ir interesanti pavērot. Tāpat saglabājušies Ziemeļu forti ar mūriem un cietokšņiem. Karostas cietums, kur neesmu bijusi. Atsauksmes ir labas. Esot Liepājā, jāaizbrauc un jāpaskatās. Arī Liepājas Olimpiskais centrs. Rožu zāle pārbūvēta un saglabāta no vecās „Liepājas metalurga” kultūras pils. Kad zini vēsturi, ir interesanti.

Liepājas Olimpiskais centrs strādā otro gadu. Kurās zālēs Liepājā vēl esi spēlējusi?
Trenējusies, pabijusi un spēlējusi esmu gandrīz visās. Spēlējām „Celtnieka” zālē, īrējām Policijas zāli, vienu laiku treniņi notika Jūrnieku centrā, arī Hidrolat telpās. Skolu zālēs būts, ja ne treniņos, tad starpskolu pasākumos. Dažas zāles ir labā stāvoklī, citas derētu atjaunot, būtu treniņzāles Eiropas čempionātam. Taču līdzekļu ir tik, cik ir, ne visu iespējams rekonstruēt. Tagad LOC ir otrās mājas. Treniņi vakaros notiek trīs zālēs, ceturtajā volejbols, visi nāk viens pēc otra, nav īsti brīvu brīžu, lai pabumbotos. „Metalurgu” nomaina „Liepājas lauvas”, citas vecuma grupa mainās pārējās zālēs, viss notiek. Lejā ir trenažieri, fitnesa klubs, kur var iet jebkurš. Sportistiem ir atsevišķas telpas, lai viens otram netraucētu, par visu padomāts.

Fiziskās sagatavotības treniņus konsultē Liepājas sporta skolas direktors Artūrs Košeļevs. Bijis vieglatlēts, vada A grupu. Varu iegūt pie viņa jebkura veida konsultācijas, neliedz padomu. Trenažieru zāle pieejama gandrīz nepārtraukti, reizēm padomus sniedz „Liepājas lauvas”. Viņi ir pieredzējušāki nekā mēs, pamāca, kā rīkoties labāk un pareizāk. Vasarā, pirmssezonas sagatavošanās laikā Artūra Košeļevs vadīja treniņus jūrmalā un stadionā. Daudzi basketbola treneri var likt skriet, bet noder speciālista padoms. Iesildīšanos un atsildīšanos vairāk veicam pašas vai ar treneres Līvijas ieteikumiem. Katram ir savi vingrinājumi, treneres pārziņā vairāk ir darbības ar bumbu.

Kurš bijis Liepājas komandas labākais sasniegums Swedbank Latvijas jaunatnes basketbola līgā?
Spēlējot jaunatnes finālos ar 1990. gadā dzimušajām meitenēm, Daugavpilī ieguvām pirmo vietu, kas Liepājai ir ļoti liels sasniegums. Nezinu, vai vēl kādreiz to izdevies paveikt. Manuprāt, pirmo reizi spēlēju tādā līmenī, sabalansētā, varošā un gribošā komandā. Visas varēja iemest, cīnījāmies par katru bumbu, par katru centimetru. Bija treneres uzticība un rezultāts, tas palicis atmiņā. Domāju, tas bija tāpēc, ka fināli notika Daugavpilī. Spēlētu Rīgā, būtu blakus darīšanas. No Liepājas līdz Daugavpilij tālu, tur ir sava mentalitāte, sava pasaule. Dzīvojām ārā no pilsētas, kempinga mājiņās, nevarējām aizbraukt uz centru un tā bija panākumu atslēga. Basketbolu nomainīja atpūta, bija laiks saliedēt komandu, uzturēt tās garu.

  +6 [+] [-]

, 2010-05-21 14:25, pirms 8 gadiem
Principā pareizs lēmums. Latvijā viņai nav ko meklēt. Tikai galvenais lai spēj apvienot ar mācībām Veiksmi Sabīn!

  -3 [+] [-]

, 2010-05-21 14:26, pirms 8 gadiem
wildo rakstīja: Principā pareizs lēmums. Latvijā viņai nav ko meklēt. Tikai galvenais lai spēj apvienot ar mācībām Veiksmi Sabīn!
BA vinja teica ka pabeigs šogad Liepaja vidusskolu, bet pec tam dos priekšroku basketbolam un izvelesies profesionālas basketbolistes dziivi..

 +73 [+] [-]

, 2010-05-21 14:28, pirms 8 gadiem
Jūs ko? 3 minūtēs izlasijāt jau? Njih*ja sje

 +11 [+] [-]

, 2010-05-21 14:33, pirms 8 gadiem
Viena no manām mīļākajām jaunajām Latvijas basketbolistēm.. Lai meitēns pabeidz skolu un pēc tam kļūst par profesionālu basketbolisti.. Veiksmi un panākumus!

