Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Laura Meldere: "Kad aizbraucu uz Itāliju, šausmīgi sagribējās adīt"

Māris Noviks
Māris Noviks @MarisNoviks

Laura Meldere: "Kad aizbraucu uz Itāliju, šausmīgi sagribējās adīt"
Laura Meldere 18 gadu vecumā debitēja Latvijas valstsvienībā. Foto: FIBA

"Vienu gadu, šķiet, spēlēju piecos dažādos turnīros un komandās. Ja pieskaita VEF skolu superlīgu, pat sešos. Eiropas jaunatnes basketbola līgas sabraukumos notika divas spēles dienā. Traki un par daudz, taču tā bija visiem," sieviešu valstsvienības debitante Laura Meldere ar smaidu atskatījās uz piesātinātajiem skolas gadiem.

Slaidās un kautrīgās meitenes kuģis peld dziļos ūdeņos. Kurzemnieces lakonisms viņā apvienojies ar Zemgales līdzenuma pamatīgumu. Praktiska, mērķtiecīga, radoša – garā sarunā ar Lauru atklājas arvien jauni viņas talanti, no kuriem pazīstamākais redzams basketbola laukumos.

Prasmīgo meiteni pie sevis vēlējās redzēt visi treneri. Laura jau 18 gadu vecumā sakrāja 98 spēles jaunatnes izlasēs, tostarp divas reizes uzspēlēja Pasaules U17 kausā un pērn startēja Pasaules U19 kausā. Viņas darbu novērtēja Venēcijas klubs “Reyer” – centra spēlētāja vidusskolas pēdējā gadā debitēja FIBA Eirolīgā un šovasar parakstīja pirmo profesionālo līgumu.

Neparastais pavasaris izjauca cilvēku ierasto darba ritmu. Itāliju tas skāra vispirms – Lombardijas un Veneto apgabalos ārkārtas situācija sākās 24. februārī, bet visa valsts karantīnas režīmā nokļuva 9. martā. Cik ilgi nodzīvoji pašizolācijā?
Pārvietošanās ierobežojumus izjutu apmēram divus mēnešus. Šajā laikā Venēcijā varēja pārvietoties tikai ar oficiāli izdotām atļaujām – ejot ārā, bija jāparakstās, atzīmējot dienu, laiku, apmeklējuma vietu un mērķi. Tādi noteikumi attiecās uz visiem cilvēkiem.

Dzīvoji kopā ar divām komandas biedrēm?
Kad viena meitene aizbrauca projām, palikām divatā. Uzturējāmies un trenējāmies mājās, jo ārā skriet nedrīkstēja. Noklājām uz grīdas dvieļus, veicām dažādus vingrinājumus. Arī pašizdomātus.

Kura gāja uz veikalu?
Es – man vienīgajai bija 18 gadu. Otrai meitenei pašizolācijas laikā pienāca dzimšanas diena. Atzīmējām, kopā ejot uz veikalu. Tas bija nelegāli, jo divatā nevarēja iet (smaida). Veikala ārpusē veidojās rindas – ar distancēšanos.

Kādas bija komandas biedreņu vēlmes?
Tapa garš iepirkšanās saraksts. Kad iegāju veikalā, sapratu, ka tik daudz nevarēšu atnest. Paņēmu makaronus, dārzeņus un augļus. Klubs sezonas laikā nodrošināja spēlētāju ēdināšanu dzīvokļos. Tradicionālais piedāvājums – vārīti makaroni ar maltās gaļas mērci.

Parastā ēdienkarte bija apnikusi, tāpēc internetā meklējām jaunas receptes. Piemēram, izmēģinājām “Facebook” gardēžu grupās aprakstītos ēdienus. Problēma – saplīsa cepeškrāsns. Varējām ēdienu tikai novārīt un uzcept. Vai uzsildīt mikroviļņu krāsnī.

“TikTok” aplikācijā parādījās dažādi video, kā iebērt ēdienu krūzē un ielikt mikroviļņu krāsnī. Pašas ar īsajiem video neaizrāvāmies. Apsolīju sev, ka izturēšu karantīnu, nereģistrējoties “TikTok” un nenogriežot “čolku”. Izpildīju abas apņemšanās.

