Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Ilze Jākobsone: "Skatos atpakaļ un domāju – kā es to varēju izdarīt?"

Ilze Jākobsone: "Skatos atpakaļ un domāju – kā es to varēju izdarīt?"
Ilze Jākobsone
Foto: FIBA

"Spēlēt izlasē ir pavisam citādi nekā klubā – un baigi forši. Tautieši vienojas un kopā kļūst spēcīgi. Ne katrs par sevi," darbs Latvijas valstsvienībā dāvājis Ilzei Jākobsonei daudz jaunu emociju un kļuvis par atsperi nākamajam lēcienam basketbolā.

Mēdz teikt, ka komanda ir tik stipra kā tās vājākais posms. Atskatoties uz Latvijas valstsvienību Prāgā, jāsaka, ka tai...nebija vājākā posma. Tik dzīvespriecīgs un enerģisks soliņš Eiropas čempionātos vēl nebija redzēts. Priekos vai bēdās – tas vienmēr bija kopā ar komandu.

Pozitīvisma riteni nevajadzēja izgudrot – tas jau stāvēja gatavs braucienam. Un Ilze kļuva par vienu no tā svarīgākajiem zobratiem gan laukuma malā, gan ģērbtuvē – tajā skan viņas izvēlētā mūzika. Kad vajadzēja, viņa savu mūziku bija gatava atskaņot arī laukumā.

Iepriekšējās trīs sezonas nospēlēji Vēju pilsētā Liepājā. Kas tevī raisa smaidu, domājot par šīm sezonām?
Liepāja bija vieta, kur pēc ilgāka klusuma perioda savā basketbola karjerā – jaunatnē biju savas komandas līdere – spēju parādīt, ka varu spēlēt. Parādīju, ka spēju mainīt savu spēli un attieksmi, vienlaikus saņemot treneru, komandas biedru un kluba vadības uzticību.

Esmu spēles veidotāja – man ļoti patīk to darīt. Liepājā neviens mani sasietām rokām neturēja. Protams, deva norādījumus, taču treneris Armands Misus vienmēr ļāva brīvi spēlēt, veidot uzbrukumus un nobeigumus.

Uz Liepāju tevi jau aicināja kā spēles veidotāju vai tas notika laika gaitā?
Bija ļoti amizanti. Spēlēju Cēsīs, kamēr 2015. gadā radās jautājums – būs klubs vai nebūs? Teica, ka būs un vienu gadu vēl bija, taču, runājot ar māsu Zani, sapratām, ka vairāk nebūs kā agrāk. Māsa piezvanīja “Liepājas lauvu” direktoram Artūram Košeļevam un jautāja, vai komandai vajadzīga saspēles vadītāja.

Direktors domāja, bet beigās teica jā. Uz pirmo treniņu Liepājā aizbraucu kopā ar Ievu Vītolu. Manuprāt, Kikī (Kristīne Silarāja) līgumu ar komandu parakstīja jau pirms tam. Kad uzzināju, ka arī Ieva būs tur – sapratu, ir vērts pamēģināt. Arī treneris bija zināms (no darba Latvijas U20 izlasē).

Vai būtu braukusi uz Liepāju, ja tur nespēlētu Kristīne un Ieva?
Domāju, ka jā. Diemžēl Latvijā nav daudz izvēļu – klubu, kuros spēlēt. Liepāja deva labas sparingpartneres un iespēju pacīnīties. Cēsīs palika tikai jaunās meitenes – ja spēlētu tur, izaugsmes iespēju būtu daudz mazāk.

Raksturo trīs sezonas Liepājā.
Pirmajā sezonā lielākā slodze gūlās uz trīs spēlētājām – Ievu, Kristīni un mani. Ļoti daudz palīdzēja Kristīna Petermane, kura atgriezās basketbola pēc bērna piedzimšanas – cepuri nost! Viņa ir laba spēlētāja.

Treniņi bija ļoti smagi – rītos parasti bijām trijatā. Kristīna atnāca, kad varēja tikt. Pati biju izteikta saspēles vadītāja, kamēr Kristīne vienmēr meta. Laukumā meklēju viņu vai skatījos uz komandas biedrēm, pati metu mazāk.