  -1 [+] [-]

, 2010-05-21 14:34, pirms 8 gadiem
teh_rudy rakstīja: Jūs ko? 3 minūtēs izlasijāt jau? Njih*ja sje
es nelasiju.. es redzeju vinjas interviju BA.. un to ko tur dzirdeju to arii uzrakstiju..

  -1 [+] [-]

, 2010-05-21 14:35, pirms 8 gadiem
lovelyyy rakstīja: Viena no manām mīļākajām jaunajām Latvijas basketbolistēm.. Lai meitēns pabeidz skolu un pēc tam kļūst par profesionālu basketbolisti.. Veiksmi un panākumus!
kadu skolu? Augstskolu?? Tas nozime vel 4us gadus Latvijaa.. tas nebus normaali.. vel pec 4iem pavaditiem gadiem Latvijaa no vinjas paliks paari tikai ēna.. jabrauc prom.. lidzigi kaa to tīnes gados izdarija Jekabsone.. arii starp citu aizbrauca uz Franciju.. nav ko sevi degradeet Latvijas basketbolaa..

  -4 [+] [-]

, 2010-05-21 14:36, pirms 8 gadiem
----- izveelos naudu , nevis izveelos Eiropu...
Nepareizs leemums- manaa sktiijumaa- ASV koledzhu basketbolu vajadzeeja izmalt cauri- atgrieztos 5X labaaka speeleetaaja + veel Laba izgliitiiba kabataa. Nu bet katram jau pasham Sava galva...
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +9 [+] [-]

, 2010-05-21 14:38, pirms 8 gadiem
sandis444 rakstīja: kadu skolu? Augstskolu?? Tas nozime vel 4us gadus Latvijaa.. tas nebus normaali.. vel pec 4iem pavaditiem gadiem Latvijaa no vinjas paliks paari tikai ēna.. jabrauc prom.. lidzigi kaa to tīnes gados izdarija Jekabsone.. arii starp citu aizbrauca uz Franciju.. nav ko sevi degradeet Latvijas basketbolaa..
SABĪNE NIEDOLA

• Dzimusi 1991. gada 29. aprīlī
• Augums: 182
• Pozīcija: spēka uzbrucēja
• Klubs: Liepājas metalurgs
• Vecāki: Inita un Andris Niedoli, māsa Agnese, vecvecāki Silvija Niedola, Argita Kripa un Rūdolfs Kripa
• Mācās Liepājas 15. vidusskolā

Nu, lai videni vismaz pabeidz papriekšu!

  +5 [+] [-]

, 2010-05-21 14:47, pirms 8 gadiem
Viņai garšo franču desiņas ticiet man!!

  +3 [+] [-]

, 2010-05-21 15:00, pirms 8 gadiem
teh_rudy rakstīja: Jūs ko? 3 minūtēs izlasijāt jau? Njih*ja sje
Liela daļa jau bija publicēta Sporta Avīzē

  -2 [+] [-]

, 2010-05-21 15:01, pirms 8 gadiem
R101 rakstīja: Viņai garšo franču desiņas ticiet man!!
tiešām tik ļoti gribas burn?

     [+] [-]

, 2010-05-21 18:51, pirms 8 gadiem
Novik

Izlasīju SA Tavu interviju ar Sabīni. Nu neinteresantus jautājumus Tu uzdod, mēģini kādu asumu iedot intervijai. Bija garlaicīgi, tikai beigas interesantākas!

     [+] [-]

, 2010-05-21 19:47, pirms 8 gadiem
benkiss rakstīja: ----- izveelos naudu , nevis izveelos Eiropu...
Nepareizs leemums- manaa sktiijumaa- ASV koledzhu basketbolu vajadzeeja izmalt cauri- atgrieztos 5X labaaka speeleetaaja + veel Laba izgliitiiba kabataa. Nu bet katram jau pasham Sava galva...
nevis naudu, bet karjeru - tās protams ir saistītas lietas, taču nejausim secību ... domāju, ka tik talantīga spēlētāja var atļauties apiet to NCAA .... pilnīgi normāla izvēle...

  -1 [+] [-]

, 2010-05-21 22:14, pirms 8 gadiem
tapirs19 rakstīja: nevis naudu, bet karjeru - tās protams ir saistītas lietas, taču nejausim secību ... domāju, ka tik talantīga spēlētāja var atļauties apiet to NCAA .... pilnīgi normāla izvēle...