Kad beidzās Tava pašizolācija?
Latvijā atgriezos 22. aprīlī. Dienu iepriekš ar Aneti Šteinbergu mašīnā aizbraucām līdz Milānai. Gulēšanai mašīnā sekoja pārbrauciens ar autobusu uz citu terminālu un repatriācijas reiss no Frankfurtes. Lidostā bija daudzkārtējas dokumentu pārbaudes, turklāt sākumā ieradāmies nepareizajā terminālā.

Milānas lidostā sagaidīja maskoti policisti. Arī pašas visu laiku staigājām maskās. Bagāžu uzreiz piereģistrēja līdz Rīgai, jo citu reisu nemaz nebija. Iekāpjot lidmašīnā, mērīja temperatūru. Viss beidzās labi. Līdz 6. maijam vēl divas nedēļas pašizolējos mājās. Tas bija vistrakāk – varēju viena iziet ārā, bet mamma neļāva.

Teici par mammu – ģimene nāk no Kuldīgas?
Pati uzaugu Rīgā – pie vecvecākiem Kuldīgā parasti devāmies nedēļas nogalēs.

Trenere Maija Kubliņa teica, ka pamanījusi Tevi, jo atnāci līdzi mammai un brālim.
Mamma pati nedaudz spēlēja volejbolu un meklēja vietu manam brālim. Treniņvieta atradās tālu. Nolēmām aiziet uz “Rīdzeni”, bet nederēja treniņu laiki. Spontāni iegājām Daugavas sporta namā. Treneris (Mārtiņš) Fomins ieraudzīja brāli un garām gāja trenere Maija. Brālis nokļuva DSN grupā, es – TTP.

Trenere teica, ka 2001. gadā dzimušo meiteņu grupā esi bijusi pirmā.
Sākumā trenējos ar 1999. gadā dzimušajām meitenēm. Šķiet, ka Evelīna (Fricsone) ieradās pat ātrāk par mani, taču viņa sākumā trenējās pie (Imanta) Pļaviņa. Tad no Rīgas Franču liceja atnāca Anita (Miķelsone) – laikam otrajā vai trešajā klasē. Grupā bija arī Megija Bitīte un Robija (Krista Vīksne), no Juglas (2014. gadā) atnāca Agate (Butevica). Atvainojos, ja kādu aizmirsu.

Divatā ar Anitu gājām uz mākslas vingrošanu un citur, kamēr basketbols ņēma virsroku. Brālis pēc devītās klases devās uz Itāliju, kur pavadīja četrus gadus. Sākumā spēlēja A2 sērijas kluba “Aurora Basket Jesi” sistēmā, pēc tam “Napoli Basket”. Sekoja savainojumi un atgriešanās Latvijā – tagad viņš uzspēlē savam priekam.

Franču liceja kādreizējai ēkai blakus atrodas Rīgas Vingrošanas skola. Tas bija iemesls, kāpēc sāki iet mākslas vingrošanā?
Nē, jo ar vingrošanu sāku nodarboties, šķiet, trīs gadu vecumā. Kamēr pateica – esi mazliet par garu, laikam nebūs. Mākslas vingrošana ļoti patika, taču tā nebija vienīgā lieta, kuru pamēģināju. Bērnudārza gados mamma veda uz peldēšanu Daugavas sporta namā, vēlāk devos uz “Elektrum” sporta centra baseinu. Forši, iemācījos peldēt!

Mākslas vingrošana un peldēšana Tev patika. Basketbols arī?
Kad man bija trīs gadi, neatšķīru basketbolu no volejbola. Lai gan mamma spēlēja otro, pati pievērsos pirmajam. Vēlāk tas aizņēma arvien vēlāk laika un citi sporta veidi palika malā.

Sāki spēlēt uzreiz vairākās vecuma grupās?
Pēdējos pamatskolas gados – jā. Vienu gadu, šķiet, spēlēju piecos dažādos turnīros un komandās. Ja pieskaita VEF skolu superlīgu, pat sešos. Traki!