Trešajā sezonā notika pārmaiņas. Pamainīju spēli, vairāk pati uzbruku un radīju sev situācijas. Kad Kristīne atgriezās Rīgā, vairāk uzņēmos un, protams, palīdzēju komandas biedrēm.

No vienas puses, komanda trenējās nepilnā sastāvā. No otras, bija laiks pilnveidot individuālo meistarību.
Arī šogad, kad rīta treniņos bija daudz spēlētāju, visu laiku strādājām pie individuālās izaugsmes. Pirmo gadu grūtāku padarīja tas, ka trijatā bija jāsamet tie paši skaitļi. Tas nozīmēja, ka jāspēlē ar lielāku intensitāti un precīzāk jāmet. Ar augstāku pulsu. Abējādi bija labi – šogad bija vairāk spēļu, tāpēc vajadzēja sadalīt spēkus. Viss līdzsvarā.

”EuroBasket Women 2017” – Ilze Jākobsone turnīra pirmajā dienā 16. jūnijā. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Latvijas soliņš 2017. gada 19. jūnijā “Kralovka” zālē

Ilze 2017. gada 20. jūnijā

Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā pret Albu Torrensu un nākamo čempioni Spāniju

Aizvadītajā sezonā tev nācās izlaist vairākas spēles savainojuma dēļ. Kas tas bija par savainojumu un par cik procentiem varēji strādāt?
Puslaika beigās nokritu spēlē pret Igaunijas komandu. Uzkritu uz potītes – nekad mūžā nebiju izjutusi tādas sāpes. Sapratu, ka tas nav parasts potītes izmežģījums – ir nopietnāk. Kad pirmo reizi skatījāmies ar fizioterapeitu, šķita, ka nākamajā dienā pāries, taču kļuva arvien grūtāk. Staigāšana radīja milzīgas sāpes.

Paldies Latvijas basketbola savienībai. Sazvanīju izlases fizioterapeitu Ansi Biedru – viņš uzreiz sazinājās ar VEF ārstu Mārtiņu Pulveri, kurš nosūtīja mani uz magnētu (elektromagnētisko rezonansi). Atklājām, ka noticis daļējs saišu plīsums.

Ansis teica, ka paveicies – nebija tik traki kā pirms gada Lienei Priedei. LBS norīkoja mani uz procedūrām, daudz palīdzēja valstsvienības direktors Edijs Eglītis. Svaru zālē strādāju ar (fiziskās sagatavotības treneri) Sintiju Priedi – tas palīdzēja laukumā atgriezties ātrāk.

Paldies Liepājas klubam, kurš atļāva daļu rehabilitācijas veikt Rīgā. Bija grūti, nedaudz bail. Mēģināju sevi mentāli noskaņot. Ja tā gadās – gadās. Smaidīju, spēlēju un centos aizmirst par savainojumu.

Un tajā pašā laikā spēlēji ļoti daudz.
Sākumā treneris ļāva ieskrieties. Beigās darīju visu, kā ierasts.

Vai bija iespēja pateikt – šobrīd nevaru.
Ar treneri pirms spēles sarunāju – ja rādu “Viss!”, viņš mani nomaina. Vairākas reizes bija situācijas, kad viņš teica, “Es nevaru... Ilze, tev jāspēlē!” Bijām visu izrunājuši, tāpēc nekādas problēmas neradās.

Sezonas beigās Liepāja pirmo reizi sasniedza Latvijas-Igaunijas līgas finālu. Pat vairāk – neviena Igaunijas komanda netika četriniekā. Tas sagādāja gandarījumu?
Gandarījums bija, jo nebijām spēlējušas par pirmo vietu. Dažreiz gribējās, lai Latvijas līga būtu spēcīgāka. Manuprāt, Latvijā var izveidot vairāk konkurētspējīgu klubu, tikai pietrūkst atbalstītāju.