Varbūt trenere teica – Laura, labāk izlaid!
Tā notika ļoti reti. Daudz spēlējām kopā ar Anitu un Jeti (Katrīnu Nulli). Arī (Franču liceja audzēkni) Kitiju Laksu – šķiet, ka superlīgā dabūjām trešo vietu. Mēs gājām septītajā klasē, viņa – divpadsmitajā.

Piecas dažādas līgas un komandas – treniņiem pietika laika?
Dažreiz arī trenējāmies, taču nedēļas nogales bija pilnas ar spēlēm. Piemēram, Eiropas jaunatnes basketbola līgas (EYBL) sabraukumos bija jāspēlē divreiz dienā. Vai pēc tam nedēļas sākumā trenēsies? Ne-e.

Laura 18 gadu vecumā debitēja Eirolīgā. Foto: FIBA

Laura spēlē pret “USK Praha”

Laura cīņā ar Krievijas labāko basketbolisti Mariju Vadejevu

Šodien (saruna notika 2. jūlijā) apmeklēju LBS rīkoto “Jaunatnes basketbola forumu”. Treneris Kaspars Mājenieks iepazīstināja ar optimālo spēļu skaitu katrā vecuma grupā. Piemēram, 10-12 gadu vecumā ieteicami 2-3 treniņi nedēļā, 25-30 spēles gadā. Nākamajā grupā 3-4 treniņi un 35-45 spēles, bet 15 gados jāsāk domāt par atjaunošanās un fiziskās sagatavotības treniņiem. Tev tika par daudz!
Par daudz, taču tā bija visiem. Anitai un Jetei bija tāda pati slodze. Nebija laika apnikt. Mani nevajadzēja pierunāt – ne meitenēm, ne trenerei.

Un tad pienāca spēle, pēc kuras trenere pateica, lai vienu mēnesi nenāc uz treniņiem.
Tas notika spēlē pret “Rīdzeni”. Izlaidu, šķiet, vienu spēli un vienu treniņu.

Kas Tev visvairāk patīk basketbolā – kompānija, spēle?
(Domā) Gaidu labās emocijas. Kad tās piedzīvo – jā, forši! Basketbolā nav garlaicīgi, viss mainās. Peldēšanā – peldi vienā celiņā turp atpakaļ. Mākslas un sporta vingrošana gan patīk joprojām – varbūt nepiepildīta sapņa dēļ.

Kurš Tev bija mīļākais elements vingrošanā?
Viss, kas prasīja lokanību – virves, stieņi. Metu ritentiņus, taisīju “tiltiņus” un špagatus. Kad beidzu savas gaitas vingrošanā, mamma ieteica turpināt špagatu – citādi aizmirsīsi! Nedari un vēlāk nesaproti, kāpēc nevari izdarīt.

Skriet patīk?
Ar bumbu – jā (smejas). Patika stafetes “Kāruma” kausā, arī metieni.

Tev ir labs metiens. Izkopi viņu jau TTP laikā?
Teiktu, ka man ir pareiza bumbas izmešanas tehnika – to iemācīja trenere Maija. Strādājām visu laiku. Nesen, pirms Jāņiem, Rīgas 49. vidusskolā vadīju treniņus jaunākajām grupām. Laura piekrita treneres uzaicinājumam (smaida).

Arī agrāk lielās meitenes nāca pie mums – Anete Erdmane, Asnate (Fomina), Anna (Belousova), (Katrīna) Epnere. Vasarā viņas atbrauca uz TTP nometnēm Naukšēnos.

Kāds ir Lauras Melderes vadītais treniņš?
Iesildījāmies ar “trīs bumbu zagšanu” – vingrinājumu, kurš man agrāk ļoti patika. Noliec pa trīs bumbām katrā laukuma galā. Divas komandas nostājas katra savā pusē un pilda dažādus uzdevumus – pārnes bumbas, pa ceļam “sasaldē”. Viss notiek uz laiku, ļoti interesanti. Turpināju nodarbību ar bumbas driblu, garāmgājieniem. Beigās spēle – jau bez manas līdzdalības.

Trenere teica, ka mazās bija sajūsmā.
Galvenais – lai tev patīk tas, ko dari.

Kuras vasaras nometnes atceries?
Pirmās nometnes bija pie jūras – Bulduros un Lapmežciemā. Pēdējās vasarās Naukšēnos. Vēlāk sākām spēlēt jaunatnes izlasēs un nometnēm pievienojāmies augusta beigās. Pagājušajā vasarā – uz divām dienām. Uz Naukšēniem gribas braukt vēl. Daudz piedzīvojumu, forši. Uz upi gājām reti, neļāva. Tagad peldos lauku dīķī. Arī pie Ventas rumbas – jūnija beigās ūdens kārtīgi uzsila.

Venēcijas “Reyer” īpašnieks, bijušais basketbolists Luidži Brunjaro

”Reyer” juniores 2019. gadā uzvarēja Itālijas U18 čempionātā

”Reyer” jaunietes 2019. gadā izcīnīja Itālijas U20 kausu

Tavs lielākais piemērs dzīvē?
Mamma, opis un vecmamma. Opis internetu pazīst labāk nekā es, vasarās “YouTube” skatās visas izlašu spēles. Vecmamma vienmēr tur īkšķus par mani. Zvana pēc spēlēm, paslavē.

Gribas dzirdēt kādu komplimentu?
Dažreiz. Itālijā treneri bieži velta komplimentus.

Dzirdēju, ka Tavs pirmais ārzemju brauciens bija ļoti tāls – ar autobusu līdz Francijai un atpakaļ.
Bija traki – septiņgadīgs bērns viens palaists uz 10 dienām. Sēdēju autobusa aizmugurē, komanda sūtīja jogurtiņus. Tagad noteikti ir vieglāk.

Atceries pirmo Pasaules U17 kausu?
Biju divus gadus jaunāka par pārējiem – daži Saragosā satiktie puiši pēc tam tika nodraftēti NBA. Ar jaunu draudzību veidošanu nesteidzos. Apkārt savas meitenes, ko vēl vairāk vajag? Pirmajā čempionātā vairāk biju vērotājas lomā. Mēs jau tādas pareizas (kautrīgi smaida).

Meitenes, kuras uzdzied Raimonda Paula popūriju!
Tas bija sen. Šogad izlases nespēlē, bet popūrijs skan joprojām. Arī dažādi skaņu celiņi no “Spotify”. Latviešu dziesmas vasarā iet uz riņķi, pēc tam gadu skan kas cits. Mūziku klausos pēc garastāvokļa – no latviešiem līdz itāliešu operām (smejas). Piemēram, Bočelli dziedātās ārijas. Melodijas atceros labāk nekā izpildītāju vārdus. Anitai ir tumbiņa, varu pasūtīt mūziku.

Kurš izlašu turnīrs vēl iespiedies atmiņā?
Spilgtākais bija Pasaules U19 kauss Taizemē. Līdz Bangkokai jālido 10 stundas. Karsts, mitrs – kā izej ārā, momentā esi slapjš. Gaisa kondicionieri bija tikai spēļu norises vietās. Komandas pārvadāja foršos autobusos – katra sēdvieta līdzinājās dīvānam. Lieli, atlaižami krēsli ar masāžu kājām.

Redzējām ziloņus – ātri palika žēl. Interesanta ēšanas kultūra – uz ielas gatavo visās malās. Pabraukājām ar “tuk-tukiem” (motorikšām). Neapmaldījāmies – braukājām pa tuvējo ielu turp un atpakaļ. Un pastaigājamies, būdamas pilnīgi slapjas. Nākamajā reizē gribētu aizbraukt pie jūras.

Pirms brauciena uz Taizemi spēlēju Eiropas U18 čempionātā Sarajevā – arī Bosnijas galvaspilsētā bija interesanti. Atbrauca daudz vecāku, brīvdienā devāmies skaistā izbraucienā. Neparastais – visas mājas sašautas (1992.-1995. gadā notikušajā) karā. Zāle, kuras gaiteņos visi pīpē.

Bangkoka bija kontrasts – mazi un smaidīgi tajieši. Apkārt daudz lielu portretu. Domājām, kas tie par cilvēkiem. Izrādās, karaliskā ģimene.