Cīnījāmies un turējāmies. Pret RSU parādījām, kā vajag būt. Ka esam labākas, par spīti dažādiem misēkļiem sezonas gaitā. Prieks arī par sevi – nekad nebiju iekļauta nevienā simboliskajā pieciniekā. Vienmēr ļoti centos, bet šogad beidzot aizsniedzos. Var jautāt jebkuram spēlētājam – individuālās balvas sniedz gandarījumu par ieguldīto darbu.

Gribas individuālo atzinību.
Jebkuram sportistam – tas tikai motivē strādāt tālāk.

Liepājā notikušas pārmaiņas – izveidota jauna biedrība “Liepājas basketbols” ar uzsvaru uz jauno spēlētāju attīstību. Kurā brīdī saprati, ka jāmeklē jauns klubs?
Sezonas vidū. Sapratu, ka jāmeklē lielāku izaicinājumu. Spēlēt ārzemēs vienmēr ir citādāk. Būšana projām no mājām dod jaunu pieredzi. Ja spēlē Latvijā un paliek grūti, vari aizbraukt pie draugiem vai ģimenes – izlādēt visas negatīvās emocijas.

Ārzemēs nevari tā aizbraukt. Sākas cīņa ar sevi – varēsi vai nē. Mans puisis Ralfs atbalstīja mani – vajag kāpt soli augstāk. Māsa palīdzēja atrast aģentu. Noslēdzām līgumu un izdevās atrast foršu variantu Vācijā.

Kurā brīdī uzzināji par Fraiburgas kluba piedāvājumu?
Garantēto līgumu noslēdzu divas vai trīs nedēļas pirms valstsvienības darba sākuma. Klubs palūdza nevienam neko neteikt – oficiāls paziņojums sekoja augusta pirmajā pusē.

Redzēju, ka klubam ir gados jauna trenere un parakstīti līgumi ar četrām ārzemniecēm.
Par saziņu ar klubu pašlaik ir tikai pozitīvas emocijas. Tiklīdz aģents informēja par piedāvājumu, kluba pārstāvji vēlējās ar mani runāt individuāli. Pateica – viņiem interesē konkrēts cilvēks, neņem kuru katru. Svarīgi zināt, kā izturies, kā vērtē savu spēli.

Divas dienas vēlāk runāju ar menedžeri, kurš izstāstīja par kluba sistēmu. Tā ir cienījama – klubs ļoti daudz strādā ar jaunajām spēlētājām. Ilgtermiņa darbība nav tik daudz vērsta uz panākumiem kā individuālo izaugsmi. Pirmajam gadam ārzemēs tas šķita ļoti noderīgi.

Klubs veido individuālas programmas katrai spēlētājai. Esot Latvijā, man bija jāaizpilda dažādi testi, lai pārliecinātos, ko varu, ko nevaru. Saruna ar treneri Hannu Balhauzu notika dienu pirms Eiropas U20 čempionāta sākuma – nākamajā dienā bija paredzēta pirmā spēle pret Krieviju.

Trenere teica, “Ilze, es atvainojos, nav daudz laika sarunai, jo darbi gaida.” Atstāja ļoti patīkamu iespaidu. Manuprāt, viņai ir līdzīgs spēles redzējums kā man. Trenere teica, ka grib, lai es kā saspēles vadītāja būtu viņas labā roka. Mums viss saskanēja – iznākumam jābūt labam.

Varbūt trenere pati bijusi saspēles vadītāja?
To vēl nepajautāju, taču trenere atzina, ka viņai patīk mans spēles stils. Spēja baudīt spēli. Kontakti ir nepārtraukti – menedžeris sūta informāciju, interesējas par mani.

Teici, ka saspēles vadītāja ir trenera labā roka. Tavuprāt, kas ir laukuma ģenerālis?
Manuprāt, tas pats saspēles vadītājs. Tas, ko viņš pasaka, to jāspēlē. Treneris nodod informāciju saspēles vadītājam, kam tā jānodod tālāk. Ja treneris ar pirmo numuru nesaprotas, laukumā ir grūti. Pa lielam, spēlētājām jāklausa tam, ko saku es, nevis treneris. Ja tā nav, rodas nesaprašanās un iznākums nav tāds kā gadījumā, ja izveidojusies harmonija ar treneri.