Latvijas U16 izlase 2017. gadā otro reizi pēc kārtas izcīnīja ceļazīmi uz Pasaules U17 kausu

Latvijas U18 izlase 2018. gada janvārī Baltijas jūras kausa izcīņā Tallinā

Latvijas izlase 2018. gada vasarā Minskā sasniedza Pasaules U17 kausa ceturtdaļfinālu

Izlasēs biji labi pamanāma. TTP reiz devās uz Itālijas pilsētu Ankonu, bet vēlāk apmeklēji Venēciju. Minētie trīs apstākļi bija galvenie, kāpēc nokļuvi Apenīnu pussalā?
Šķiet, pati nebiju līdz galam pārliecināta. Trenere Maija uzrakstīja, trenere Diāna (Skrastiņa) ierosināja un mamma pateica, ka jābrauc (uz Venēciju). Labi, piekritu. Man tobrīd bija 16 gadu, iepazīšanās braucienā devos uzreiz pēc 9. klases eksāmena matemātikā – pa taisno uz lidostu.

Pirmais apmeklējums turpinājās trīs dienas. Devāmies uz zāli, noskatījāmies treniņus. Aizbraucām uz Venēcijas vēsturisko centru – redzējām Lielo kanālu, Dodžu pili un Svētā Marka laukumu. Nostaigājām trīs vai četras stundas un man uzreiz pēc tam bija treniņš...

Sākumā nokļuvi jaunatnes komandās?
Itālijā nav pārstāvēta katra vecuma grupa – ir U18 un U20. Pirmajā sezonā spēlēju U18 grupā ar 2000. gadā dzimušajām meitenēm. Pēc otrās sezonas pieņēma jaunus noteikumus – junioru grupā atļāva spēlēt arī gadu vecākām meitenēm, tādējādi U18 čempionātā nospēlēju trīs gadus pēc kārtas. Divreiz uzvarēju.

Kāds ir treneris Andrea Da Preda?
Ļoti foršs. Vienīgais trūkums – pārāk jauks? Ārkārtīgi patīkams un komunikabls cilvēks, tiesa, var arī uzbļaut. No trenera var pamācīties...jaukumu.

Kādās pozīcijās Tev lika spēlēt?
Parasti lika apakšā, dažreiz arī pa četri un trīs. Komanda bija diezgan gara. Ja kādu no garajām sedza mazāka spēlētāja, varēju iziet ārā, taču biežāk spēlēju zem groza. Šogad U18 rindās garākā bija serbiete Milica, kamēr itālietes vairāk spēlēja pa āru. Pirms gada komanda bija vēl garāka – ar Itālijas izlases spēlētājām Sāru Maderu un Kjaru.

Lielajā komandā – Anete Šteinberga un Gintare Petronite.
Abas pret mani izturējās jauki. Varam kopā pajokot un sadzīvot, jo mums ir līdzīga domāšana. Gintare komandā paliks arī nākamajā sezonā.

Mācījies Franču licejā, pēc tam apguvi itāliešu valodu?
Daudziem darbības vārdiem abās valodās ir līdzīga sakne. Tagad itāliski runāju labāk nekā franciski. Licejā mācījos arī angļu valodu, bet krievu valodas mums nebija.

Pašizolācijas laikā varēji uzlabot zināšanas, skatoties filmas.
Īpaši neskatījos arī “Netflix” – faktiski tā bija mana trešā apņemšanās. Pirms tam vēroju seriālu “Stranger things” un dokumentālās filmas par izmeklētājiem. Arī man patīk izmeklēt un izpētīt. Orientēšanās Venēcijā bez kartes? Mazās ieliņas ir interesantas, taču apmaldīties nevar – visapkārt ūdens.

Venēcijas lidostā ievēroju interesantu niansi – viena no izejām ved uz ūdens taksometru stāvvietu. Esi izmantojusi?
Reiz pēc Eiropas U18 čempionāta Udinē, kur dabūjām ceturto vietu (un ceļazīmi uz Pasaules U19 kausu), radās doma izbraukt, taču beigās aizbraucām uz pilsētu ar autobusu.

”Reyer” kluba mājvieta ir “Taliercio” zāle, kura izveidota apļa formā.
Jaunatnes komandas trenējas blakus zālē.

Latvijas U18 izlase 2018. gada vasarā sasniedza Eiropas čempionāta pusfinālu. Foto: FIBA

Laura 2018. gadā piedalījās NBA nometnē “Basketball without borders”

Marta Zariņa (U16 izlase), Laura Meldere un Dārta Īvāne (U14 izlase) 2020. gada jūnijā

Itālijā spēlēsi ceturto gadu. Piedāvā iespēju iegūt vietējo basketbola pilsonību?
Ir tāda lieta. Pēc četriem Itālijā nospēlētiem gadiem varēšu A sērijā spēlēt ar Itālijas basketbola pilsonību. Vietējā līgā pastāv ārzemnieču limits, tāpēc klubs vēlas paplašināt vietējo spēlētāju loku.

Ar kuriem treneriem vairāk strādā lielajā komandā?
Visvairāk darbojos ar spāņu treneri Huanu (Juan Pernias Escrig). Viņš tur mīksto aizsargvairogu un “bampero” mani – kavē, kad dodos uz grozu. Individuāli ar mani strādā arī Diāna Skrastiņa un Massimo Romano. Šogad jaunās spēlētājas ar lielo komandu trenējās divreiz nedēļā.

Kāda bija Tava nedēļa Venēcijā, zinot, ka A sērijas spēles notiek svētdienās?
Trakākais izbraukums Eirolīgā bija janvāra beigās uz Jekaterinburgu. Pirms tam notika izbraukuma spēle Itālijā – pa ceļam uz Krieviju mainījām viesnīcas. Ļoti daudz laika pavadījām lidostās, taču nebija slikti – ieraudzīju ziemu un sniegu.

Brīvu dienu faktiski nebija. Teorētiski tādas bija dienas pēc izbraukuma spēlēm – tas nekas, ja astoņas stundas jāpavada ceļā. Ja lielā komanda ceturtdien vai piektdien vakarā atpūtās, man bija jādodas uz U18 treniņu. Ar junioru komandu parasti trenējos vienreiz nedēļā un, protams, piedalījos spēlēs. Nezinu, vai to var nosaukt par taupīšanu, bet svētdienās A sērijā nespēlēju (smejas).

Kad un kur mācījies?
Vakaros mācījos Eiropas tālmācības vidusskolā. Gala eksāmenus kārtoju jau pēc atgriešanās Latvijā. Izlaidums nav paredzēts, bet pie atestāta tikšu.

Mācoties attālinātā režīmā, mācību priekšmetu saraksts atšķiras. Piemēram, nav mājturības.
Mums bija vizuālā māksla – gāju un pirku krāsainos zīmuļus. Franču licejā par vienu no mīļākajiem priekšmetiem kļuva mājturība. Iepatikās adīšana – esmu uzadījusi šalles. Ar reljefiem – labisko vai kreilisko. Kad pirmajā gadā aizbraucu uz Itāliju, šausmīgi sagribējās adīt. Toreiz nedēļā bija četri treniņi un spēles. Pēc Latvijas – ļoti brīvs režīms. Kas notiek? Ņēmu un uzadīju šalli.

Tev piemīt vairākas unikālas spējas. Ir vēl kāda?
Ja salūzt kāds mājsaimniecības priekšmets, varu to salabot. Dzīve visu laiku piespēlē tādas situācijas.

Maija Kubliņa, Lauras pirmā trenere (TTP)

“Lauras mamma atnāca uz Daugavas sporta namu ar abiem bērniem – jautāja, kur var pieteikt dēlu basketbolā. Ieraudzīju Lauru – sīku, taču slaidu meiteni, kura mācījās pirmajā klasē. Izmantoju iespēju un uzaicināju viņu pie sevis.

Uzreiz bija redzams, ka Laura var spēlēt – ap viņu sāka veidoties 2001. gadā dzimušo meiteņu grupa. Izcēlos ar stūrgalvību – pierunāju mammu palaist Lauru togad plānotajā braucienā uz Franciju. Cerēju, ka, dzīvojot viesģimenē, viņai iepatiksies franču valoda un atmosfēra.

Paveicās, ka mums līdzi brauca DSN pārstāve Sandra (Vārpiņa), basketbola skolas “Rīga” vadītāja Gunta Šēnhofa pašreizējā vietniece. Laura viņai visur staigāja pie rokas – kājām aizgājām no Eifeļa torņa līdz Monmartrai. Tas bija neticami un grūti reizē.