O2 arēnā Prāgā. Foto: FIBA

Latvija astotdaļfinālā uzvarēja “EuroBasket Women 2015” čempioni Serbiju

Latvijas valstsvienība “Kralovka” zālē

Iesildīšanās

Darbībā

Enerģiskais Latvijas soliņš

No kā esi vairāk ieguvusi – no treneriem vai partnerēm?
Tas ir koks ar diviem galiem. Treneri iedod ieskatu, kā spēlēt sistēmās – kur iedot piespēli, uz ko koncentrēties. No komandas biedrēm – protams, viņas paskaidro, kā labāk nosegt vai iedot bumbu – saņem emocijas un enerģiju. Ja komandā nav enerģijas, ir ļoti grūti spēlēt.

Kikī man vienmēr spējusi iedot nenormālu enerģiju. Ja viņai neiet, tik un tā atradīs veidu, kā pastumt tevi uz priekšu, lai komandai būtu labi. Viņa vienmēr bijusi enerģijas bumba, kura laukumā dzen mani uz priekšu.

Tev ir vajadzīgs enerģijas lādiņš, kas tevi uzlādē, vai pati spēj uzlādēties?
Ir reizes, kad varu pati sevi uzlādēt. Ir sliktākas dienas, kad nekas nesanāk. Ja nav cilvēku, kuri ar īstajiem vārdiem var pagrūst mani uz priekšu – ir grūti. Pārsvarā, ja pajautāsi jebkuram, droši vien es būšu tā enerģijas bumba, kura laukumā uzlādēs, uzmundrinās un kratīs.

Un, kad nebiji, to darīji Kikī. Kā bija šogad?
Citādāk, taču iegūt var no katra. Nebija meiteņu, kuras mani sapurina, taču tas deva jaunu pieredzi – pašai jātiek galā. Man apkārt ir vērtīgi cilvēki. Draugs bija uz visām spēlēm, vienmēr dod enerģiju. Uzmundrina, lai saņemos un nenokaru galvu – tā ir tikai spēle. Atgādina, ka labi spēlēt varu jebkurā brīdī.

Agrāk spēlēji Rīgā un – Cēsu komandā, kura trenējās Rīgā. Liepāja iedeva patstāvību?
Liepāja atrodas daudz tālāk no mājām. Lai aizbrauktu uz Valmieru, ceļā jāpavada 4-5 stundas. Kļuvu patstāvīgāka, ļoti mainīju savu dzīvi un domāšanu par basketbolu. Kā jārīkojas ar savu ķermeni un laukumā. Iepriekš par to vienkārši nedomāju. Plūdu pa dzīvi.

Kā uzzināju, Liepājā tev bija vēl viena apņemšanās. Nodzīt svaru.
(Smejas) Vienmēr teicu, ka jāsāk domāt par sevi. Tagad varu pasmieties, skatoties uz vecajām bildēm. Māsa vai viņas vīrs man vienmēr teica, ka esmu apēdusi “baltmaizes fūri”. Ja kāds mani nav pazinis vai sen nav redzējis, ieraugot vecās bildes, jautā, “Ilze, kas notika ar tevi?” Atbildu jokojot, “Apēdu lielo baltmaizes fūri!”

Man vienmēr bijušas problēmas ar svaru. Beidzot tas ir mainījies – sāku domāt ar galvu. Sapratu, ka basketbolā nevajag nest līdzi vēl 15 kilogramus. Pašai grūti. Skatos uz notikušo ļoti pozitīvi un vienmēr varu pasmieties.

Mainīji diētu?
Sāku domāt par uzturu. Liepājā bija fantastiska iespēja – klubs piedāvāja bezmaksas ēdināšanu. Tā palīdzēja ēst vienā laikā. Izveidojās vienmērīgs režīms, mainījās vielmaiņa un uzturs. Protams, arī treniņa slodzes kļuva lielākas, jo strādājām trijatā.

Vakaros un brīvdienās bija jāgatavo?
Parasti paņēmu ēdienu līdzi uz mājām vai nopirku veikalā. Neaizrāvos ar gatavošanu pēc treniņiem un komandā nebija pavāra.

Laiks pastaigai. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Ilze Jākobsone, Kate Krēsliņa, Anna Dreimane un Paula Strautmane gatavojas Naura Mackeviča uzdevumam, Aija Brumermane vēro

Ilze Jākobsone un Kate Krēsliņa

Kādreiz daudz laika pavadīji ceļā – 2012. gada sezonā Cēsis trenējās dažādās Rīgas vietās.
Skatos atpakaļ un domāju – kā es to varēju izdarīt? Bijām sarunājuši, ka uz treniņiem Rīgā braukšu vienreiz vai divreiz nedēļā. Man radās apetīte – trenere Ilze Ose-Hlebovicka atļāva spēlēt pa 30 minūtēm. Tas bija wow! Super iespēja spēlēt kopā ar lielajām meitenēm, fantastiski.

Vecāki mani atbalstīja. Teica – ja vari visu apvienot un pietiek spēka, braukā! Dažreiz tētis veda pēc skolas, reizēm braucu ar autobusu. Beigās braucu katru dienu, plus spēlēju jaunatnē. Citreiz nospēlēju jaunatnē un pa taisno braucu uz Cēsu spēli. Traki, taču pozitīvi – komandā bija ļoti foršas spēlētājas.

Vakaros vienmēr tiki mājās?
Iznāca dažādi. Ja treniņi notika (Starptautiskajā skolā) Piņķos, Anete Horelika uzsauca, “Davai, Ilžuk, meties manā cigārā!” Viņai bija veca “Audi” automašīna. Veda, cik ātri varēja, uz autoostu. Pēdējais autobuss uz Valmieru bija deviņos vai pusdesmitos.

Ja nokavēju autobusu, mani dažreiz veda Santa Dreimane. Viņa brauca uz Cēsīm – veda līdz (Valmieras) pagriezienam, kur pretī atbrauca tētis. Dažreiz bija ekstrēmi, taču parasti treniņi tika saplānoti tā, lai tieku laikā. No otras puses, daudzas reizes bija stundu jāgaida autobusu uz Piņķiem un atpakaļ.

Pagājušajā gadā tev bija viens neaizmirstams turnīrs – Eiropas čempionāts Prāgā.
Tas ir manas karjeras pagaidām augstākais punkts. Neticēju, ka varētu rasties tāda iespēja. Biju laimīga, ka varēju patrenēties ar visām meitenēm. Tas vienmēr bija mans sapnis, jo visu laiku sekoju viņu gaitām.

Kad sapratu, ka treneris Zībarts – un pārējie treneri – iekļāvuši mani sastāvā, bija wow! Tas ir kaut kas fantastisks. Sapratu, ka būšu lomas spēlētāja, kura nomainīs Elīnu un ļaus viņai atpūsties. Radās liels satraukums – ļoti negribēju pievilt komandas biedres un trenerus.

Treneris Zībarts ir apbrīnojams cilvēks – ar savu mieru spēj nomierināt visstresaināko spēlētāju. Vienmēr atļaus izlabot savu kļūdu. Nekad netiesās, tikai pamācīs, kā izdarīt labāk. Tieši tāpēc centos iedot vairāk. Šķiet, visi pamanīja, cik aktīva biju uz soliņa.

Mamma zvanīja, “Operators filmē tikai tevi. Ilze, ko jūs tur ārdaties?” Mēs ar Kati (Krēsliņu) nolēmām, ka dosim komandai, cik varēsim, ja ne laukumā, tad malā. Labi, ka bija Kate – kopā izdomājām, kā padzīt komandu uz priekšu.

Spēlētāja malā var dot stūmienu spēlētājai laukumā. Ja soliņš nebūs aktīvs, arī spēle neaizies. Centos to iedzīvināt sezonā. “Meitenes, jums uz soliņa JĀATBALSTA komanda. Ja visi sēžat nokārtām galvām, laukumā nevaram dabūt emocijas. Soliņš komandā ir ļoti svarīga lieta.