Lauras ģimene nāk no Kuldīgas. Mammas vecāki atbalsta Uļas (divkārtējās Olimpiskās čempiones Uļjanas Semjonovas) vadīto Olimpisko fondu sporta veterāniem – forši cilvēki. Vecmamma, līdzīgi kā Laura, ir liela auguma.

Īpaša pazīme – Laura ir ļoti mīlīga meitene, kura labprāt pieņem spēles noteikumus. Neprotestē, ja uzkrauj spēli viņas plecos. Jau sākumā bija garākā un neiebilda, ja liku ar bumbu doties pāri centra līnijai. Maz runā, bet dara. Manuprāt, mazliet nekaunības (laukumā) nāktu par labu.

Nokļūt Itālijā gribēja gan Laura, gan mamma, gan es. Ārzemju treneri viņu noskatīja ātri – piedāvāja spēlēt Venēcijas akadēmijā. Laurai tas šķita labs variants, jo piedāvāja iespēju mācīties vienatnē, attālinātā režīmā. Viņa ir patstāvīga, spēj iztikt bez plaša draugu loka.

Aizbraucot uz Venēciju, sapratu, ka arī profesionālēm ne vienmēr piedāvā tik labus variantus. Labi treniņu un sadzīves apstākļi, privātskola, dzīvoklis ar mājsaimnieci. Neierobežota piekļuve treniņzālei. Piemēram, Daugavas sporta namā četros gaida (Mārtiņš) Fomins vai (Raivo) Otersons.

Laura izaugusi cilvēcisko attiecību ziņā. Sporta skolā ir čats – man bija treniņš ar lielajām un aicināju audzēknes novadīt nodarbību mazajām meitenēm. Nepagāja ne piecas minūtes, kad Laura pieteicās. Biju ļoti priecīga – šajā grupā spēlē arī jaunā centra spēlētāja Dārta Īvāne. Viņa bija sajūsmā – “Trenerīt, Laura man pamācīja savus gājienus!” Treniņš patika visām meitenēm.”

Diāna Skrastiņa, "Reyer" jaunatnes trenere

“Lauru ieraudzīju pirms sešiem gadiem, kad TTP meiteņu komanda ieradās Ankonā. Manuprāt, galvenais iemesls, kāpēc viņa 2017. gadā nokļuva Venēcijas sistēmā, bija parādītais sniegums Eiropas un pasaules čempionātos. Laura sevi agri apliecināja kā daudzsološa spēlētāja.

"Reyer" prioritāte ir jauno spēlētāju attīstība – klubs vēlas spēlēt un uzvarēt ar savām audzēknēm. Tas ir vienīgais basketbola klubs Itālijā, kurš darbojās kā "S.p.A." (Società per azioni) – sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Tāds statuss vēl ir tikai četriem futbola klubiem. Tas uzliek citas prasības – ja samaksāsi algu dienu vēlāk, (finanšu policija) nākamajā dienā var slēgt kluba darbību.

Klubs strādā ilgtermiņā, ar domu sasniegt rezultātus pēc vairākiem gadiem. Sastāvā ir spēlētājas, kuras 2019. gadā ar Itālijas izlasi uzvarēja Eiropas U20 čempionātā. Venēcijā atgriežas arī bijušās audzēknes – meitenes, kuras spēlēja labās ASV augstskolās. Nākamajā sezonā galvenajā komandā būs piecas vai septiņas kluba akadēmijas audzēknes. Laura sākumā trenējās pie Andrea Da Predas, pērn pie Andrea Liberaloto un šogad pie Džampjero Tiki.

Galvenais cilvēks klubā ir Venēcijas mērs (no 2015. gada 15. jūnija) Luidži Brunjaro (Luigi Brugnaro). Pateicoties viņam, “Reyer” attīsta vīriešu, sieviešu un jaunatnes basketbolu. Labi pamati ielikti visās vecuma grupās – Laura uzvarēja gan Itālijas U18 čempionātā, gan Itālijas U20 kausā. Izaudzināta spēcīga jaunā paaudze.