Kā dzināt komandu uz priekšu?
Trenējām balstiņas. Pēc spēlēm dažreiz bija lielāks nogurums nekā meitenēm, kuras nospēlēja pa 30 minūtēm. Stress laukuma malā – milzīgs. Īpaši spēlē pret Itāliju – domāju, ka nomiršu uz soliņa. Kā tur viss notika un mainījās, ārprāts!

Prieks, ka komandā bija fantastisks klimats. Vienkārši burvīgs. Tāpēc arī tik tālu tikām, jo dzīvojām pilnīgā harmonijā – treneri, spēlētājas, personāls. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka spēlētājas uzticas trenerim. Ka visi uzticas viens otram.

Treneri izdarīja milzīgu darbu – tādu skautingu dzīvē vēl nebiju redzējusi. Viņi sagatavoja informāciju par katru spēlētāju. Kā nospēlēt aizsardzībā, uzbrukumā, tev atliek tikai izpildīt. Tas veidoja mūsu lielo panākumu.

Balsi nepazaudēji?
Dažreiz. Man ir ļoti skaļa balss – no tēta. Varu notaurēt jebkuru, tāpēc nebija grūti.

2012. gada 10. novembris, Dita Rozenberga, Kristīne Silarāja un Ilze Jākobsone jeb TTT pret Cēsīm. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

2015. gada 7. martā Rīgā

2015. gada 22. marts, Ilze Jākobsone un Anda Eibele

Kas tev nāk no mammas?
Labsirdība. Mīļi abi vecāki. Mamma ir unikāla – var pasmieties par viņas izdomu. Tētis – ļoti patriotisks. Viņš vienmēr ir iekšā spēlē. Grib pasveicināt visas meitenes. Priecīgs, ka visas meitenes viņu pazīst. Sajūsmā, ka mēs ar māsu spēlējam basketbolu.

Saka, ja jums ir tādas komandas biedres, tā ir fantastiska dāvana, jo jebkurš cilvēks tādus kolēģus dabūt nevar. Jūs varat beigt spēlēt, bet jūs tāpat satiekaties un varat pasmieties. Viņa humors ir mūsu ģimenes trumpis. Var visus apsmiet un pasmieties par sevi. Īsts ģimenes motors.

Arī es un māsa – dzīvi uztveram ar humoru. Varam pajokot, uzturēt jautrību kompānijās. Man patīk paāzēties. Ja smejies un komandā ir labs noskaņojums, viss ir daudz vieglāk. Ja esi bēdīgs un drūms, nav forši.

Šovasar joku vilnis jau uzķerts?
Iet tikai otrā nedēļa. Komandā ienākuši jauni cilvēki, ar kuriem ilgu laiku nav spēlēts kopā. Pati joprojām uzvelku kādu uz zoba, piemēram, ar “Snapchat” palīdzību apsveicu Zentu Meļņiku vārda dienā (saruna notika 15. augustā). Pamazām atraisīsimies un jokosim vairāk.

Prāgā pienāca brīdis, kad Elīna nevarēja spēlēt un tev bija vairāk jāiet laukumā. Īpaši svarīgajā spēlē pret Serbiju.
Ja godīgi, biju milzīgā stresā. Šausmīgi pārdzīvoju, ka Elīna nevarēja spēlēt. Tas, ko viņa parādīja pirmajās spēlēs – piespēles, metieni – salauza spēli. Savu darbību laukumā neatceros. Zinu, ka darīju, cik varēju.

Pirmā pieredze, tādā līmenī nekad nebiju trenējusies un spēlējusi. Stress, iekšā nepārliecinātība par to, ko tiešām vari. Ja ar Liepāju spēlētu pret Serbiju, būtu līdere. Man nebūtu bail. Galvenais bija sekot trenera norādījumiem – jāpārved bumba. Ja ir labs iznākums, tad viss kārtībā.

Tu esi piedzīvojusi izcilas emocijas. Izlase tev ir kaut kas īpašs?
Spēlēt izlasē ir citādāk nekā klubā. Dziedi savu himnu, esi kopā ar spēlētājām, kuras ir tikai latvietes. Cilvēki nāk un fano par tevi. Tas ir pavisam citādi – un baigi forši. Tā ir forša lieta, kur tautieši vienojas un kopā kļūst spēcīgi. Ne katrs par sevi.

2018. gada 17. augusts, Zane Jākobsone-Pelse

2018. gada 5. jūnijs, treniņš Daugavas sporta namā

Ilze Jākobsone valstsvienības fotosesijā

2018. gada 19. augusts, pārbaudes spēle pret Ukrainu. Foto: Juris Bērziņš-Soms

Zane Jākobsone-Pelse, Ilzes māsa

“Ilžuks man ir īpaša ar to vien, ka ir mana mazā māsa. Ar ko viņa varētu šķist īpaša citiem? Noteikti ar savu unikalitāti un humora izjūtu. Viņa ikvienā kolektīvā ienes veselīgu smieklu devu, ir ļoti atsaucīga, izpalīdzīga.

Tagad mēs sadzīvojam ļoti labi, bet bērnībā viņa bija kā mazā skabarga pirkstā. Gribēja visur nākt līdzi un draudēja visu izsūdzēt vecākiem, pat uzprasījās uz kautiņiem. Kad draudēju, ka būs jāraud, spītīgi palika pie sava un izaicināja mani. Iespējams, tādēļ viņa laukumā ir tik kaujinieciska :)

Jāatzīst, Ilzes sāpju slieksnis ir ļoti augsts. Brīnījos, cik daudz sitienu viņa var izturēt. Par “vietu zem saules” mums īsti nebija jācīnās, jo gadu starpība ir diezgan liela. Es agri aizbraucu uz Rīgu mācīties un spēlēt bumbu, tādēļ viņai tika pilna vecāku uzmanība.

Vēlāk devos studēt uz ASV un tajā brīdī Ilžuks no pilnīga bērniņa jau bija izaudzis par tīni brieduma gados, un mūsu vienīgie strīdi bija par drēbēm :D . Tajā brīdī viņa pati bija sākusi cīnīties par “vietu zem saules” lielajā basketbolā, braukājot no Valmieras uz Piņķiem, kur trenējās SK “Cēsis” sastāvā.

Vērtīgākais Ilzē kā personībā ir dzīvesprieks un pozitīvā attieksme, godīgums un auna neatlaidība. Nevar nepieminēt viņas atsaucību un vēlmi palīdzēt, jo labāku palīgu krustdēla audzināšanā es nevarētu vēlēties.”

Kristīne Silarāja, Ilzes cīņu biedre Cēsīs un Liepājā

“Ilze man ir ļoti īpašs cilvēks. Pirmkārt, Zanes mazā māsa. Pēc pēdējās sezonas Cēsīs, kad pārcēlāmies kopā uz Liepāju, kļuvām īpaši tuvas. Zane fiziski nebija blakus, tāpēc šķita, ka man jāuzņemas “lielās māsas” loma.

Ilžukam piemīt nesavtīga mīlestība pret cilvēkiem un gatavība palīdzēt. Divas sezonas, ko nospēlējām Liepājā, dzīvojām vienā mājā. Ja man nebija cukurs, sāls vai kafija, zināju, ka varu uztecēt pa kāpnēm augšā un palūgt Ilzei! Vienvārdsakot, cilvēks, uz kuru var paļauties gan basketbola laukumā, gan sadzīvē!

Ilze noteikti ir viens no jautrākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Viņas “storiji” instagramā un “snapchat” ziņojumi sasmīdinājuši ļoti daudzus. Uz to viņai noteikti ir ķēriens.

Vai Ilze kādreiz likusi man zaudēt pacietību? Varbūt kādreiz spēles laikā, kad bija jāpasaka kāds skarbāks vārds, lai viņa nomierinās un savalda savas emocijas. Tā gadījies, iespējams, pāris reižu.