Venēcijā pavadītajos gados Laura kļuvusi smaidīgāka un atvērtāka. Pirmajā gadā atbildēja ar “jā” vai “nē”. Tagad smaida, joko ar meitenēm un runā paplašinātos teikumos. Laura individuālajos treniņos ir ļoti mērķtiecīga un zina, uz ko iet.”

Anita Miķelsone, "TTT Rīga" spēlētāja

“Laura ir unikāla. Lauru izcili raksturo jēdziens “introvertais latvietis”, jo viņa labprāt laiku pavada vienatnē vai kopā ar pašiem tuvākajiem. Visvairāk apbrīnoju to, ka Laura nekad nemēģina kādam izpatikt, tomēr viņa ar visu sirdi un dvēseli iesaistās tajā, par ko pati deg.

Laura ir izcils draugs – mana labākā draudzene jau kopš bērnudārza un nekad mani nav pievīlusi. Problēmu risinātāja – ne tikai uzklausīs draugus vai komandas biedrus un dos padomus, bet arī būs tā, kura izdomās, kā pie koka nostiprināt šūpuļtīklu. Manuprāt, ikviens īstens sieviešu basketbola fans Latvijā pazīst Lauras īpašo “spēles seju” – tā var šķist vienaldzīga, taču aiz tās slēpjas (sportisks) niknums un atbildība.

Laurai patīk dažādi rokdarbi, mājturība skolā bija viens no mīļākajiem mācību priekšmetiem. Vasarā Laura izvēlas dzīvot laukos un nodarboties ar dažādām ūdens aktivitātēm piemājas dīķī, piemēram, “supot”. Sezonas laikā Itālijā Laura skatās daudz filmu, ļoti patīk multfilmas. Itālija Lauru nav izmainījusi. Protams, Laura ir iemācījusies itāļu valodu un kļuvusi patstāvīgāka, taču viņa joprojām ir “introvertais latvietis”.”

Alise Markova, "Miami Dade" koledžas spēlētāja

“Cilvēki ļoti bieži mēdz Lauru nodēvēt par kautrīgu un klusu meiteni. Neļaujiet sevi piemuļķot –draugu kompānijā viņa ir ļoti runātīgā un pirmā, kura visskaļāk dzied pie latviešu dziesmām, īpaši Raimonda Paula popūrija :D

Laura ir ļoti draudzīga un mīļa, ar viņu ir viegli komunicēt gan laukumā, gan ārpus tā. Ar viņu ir ļoti viegli iespēlēties! Katrs būtu priecīgs par tādu komandas biedreni, es noteikti biju! :)

Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem – abas, būdamas pavisam mazas, braucām lielākām meitenēm līdzi uz Franciju. Abas bijām diezgan nobijušās, jo nevienu tā īsti nepazinām. Kādu dienu staigājām pa ielām un man – kā vienmēr – vajadzēja uzņemt bildi. Kamēr fokusējos uz telefonu, Laura aši iekliedzās un parāva mani nost no ceļa. Biju uzgājusi uz riteņbraucēja celiņa, kur pilnā ātrumā no kalna traucās riteņi. Tā bija viena no pirmajam reizēm, kad Laura Meldere izglāba man dzīvību! Joprojām esmu viņai pateicīga.”

Raivita Koreņika, BK "Saldus" spēlētāja

“Ar Lauru iepazinos izlasē – viņa ir viens no patiesākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Vairākas vasaras esam trenējušās un spēlējušas kopā. Vienmēr man palīdzējusi un ieteikusi kādu padomu. Līdzjūtīga un pārdzīvo arī par citu neveiksmēm. Laura ir laba komandas biedrene, jo basketbola laukumā nežēlos nevienu.

Man ir prieks trenēties kopā ar tādu sparinga partneri, kura visu dara ar maksimālu atdevi. Ārpus basketbola laukuma kopā varam uzjokot, padziedāt Raimonda Paula popūriju un parunāt ne tikai par basketbolu! Gaiša un atklāta, vienmēr gribēs, lai visiem ir labi! Bet basketbola laukumā cīnītāja, kura darīs visu, lai komanda uzvarētu.”

     [+] [-]

, 2020-07-10 17:50, pirms 3 mēnešiem
Veiksmi Laurai Itālijā. Kurp dosies Šteinberga?