Ilzes nozīmīgākās vērtības – mērķtiecība, laba attieksme pret darbu, labsirdība, uzticība, jautrība, pozitīvisms! Visvairāk pārsteidza visus pirmajā sezonā Liepājā, kad apņēmās nomest svaru! Tas atkal parādīja Ilzes lielisko neatlaidību un mērķtiecību. Viņa izvirzīja mērķi un lieliski to sasniedza, katru dienu individuāli strādājot ar sevi pirms un pēc treniņa.”

Aija Putniņa, Latvijas valstsvienības spēlētāja

“Ar Ilzi var viegli komunicēt. Viņa vienmēr ir smaidīga, uzjautrinās un uzkurinās komandu jebkurā brīdī. Ilze ir ļoti komunikabla un atraisīta, tas komandas mikroklimatam piedod viegluma un atvērtības sajūtu. Viens no talantiem – būt par DJ ģērbtuvē :) “

Armands Misus, Ilzes treneris Liepājā

“Ilze ir prasīga gan pret sevi, gan komandas biedrēm. Cīnītāja, laukumā neatdos nevienu centimetru. Pagājušajā gadā viņa uzlaboja visu, tai skaitā mainīja attieksmi pret treniņdarbu. Ilze ir komandas mazais gariņš, kurš visus uzmundrina.

Dažreiz traucē emocionālitāte – Ilze sadusmojas pati uz sevi. Tai mēdz būt pozitīva loma – emocijas palīdz iemest vai pārķert kādu bumbu, taču var patraucēt pašas izvirzītajām prasībām. No otras puses, Ilze jebkurā situācijā mēģina atrast pozitīvo.

Pērn Ilze ar padomu palīdzēja Liepājas juniorēm – kā trenēties, ko darīt. Viņa padara soliņu atraktīvāku – dod meitenēm laukumā pozitīvu lādiņu. Ārpus laukuma daudz joko, mēģina izjokot arī treneri. Dzīvespriecīgs cilvēks!

Novēlu Ilzei veiksmīgu nākamo sezonu Vācijā – šajā gadā un turpmāk. Lai viņai izdodas nokļūt uz Pasaules kausu!”

Kate Krēsliņa, Latvijas valstsvienības spēlētāja

“Ar ko tad tā Ilze ir īpaša? Hmmm...protams, ar savu skaļo balsi un uzmundrinājuma saucieniem. Ilze vienmēr visu tver ar pozitīvu redzējumu, ja arī neiet kā gribētos. Cik atceros un, cik sanācis uzspēlēt kopā, viņa man asociējusies ar “komandas uzmundrinājumu gariņu”.

Un, protams, “DJ Ilžaksiii”, garderobē vienmēr rūpējas par mūziku. Katru dienu “izšaus” kādu joku un liks mums pasmieties. Ar viņu vienkārši var feini pasmieties, paklusēt, parunāties un paēst. Ilze, lai Tev šajā dzīvītē viss izdodas!”

  +3 [+] [-]

, 2018-08-20 20:51, pirms 3 mēnešiem
+++

  +3 [+] [-]

, 2018-08-20 21:11, pirms 3 mēnešiem
zigiss rakstīja: +++
++++

  +3 [+] [-]

, 2018-08-20 22:27, pirms 3 mēnešiem
Skaists meitēns!

  +1 [+] [-]

, 2018-08-20 22:31, pirms 3 mēnešiem
varenais_eksperts rakstīja: ++++
+++++

Šķiet, apraksts nebūtu pilnīgs bez Ilzes emocijām: Video: Basketboliste-intervētāja Krēsliņa...

Autoram - paldies par kārtējo lielisko portretējumu, Ilzei - labus panākumus un veselību, spēlējot Vācijā un Latvijas izlasē.

     [+] [-]

, 2018-08-20 22:34, pirms 3 mēnešiem
Labi pastrādāts, Novik! Man bija interesanti lasīt. Kaut kad jau sen arī man tāda negara saruna ar Ilzīti bija... Cerēsim, ka viņa izlases ducī uz PČ tiks, bet viegli nebūs.

     [+] [-]

, 2018-08-21 07:51, pirms 3 mēnešiem
eevelee rakstīja: Skaists meitēns!
Tu nopietni?